Kompromiss lauž ideālus

Ne tikai priekšvēlēšanu gaisotnē vien tiek cilāts jautājums par atbildību. Ne tikai politiķu, arī mūsu katra atbildību, vispirms par to, ko darām. Bet – vai mākslinieks ir atbildīgs par savu mākslu, vai arī viņam jāļaujas radīšanai, nelauzot par to galvu? Jāļaujas savam redzējumam, savai iedvesmai, daudz neraizējoties par nospiedumiem, ko mākslas darbs atstās tā vērotāju prātos un dvēselēs? Sarunai par mākslinieka atbildību aicināju četrus dažādu paaudžu režisorus – Valdi Lūriņu, Viesturu Kairišu (arī Dailes teātra mākslinieciskais direktors), LAURU (arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra māksliniecisko projektu vadītāja) un Henriju Arāju.

Henrieta Verhoustinska. Diskusiju iedvesmojusi šī mazā brošūriņa, kuru, es atzīšos, studējot pirmajā kursā, nospēru mūsu bibliotēkā. Tā ir Žaka Maritēna Mākslinieka atbildība. Tas jau ir pirmais bezatbildīgās rīcības piemērs. Sāksim ar pirmo no četrām šīs grāmatas sadaļām – Māksla un morāle. Žaks Maritēns raksta, ka mākslinieciskā vērtība un morālā vērtība pieder divām atšķirīgām jomām, viena attiecas uz mākslas darbu, otra uz cilvēku. Tomēr viņš uzsver – mākslinieks kā cilvēks vienmēr ir klātesošs savā darbā. 

Šodien gribam runāt par to, kā teātra praksē izpaužas atbildība pret sevi, pret aktieri, pret skatītāju un arī pret sabiedrību. Pirmais jautājums varbūt mazliet vieglprātīgs: vai mākslinieks vispār drīkst būt bezatbildīgs? Vai arī viņam vienmēr ir jāizjūt atbildība kaut vai pret savu darba devēju un kolektīvu? Vai viņš tomēr drīkst būt pilnīgi atbrīvojies no jebkādas atbildības nastas un radīt pilnīgi brīvi? Vai tas vispār ir iespējams?

Henrijs Arājs. Gan jau, ka nē. Teātris ir tāda struktūra, kur visu laiku esi atbildīgs visu priekšā – aktieru, mākslinieciskās vadības priekšā. Forši, ja var mēģinājumu laikā uzķert kaut kādu vieglprātību, kas iet sakabē ar saturu, bet pārāk bezatbildīgs… Gan jau tas pārāk labi nebeidzas. Bet nevar jau sevi visu laiku cenzēt, tas arī nav ceļš. Es domāju, ka tajā, kas notiek uz skatuves, materiāla, izrādes ietvaros, ir ļoti jauki, ja ir dauzonīgs bezatbildīgums.

Henrieta. Vai tas ir sinonīms brīvībai?

Henrijs. Jā, varbūt. Bet «kā būs, tā būs, viss «pie kājas» un neesmu neviena priekšā atbildīgs» – gan jau ka tā tas nestrādā. Vienā no izrādēm es uztaisīju maskas un likās baigi foršā ideja. Tad nonācām pie tā, ka tās ir jāizmanto, ar tām kaut kā jāspēlē, un es saprotu, ka nestrādā. Tas arī varbūt ir bezatbildīgs solis, būt pilnīgā brīvībā – ienāca prātā, darām tā, kā būs, tā būs. Ja kas, atteikšos. Bet cilvēki taisījuši, ielikuši savu darbu. 

Henrieta. Valdi, tu esi vispieredzējušākais šajā kompānijā, pieredzējis atbildību daudz un dažādu, arī institucionālu veidojumu priekšā.

Valdis Lūriņš. Es domāju, ka mākslas telpa ir brīvības telpa, un apkārt ir dzīve, kurā šī brīvība kaut kādā veidā tiek ierobežota. Vispirmākā atbildība, man liekas, ir pašam pret sevi. Pret tiem ideāliem, ko esi izvēlējies, kāpēc esi ienācis šinī telpā, ko mēģini tajā aizstāvēt un par ko esi gatavs arī cīnīties. Šinī telpā, protams, pastāv arī kompromisa iespējas, un tajās brīvība tiek ierobežota. Tad sev ir jāuzdod jautājums, cik tālu es varu iet un piedalīties brīžos, kad dzīve piedāvā kompromisu. Kompromiss nav nekas labs, jo tas lauž personību, uzskatus, ieceri, vispār – tavus ideālus. Lielākā būtība ir saglabāt iekšējo brīvību. Tu vari nepaust un neformulēt, kā tev tā izpaužas, bet saglabāt sevi šinī telpā, kurā esi izvēlējies, ka gribi būt viens no cilvēkiem, kas vēlas būt brīvs attiecībā pret realitāti.

Henrieta. Kurš brīdis, kurš periods tev ir bijis vissarežģītākais, lai saglabātu brīvību pašam savā priekšā?

Valdis. Tad, kad esmu pieņēmis kaut kādus kompromisus, kad skaidri redzu, ka mana iecere jāiegulda Prokrusta gultā. Un tanī pašā laikā, kāpēc šis kompromiss tiek pieļauts – tāpēc, ka rēķinies ar sekām, kas varētu pret tevi vērsties. Tu jau kaut kā šim kompromisam pakļauj arī to aktieru sastāvu, kuru esi izvēlējies, lai šo darbu iestudētu. 

Henrieta. Laura, par bezatbildību un brīvību kā sinonīmiem.

LAURA. Tie nav sinonīmi nekādā veidā. Tās ir divas dažādas lietas. Man privilēģija būt bezatbildīgai nekad nav bijusi. Brīvai gan. Tas arī vienmēr ir bijis tāds… nu, sauksim to par robežu novilkšanu. Tagad tā moderni saka – mēs novelkam robežas, mēs redzam robežas, lūdzam ievērot mūsu robežas. Jā, vajag savas robežas, es nevaru atļaut laupīt sev brīvību, jo tad es nevaru strādāt. Bet, kas attiecas uz savas bezatbildības kultivēšanu – godīgi sakot, nekad dzīvē to neesmu atļāvusies. Man būtu milzīgs kauns, ja kaut ko tādu būtu sev atļāvusi darīt kolēģu priekšā, vadības, skatītāju priekšā. Esmu ļoti bieži no saviem kolēģiem dzirdējusi – beigu beigās vienalga, ko skatītājs domā. Jā un nē. Jā, piedodiet, viņam nepatīk mans brīvības akts, bet tā, lai pateiktu, ka man vienalga, gan nav. Man kauns, ja viņiem ir vienalga. Tāpēc tas ir milzīgs stress. Un arī tas ietver tieši to, ko tu prasīji Valdim, Viesturs arī varēs par to plaši izteikties – kā ir pārstāvēt institucionālo, redzot arī no otras puses, jo es nestrādāju tikai kā režisors.

