Brīvības platforma – Liepāja

Liepājas teātra repertuāru daudzus gadus ietekmējis tas, ka teātris ilgstoši dzīvojis bez štata režisora. Ļoti bieži mākslinieki, ienākuši teātrī, piedāvājuši savu redzējumu, mazāk domājot par kontekstu sezonas un gadu šķērsgriezumā. Ilgstoši tas bijis teātra direktora pārziņā. Protams, teātrim vienmēr bijusi vīzija par to, kādu tas vēlas redzēt savu jauno sezonu, režisorus izvēloties mērķtiecīgi, domājot ne tikai par tēmām, bet arī aktieru noslodzi, un tomēr… Režisori bieži vien tieši Liepājas teātrī izjutuši vislielāko radošo brīvību, baudot ļoti lielu nu jau bijušā teātra direktora Herberta Laukšteina uzticēšanos. Tas ļāvis teātrim kļūt par nozīmīgu platformu daudziem māksliniekiem.

Aptaujātie režisori uzsver atbildību – lielākoties paši pret sevi un darbu, ko dara, – un apliecina, ka vislielāko brīvību rada uzticēšanās no teātra puses un materiāls, kas pašiem šķiet nozīmīgs. Visbiežāk tas ir pašu izvēlēts, taču ir arī izņēmuma gadījumi, jo profesionāļiem ir jābūt spējīgiem uztaisīt labu un kvalitatīvu izrādi, arī ja luga ir teātra piedāvāta, tomēr tajā ir jābūt tēmai, kas aizrauj. Režisors nevar piespiest sevi domāt par lietām, kas viņu neinteresē vai nerada prieku, bet, ja to kaut kāda iemesla dēļ tomēr dara, – darbs var nebūt veiksmīgs.

Process no procesa atšķiras, tāpat kā režisori. Ir tādi, kas vēlas, lai aktīvi piedalos izrādes tapšanā, strādājot ar tekstiem, tulkojumiem, meklējot informāciju, izsakot viedokli par procesu; tādi, kurus labāk lieki netraucēt, vien izpildīt tehniski nepieciešamos darbus – nokārtot autortiesības, izveidot programmu tekstus, publicitātes kampaņu; tādi, kuriem ik rītu svarīgi ienākt, aprunāties un izstāstīt, cik tālu tikuši savas izrādes pasaules radīšanā. Lai gan savā darbā esmu piedzīvojusi jau vairāk nekā 150 pirmizrāžu, neviens process nav bijis vienāds, lai gan režisori lielākoties teātrī atgriežas atkārtoti. Izrādes tapšanu ietekmē pārāk daudzi apstākļi – laiks, pasaules notikumi, personiskās dzīves situācija, materiāla izvēle, nenoliedzami arī teātra budžets, pieejamās finanses un aktieru sastāvs.

Turpmākajam tekstam kāds no režisoriem varētu arī nepiekrist, īpaši runājot par atbildības izjūtu, ko visi ir īpaši uzsvēruši. Tomēr, skatoties no malas un tikai no savām amata pozīcijām, strādājot ar ļoti daudziem režisoriem vairāk nekā 15 gadus, izkristalizējušās dažas kopsakarības.

Gribas teikt, ka režisoru, tāpat kā jebkura mākslinieka brīvību un radošumu visvairāk nogalina nespēja atlaist kontroles grožus un atbildības izjūta, ja tā kļūst pārmērīga. Izrāde primāri ir režisora atbildība, taču viņš to dala gan ar savu radošo grupu un aktieriem, gan ar tehnisko personālu. Kad luga veiksmīgi atrasta un sākusies iestudēšana, savstarpējā uzticēšanās un, jā, arī nebaidīšanās kļūdīties ir lielākās veiksmes atslēgas.

Lai izrāde elpotu un kļūtu par notikumu, ir nepieciešama telpa – kļūdām, interpretācijām, radošumam, ko pārāk stingri savilkti groži nekādi neveicina. To noteikti neveicina arī vēlme izpatikt skatītājam. Protams, par skatītāju ir jādomā, jo no viņa ir atkarīgs izrādes mūža garums, taču mākslu nevar kontrolēt, izskaitļot, pārāk daudz izdomāt. Nē, precizēšu, var – taču šādas izrādes bieži vien arī skatītājam kļūst racionāli saprotamas, bet ne līdzpārdzīvojumu raisošas. Jāatzīst, ka beidzamā laikā šķiet, ka Latvijā sāk dominēt prāta teātris.

