Par jēgas nosacījumiem

Mūsdienās mākslinieka atbildība bieži tiek reducēta līdz nostājas ieņemšanai, kā, piemēram, atbalsts «pareizajiem» mērķiem, marginalizētu identitāšu reprezentācija un dominējošās sava laikmeta leksikas pastiprināšana. Šādā izpratnē māksla kļūst par nesēju jau citur izveidotām idejiskām pozīcijām, un atbildība tiek vērtēta pēc tās sabiedriskās un plašsaziņas līdzekļu redzamības, sociālās grupas piederības un publiski deklarētās nostājas skaidrības. Tomēr šāda izpratne jauc sekas ar pamatiem.

Kad iekšējos standartus izspiež ārēji apstākļi, kultūra pārtop par līdzekli citu mērķu sasniegšanai

Tā pieņem, ka atbildība sākas ar pašu izteikto apgalvojumu, lai gan būtiskākais jautājums atrodas citā plaknē. Mākslinieka dziļākā atbildība nesākas ar to, kas tiek pateikts, bet ar to, kam tiek radīti priekšnoteikumi. Ikviens mākslas darbs ietekmē to, kam mēs pievēršam uzmanību, ko uzskatām par nozīmīgu un ko izjūtam kā samērīgu. Līdz ar to atbildība primāri neattiecas uz pašu vēstījumu, bet uz tiem priekšnoteikumiem, kuros vispār kultūras izpausme var iegūt jēgu.

Tādējādi kultūru nevar sašaurināt līdz izpausmju uzskaitījumam – mākslas darbiem, izrādēm, stiliem, simboliem – it kā tie būtu pašpietiekami veselumi. Izpausme ir tikai redzamā izteiksme tam, kas jau iepriekš pastāv kā struktūra. Zem šīs redzamās kārtas darbojas pirmsreflektīva matrice jeb mantots atšķirību un attiecību kopums, kas vispār ļauj to izpausmi saprast. Neviens mākslinieks nesāk no nulles. Vēl pirms tiek izvēlēta tēma vai izteiksmes veids, mākslinieks jau darbojas noteiktā vērtību kārtībā, kurā ir priekšstats par to, kas ir nopietns vai nesvarīgs, kas ir saskanīgs vai haotisks, kas ir nepieciešams vai patvaļīgs. Tādēļ jebkura izpausme nav iespējama bez iepriekš pastāvošas struktūras. Šādi veidojas atšķirības starp būtisko un pakārtoto, starp kodolu un perifēriju, starp spriedzi un tās atrisinājumu, kā arī starp priekšplānu un fonu. Turklāt katrā dzīvē esošā mākslas veidā darbojas iekšēji standarti, kurus var apgūt, tikai piedaloties tajā praksē, kā, piemēram: meistarība, kas nevar tikt atdarināta; spriestspēja, kas ļauj sajust samēru; un konsekventa turēšanās pie formas, kas ļauj atšķirt būtisko no tīri dekoratīvā. Šie kritēriji neveidojas acumirklī, bet uzkrājas laika gaitā. Vienlaikus tie nav pašsaprotami garantēti, bet gan viegli zūdoši. Tie pastāv tikai tik ilgi, cik tiek kopti, pilnveidoti un nodoti tālāk. Kad šos iekšējos standartus izspiež ārēji apstākļi, kultūra pārtop par līdzekli citu mērķu sasniegšanai. Tirgus spiediena apstākļos tas var nozīmēt plašu apriti, redzamību un pavairojamību, kamēr ideoloģiskas priekšrokas gadījumā tas var izpausties kā nepārprotams vēstījums un atbilstība noteiktam priekšstatam par to, kas un kā ir jāattēlo. Zem institucionālas ietekmes tas var nozīmēt pakļaušanos valdošajiem noteikumiem un pieņemtajiem ietvariem. Katrā no šiem gadījumiem māksla tiek pielāgota tūlītējai uztverei, nevis ilgtermiņa noturībai – sarežģītība atkāpjas pielāgojamības priekšā un atpazīstamība aizstāj atklāšanu. Citiem vārdiem sakot, darbs tiek veidots tā, lai pildītu ārējas funkcijas, proti, lai pārdotu, demonstrētu nostāju vai apliecinātu piederību, nevis lai sekotu savai iekšējai loģikai. Jo vairāk šāda ievirze nostiprinās, jo trauslāks kļūst pats kultūras pamats, uz kura izpausmes balstās. Mākslas darbi turpina rasties, taču to dziļums atkāpjas, un tas, kas šķiet saturīgs, pakāpeniski noslīd līdz virspusējībai.