Henrieta. Tu strādā pie Čehova teātra mākslinieciskās stratēģijas veidošanas.

LAURA. Man ir cits amata nosaukums, bet sistēma ir tāda, ka mēs esam vairāki cilvēki, kas apspriež repertuāru un vienojas par to. Tad Dana [Bjorka] to noformulē un uzrunā attiecīgos māksliniekus. Tur nav vietas bezatbildībai vai kaut kādam eksperimentālam… Nē, eksperiments ir klātesošs vienmēr, bet tiek adekvāti un atbildīgi iztirzātas iespējamās darbojošās personas, ņemot vērā viņu pieredzi un spējas.

Henrieta. Viestur, es, gatavojoties šai sarunai, pašķirstīju sociālos medijus, un izbira mans sens raksts par Nepanesamā teātra arteli. Vai tavā dzīvē ir bijis periods, kad atbildība ir atkāpusies pozitīvas bezatbildības un absolūtas brīvības priekšā? Vai tas varēja būt sākumposms, kad jūs ienācāt teātrī?

Viesturs Kairišs. Ja tu jautā par bezatbildību, es domāju, ka tu, visticamāk, neprasi par darba ētiku – vai gatavojies mēģinājumiem, nāc uz tiem skaidrā, visus neapsaukā, galu galā, vai tu strādā. Mūsdienās tur bezatbildība nevar pastāvēt, to arī regulē tirgus. Tu strādā un atdod labāko, ko vari. Ja mēs neanalizējam bezatbildību šādā aspektā, tad otrs moments ir: kas ir teātra radītājs? Viņš ir mākslinieks. Vēlams tomēr, ka ir mākslinieks. 

Tagad iedomājieties mākslinieku, kurš ir ļoti atbildīgs. Tas ir pionieru pulciņa vadītājs. Māksla jau pieprasa, ka tu nojauc savu domāšanas atbildību, domāšanu rāmjos, ka esi huligānisks, bezatbildīgs. Tu kaut vai miera izjaukšanas dēļ izprovocē, lai nebūtu viss kā lēna Daugava pie Rīgas. Ir nepieciešams kaut kāds spridzeklis. Var to arī nosaukt par bezatbildību labā nozīmē. Jo māksla rodas no haosa un loģikas sadursmes. Reizēm redzi – viss it kā ir pareizi, tomēr nekas nestrādā, un nesaproti, kas jāiedod, lai sāktu strādāt. Tad varbūt rīkojies bezatbildīgi – cilvēkam, kurš sēž pie galda, noņem krēslu, lai viņam nav, uz kā sēdēt, un varbūt aina uzreiz atdzīvojas. 

Māksliniekam sevi jāpārstāv gan kā personību, gan kā cilvēku. Vai tad cilvēka daba vienmēr ir atbildīga? Vai tad mēs dzīvojam šo superatbildīgo dzīvi? Nē, tu dzīvo arī bezatbildīgo dzīvi. Tu dzīvo arī sapņu dzīvi. Mēs dienā dzīvojam kontrolētu dzīvi un naktīs izsapņojam visārprātīgākās situācijas. No rīta pamostamies – fū, tas tomēr bija tikai sapnis. Tas nav tik vienkārši. Tāpat kā cīņa starp labo un ļauno: nevar teikt – es pārstāvu labo, un tie ir ļaunie. 

Cilvēka dzīve ir šī pretrunu pilnā cīņa, un māksla ir šīs dzīves atspoguļojums. Manuprāt, ir jābūt gan atbildīgam, gan atbildīgi jābūt bezatbildīgam. Bet vienlaicīgi arī tas, ko kolēģi minēja, – skaidrs, ka esi atbildīgs kolēģu priekšā, galu galā teātris no tevis gaida projektu, kas pēc kaut kā izskatās un ko var pārdot. Bet vienlaicīgi tu gribi uzdrīkstēties, gribi iznīcināt šo kārtību labā nozīmē… Skaidrs, ka tas ir milzīgi sarežģīts process, kur nav viennozīmīgas atbildes. Ja esi superatbildīgs, taisi superatbildīgu un pareizu mākslu – vai cilvēki nāks to skatīties? Visticamāk, ka nē. Viņiem gribas to, kas mazliet izsit no eņģēm. Man tomēr patīk Maritēna doma, ka ir mākslas darbs ar saviem uzstādījumiem un ir personība, kura tos īsteno. Mēs visas tās dziļākās atbildības jomas varam prasīt no personības, bet nedrīkstam prasīt no mākslas darba. Taču personībai tas jāatspoguļo mākslas darbā. 

Henrieta. Te mazliet citēšu Maritēnu: «Mākslas uzmanības lokā ir labais mākslas darbā, nevis labais cilvēkā, mākslinieciskā vērtība un morālā vērtība pieder divām atšķirīgām valstībām. Mākslinieciskā vērtība saistīta ar mākslas darbu, morālā vērtība – ar cilvēku. Kas ir cilvēka dzīves pilnestība?» Valdi, domājot par tavām izrādēm: pirmo plaši izskanējušo iestudējumu Spartaks, kad tev bija 25 gadi, par Žannu d’Arku, Mirabo un arī Lāčplēsi Atmodas laikā. Tās ir izrādes ar ļoti augstu sabiedrisko rezonansi. Vai, tās iestudējot, tev jau tas bija skaidrs, vai darbojies ar šo atbildību pret sevi tajā procesā?

Valdis. No dzīves katla izvēlies apmēram tās tendences, kas kaut kādā ziņā ir tuvas, aizskar un par kurām, kā Viesturs teica, vari runāt bišķi bezatbildīgi. Rēķinoties ar to, ka tas kādam varētu arī nepatikt. Bet man liekas, ka atbildība šinī bezatbildībā ir pieskaitīt sevi kādam domas tecējumam. Zināmā mērā visa Pērkona daiļrade arī ir bezatbildīga, huligāniska un vēl kaut kāda tāda. Bet, gribi vai negribi, viņi darbojās pēc formulas «savējie sapratīs».

