Starp gaistošo un aktuālo

Aicinājām Latvijas teātra režisorus atbildēt uz trim jautājumiem:

1. Kādas ir lielākās grūtības, ja esi atbildīgs pret savu aicinājumu būt teātra mākslā?

2. Gleznotāju, rakstnieku, kino režisoru darbi paliek arī nākamajām paaudzēm. Teātra režisori rada tagadnei. Kā tas ietekmē režisora brīvību?

3. Teātra režisors var sasniegt lielāku auditoriju nekā, piemēram, rakstnieks vai gleznotājs. Izjūtat sevi kā laikmeta, paaudzes, kopienas vai tml. balsi?

ROBERTS DAUBURS:

1. Pamatā grūtības rodas privātu iemeslu dēļ. Ārējie apstākļi, manuprāt, Latvijā pārlieku lielu lomu nespēlē, jo mēs dzīvojam brīvā demokrātiskā valstī, kurā ir vārda un viedokļa brīvība. To it sevišķi izjūtu studijās Prāgā un runājot ar citu valstu profesionāļiem. Skaidrs, ka laiku pa laikam var dzirdēt viedokli, ka tam vai tam tā nevajadzētu būt, bet tā arī ir normāla demokrātijas sastāvdaļa, un būtu jāsatraucas, ja tā nebūtu. Tas, ka mūsu valstī ir īsta demokrātija un Kultūras ministriju nevada populistiski spēki, ir patiešām daudz, jo ļoti daudzās Eiropas, Āzijas un Dienvidamerikas valstīs tā nav.

Atsperoties no šīs svaigās studiju pieredzes ārzemēs, es tomēr gribētu teikt, ka mums arī īsti nav konkurences. Režisoru skaits, kas aktīvi strādā, nav nemaz tik liels attiecībā pret pieprasījumu. Ja mēs pieņemam (sekos ļoti abstrakti, aptuveni, faktos nebalstīti skaitļi), ka Latvijā ir 15 teātri, vidēji sasummējot, katram teātrim ir astoņas pirmizrādes gadā, tad sanāk, ka tās ir aptuveni 120 izrādes sezonā, un uz šīm 120 izrāžu iespējām kandidē aptuveni 30–40 režisori. Iespēja, ka vari tikt pie izdevības strādāt, ir fantastiski liela! Šis nosvītro vēl vienu ārēju apstākli, kas varētu sagādāt grūtības.

Varbūt, šis ir mans minējums, es vēl neesmu ar to īsti saskāries, bet – finansiālas iespējas realizēt ambiciozākas idejas. Visi labi saprotam, kādā ģeopolitiskā situācijā atrodamies, un esam dzirdējuši par valsts budžetu un tamlīdzīgi. Bet es pieļauju, ka šobrīd nereti nākas saskarties ar situācijām, kad ambiciozākas idejas tiek samazinātas vai pārceltas.

Taču domāju, ka galvenās grūtības ir privātas. Sākot ar vienkāršu nepārliecību, kas, dabiski, laiku pa laikam piezogas. Tāpat šis balanss starp profesionālo un privāto dzīvi. Kā arī konstantais spiediens pašam pret sevi, ka tā, kā ir tagad, tā var būt tikai tagad, un tālāk ir jābūt labāk, un tad meklējumi, kā šis «labāk» varētu izskatīties.

Bet kopumā, manuprāt, tās grūtības, kas ir man kā režisoram, kas ļoti mīl savu darbu, diži neatšķiras no peldēšanas treneres, kas mīl savu darbu.

2. Manuprāt, jautājums ir, vai to uztver kā spiedienu. Ja jā, tad varbūt tas kļūst par negatīvu aspektu. Es sev šo esmu ielicis galvā, kopš pirmās reizes, kad studiju laikā Māra Ķimele teica mums to pašu lekcijā. Tāpēc es to uztveru drīzāk kā daļu no profesijas, uz kuru man ir jāzina atbilde pirms katras izrādes. Es neuzskatu, ka šeit ir pareiza atbilde, jeb tā ir gaumes lieta, vai izvēlies taisīt darbu «šodienai» vai «mūžīgi aktuālu». Es gandrīz vienmēr esmu izvēlējies to, ka darbam ir jāsatiekas ar «šodienas» realitāti, un es darba kontekstam esmu sācis piešķirt aizvien lielāku un lielāku nozīmi. Man ir ļoti svarīgi, lai izrāde, kurai radošās komandas sastāvā zem režisora ir rakstīts «Roberts Dauburs», tās vēstījums, doma, forma strādātu kontekstā ar laiku un, kas arī ļoti svarīgi, – vietu, kurā šī izrāde notiek. Un mani tas neierobežo. Tieši otrādi, tas dod ļoti daudzas konkrētas atbildes un atbildības, uz kurām es varu sniegt tādu atbildi, kādu to vēlos.

