Viss neticami izlīdzinās

Ļoti labs piedāvājums Teātra Vēstnesim no Kristīnes – sākt jaunu rubriku Sarunājas radinieki. Un es nebrīnīšos, ja daļu intervijas mēs te vienkārši smiesimies. Hronoloģija lai paliek teātra vēsturniekiem, mans nodoms ir labi pavadīt laiku ar māsu un parunāt par lietām, par kurām mēs parasti nerunājam. Jo mums, satiekoties kā māsām, ir citas prioritātes. Zināma hronoloģija tomēr iezogas, jo mēs sarunājamies mūsu bērnības mājā, kurā Kristīne joprojām dzīvo, un istabā, kurā agrāk stāvēja mūsu gultas, kur mēs mācījāmies un pie sienas spraudām reprodukcijas vai to, kas mūs iedvesmoja. Kad es piedzimu, Kristīne jau mani sagaidīja, un kaut kādā mērā es vienmēr esmu uz māsu skatījusies, vismaz zināmā laika posmā, kā uz cilvēku, no kura es varētu kaut ko mācīties.

Ieva Jurjāne. Bet kā tu domā, Kristīn, – kas ir ietekmējis tavas izvēles?

Kristīne Jurjāne. Man liekas, ka organisks ceļš no šīs ģimenes bija stāties «rožos»^[1] un vismaz vidusskolas līmenī apgūt tēlotājmākslas prasmes, lai pēc tam saprastu, ko darīt tālāk. Sapratu, kaut kādā veidā nauda jāpelna un ar glezniecību to nekad neizdarīšu. Tāpēc iestājos grafikas nodaļā, kur bija skaidrs, ka mācīšos gan grāmatu, gan lietišķo grafiku, varēšu gan sērkociņu etiķetes taisīt, gan plakātus.

Ieva. Bet, ja ienirstam dziļāk, kāds varēja būt tavs priekšstats par teātri un kino, kad biji bērns? Vai tev ir kāds spēcīgs pārdzīvojums bijis?