Henrieta. Laura, tavos beidzamo gadu darbos sevišķi daudz ienāk sabiedriskā rezonanse un atbildība sabiedrības priekšā. Gan izrādē Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, gan «Skatuve» UGUNĪ, gan Lēdija Makbeta, kas runā par karu, par sāpīgiem vēsturiskiem punktiem. Pirms tam tu biji vairāk filozofiskā režisore. Teiksim, Frankenšteins vai M. Butterfly bija estētiskas un vairāk vispārinātas izrādes. Kā tu nonāci līdz vajadzībai runāt par aktualitātēm?

LAURA. Man liekas, ka vienmēr bija aktualitāte, tikai jūs mani neuztvērāt nopietni, jo man bija 25 gadi. Ja divdesmitpiecgadīga meitene taisa Dailes teātra Lielajā zālē izpārdotas izrādes, tad visi domā – tur kaut kas nav kārtībā. Es darīju to, ko tajā brīdī jutu, sapratu. Kā es nonācu līdz šim – protams, ir briedums. Man ir par kādiem 15 gadiem vairāk, līdz ar to vairāk skaties ne tik daudz uz iekšupvērstām lietām, bet redzi arī – lai cik tas stulbi izklausītos – sabiedrisko atbildību. Vēl jo vairāk, kad es tiku uzaicināta strādāt Čehova teātrī, tad vēl skatupunkts pamainījās. Kad Dana mani uzaicināja, man bija jāpadomā – kas ir mana pievienotā vērtība, ar ko varu papildināt šī teātra repertuāru pēc jēgas, nevis prioritāri tikai pēc savām mākslinieciskām ambīcijām. Un tad arī sakrita tēmas, kas tolaik bija nepieciešamas. 

Karš uzņēma apgriezienus, un bija ļoti svarīgi mūsu sabiedrībā nokomunicēt pagātnes, 20. gadsimta vēstures momentus. Protams, tur nāca klāt vēl apstākļi, ar kādiem nebiju sastapusies Latvijas teātros – jārēķinās ar tiešām sašķelto sabiedrību un dažādu vēsturu reālu eksistenci. Es uztaisīju bloku – Sibīrija, Staļina eksekūcijas, holokausts – Annes Frankas dienasgrāmata Liepājā, atkal karš Lēdijā Makbetā. Tad es šogad kā māksliniece spēru nejauši bezatbildīgu soli, paņēmu kaut ko kārtīgu, kas ietver ļoti triumfālu taisnības uzvaru pār netaisnību, šo detektīvu [Slepkavība Austrumu ekspresī].

Kad sāku strādāt Dailē, es arī visiem teicu: es nevaru mainīties tādēļ, ka šeit ir tāds teātris

Man likās, ka tā sakārtošu sevī to izārdīto mākslas pieredzes pasauli, ko veidoja šie četri mega traģiskie stāsti, jo tur nekad neveidojas globāls, godīgs atrisinājums. Paņēmu Agatas Kristi dramatizējumu un nonācu izteiktā teksta nebrīvības situācijā, kādu piedzīvoju pirmo reizi un nebiju ar to rēķinājusies. Bijām jau parakstījuši autortiesību līgumu, sākās mēģinājumu process, un izrādījās, ka dramatizējumā nedrīkstam izmainīt nevienu vārdu, nevienu zilbi, nevienu ainu, nedrīkstam īsināt vai papildināt ar kādiem pašradītiem ģeniāliem papildinājumiem. Es tā nobijos! Negribu dzīvot šajā pasaulē, kur viss ir tik reglamentēts un man atņem brīvību, ka pazūdu kā māksliniece, jo man jābūt dramaturga vizuālajai balsij. Bet tās ir divas dažādas profesijas, es arī gribu būt klātesoša kā radītājs. Tā skumji kļuva. Viss jau ir kārtībā, bet varēja būt labāk. Kā Viesturs bieži piemin – to atņemot radošam cilvēkam, sanāk skumja pasaules eksistēšana.

Henrieta. Vai tu esi nonācis šādā situācijā, Henrij? Kad ir tik ļoti ierobežojoši nosacījumi?

Henrijs. Īsti nē.

Henrieta. Mēs tavās izrādēs Ugunsseja un Zelta templis redzam, ka tevi arī interesē vispārīgākas, vairāk filozofiskas lietas, nevis kāda konkrēta vēsturiska vai sabiedriska aktualitāte. Vai tu piekrīti, ka tas nāk ar briedumu?

Henrijs. Man noteikti. Pašlaik esmu tādā kā pubertātes egocentriskā vecumā, mani interesē tikai tas, kas mani interesē. Godīgi teikšu, es nejūtos pārāk atbildīgs par aktualitāti. Skatos Viestura Sapni vasaras naktī un Lauras «Skatuve» UGUNĪ un domāju – es tā tagad nevaru. Tas noteikti ir briedums, kad vari savilkt arī par to, kas pasaulē aktuāls. Es jūtos absolūti uz sevi vērsts cilvēks, kam interesē jauni cilvēki, kuri kaut kādā ziņā sajūk prātā un mēģina saprast, kā dzīvot pasaulē, kurā īsti nav skaidrs, kā dzīvot. Bet jāpiemin, ka nesen izlasīju vienu Zīverta lugu. Tur dīvainā kārtā saslēdzas, ka ir tas, kas mani interesē, – ir apjukuši cilvēki, kuri mēģina egocentriski cīnīties par savu patiesību, bet pievelkas klāt aktualitāte par to, kurš paliks šeit, Latvijā, ja kaut kas notiks. Varbūt kaut kad sanāks šo uztaisīt. Bet, atbildot uz jautājumu: nē, es tikai ļoti egoistiski domāju par sevi, un dīvainā kārtā, domājot par sevi, parasti iznāk kāda aktualitāte, kas kādam citam arī izrādās būtiska.

Henrieta. Kas ir grūtākais, mēģinot saglabāt godīgumu pret sevi, tomēr strādājot kaut kādā sistēmā?

Henrijs. Beidzamā laikā daudz par to domāju, un gan jau ne es vienīgais. Ir tā, ka sapņo par izrādi, ir tās sapņu versija, un tad tā atsitas pret realitāti: kādas ir iespējas izdarīt, budžets ir tāds, bet vajadzētu tā. Vienmēr sanāk pielāgošanās, cīņa starp to, kā esi iztēlojies un kāda ir reālā pasaule, kas iesit pļauku. Tad mēģini nepazaudēt savu pirmo ideju, kas parasti arī ir visprecīzākā. 