3. Es sevi neizjūtu kā «individuālu» balsi. Es arī to ļoti negribētu. Es sevi izjūtu kā daļu no šā brīža Latvijas teātra skatuves balss, kuru veido visi Latvijas skatuves mākslas profesionāļi kopā. Un caur šo prizmu es skatos uz «savu balsi», kā tā var papildināt, atšķirties, turpināt to, kas bija pirms manis, ir tagad un būs nākotnē. Sevišķi lielu lomu šis faktors spēlē brīdī, kad es izvēlos tēmas, formas nākotnes darbiem. Cik labi man šī «iederēšanās/papildināšana» izdodas, par to es neņemos sniegt atbildi, bet domāt es par to domāju.

MĀRTIŅŠ EIHE:

1. Es domāju, ka tādu nav. Tādu fundamentālu grūtību. Ir mūsu ilūziju sadursme ar realitāti, mūsu nespēja piepildīt savus sapņus, iedomas. Nepamatotu ambīciju sadursme ar ikdienu. Tās ir lielākās grūtības. Arī iekšējas, veselīgas paškritikas trūkums, kļūdu neatzīšana vai nespēja tās ieraudzīt. Kā arī pārliekā nopietnība pret savu darbu.

2. Neesmu par to domājis. Es neradu ne tagadnei, ne nākotnei, es radu, jo man ir vajadzība izteikties par kādu konkrētu jautājumu, sajūtu. Mani nekad nav uztraucis skatītāju zāles izmērs, teātra statuss. Arī, cik garš būs izrādes mūžs, jo man teātris ir kā cikls, kā dabas norise, kas atnāk, apber ar rudens lapām vai pavasara lietu, un aiziet tālāk, un tas, ka citos mākslas veidos ir iespējama fiksācija kā pamatelements, nemaina lietas būtību. Māksla notiek tikai mijiedarbojoties, un gan kino, gan gleznas konteksts ir tieši tikpat acumirklīgs kā teātra piedzīvojums. Un manas brīvības robeža ir manas fantāzijas robeža. Tātad tikai es pats ietekmēju savu brīvību!

3. Nē. Es esmu pats sava balss, es nevienu nepārstāvu un ne par vienu neiestājos savos darbos. Es runāju par jautājumiem, kuri man ir nozīmīgi, kurus vēlos saprast, bet es nejūtu sevi kā kādas paaudzes vai kopienas, kur nu vēl laikmeta daļu. Es arī nekad īsti neesmu juties piederīgs mākslas pasaulei, es vienkārši daru darbu, kas man patīk un reizēm arī padodas. Man nav ambīciju pravietot vai sludināt.

INESE MIČULE:

1. Sabalansēt kompromisus.

2. Tas neietekmē manu darbu. Manuprāt, teātra darbs arī paliek nākotnei kā pagātnes liecība, taču to vairs nevar piedzīvot kā mirkļa mākslu, kam tas radīts.

Šodien vairāk nekā jebkad cilvēki ilgojas pēc kopābūšanas

3. Nē, es neesmu nekad sevi izjutusi kā laikmeta, paaudzes, kopienas u. tml. balsi. Apzinos savu individuālo balsi šeit un tagad.

ENDĪNE BĒRZIŅA:

1. Teātris un darbs tajā saistās ar augstu pašiniciatīvu, it īpaši, kad esi jauns režisors. Tās laikam ir manas lielākās grūtības. Ir grūti piedāvāties, jo reizēm šķiet, ka ideja varbūt nemaz nav tik laba vai nepieciešama sabiedrībai. Vienlaikus iekšā ir dzinulis, ka gribas radošās domas nodot citiem, kaut kas iekšēji saka, ka tās var noderēt. Sanāk tāda mētāšanās dažādos emocionālos stāvokļos. Jācenšas, cik nu var, uzlabot savu pašvērtējumu, bet tas nav tik vienkārši. Grūtības reizēm ir arī finansiāli, jo man teātra māksla saistās ar projektu darbu, kas paredz arī to, ka ienākumi ir nepastāvīgi. Kaut kādā mērā esmu bieži atkarīga no citu izvēlēm. Katrā struktūrā ir savi noteikumi, un tiem ir jāpakļaujas, ja vēlies iestudēt izrādes. Un šie noteikumi bieži vien atduras pret naudas jautājumiem, vai izrāde ienesīs naudu, vai scenogrāfija iekļausies budžetā. Esmu reāla un saprotu, ka naudu vajag, bet man tā ar radošumu neiet kopā, tas dvēseliskais nekādi nevar ietilpt kaut kādās budžeta kategorijās.