Domājot par piedzīvotajām pirmizrādēm Liepājas teātrī, turpmāk pieminētas tās, kuras, manuprāt, sasniegušas visaugstāko radošuma pakāpi, radot izaicinājumus radošajai grupai, tehniskajiem darbiniekiem un arī man pašai, taču sniedzot arī maksimālu gandarījumu.

Kas padara režisoru brīvu?

PAŠPĀRLIECĪBA

Stavangera. Pulp People (2012) – režisors un teksta autors Konstantīns Bogomolovs (pēc Marinas Krapivinas lugas). Bogomolovam patika izaicināt – gan aktierus, kuri ilgstoši nezināja, kura loma būs viņējā, jo tās tika vairākkārt mainītas, gan mani – ik nakti iesūtot jaunus teksta fragmentus, kuriem līdz nākamās dienas rīta mēģinājumam vajadzēja būt iztulkotiem. Šai lugai līdz fināla eksemplāram bija vismaz padsmit variantu! Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc mana klātbūtne tika pieprasīta gandrīz katrā mēģinājumā. Bogomolovs man iemācīja strādāt tik operatīvi kā nekad agrāk.

Zināju no galvas katru izrādes rindiņu. Sākumā lugas provokatīvais teksts tulkošanai padevās grūti, vēlāk katrs lamuvārds tika ierakstīts, ne aci nepamirkšķinot. Šokēt tekstā vairs nespēja nekas. Bogomolovam patika spēlēties ar visu. Piemēram, vērot reakcijas, kādas teksts atstāj uz skatītāju. Gata Malika – mirstošā tēva monologs. Sēžu zālē blakus režisoram, Gatis runā tekstu, Bogomolovs paskatās uz mani un nosaka: «Zanda raud. Neder.» Nākamajā mēģinājumā atrasti pilnīgi citi akcenti.

Režisora pašpārliecības rezultātā tapa izrāde ar ļoti stingru rāmi un formu un bezgalīgi lielu iekšējo brīvību, kurā katra detaļa darbojās kā nevainojama pulksteņa mehānismā. Polāri pretēji skatītāju viedokļi – no sajūsmas līdz izrādes laikā aizcirstām durvīm. Skatītāji šokējās par «nabaga aktieriem», kas spiesti piedalīties šajā iestudējumā, bet aktieri baudīja, ne mirkli nešauboties. Spēlmaņu nakts Gada izrādes balva un starptautiska atzinība festivālos Vīnē, Toruņā un citos.

BEZKONTEKSTS

Raiņa Indulis un Ārija (2014) – režisors Sergejs Zemļanskis. Lai arī Zemļanskis un Liepājas teātris zvaigžņu stundu piedzīvoja ar iestudējumu Precības (2017), man Indulis un Ārija šķiet nozīmīgāks iestudējums. Iespējams, tā rādīšanas laikā ne līdz galam novērtēts – līdzīgi kā pašlaik Nacionālā teātra izrāde Indras Rogas režijā, kas man šķiet būtisks iestudējums, kurā Raiņa lugas simbolismu Roga risinājusi ar mūzikas palīdzību, bet Zemļanskis savā versijā – ar kustību. Kas šajā gadījumā režisoru darīja brīvu? Vēsturiskā neesamība viņa apziņā.

Raiņa darbi ir latviešu literatūras un dramaturģijas kultūras kanons, bet ne ārvalstu režisoram. Viņš tekstu izlasīja kā kaut ko lielu, taču viņa plecus nenospieda ne iepriekšējās versijas, ne darba nozīmīgums. Viņš to lasīja un radīja, atrodoties nulles punktā, kārtējo reizi pierādot, ka patiesi labai lugai nav ne laika ierobežojuma, ne valstisku robežu. Viņu neietekmēja tas, ka visi zina, KĀ šo darbu iestudēt. Viņš atņēma Rainim vārdus, atklājot darba monumentalitāti kustību plašumā. Interesants sadarbības process, vērojot, kā režisors izprot šo mums tik nozīmīgo lugu.

BEZBAILĪBA

E. T. A. Hofmaņa Zelta pods (2015) – režisors Jans Villems van den Boss. Bezbailīgs process visiem, kas tajā piedalījušies, lai arī viens no visu laiku lielākajiem izaicinājumiem (pajautājiet, kā šo izrādi atceras rekvizitori, ģērbējas, frizieres, tehniskie darbinieki). Absolūts režisora fantāzijas lidojums un fanātiska ticība tam, ka visas ieceres ir realizējamas.