Par sistēmu, godīgi sakot, nezinu, bet bieži sanāk saglabāt godīgumu pret sevi, ja esi saslēdzies ar to, ko Valdis teica, – kāpēc es esmu ienācis šajā telpā, ko es gribu no šitā visa dabūt ārā. Ja sajūta ir atnākusi diezgan precīzi, tad grūti nebūt godīgam pret sevi. Mēģinot iestudēt, bieži ķermenis pasaka priekšā – instinkti nodiktē, kā vajadzētu būt. Bet par institūciju – par to man jāpadomā. Es vēl ar to tikai iepazīstos. Tikai lēnām saprotu, kur esmu nonācis.

Viesturs. Liekas, man pubertātes vecums nekad nav bijis. Kad sāku savu karjeru, es netaisīju izrādes savai paaudzei. Man likās, ka esmu tai par vecu. Neteiktu, ka par to pārdzīvoju, bet nekad man laikam nav šis piemitis kā cilvēkam. Es vienmēr vairāk esmu taisījis par kaut ko, kas ir tāds murskulis, vienmēr vajag būt kādam mītiskam vai politiskam līmenim. 

Es esmu tas, kas es esmu, un vienmēr esmu bijis tāds, kāds esmu. Un, ja māku strādāt, paliekot tāds, kāds esmu, tad strādāju. Kad sāku strādāt Dailē, es arī visiem teicu: es būšu tas, kas esmu. Nevaru mainīties tādēļ, ka šeit ir tāds teātris, kurā es gandrīz nemaz nebiju līdz tam strādājis. Un tad, kad kaut ko nedaru tā, kā es to daru, jūtos slikti, darbs nesanāk. Bieži nesanāk arī tad, kad taisu, kā es to daru, bet vismaz jābūt šai sajūtai, ka esi, kas tu esi.

Henrieta. Bet vai tev ir nācies atteikties no kādas idejas ētisku apsvērumu dēļ?

Viesturs. Es nezinu, nevaru atcerēties. Vai nu es šajā darbā saskatu sevi, vai nesaskatu. Ja darbs mani neinteresē, es par ētiku neaizdomājos, jo tas neatspoguļo manu pasauli. Runājot par ētiku, Maritēna kontekstā ļoti svarīgi… Es biju festivālā Vīnē ar kaut kādu «doķi», un tur bija arī Marinas Abramovičas bijušais dzīvesbiedrs [Ulajs], ar ko viņa sākumā visus kolosālos darbus taisīja, ar savu «doķi». Mēs bijām tā vakara viesi un pēc tam gājām alu iedzert, pļāpājām. Viņš pateica šo žilbinošo frāzi: estētika bez ētikas ir kosmētika. Es to ik pa laikam atceros, tas ir patiesuma, godīguma aspekts. Ja mākslā nav ētikas, tad tai nav dzīves vai kaut kādas eksistences patiesuma elementa. 

Protams, man patīk estētika, man arī nav pretenziju pret kosmētiku, lai ko ar to domātu. Ja ir kosmētika un patiesi skaista sieviete – vai kosmētika rada šo skaistumu? Protams, ka nē, visticamāk, tas ir šīs sievietes iekšējais skaistums. Es pie šīs definīcijas bieži atgriežos, man liekas, tur ir patiesība, lai arī strādājot negribu dzirdēt tādus vārdus kā ētika, morāle. Es arī attiecībās negribu tādus dzirdēt. Bet jautājums – ko tu dari tagad, ko tu no manis gribi, kāpēc tu to dari. Un skaidrs, ka reizēm gribi izdarīt kaut ko tik vājprātīgu, ka tas jau ir neētiski. 

Piemēram, mēs strādājam ar dzīviem cilvēkiem, un ir svarīgi tomēr, ka aktieris var izdarīt, ka viņš piekrīt, viņš saprot, ka to vajag izdarīt. Var jau piespiest, bet tur nebūs rezultāta. Nelaimīgs cilvēks, un tas tāpat ne pēc kā neizskatīsies. Par godīgumu – es uzskatu, ka cilvēkam jābūt tādam, kāds viņš ir, viņam jāattīstās, viņam jāmainās, bet pašā kodolā jau nevar mainīties. Tikai jautājums, vai tev ir tas kodols vai nav.

Henrieta. Vai jūs tam varat piekrist?

Valdis. It kā jā. Kaut gan, skatoties uz Viesturu, pieņemsim, saistībā ar mūsu profesiju, rodas pilnīgi citas domas. Man kādreiz ir bijuši piedāvājumi vadīt kaut kādus kolektīvus, es vienmēr esmu atteicies. Man vienmēr ir bijis bail ilgstoši uzņemties atbildību par cilvēku likteņiem. Tev pašam ir jābūt pietiekami daudz spēkam, lai arī viņi atraisītos. Es domāju, kas notiek ar aktieri tad, kad viņam jāspēlē vienā, nu, pieņemsim, ne visai veiksmīgā izrādē, kurā viņš jūtas nekomfortabli. Jo tā trakākā atbildība mūsu profesijā ir saskare ar citiem. Vispirms ar tiem, ar kuriem tu strādā, sākot ar aktieriem un beidzot ar visu tehnisko personālu un skatītājiem pēc tam.

Esmu pret demokrātisku kolektīvu procedūru, tāpēc ka tā kļūst bezmērķīga, kļūst rotējoša

Henrieta. Tu minēji kompromisus, kuriem tev ļoti, ļoti bagātīgajā režisora pieredzē varbūt tomēr ir nācies piekrist.

Valdis. Jā, bet kompromisi ir radušies ar kaut kādiem vadības uzstādījumiem, kam pēkšņi esi pakļāvies. Tie nav bijuši saistībā ar māksliniecisko ieceri. Bijuši arī kompromisi, strādājot ar scenogrāfiem. Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums. Jo vispār, riktīgi foršie notikumi, kas vairāk vai mazāk tomēr paliek ierakstīti vēsturē, ir saistīti ar to, ka scenogrāfs ir atradis kopēju pozīciju ar režisoru. Protams, ir arī scenogrāfi, kas, kā lai to saka, ir piespēlējuši režisoriem idejas, te mēs varam Andri Freibergu piesaukt un vēl, bet lielie notikumi ir tad, kad vizuālais saiet jaunā kvalitātē ar saturisko.