2. Tas, ka izrāde ir tagadnei, nekādi neietekmē režisora brīvību, tas teātri padara dzīvāku, īstāku.

3. Neizjūtu sevi kā laikmeta balsi. Laikam līdz galam neuzskatu, ka pašlaik teātris sasniedz lielāku auditoriju nekā rakstniecība vai glezniecība. Domājot par Latviju, nešķiet, ka daudz cilvēku apmeklētu izrādes, bet es gribētu, lai apmeklē. Man liekas, teātrim ir ļoti maģiskas īpašības, tā paralēlā realitāte, kas notiek izrādē, varētu ļoti būtiski ietekmēt realitāti, kurā dzīvojam. Līdz galam nesanāk izdomāt veidu, kādai jābūt izrādei, lai tā radītu drošības sajūtu, vēlmi tur būt ikvienam, kā veidot teātri kā vērtību, kā instrumentu, kas tiešām palīdz arī ikdienas dzīvē. Iespējams, kad to sapratīšu, tad arī kļūšu par laikmeta balsi.

MARTA ELĪNA MARTINSONE:

1. Manuprāt, pirmais izaicinājums ir vispār tikt līdz izrādes taisīšanai. Ja dzīvo no projektiem, tad visu laiku ir jāpierāda projekta aktualitāte. Un reizēm tas, kas tevi interesē, komisijām nešķiet aktuāls, kas rada lielu bezcerības izjūtu. Lielajos teātros, protams, svarīgi ir kases ienākumi un režisoram ir jādomā arī par to, lai izrāde sevi atpelnītu.

2. Teātrī darbam ir jāspēj nostrādāt tūlīt un uzreiz. Nav iespējas, ka pēc gadiem tavu darbu atraks un novērtēs. Piemēram, Orsona Velsa leģendārais Pilsonis Keins bija finansiāla izgāšanās un, tā kā apsmēja mediju titānu Viljamu Rendolfu Hērstu, tika medijos nozākāts. Taču pēc gadu desmitiem tā kļuva par vienu no nozīmīgākajām filmām kino vēsturē. Teātra izrādēm nav tādas iespējas. Tāpēc režisoram biežāk ir jākrāso ar smagākiem triepieniem, ir jāieliek pēc iespējas vairāk tā brīža aktualitātes, lai uzrunātu skatītāju tieši šajā laikā nogrieznī.

3. Es sevi neizjūtu kā kādu īpašu laikmeta balsi. Es esmu sava laikmeta produkts un veidoju darbus, kurus vēlos un kas mani interesē. Vienīgais, ko esmu dzirdējusi, ir tas, ka mana mīlestība pret popkultūru, ko nekautrējos ielikt savos darbos, ir citiem mazinājusi kauna izjūtu par to, ka arī mīl populāro mūziku, seriālus un filmas. Mana vēlme ir radīt mākslu bez snobisma un elitārisma.

TOMS TREINIS:

1. Es domāju, ka pārāk liela atbildība var kaitēt, tā ierobežo iekšējo brīvību, radot izrādi. Ja katru dienu pirms mēģinājuma es domātu par to, kurš šo nāks skatīties, vai izdosies pārdot biļetes, drīz vien nebūtu nekāda prieka radīt izrādi. Es vairāk cenšos domāt par to, kas man ir svarīgi un interesanti, pat ja tas ir ļoti subjektīvi, parasti tad arī vēl kādam to būs interesanti skatīties.

2. Brīvību tas neietekmē, vismaz man. Es īpaši nedomāju par to, ka vēlētos, lai manas izrādes, piemēram, skatās režijas studenti pēc simts gadiem, teātris mainās visu laiku, tāpēc arī tas ir tik aizraujošs. Laikam es jūtos mierā ar to, ka radu tagadnei un priecājos par to, ka varu radīt kopā ar citiem saviem laikabiedriem.