Vēl pirms cilvēks spēj spriest par mākslas darbu, viņa uztvere jau ir izveidojusies daudz atkārtotu pieredžu ietekmē. Uztvere nav pasīva informācijas saņemšana, bet gan iemācīta ievirze pieredzē – tas, ar ko atkārtoti sastopamies, kļūst pazīstams; pazīstamais izslīd no kritiskas uzmanības; līdz ar to tas sāk šķist dabisks un pašsaprotams. No tā izriet, ka atkārtojoties noteiktas sakarības pamazām kļūst par gaidāmo. Piemēram, kad muzikāla frāze beidzas, tā iegūst dabiska noslēguma raksturu. Līdzīgi, kad stāsts nonāk pie atrisinājuma, rodas piepildījuma izjūta, un simetriska forma skatienam dod stabilitāti un mieru. Šādas reakcijas nerodas spontāni kā atsevišķu indivīdu izgudrojums, bet veidojas laika gaitā pieredzes ietekmē. Tas nenozīmē, ka šie modeļi būtu akli jāievēro, bet gan, ka jāapzinās – tie pastāv. Savukārt tas, kam kultūra mudina pievērst uzmanību un veltīt laiku, iegūst svaru, kamēr tas, kas paliek otrajā plānā, ar laiku izzūd. Ja ikdienu nosaka pastāvīga steiga, nepacietība kļūst par ierastu stāvokli; ja kultūras izpausmes, kā attēli, video un mūzika, cirkulē bez filtra, pieredzes sadrumstalotība tiek pieņemta kā pašsaprotama. Turklāt, ja naratīvos konflikts atkal un atkal tiek atrisināts bez jebkādas cenas, pamazām vājinās gaidas, ka rīcībai būtu reāls iznākums. Nepastāv neitrāla vide, kurā uztvere nebūtu jau iepriekš noslogota ar pieņēmumiem un gaidām. Pat atteikšanās noteikt skaidrus kritērijus pati par sevi rada nosacītus priekšstatus un savu izpratni par to, kas ir svarīgāks un kas mazāk nozīmīgs. Māksla šajā uztveres veidošanas procesā piedalās tieši un nepastarpināti. To var redzēt, piemēram, tajā, kā skaņdarbs, kas attīstās laika gaitā, trenē atmiņu un uzmanības noturību, liekot klausītājam atcerēties iepriekš skanējušo un salīdzināt to ar turpmāko. Savukārt fragmentēts strukturāls ritms pieradina pie ātras uztveres un īslaicīgas atcerēšanās.

Traģēdija, kurā rīcība atsaucas uz tālāko notikumu gaitu, piešķir šai rīcībai morālu svaru. Toties, ja cilvēki pastāvīgi skatās drāmu, sašutumu vai publiskas atzīšanās, kurām nav īstu seku, zaudējumu vai atbildības, viņi pierod pie pieredzes, kas šķiet intensīva, bet paliek virspusēja. Pakāpeniski nostiprinās ieradums uztvert notikumus kā tādus, kas neko būtiski nemaina, un izvēles attiecīgi tiek reducētas līdz vienkāršai gaumei vai patikai, zaudējot šādā veidā jebkādu dziļāku nozīmi. Māksla caur ritmu, proporcijām un stāstījumu veido ne tikai mūsu pieredzi, bet arī to, kā mēs vispār uztveram pasauli un kā tajā dzīvojam. Līdz ar to mākslinieka atbildība šajā brīdī kļūst skaidri saskatāma un praktiski izjūtama. Rakstīt, komponēt vai iestudēt nav tikai personiska pašizpausme, bet līdzdalība tajā, kā veidojas cilvēku uztveres paradumi. Tādējādi mākslas darbs var vai nu stiprināt, vai vājināt spēju ilgstoši noturēt uzmanību, atšķirt nianses un atpazīt dziļumu. Mākslinieks no šī procesa nevar norobežoties, jo, veidojot formu, viņš piedalās tajā, kā cilvēki sastopas ar realitāti.

Mūsdienu kultūrā arvien biežāk tiek izlīdzinātas tās iekšējās struktūras un atšķirības starp augstāko un zemāko, būtisko un otršķirīgo nereti tiek uztvertas ar aizdomām. Rezultātā hierarhija, visās vārda nozīmēs, tiek izjusta kā pakļaušana, un tas noved nevis pie patiesas vienlīdzības, bet pie mehāniskas vienādošanas. Mākslas formas apgrozās bez kopīgi atzītiem vērtēšanas kritērijiem, un darbi, kuru radīšanai ir vajadzīgas gadiem ilgas apmācības un pieredzes, tagad nostājas līdzās darbiem, kuriem pietiek vien ar plašu publicitāti. Jaunumu plūsma turpina pieaugt, un viens darbs nomaina otru, vēl pirms pirmais ir paspējis ieiet kolektīvajā atmiņā. Tā rezultātā izpausme kļūst arvien intensīvāka, lai saglabātu ievērojamību. Trokšņainums aizvieto dziļumu, iespaidīgi žesti aizstāj saturu, un pastiprinātas emocijas kompensē formu vājumu. Kā sekas rodas pastāvīga stimulācija, kas gandrīz neatstāj nekādu ilgstošu iespaidu. Tādējādi vide kļuvusi pilnīgi nonivelēta, un gan māksla, gan politika un pat personīgas attiecības darbojas tikai vienā līmenī. Citiem vārdiem, ja viss tiek vērtēts kā vienlīdz derīgs, nekam vairs nav īsta svara.