«Hofmaņa darbi ir teātrī neiestudējami,» es sev teicu, uzzinot režisora ieceri veidot izrādi. «Tas nenotiks,» teicu sev ārkārtīgi intensīvajā mēģinājumu procesā, kurā arī pati biju daudz iesaistīta. Mēģinājums aptuveni procesa vidusposmā. Piedalās – režisors, Anselma lomas izpildītājs Rolands Beķeris un es. Rolandam eksemplārs latviski, režisoram angliski, man – abās valodās. Runājam par tekstiem, analizējot ik vārdu, skaidrojam nozīmes. Režisors, kurš ne vārda nerunā latviski, uzreiz jūt, ja aktieris pateicis nepareizu vārdu, jo ir izjaukta valodas mūzika. Van den Boss aizver acis un stāsta: «Te būs augstas konstrukcijas, te Beķeris darīs tā, pazudīs tur, Dombrovskis teiks to, aktieri pārģērbsies 10 sekundēs, būs baseins ar ūdeni, pa kuru pārvietosies dekorācijas.» Neiespējami. Neizdarāmi.

Pirmizrādes vakars. Iespējams. Izdarīts. Ar fanātisku darbu un milzu ticību, ne mirkli neapšaubot, neatsakoties. Bezbailīgi. Drosmīgi. Maģiski. Septiņas Spēlmaņu nakts nominācijas. Līdz šim viena no skaistākajām Rolanda Beķera lomām.

BEZ-ATBILDĪBA

«Zelta Džilindžers no Liepājas» – tā vienā no recenzijām režisoru nosaukusi teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska. Izcelt vienu no viņa Liepājas veiksmes izrādēm nav iespējams, taču var runāt par posmu – no 2006. līdz 2013. gadam. Šajā laikā tapušas izrādes Dāma bez kamēlijām (2006), Killlera dienasgrāmata (2007), Pīļu medības (2009), Hanana (2010), Ragana (2011), Sasodītais sarkanais mēness (2013). Un Spēlmaņu naktī godalgotā izrāde Pūt, vējiņi! (2011) – ilgus gadus lolota Herberta Laukšteina ideja, taču absolūti brīvā radošās grupas redzējumā un lidojumā, vien ievērojot mūzikla uzlikto rāmi.

Kā izskaidrot Džilindžera Liepājas fenomenu? Atbildības trūkums. Nepārprast! Ne bezatbildība, bet spēja koncentrēties tikai un vienīgi uz topošo izrādi, nedomājot par aktieru noslodzi, peļņu, kā tā iekļausies teātra repertuārā, kas, visticamāk, ierobežojis, esot Dailes teātra štata režisoram un pēcāk arī mākslinieciskajam vadītājam. Kā arī nenoliedzami – sastapšanās ar aktieriem Egonu Dombrovski un Inesi Kučinsku, kuri spēlējuši centrālās (vai vismaz – nozīmīgas) lomas katrā no pieminētajām izrādēm.

ATĻAUJA KĻŪDĪTIES

Šekspīrs (2019), Grimmi (2022), Grieķi (2023) – Elmāra Seņkova triloģija. Režisoram Seņkovam piemīt daudzas kvalitātes. Vispirms – pedagoģiska spēja strādāt ar aktieriem, nepazaudējot cilvēcību un siltumu, spēja aktierus patiesi aizraut. Jā, viņš ir režisors, pie kura aktieri ir gatavi spēlēt durvju rokturus, lai tikai būtu procesā. Otrs veiksmes faktors ir absolūti izcils radošais tandēms ar mākslinieku Reini Suhanovu, jo abi saprotas pusteikumā. BET – galvenā ir atļauja kļūdīties. Un šeit atgriežamies pie sākumā skartās tēmas par teātri kā spēles prieku, kuru nogalina pāratbildība, kontrole un vēlme izpatikt.

Seņkovs nebaidās spēlēties, nenoliedz neveiksmes iespēju, un tieši tas viņu dara brīvu – atgriezties Šekspīra laika teātrī, liekot visas galvenās sieviešu lomas – Dezdemonu, Džuljetu un citas – spēlēt aktierim, bet Ričardu III uzticot Inesei Kučinskai. Liekot aktieriem runāt nevalodā, nerēķinoties ar potenciālām skatītāju dusmām un nesapratni, bet radot savu redzējumu pasaules tapšanai pēc lielā sprādziena. Ietērpjot aktierus melnos triko, izdzīvot grieķu mītu dievu plejādi. Šie iestudējumi grauj aktieru un skatītāju komforta zonu. Izaicina. Provocē. Apbur. Milzu riski, spēles prieks un kopā 14 Spēlmaņu nakts nominācijas.