3. Jā, droši vien izjūtu. Es pats esmu daļa no laikmeta, kopienas, līdz ar to savā darbā es runāju par tām izjūtām, kuras man ir svarīgas vai šķiet satraucošas, domāju, ka neesmu tāds vienīgais. Piemēram, iestudējot Burvju kalnu, bija ļoti savāda izjūta, šķita, ka Tomass Manns ir sarakstījis Burvju kalnu pirms nedēļas. Tā pasaules izjūta absolūti sakrita ar manu tā brīža izjūtu, arī tagad tā sakrīt. Tā ir ļoti aizraujoša izjūta, bet tajā pašā laikā arī biedējoša, zinot, kā beidzas grāmata.

KRISTĪNE BRĪNIŅA:

1. Lielākās grūtības man sagādā laiks – precīzāk, tā trūkums. Ierobežotais periods, kas atvēlēts tēmas izpētei un iedziļināšanās laikam, bieži vien ir nepietiekams. Ir sarežģīti nodrošināt sev radošo rezidenci, kas nepārklātos ar citiem projektiem, lai patiešām varētu pilnvērtīgi nodoties pētnieciskajam darbam. Manā pieredzē radošā pētniecība Latvijā diemžēl nav tā joma, kurai primāri tiek piešķirts finansiāls atbalsts. Strādājot ar kopienām un dokumentāriem stāstiem, ir nepieciešams laiks, lai kvalitatīvi apkopotu un izvērtētu uzticēto pieredzi. Laiks iet roku rokā ar atbildību. Tā ir atbildība pret cilvēkiem, kuru stāsti kļūst par izrādes materiālu. Līdzīgi kā antropoloģijā un socioloģijā, arī izrādes veidošanā izšķiroši ir tas, kā informācija tiek iegūta, atlasīta un interpretēta, pirms tā nonāk publiskajā telpā. Te sākas jautājums par ētiskajām un estētiskajām robežām. Dokumentārā teātra gadījumā kļūdīties nozīmē ne tikai radīt neveiksmīgu izrādi. Tas var nozīmēt nodarīt kaitējumu konkrētam cilvēkam vai kopienai, sniedzot nepilnīgu vai neprecīzu informāciju. Cenšoties maksimāli intensīvi izmantot ierobežoto laiku, darot vairākas lietas vienlaikus un neatvēlot sev atpūtu, var ļoti ātri nonākt līdz izdegšanai.

Vēl viena grūtība, kas, patiesību sakot, šodien mani pārsteidz, ir tas, ka joprojām sastopos ar kolēģu un institūciju priekšstatu, ka māksla un politika nav savienojamas jomas un, ja vēlos būt sociāli aktīva, man drīzāk būtu jāstrādā sociālā darba laukā, nevis skatuves mākslas nozarē. Man šķiet būtiski tieši mākslas valodā runāt par sociāliem un arī vides jautājumiem. Man aicinājums būt teātra mākslā nozīmē atteikties no tematiskas neitralitātes un drošības. Es nevaru izlikties, ka neredzu to, kas notiek apkārt. Tas reizēm nozīmē konfliktu – ar institūcijām, ar skatītājiem, arī ar pašas šaubām.

2. Darba īsais mūžs nekādā veidā neietekmē manu brīvību. Man patīk doma, ka teātris ir tikšanās, nevis priekšmets, ko nolikt plauktā. Tajā ir kaut kas ļoti dzīvs un arī neparedzams. Šī «tagadnes māksla» man drīzāk dod brīvību, nevis to ierobežo. Es drīkstu būt saistīta ar šo laiku. Mani interesē runāt par šodienas cilvēkiem, kopienām un procesiem konkrētā laikā, telpā un sociālpolitiskā kontekstā.

Skatuves māksla neatstāj materiālu objektu (ja neskaita izrādes ierakstu arhīvā), bet tā var atstāt zināšanas, sniegt iedrošinājumu, atbalstu, būtisku pieredzi. Un pieredze cilvēkā reizēm dzīvo ilgāk nekā grāmata plauktā vai glezna pie sienas un spēj ilgtermiņā ietekmēt turpmāko dzīvi.

3. Veidojot dokumentāras izrādes sadarbībā ar kopienām, es apzināti izvairos no pozīcijas «būt balsij». Mākslinieka rokās ir spēks padarīt redzamas un dzirdamas citu pieredzes, un tieši tāpēc šī pozīcija man šķiet atbildīga. Skatuves mākslā mani interesē nevis runāt kāda vietā, bet radīt struktūru, kurā cilvēki var runāt paši – un patiesībā ne tikai cilvēki, bet arī daba.