Henrijs. Divas lietas gribu pateikt. Tu jau pat nevari nebūt godīgs pret sevi. Tu vienmēr zini, kas ir sanācis un kas nav. Būtu muļķīgi sev mēģināt iestāstīt, ka aktieris slikts, nenospēlēja, bet es baigi labi visu izdarīju. Ja godīgi izanalizē, tu jau pats zini, kas tur bija labi un kas ne, kur izdarīji savu darbu godīgi, kur kaut kā pietrūka. Domāju, ka tā ir ļoti laba kvalitāte – godīgums pret sevi. Sirdī jau zini, kā ir. Un otra lieta – es vakar pārlasīju Oskara Vailda grāmatu par tikumību, tur sākumā ir teksts, ka māksla nevar būt tikumīga vai netikumīga, māksla vienkārši ir laba vai slikta. Tas par to, ka nav iespējams uztaisīt amorālu izrādi.

Viesturs. Ir iespējams. Par godīgumu gribēju vienu repliku. Nav pārāk labi būt supergodīgam, bet vienlaikus nebūt profesionālim. Mēs tagad runājam par cilvēciskām īpašībām, bet jāsaprot, ka pamatā tomēr ir profesija, tev tā jāpārzina, cik vien labi var. Ja esi neprofesionāls, bet godīgs, ziepes var sanākt ļoti lielas.

Henrieta. Henrijs aizskāra ļoti labu tēmu – par labu mākslu un sliktu mākslu. Un, citējot Maritēnu: «Vai māksla var pastāvēt bez ārējiem mērķiem?» Ārējie mērķi varētu būt rezonanse sabiedrībā, skatītāju uzrunāšana ar morāli ētisku uzstādījumu, vēlme ietekmēt sabiedrības noskaņojumu vai kaut kādas tautas domas vienā vai otrā virzienā. Vai māksla tikai mākslas dēļ vispār var pastāvēt?

LAURA. Es domāju, ka jā. Nevis tādā nozīmē, ka tā ir dekoratīva.

Henrieta. Dekadentiska.

LAURA. Es neredzu tam tiešu sinonīmu ar dekadentismu, bet domāju, ka tā var vēlēties pašizpausties bez kaut kāda īpaša iezvana no ārpasaules.

Viesturs. Es līdz galam nesapratu šo jēdzienu «māksla mākslas dēļ», jo nav jau arī jānodarbojas ar kaut kādiem, es nezinu, Raimonda Paula dziesmusvētkiem, lai runātu par būtiskām lietām. Mākslā jānodarbojas ar dziļām tēmām. Ja mākslas darbs atsakās no sabiedriski nozīmīgiem, politiskiem… Tā jau arī ir politika – atteikties no tā. Galvenais, vai tur ir saturs. Te, es domāju, ļoti daudz kas ir pārprasts, un arī latviešu kritikā, kur parasti saka – ir vai nu saturs vai forma, šīs ilgstošās diskusijas. 

Mani ļoti bieži sauca par formālistu. Nekad tam neesmu piekritis, jo uzskatu, ka forma nevar būt bez satura, tā nav forma tad. Manā skatījumā māksla mākslas pēc – tas ir ļoti augsts politisks uzstādījums, tā ir ļoti drosmīga un radikāla ideja. Bet vai tajā ir saturs, vai tā ir māksla? Varbūt tiešām ir kaut kas, kas to proponē, bet tajā nav satura. 

Es neuzskatu, ka ir iespējama māksla mākslas pēc, bet tas ir ļoti svarīgs diskurss – kam kalpo māksla: mākslai vai sabiedrībai? Šis nav tas jautājums, ko var ieķeksēt kā aptaujā – jā vai nē. Tas ir daudz, daudz kompleksāks jautājums, un es īsti nezinu, ko cilvēki domā ar to, kad saka – māksla mākslas pēc. Man tam tomēr prasītos lielāks izskaidrojums. Un lielāka arī iespēja saprast. Kaut vai tās pašas Rotko gleznas ir ļoti labs piemērs. Kad noskatījos viņa milzīgo izstādi Parīzē pirms pāris gadiem, likās, man pasaule atvērās. Beigās pat Latgales ainavu saskatīju, ko viņš, iespējams, tur, Daugavpilī, bija redzējis. Tu vari tajā saskatīt bezgalīgus saturus. Un vienlaikus, esi visu dzīvi braukājis pa muzejiem, katrā ir viena Rotko glezna, un tā pilnīgi neko neizsaka. Ja tu tajā neiedziļinies, ja nesaproti… Kad lasīju grāmatu par Rotko, es sapratu, kā viņš cīnījies, lai sasniegtu mākslā to poēzijas atkailinātību, kad tas uzrunā jau bez jebkādām sižetiskajām līnijām, ka tevi atkailina viņa spriedze… 

Henrijs. Sarežģīti… Māksla mākslas dēļ… Pēc Viestura vispār izteikties…

Viesturs. Tipisks piemērs – Zelta templis. Es gribu publiski paslavēt – man ārkārtīgi patika šī Henrija izrāde. Tur tomēr ir garīgi jautājumi. Mazliet abstraktākā, citas kultūras veidā… Bet tur ir tie paši jautājumi. Kurš tad ir vainīgs, Raimonds Pauls vai tie dziesmu svētku rīkotāji, kurš nav līdz galam samaksājis vai ir pārmaksājis. Tev jau nevajag tādus mazas provinces konfliktus, Zelta templi uztaisot, tu runā par šādiem konfliktiem lielākā mērogā. Vienlaikus liekas – kaut kāda ūber māksla, butō. Bet es arī baudu to šajā, tīri estētiskajā [līmenī].

Henrijs. Varbūt pienāks posms, kaut kas manī mainīsies un es sākšu vairāk vērtēt, ko pasaule no tā iegūst vai neiegūst. Kamēr jūs runājat, es mēģinu domāt, jo tie nav jautājumi, ko ikdienā pārcilāju. Kaut kā neviļus otro reizi atsaukšos uz Vaildu – man ļoti patīk doma, ka māksla, un, iespējams, mana māksla arī pašlaik, ir līdzeklis izbaudīt neparastas sajūtas.

Viesturs. Tas ir ļoti politisks mērķis.

Henrieta. Es tā neteiktu!

Viesturs. Tā ir dzīves politika! Tas ir ļoti labi – nevis nodarboties ar kaut kādu Stambulas konvenciju vai ko tādu, nevis darīt, ko visi dara, bet iet radikālā sevis izziņas ceļā.