Mēs esam zaudējuši transcendenci, nevis teoloģiskā nozīmē, bet kā spēju saskatīt lietu jēgu, kas pārsniedz to tiešo lietojumu

Šādos apstākļos traģēdiju ir grūti uzturēt, jo tai ir nepieciešams augstums, no kura krist, un mērs, ar kuru zaudējumu var novērtēt. Kad hierarhija sabrūk, pazūd augstums, un, kad sekas izšķīst izrādē, nav arī kritiena. Katarse rodas, apzinoties, ka rīcība savieno un atbalsojas kārtotā kopumā. Bez skaidra vērtību mēra un izpratnes, ka dažas lietas ir svarīgākas par citām, māksla paliek tikai par dekorāciju, nevis kļūst par kaut ko nozīmīgu un vajadzīgu.

Atbildība šādā vidē izpaužas kā rūpīga kultūras aizbildniecība. Tas nenozīmē pieķeršanos pagātnei vai veco stilu stingru saglabāšanu, bet gan uzticību iepriekš minētajiem iekšējiem standartiem, kas ļauj formai nodot nozīmi. Meistarība, daļu savstarpējās attiecības un materiāla noteiktība nav uzspiesti noteikumi, bet nosacījumi, kas ļauj brīvībai skaidri un saprotami izpausties. Strādājot šādi, impulsus vadām formas ietvaros, lai tie kļūtu tverami, nevis tikai apspiesti. Mākslas aizbildniecības pieeja sargā simbolisko blīvumu – darbs nedrīkst iztērēt sevi uzreiz saprotamībā, bet jāatlīdzina atkārtota iesaiste, jāatklājas dziļāk, pievēršot uzmanību, un jāsniedz vairāk, nekā tas sākotnēji šķiet. Kad māksla tiek sašaurināta tikai līdz vēstījumam vai efektam, tā pārāk ātri kļūst caurspīdīga. Vairs nav, ko atklāt. Savukārt blīvums sasaista daļas tā, ka tās veido saskanīgu kopumu, ļaujot spriegumam un risinājumam attīstīties dabīgi un sakārtoti, nevis kā atsevišķiem žestiem. Vēl svarīgāk – jāatjauno rīcības nozīme: tēmām jāattīstās, izvēlēm jāmaina darba iekšējā kārtība, un disonansēm jāatrisinās vai jāpaliek neatrisinātām tā, lai būtu skaidri uztverams. Bez īstām sekām paliek tikai plika notikumu secība. Uzdevums tātad ir atjaunot šo gravitācijas lauku, lai tas, kas notiek formā, būtu pamatots un nepieciešams. Tieši tas ļauj dažiem mākslas darbiem dzīvot ilgāk nekā to autoriem, jo pat ārpus radīšanas konteksta to iekšējā struktūra atspoguļo cilvēka pieredzes būtību. Turklāt mākslinieks nenodibina nozīmi no nekā, tāpēc ka strādā mantojumā – valodā, toņu sistēmās, naratīvos arhetipos un telpiskās normās. Inovācija rodas kā atmiņas pārveide, pārkārtojot saņemto, nevis pārtraucot saiknes ar to. Šī pieeja uztur līdzsvaru starp daudzveidību un sakārtotību – horizontālā plāksne paplašina pieredzi, veicina atšķirības un eksperimentus, kamēr vertikālā nodrošina vērtību un kopīgu kārtību. Brīvība bez formas izšķīst, bet forma bez brīvības kļūst stingra. Patiesa atbildība nozīmē saglabāt abu savstarpēju attiecību spriegumu, neupurējot vienu uz otras rēķina.

Mēs esam zaudējuši transcendenci, nevis teoloģiskā nozīmē, bet kā spēju saskatīt lietu jēgu, kas pārsniedz to tiešo lietojumu. To nevar atjaunot uzspiežot, jo tas novestu pie tirānijas. Protams, ir vilinoši padoties apokaliptiskām izjūtām, tāpēc ka ir grūti reizēm pieņemt, ka mēs nevaldām pār savu laikmetu. Mēs tā dzīvojam, pat ja tas mums nepatīk. Tomēr neesam arī bezspēcīgi. Mēs varam atteikties pārvērst mākslu par vienkāršu rīku, neļaut tai kļūt tikai par vēstījumu vai preci, un visur, kur strādājam, saglabāt tās iekšējās vērtības, uzsverot, ka formai ir nozīme un ka mūsu darbs nes īstu svaru. Šajā veidā varam saglabāt tās pamata iespējas, kas ļauj jēgai vispār pastāvēt. Tāpēc atbildība nav ne konfrontācija, ne atkāpšanās – tā ir klusa un noturīga atteikšanās piedalīties turpmākā sabrukumā.