Tomēr es apzinos, ka, izvēloties izrādes tēmu, formu un darba metodes, es artikulēju noteiktu vērtību sistēmu. Tas viss jau kaut ko pasaka par manu laikmetu un manu pozīciju. Kopumā es drīzāk jūtos kā lieciniece, sarunu arhitekte, klausītāja un starpniece.

Raugoties uz sevi ārpus izrāžu telpas, es jūtu atbildību būt sava laikmeta balsij – neklusēt, reaģēt uz šodienas notikumiem un iestāties pret netaisnību, kas skar gan cilvēkus, gan dabu.

KLĀVS MELLIS:

1. Ir visādas paštaisītas grūtības. Man gribētos ticēt, ka mēs visi vienmēr cenšamies izdarīt labāko, ko varam, tomēr tas neizbēgami atduras pret paša spēju, talanta, tizluma, kompleksu un gaumes robežām. Man liekas, tas arī ir tas grūtākais – kaut kā censties ignorēt tās robežas.

2. Man jau šķiet, ka arī tad, ja es rakstītu romānus vai gleznotu gleznas, es to darītu par tagadni – citādi, kāda jēga. Zeitgeists ir svarīgs pēc noklusējuma, bet tas, ka teātris ir zūdošs un gaistošs, mani nepadara ne brīvāku, ne nebrīvāku. Kaut gan jāatzīst, ka kopumā man tas patīk – tā īslaicība.

3. Nē, tas kaut kā baigi iedomīgi izklausās. Es esmu visnotaļ pārliecināts, ka gan manas paaudzes, gan laikmeta balss ir daudz raibāka un daudzveidīgāka, nekā es viens varētu izdomāt. Es runāju un taisu teātri savā vārdā un savā balsī un priecājos, ja manai paaudzei patīk.

REINIS SUHANOVS:

1. Man grūtību nav, jeb to pārvarēšanu uzskatu par režisora darba neatņemamu daļu.

2. Manu kā režisora brīvību tas neietekmē nemaz.

3. Nē.

OĻEGS ŠAPOŠŅIKOVS:

1. Par grūtībām (manā uztverē tās nav grūtības, bet vissvarīgākie uzdevumi, ar kuriem jātiek galā, ja tiešām esi atbildīgs) varu uzskatīt: a) nepieciešamību savu režisora vīziju un virsuzdevumu formulēt tā, lai tie būtu labi un skaidri saprotami visai radošajai komandai, ar kuru strādā režisors; b) apzināties, kādi izpausmes līdzekļi (paņēmieni) nodrošina to, ka režisora un iestudēšanas laikā piedzimušas radošās komandas idejas iemiesojas galarezultātā, nevis paliek tikai kā labs impulss izrādes iestudēšanai.

2. Diemžēl es nesaskatu saikni starp režisora brīvību un to faktu, ka teātrī režisori rada tagadnei. Kvalitatīvs izrādes videoieraksts ļauj izrādi saglabāt arī nākotnes skatītājiem, tāpēc atšķirība starp teātri un kino paliek arvien mazāka, kaut, bez šaubām, vienalga pastāv.

3. Jā, bet šaubos, vai esmu laikmeta balss. Viena no kopienas un paaudzes balsīm – noteikti.

INĀRA SLUCKA:

1. Būt godīgam un atbildīgam pret to, ko tu dari, jo esi atbildīgs par skatītāja laiku, to stundu/stundām, ko viņš pavada teātrī un vēl maksā par to naudu.

Spēja nezaudēt ticību savai vērtību sistēmai, tām vērtību kategorijām, pie kurām pieturēties mācīja mani pedagogi, – galvenais uz skatuves ir cilvēks, galvenais ir ko un tikai pēc tam kā. Viss pārējais ir tam pakļauts.

Mēģināt uztaustīt šā laika izjūtu un atrast materiālu, kas rezonētu, uzrunātu gan mani, gan skatītāju. Lai varētu notikt dialogs. Notiekošais mums apkārt ļoti ātri mainās, līdz ar to mūsu izjūta par šo laiku. Kas teātrī varētu uzrunāt skatītāju?