LAURA. Es šodien atbildēšu tikai uz jautājumiem, es neiebildīšu. Mēs esam dažāda vecuma, dažādas pieredzes. Es atceros savus studiju gadus, kad definējos kā, iespējams, teātra profesionālis, Valdis ir nodzīvojis pus laikmetu un skatās uz mums ar citādām acīm.

Valdis. Viņš ir vecs, es skatos ar jaunekļa acīm. (Smejas.)

LAURA. Viesturs ir sparīgā pusmūžā un ar milzīgu pieredzes bagāžu un mūžīgi kontroversiāliem izteikumiem, lai viņš turpina izteikties, man ir interesanti klausīties. Bet ko varu pateikt par atbildību un to, kā redzu savu darbu teātra mākslā, – es strādāju tikai pret sevi, tādā nozīmē, ka nevaru uztaisīt neko, ja nezinu, pret ko es taisu. Respektīvi, arī aktierī gribu redzēt, kas viņš ir. Man nevajag viņu mainīt vai padarīt sev ērtāku. 

Man tikai vajag saprast, vai viņam ir centrs, pret ko viņš taisa. Vai viņš tic Stambulas konvencijai un iet piketēt; vai viņš ir ekosargs, vai pret vēja ģeneratoriem; vai viņš pārstāv tās vai citas partijas intereses. Man ir jāsaprot, kas tas ir par cilvēku, pret kuru punktu viņš skatās uz jautājumu, ko mēs tagad kopā mēģinājumos divus mēnešus apskatīsim. Kad es to saprotu, tad varu pret savu punktu, ko uzlieku kā virsjēgu šim konkrētajam iestudējumam, sakārtot ansambli, lai mēs izstāstām to lietu, uz kuru mēs skatāmies katrs no sava punkta. Tā ir tā mana atbildība, tā es to redzu – kā atbildību. Nevis kā atbildību tur… nu, vistriviālākais, parūpēties par komercpanākumiem, bet tiešām atbildību izstāstīt savu stāstu, savu centru un izbalansēt aktieru ansambli, radošo ansambli, lai tas arī to spēj izdarīt. Bet sākums, nekautrēšos teikt, vienmēr esmu es, un es varu tikai tā strādāt. Esmu pret tādu demokrātisku kolektīvu procedūru, tāpēc ka tā kļūst bezmērķīga, kļūst rotējoša.

Henrieta. Kolektīvā radīšana, kad katrs aktieris nāk ar savu stāstu, ko viņš ir atradis dzīvē…

LAURA. Es lieku centrā stāstu, ko esmu atradusi, un es nodefinēju savu centru pret stāsta centru, un tad jautāju, ko viņi domā par šo stāstu. Tādā veidā, protams, ka viņi ir kopradītāji, bet mēs to vienu stāstām, nevis katrs nāk ar savu, jo tad mēs vispār pazaudējam sākuma pavedienu un nenonākam līdz beigām.

Henrieta. Valdi, atgriežoties pie tēmas «māksla mākslai». Laura to sauc par kodolu, Viesturs – par saturu. Māksla mākslai patiesībā pēc definīcijas īsti nav iespējama, ja tai ir saturs.

Valdis. Redz, to formulu «māksla mākslas pēc» mēs lietojam tad, kad nesaprotam. Kad Viesturs skatījās vienu Rotko bildi, uz viņu tā neiedarbojās. Viņš izgāja lielam plājumam cauri, lai saprastu un ieraudzītu Latgali, pieņemsim. Te radītāja egoisms ir tāds – vai nu vienu daļu skatītāju no sevis attālināt un norobežoties no viņiem un sevi pieskaitīt, pieņemsim, nosacīti kaut kādam hipiju pulkam, vai arī tu ideālistiski kā dons Kihots mēģini šajā kopā, lielajā ģimenē, ja mēs runājam par mazo Latviju, uztaustīt tēmu, kas varētu visus aizskart. Un es nerunāju par nacionālām tēmām. 

Henrijs nav piedzīvojis laiku, kad bija ļoti spēcīga cenzūra. Vajadzēja domāt, ko ar to gribi pateikt un kā vispār ar veselu ādu izlīdīsi no tā ārā. Pašlaik, man liekas, lielākā problēma ir – uzrādīt bīstamās zonas, kādas tagad eksistē demokrātiskajā sabiedrībā, ne tikai citās valstīs, bet taisni Latvijā. Ir runa ne tikai par mūsu eksistenci, bet jau ir jautājums par mūsu bērnu eksistenci. Tas nenozīmē to, ka vajadzētu uzlikt uzsvaru uz, pieņemsim, mūsu stipri agresīvo kaimiņu, cik ļoti uz to, kā meklēt spēka avotus, kas latviešu tautā tomēr ir. Nav runa par urrāpatriotismu, te ir runa par kādām citām lietām.

Henrieta. Runa ir par latviešu dramaturģiju.

Valdis. Bija viens periods, kad pie labas gaumes piederēja lamāt kritiķus un noniecināt latviešu dramaturģiju. Bet pašlaik ar latviešu dramaturģiju nemaz tik bēdīgi nav.

Henrieta. Nav, nav.

Valdis. Arī viņi ir meklējumu ceļā un tur, kur sastopas kopā ar teātri, rodas brīnišķīgas lietas.

Henrieta. Domājot par šo visu – cik jūs ikdienā saskaraties ar tādu parādību kā pašcenzūra?

LAURA. Es gribēju Viesturu papildināt, atlecot bišķiņ atpakaļ par profesionalitāti. Tas gan ir kaut kāds godīguma mērs tomēr – redzēt un realizēt profesionālu darbību. Profanācija brīžiem jebkurā profesijā, kas arī saistīta ar teātri, diemžēl pastāv un veidojas, un dažreiz arī tā uzdīgst ar kaut kādām mainīgajām lietām pašlaik. Tas mani uztrauc. 

Man tiešām nekad un nekādā veidā nav traucējusi saturiska viedokļu sadursme. Es bez problēmām vienmēr vēlēšanās balsoju par to, par ko balsoju, mana ģimene balso katrs par kaut ko citu, un mēs nekad nestrīdamies par šiem jautājumiem, mēs cienām cits citu. Mani vispār neinteresē pārliecināt par savu patiesību, arī mākslā. Man patīk izrādes, kurām es saturiski varu nepiekrist, un man patīk izrādes, kas mani tā kā provocē, pārjautā manu kodolu. Es tiešām vairāk vai mazāk strādāju ar sevi, lai saprastu, kāds tad ir mans viedoklis ļoti daudzos jautājumos. Bet tad, kad tas notiek neprofesionāli, – es to nevaru izturēt, un tas ir tas, pret ko es rupji iestājos. Esmu pat izgājusi cēliena vidū no izrādes, fizioloģiski es nespēju to izturēt. Neprofesionalitāte mani nogalina.