NEIZSMEĻAMAS ZINĀŠANAS

Latviešu raķetes (2024) – režisors un dramaturgs Regnārs Vaivars. Pašlaik jāsaka, ka diez vai kāds par Latvijas bobsleja vēsturi un tā sākumposmu zina vairāk par Vaivaru. Viņš ir kā staigājoša bobsleja enciklopēdija. Zināšanas, kas krātas daudzu gadu garumā, ir šī iestudējuma brīvības atslēga, jo procesa laikā ļauj visu dekonstruēt, lai pēcāk saliktu stāstu atpakaļ. Izrāde, kurā režisora rokraksts ir skaidri redzams un ne ar vienu citu nesajaucams.

Ne bezatbildība, bet spēja koncentrēties tikai un vienīgi uz topošo izrādi

Šādi procesi ne vienmēr ir viegli, drīzāk jāsaka – bezgala grūti, jo režisors izrādi tik ļoti redz savā galvā, ka var sākt šķist, ka arī citiem visam jābūt pašsaprotamam. Tas ir izaicinoši, jo lauž komforta zonu, liekot ikvienam darīt vairāk. Taču šādos procesos es vēlos atgriezties atkal un atkal, jo režisora prāts, sirds, ne-vienaldzība pret notiekošo, absolūta degšana par savu taisnību un redzējumu atbruņo un dzen uz priekšu. Skaists grūtums. Skaists rezultāts. Spēlmaņu nakts balva kategorijā Gada lielās formas izrāde.

HUMORS

Roberts Aiks, Dankans Makmillans pēc Džordža Orvela 1984 (2014) – režisore LAURA. Vēl viens uz skatuves sarežģīti parādāms darbs par cilvēka domu brīvību laikā, kad ikviens dzīvo pārliecībā, ka jebkuru skaņu un vārdu kaut kur dzird un katru kustību novēro, jo lielvara ilgojas pēc vienas, nemainīgas un neapstrīdamas patiesības ieviešanas un absolutizēšanas. Darbs, par kuru Orvelam nereti pārmeta spēju laupīt cilvēkiem cerību.

Režisore ievieš dziedošos sanitārus, veidojot tos kā saldenu puišu trio, kuri maigi dzied – «Seksam nē». Un viss izrādes tapšanas process pavadīts smieklos, kas ir pretlīdzeklis izrādē attēlotajām šausmām, atbrīvojot no tām arī aktierus. «Tik ļoti smējīgs process kā 1984 man nekad nebija bijis,» teica Vinstona Smita lomas atveidotājs Egons Dombrovskis. Caur smiekliem režisore uzdrīkstas paskatīties acīs visbaisākajam un radīt satriecošu iestudējumu, kas pamatīgi, teātra kritiķes Līgas Ulbertes vārdiem runājot, ietriec pa saules pinumu. Septiņas Spēlmaņu nakts nominācijas un Gada režisora balva.

CITA CEĻA IZVĒLE

Visi režisori uzsver darba izvēles svarīgumu. Taču nereti tieši ieteiktie kļūst par veiksmes atslēgu, jo ļauj paraudzīties plašāk uz tēmām, kuras pats vari nepamanīt. Dmitrijs Petrenko sevi pierādījis kā lielisku pusaudžu psiholoģijas pētnieku, veidojot par šo tēmu vairākas izrādes dažādos teātros: YEN, Monstrs, Tēbu zeme. Tomēr mākslinieciski interesantāki man šķiet Paula Bankovska stāsti izrādē Kur pazuda saimnieks? (2018). Darbs, kam režisors piekrita pusstundu pēc tam, kad viņam ieteicu grāmatu, kuru viņš pats, visticamāk, nebūtu pamanījis.

Pašlaik Liepājas teātris mainās. Mākslinieciskā vadītāja Valtera Sīļa vīzija ir ļoti konkrēta – teātris kļuvis sociāli atbildīgāks, tēmas tiek izvēlētas, novērojot aktuālos procesus sabiedrībā, mazāk pievēršas jau iepriekš radītiem tekstiem, vairāk tos veidojot uz vietas. Teātris mainās ne tikai Liepājā – šķiet, ka vismaz valsts sektorā arvien retāka kļūst uzticēšanās drosmīgām idejām. To ietekmē arī biļešu cenu pieaugums, kas attiecīgi uzliek lielāku atbildību pret skatītājiem. Gribas cerēt, ka tas neietekmē mākslinieciskās izvēles, režisoru brīvību un radošumu, taču to rādīs laiks.