2. Teātra māksla ir gaistošākā, netveramākā un emocionālākā māksla. Teātris ir aktieris un skatītājs, pat ja tikai viens aktieris un skatītājs, starp šiem diviem vai daudziem cilvēkiem notiek enerģijas apmaiņa. Šeit un tagad. To nav iespējams aizstāt ne ar ko citu. To nav iespējams iekapsulēt. Teātra izrāžu ieraksti dod priekšstatu par izrādi, bet to dzīvo sasaisti ar publiku nav iespējams nofiksēt. To, kas virmo gaisā, kas apvieno skatuvi ar skatītāju zāli. Tieši šī netveramība un dzīvā saikne arī rada teātra vienreizību. Vai tas rada brīvību? Jā un nē. Iekšējā brīvība vai nu ir, vai nav. Bet brīvība nedrīkstētu kļūt par pašmērķi, par vēlmi šokēt, pārsteigt, vēlmi ārdīt esošo un izdomāt no jauna divriteni, pieņemot, ka tas vēl nav izgudrots. Nenoliedzami, ir jāmeklē jaunas teātra izpausmes formas, bet paturot prātā, ka galvenais ir saturs un tikai pēc tam forma.

3. Protams. Teātrim daudz ātrāk ir iespēja kļūt par balsi, reaģēt uz procesiem, kas notiek sabiedrībā, uz problēmām, kas nodarbina cilvēkus. Lai uzrakstītu grāmatu, nepieciešams laiks, lai to izdotu, nepieciešams laiks, un tas jau var nebūt gads vai divi. Teātra māksla ir ātrāk reflektējoša. Un tas ir arī viens no teātra uzdevumiem, runāt par to, kas nodarbina, nomāc, iepriecina, raisa emocijas. Ar skatītāju es sarunājos arī kā sieviete un kā savas paaudzes cilvēks. Es varu vēlēties un cerēt, ka tās tēmas, kuras nodarbina mani, iespējams, nodarbinās arī citus, jo es dzīvoju šeit un tagad.

Mums nekas nepieder, un līdz ar to mēs esam brīvi

Manas paaudzes pieredze ir unikāla. Mēs esam piedzīvojuši formāciju un gadsimta maiņu, naudas reformu, kovidu un tehnoloģiju straujo attīstību, mākslīgā intelekta klātesamību. Notikušas izmaiņas savstarpējā komunikācijā, mēs sarunājamies ar «gadžetu» palīdzību, mēs retāk tiekamies, lai pavadītu laiku kopā, mēs «skrollējam» ekrānu, ātri pārskrienam pāri ziņām, uzmanības noturība ir sarukusi līdz 40 sekundēm. Mums zūd cilvēciskais kontakts vienam ar otru… Tieši tādēļ man liekas, ka šodien vairāk nekā jebkad cilvēki ilgojas pēc kopābūšanas. Pēc emocionālas saskarsmes, pēc tuvības. Viņi vēlas piedzīvot un pārdzīvot. Un teātris to var sniegt.

PAULA PĻAVNIECE:

1. Es to drīzāk sauktu par uzdevumu vai izaicinājumu. Uzdevumu būt godīgam pret skatītāju, bet galvenokārt pašam pret sevi – saglabāt radošu interesi par pasauli un procesiem tajā, uzdot jautājumus un meklēt atbildes uz tiem, būt domājošam un analizējošam. Pamanīt to brīdi, kad kļūsti automātisks, neieinteresēts un inerts, – tad paņemt pauzi vai apstāties pavisam.

2. Šā brīža un laikmeta intonācijas tveršana ir viens no mani interesējošajiem aspektiem mākslā, tāpēc manā pieredzē tā kļūst par neatņemamu sastāvdaļu, neapzinātu plūsmu, kas eksistē jebkura radoša darba pamatā. Tā kļūst par automātisku domāšanas sistēmu, kas nekādā veidā neietekmē radošo brīvību, jo ir nepārtraukti klātesoša. Tāpēc grūti iedomāties situāciju, kurā radīšana tagadnei varētu kļūt par brīvību ierobežojošu faktoru.

3. Manuprāt, tas ir diskutabls jautājums, vai tiešām šis apgalvojums patiešām ir patiess. Taču, neskatoties uz to, es ļoti izjūtu sevi kā konkrētās paaudzes pārstāvi mākslā, kā arī daļu no līdzīgi domājošas kopienas, kam svarīgi paust savu pasaules izjūtu šajā konkrētajā laika brīdī. Es domāju, ka šāda sevis apzināšanās mākslā un pasaulē kopumā rada jau iepriekš minēto radošo un māksliniecisko brīvību. Katrai mākslinieku paaudzei pretim varētu stāvēt arī konkrētās paaudzes skatītājs – man gribētos gan uz skatuves, gan skatītāju zālē ieraudzīt vairāk jaunāku paaudžu pārstāvjus.