Henrieta. Pie šī jautājuma vēl atgriezīsimies, bet tagad par pašcenzūru.

LAURA. Man liekas, es necenzēju sevi. Es ticu sev. Tādā nozīmē, ka ticu savam veselajam saprātam un savai profesionalitātei. Protams, ka es cenzēju tādā nozīmē kā – vai tiešām tas, ko mēs darām, vai tiešām šis saturs, ko tagad vēstīsim skatītājiem, ir tik interesants, lai tas viss paliktu.

Henrieta. Tā ir rediģēšana, tā nav cenzūra. 

LAURA. Saturiskā cenzūra? Nē. Pirms es sāku ar kaut ko strādāt, es jau visdrīzāk zinu, kāpēc. Tas nav nejauši nonācis manās rokās.

Henrieta. Viestur, tu un pašcenzūra. Man jau smieklīga liekas šī dihotomija.

Viesturs. Tas nav vienkārši. Es domāju, man ir jāsastopas ar pašcenzūru. Pašcenzūra eksistē. Mūsu laiks… Man jābūt godīgam – pašcenzūra nevar neeksistēt. Es, protams, cenšos maksimāli nepakļauties tai. Bet manas dzīves laikā ļoti daudz kas ir mainījies – uztvere, attiecības. Zinu, ka tagad daudzi jauni cilvēki nemaz neiepazīstas viens ar otru, bet norobežojas, jo nekad nevar zināt, vai tur nebūs #metoo, vai tevi kāds neapsūdzēs… Es tādā laikā neesmu uzaudzis, tie ir pilnīgi jauni nosacījumi. Es nesaku, ka drīkst jaukt privātās un profesionālās attiecības, bet mūsu darbā tās visu laiku tiek sajauktas, jo mums ir tāds darbs. Tā kā tur ir visādi mehānismi, kurus nevari nepaturēt kaut kur pakausī… Vienlaikus būt tiešām brīvam… 

Piemēram, tagad ar studentiem strādājot, – es runāju, kā es runāju. Es viņiem saku: dārgie studenti, jūs varat rītdien to nopublicēt feisbukā, un man būs lielas problēmas. Es cenšos, bet reizēm man kādas precīzās domas, motivējošās, ir ļoti interesantas. Un es neko nevaru padarīt. Ja es nerunāju tā, kā es runāju, tas neesmu es. Tad īsti nevaru dot to, ko es varu dot. Tad esmu kaut kāda kastrēta sevis versija, kas, manuprāt, nevienam nav īsti vajadzīga. Skaidrs, ka nedrīkst aizskart personīgi, par to nav runas. Bet kā tu panāc no aktiera kaut ko, ko tev vajag panākt, piemēram, bez zināmas emocionālās iejaukšanās? Bez kaut kādas provokācijas? Reizēm domā – ko šim cilvēkam vajag, kā lai viņu…

Henrieta. Atmodina.

Viesturs. Jā. Mēs nodarbojamies ar tik sarežģītu teritoriju. Tā ir tik sarežģīta no šīs mūsdienu wokekultūras viedokļa, uz katra soļa ir kaut kādi aisbergi. Es ceru, ka pašcenzūra neiznīcinās mākslu. Tāpēc, ka redzu, ka tas ir ārkārtīgi bīstami un varbūt ir tāds posms, kurā labāk ar to vispār nenodarbojies. 

Henrieta. Tu domā pašcenzūru, ko diktē politkorektums?

Viesturs. Jā. Politkorektums, kaut kādas attiecību likumības, normas vai veids, kā jebkura kritiska doma… Es nevaru strādāt, neizsakot, piemēram, kritiskas piezīmes. Tās ļoti bieži cilvēku noved asarās, arī, ja tās nav personiskas. Jo tu to uztver personiski. Tāpat kā tu uzraksti par mani… Cik kritiķi pret mani nav bijuši emocionāli vardarbīgi, atkārtoti neieliekot manai izrādei piecus ābolīšus. Regulāri. Es vienmēr ciešu. Tāpat ir jebkurā darbā. Šī teritorija pašlaik ir ļoti sarežģīta, bīstama, nesaprotama, un tajā ir ļoti viegli tevi arī iznīcināt. Es šodien neapgalvotu, ka pašcenzūra neeksistē. 

LAURA. Es varbūt jautājumu nesapratu tā, kā Viesturs to saprata. Viņš vairāk runā par darba procesā esošu pašcenzūru, es vairāk par to, vai nodotajā darbā, ko reprezentēju skatītājam, esmu ieviesusi pašcenzūras elementus. Mēs vienojāmies, ka tā varētu būt rediģēšana, tur es sevi necenzēju. Bet par procesu gan es tiešām piekritīšu Viesturam, tāpēc, ka tas ir bailīgi. Tādā nozīmē es arī esmu vēl no tiem senajiem laikiem, kad to, kā mūs audzināja fakultātē, pašlaik tiešām varētu saukt par fizisko vardarbību, ne tikai emocionālo. Mums tas likās okei, kāds paraudāja un tā, bet sliktāki cilvēki tāpēc nekļuvām. Varbūt varēja mazliet maigāk, bet arī veidojās liels rūdījums, jo šajā profesijā bez tā tiešām nevar darboties.

Tas, kas tagad notiek… Tie, kas mani pazīst, zina, ka man patīk jokot, un jaunā kolektīvā es arī pasaku, ka mēdzu to darīt. Un man ļoti patīk sulīgi nolamāties, tā prikolīgi, kas ir smieklīgi, ne jau ļauni vai agresīvi, bet dažreiz arī lietot necenzētu leksiku, jo tas ir jautri. Viņi to zina, un viņiem tas patīk. Viņi man jautā – ā, es arī varu pateikt kādu rupju vārdu? Es saku – droši, ja gribat pateikt, ka sūds ir sūds, jūs drīkstat tā teikt! Un aktieri – ā, tagad mēs varam būt tādi, kādi esam! Jo, jā, daudz kur vairs nevar. Nedod Dievs, tu kādai jaunai aktrisei pateiksi: saņemies, mēs rīt strādājam «pilnā kājā» vai nestrādājam vispār! Viņa arī var: šitā ragana, ko viņa vispār atļaujas, jāparunā par šito skaļāk. 