ELMĀRS SEŅKOVS:

1. Ir jāapzinās, ka radīt mākslas darbu nav vienkāršs ceļš. Jo katrā mēģinājumā mēs strādājam ar dzīviem cilvēkiem, nevis ar robotiem. Ir jāspēj risināt dažādas krīzes situācijas. Šis ir pastāvīgs darbs ar cilvēka psiholoģiju, domām, pārdzīvojumiem un pieredzi. Teātris ir liels mehānisms, un ar katru darbu jānes arī atbildība pret teātri, pret radošo komandu. Ja veidoju darbu valsts teātrī, tad jārēķinās ar vertikālu vadības modeli. Radošajā komandā parasti ir šis horizontālais modelis, bet arī līdz brīdim, kad parādās ekstrēmas situācijas. Tad atbildību un gala lēmumu uzņemas režisors. Lielākā grūtības pakāpe ir apzināšanās, ka darbā ar izrādi ir iesaistīts ļoti liels cilvēku skaits. Citi režisori piekritīs, ka mēs ar katru izrādi piedzīvojam lielu trauksmes izjūtu, jo tikai režisors var saprast, ko nozīmē, ka tavu darbu izrādīs publiski. Un palaikam kritika vai vērtējums ir tas, kas rada lielu pārbaudījumu.

2. Tas nekādā veidā neietekmē. Varbūt tas tieši rada lielāku brīvību nekā, piemēram, kino režisoriem, jo viņu kļūda paliks iemūžināta. Teātrī kļūdas izgaist tāpēc, ka mākslas darbs izgaist. Mums nav nekādas autorības pret darbu, režisoram nepieder autorība. Tas iedod brīvības pakāpi. Mēs reizēm bīdām mākoņus un idejas. Tās nav aptaustāmas, satveramas vai pierādāmas. Bieži vien tās nav fiksējamas. Var fiksēt to, ko es saku, bet pašu režijas darbu nevar fiksēt. Tā ir vairāku mākslinieku – scenogrāfu, komponistu, dramaturgu – kopa. Mums nekas nepieder, un līdz ar to mēs esam brīvi. Tas rada to brīvību. Sliktus darbus un izrādes aizmirst diezgan ātri, un režisors taisa nākamo darbu. Kino režisors savu darbu taisa vairākus gadus, to lolo, mīl un, iespējams, piedzīvo daudz lielāku triecienu, ja darbs nav veiksmīgs. Vai arī otrādi, šis darbs kļūst par kulta darbu, un režisors ir sevi nopietni iemūžinājis tālākai nākotnei.

3. Es gribētu domāt, ka tā ir. Jo viss, ko mēs radām, – tā ir mūsu pieredze, mūsu piedzīvotais laiks, par ko mēs savos darbos reflektējam un parādām, kā mēs to saprotam. Protams, tajā brīdī par kādu izrādi vecākā paaudze var teikt, ka mēs kaut ko neizprotam vai mums nav pietātes pret kādām tēmām. Un, protams, tā var būt, jo es pārstāvu citu laikmetu. Mums ir tiesības uz lietām skatīties pilnīgi citādi. To ietekmē tas, ko mēs patērējam ikdienā, – ko skatāmies un lasām.

VALTERS SĪLIS:

1. Teātra mākslinieku lielākā atbildība ir būt bezatbildīgam. Tev kā māksliniekam ir uzdevums doties nedrošā teritorijā, kur ne visi gribētu doties un ne visi spētu par to skaļi runāt. Tikai tā ir iespējams nonākt pie patiesībām, kas cilvēkus vieno. Man šķiet, ka otra būtiska atbildība ir veidot izrādi, kādu tu pats gribētu redzēt, lai aizraujošs nav bijis tikai darba tapšanas process. Tas savukārt nozīmē, ka tev ir jāredz, kādu galarezultātu vēlies sasniegt, jo laimīgām sakritībām radošajā procesā ir sava loma, bet tās ir iespējams notvert un pamanīt, ja ir redzams mērķis. Tev ir jābūt vienlīdz mīlošam un kritiskam pret savu darbu, un tas prasa uzmanību.

2. Skatītāji nāk uz teātri, lai redzētu radoši brīvus māksliniekus. Ja mākslinieki runā par patiesi sev dziļi nozīmīgiem jautājumiem asprātīgā, radošā veidā, tad būs arī skatītāji, kuri to gribēs redzēt. Tādēļ ir dažāda izmēra teātra skatuves, un ne katrai izrādei ir jāpiepilda lielā zāle, lai tā būtu teātra mākslas skatītājiem nozīmīga izrāde. Bet, ja tava izrāde nevienu skatītāju nesasniedz, tad gan, visticamāk, arī pēc simts gadiem nekas nemainītos. Jo arī mākslās, kuras ir iespējams saglabāt nākamajām paaudzēm, lielākā daļa klasiķu ne vienmēr ir bijuši paši populārākie sava laika mākslinieki, tomēr viņiem arī savā laikā ir bijusi auditorija, kurai šie darbi ir bijuši nozīmīgi.

3. Man ir iespēja radīt darbus, kuru veidošana mani rosina gan emocionāli, gan intelektuāli. Es nevaru automātiski pieņemt, ka pārstāvu kādas kopienas balsi, bet, daloties ar savu darbu, es atklāju cilvēkus, kurus aizrauj šie paši jautājumi, un ir kopīgi brīži smiekliem un asarām. Un ir prieks, ka ar savu darbu sanāk pārkāpt gan savas paaudzes, gan tautības robežas un atklāt pieredzes, kas vieno ārēji atšķirīgus cilvēkus.

JĀNIS ZNOTIŅŠ:

1. Es domāju, ka šīs grūtības neatšķiras no jebkuras citas profesijas, ko cilvēks ir izvēlējies. Vienmēr kaut ko iegūstam, darot to, ko mīlam, un reizē arī nākas kaut ko upurēt tā labā.

2. Droši vien teorijā varam būt brīvāki, jo mūsu darbi pazūd un paliek tikai atmiņās. Bet realitāte ir tāda, ka attiecos pret šo darbu kā paliekošu. Turklāt teātra procesā ir iesaistīti daudzi cilvēki, kas to tīri tehniski padara sarežģītāku un atbildīgāku, ja tu kā režisors rēķinies ar apkārtējiem.

3. Nepiekrītu, ka režisors var sasniegt lielāku auditoriju nekā rakstnieks un gleznotājs. Ilgākā laika posmā, es domāju, ka rakstnieki un gleznotāji mūs apsteidz. Par balsi. Droši vien, gribot vai negribot, tā arī ir. Jautājums ir tikai par to, vai mani darbi sasniedz nozīmīgu auditorijas daļu? To droši vien pateiks vēsture.

LIENA ŠMUKSTE:

1. Ja esi neatkarīgs režisors vai nepiederi nevienai valsts iestādei, tad tu esi atkarīgs, pirmkārt, no iespējas iestudēt izrādi kādā teātrī – valsts vai nevalstiskajā –, tu esi atkarīgs no citiem cilvēkiem, vai tevi paņems vai nepaņems. Otrkārt, nauda. Vai tu izrādei dabūsi finansējumu vai nedabūsi. Komponenti ir ļoti daudzi, jo režisors ir tikai viens spēlētājs no visas lielās komandas. Tāpēc rezultāts vai izrāde vienmēr ir atkarīgs no tā, kas notiek apkārt.

2. Iestudējot izrādes, es nedomāju par to, kurām paaudzēm tas būs – tagadnei vai nākotnei. Ja kāds izrādi nofilmē, tas ir brīnišķīgi, ja ne – tad tas ir šim brīdim. Iestudē, kādu laiku spēlē, un tad šīs izrādes vairs nav. Kaut kādā ziņā tā ir liela burvība, ka teātris un izrādes ir gaistošs process.

3. Kaut kādā ziņā jā. Un kaut kādā ziņā nē. Ja es akcentēju kādu kopienu, piemēram, cilvēkus ar redzes grūtībām, jā, tad es esmu viņu balss, es gribu radīt kaut ko, kas ir pieejams visiem. Tāpat arī cilvēkiem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem – tad es arī runāju, varbūt ne viņu vārdā, bet strādāju pie tā, lai mākslas darbs būtu pieejams.

Vai es veidoju izrādes kā kopienas, laikmeta balss – grūti atbildēt. Es par to nekad nedomāju. Es runāju par sev svarīgām tēmām, sev apkārt esošiem cilvēkiem svarīgām tēmām. Ja globāli ņem, tad man ir grūti pateikt. Laikam neuzskatu sevi par lielu spēlētāju vai kādu svarīgu cilvēku, kurā ieklausās.

Bet, jā, es varu būt kā balss, jo esmu kā medijs vai teātris ir kā medijs, caur kuru var runāt par lietām, kas notiek tagad, šobrīd, pagātnē vai, iespējams, draud nākotnē.

Atbildes apkopoja Didzis Ruicēns