Es negribu tādā pasaulē dzīvot, jo tur beidzas jebkāds radošums, jebkāda iespēja uz negaidītību. Ja atceros visus tiešām jau, liekas, iepriekšējā gadsimtā eksistējušos darbus, kur aktieri par manām izrādēm regulāri saņēma Spēlmaņu nakts galvenās balvas… Ar Daini Grūbi ir bijis tā…

Henrieta. Dainis Grūbe saņēma divas reizes pēc kārtas.

LAURA. Mums bija līdz tam, ka viņš tiešām varētu… Tas nebija manas tiešas darbības dēļ, sakrita visi apstākļi, un viņš bija novests līdz bezmaz vai trauksmei, iznīcībai. Un tad viņš cēlās kā fēnikss augšā un realizēja nepārvaramas virsotnes, par ko pirms tam viņš pat teorētiski nezināja, ka tas ir iespējams. 

Henrieta. Un pēc tam aizgāja no teātra.

LAURA. Un tagad Madonā spēlē izrādes. Varbūt tās ir sekas mūsu piespiešanai uz augstām virsotnēm.

Henrieta. Vai jūs piekrītat šādai pašcenzūras definīcijai? Par ko Viesturs teica, – par politkorektuma diktētiem nosacījumiem, kas mūsdienās cilvēkam ir jāņem vērā, lai varētu eksistēt sabiedrībā.

Henrijs. Man arī ir bijis jāņem vērā, ka mēģinājumā aktieris pienāk klāt un saka: tu vari mēģināt nelamāties? Bet tas ir uzkarsums, tāds kopējs uzbudinājums, kas ir gaisā. Viens aktieris bija ļoti jūtīgs pret to. Bet es biju radošs un sāku lamāties latviski. Tad viņš bija priecīgs, ka esmu izdomājis jaunus lamuvārdus, un mēs atradām kompromisu. 

Man pašcenzūra vairāk izpaužas materiāla izvēlē, interesē. Piemēram, bija viena luga par Sāru Bernāru, kuru gribēju iestudēt. Pēc tam domāju – kāpēc es to taisīšu, kādā sakarā, ko es zinu par cilvēku gados un viņa pēdējām dienām? Kāpēc man, jaunam cilvēkam, tam vispār pieskarties? Interesē, bet nocenzē sevi.

Viesturs. Arī tā nav pašcenzūra. Tas ir dabīgi, kā nokļūsti līdz materiālam, tā ir mūsu ikdiena. Ja tu teiktu: es nevaru taisīt par Sāru Bernāru, jo viņa nav sieviete, bet šodien jātaisa tikai par sievietēm, tā būtu pašcenzūra. Ja tu nolem netaisīt kādu materiālu…

Henrieta. … tāpēc, ka baidies, ko par to teiks pārējie…

Henrijs. Man liekas, ka jauni režisori ir superjūtīgā pozīcijā, jo viņi sper pirmos soļus un ik uz soļa domā – kāds par to arī izteiksies. Un jaunam cilvēkam, bet jebkuram jau, arī Viesturam, Laurai, visiem gan jau ir svarīgi, ko par to pateiks. Neticu, ka nav. Bet jauniem cilvēkiem, man liekas, tas ir sevišķi svarīgi, jo kādā brīdī tu apstājies – ko mēs esam sastrādājuši, nāks kritiķi un par to izteiksies, kaut ko rakstīs. Tad tu domā – varbūt jāņem ārā, bet man tā kā patīk, tad tomēr jāatstāj. Pašcenzūra brīžam ir ielauzusies, bet es neteiktu, ka esmu kaut ko ņēmis ārā ar domu, ka varbūt tomēr tā būs labāk un kritiķiem gan jau patiks labāk šitāds variants. Tā nav bijis.

Viesturs. Bet tas arī tā, man liekas, nevar eksistēt – aprēķināt, kas kritiķim patiks, ir nereāli. Tu nevari aprēķināt, kas publikai patiks. Tu domā, ka šis kritiķiem patiks, bet viņi tev tieši par to «iedod iekšās». Tas nekad nestrādā. 

Henrijs. Man tikai vienu reizi ir bijis, kad aktieris pateicis – nē, vecīt, šis ir par traku, to mēs tiešām nedarīsim. Biju izdomājis, ka aktierim jāskaita Tēvreize, un es viņam liku izpausties uz tās, un viņš pateica – šo robežu mēs neaiztiksim.

Viesturs. Reliģiskas jūtas pārkāpt – to, protams… Man arī ir cilvēki atteikušies gulēt zārkā uz skatuves. Es, protams, saku: ja tu esi aktieris, tad jāvar. Ir reliģiskas jūtas vai citas lietas, kas ir tavi iekšējie tabu, tos nevari pārkāpt. Jāmēģina respektēt. Tā jau nav īsti cenzūra. Tev tomēr jādabū šī cilvēka piekrišana. 

Henrieta. Šo tēmu – atbildība pret aktieri, pret cilvēkiem, ar ko tu strādā kopā, – mēs noteikti turpināsim. Bet es gribēju, lai Valdis pabeidz par pašcenzūru, jo man liekas, ka no mums visiem viņš visvairāk saskāries ar cenzūru.

Valdis. Ai, man pilnīgi citas domas. Varbūt arī sakarā ar cenzūru. Es novēlu visiem piedzīvot tos laimes brīžus, kad sanāk kompānija, kad ir ideja, kas balstās uz kaut kādu nepareizu skatījumu, un mums ir pilnīgi pofig, ko par mums domā. Tā ir lielākā laime, un teātrī tas bieži vien saistās ar to aktieru kompāniju, kuru esi izvēlējies. Kuri pat varbūt nav tavi draugi, bet pēkšņi notiek tā brīnumainā lieta, ka mēs saslēdzamies uz vienas stīgas. Tas ir lielākais gandarījums. Pat vienalga, ja kāds to nesaprot un pēc tam kāds saka, ka tā ir māksla mākslai.

Henrieta. Tas ir, runājot par ārēju cenzūru, bet ar pašcenzūru tev ir nācies saskarties?

Valdis. Pašcenzūrā vari vainot tikai sevi. Vari vainot savus paradumus, nesagatavotību, kaut kādu lietu neieraudzīšanu. Bet pašcenzūra ir grēku nožēlošana, nožēlo grēkus un mauc tālāk.

Viesturs. Tas ir ļoti interesants aspekts. Vari nenožēlot savus grēkus, bet tu jau sevi analizē. Ne jau katru vakaru mēs taisām sirdsapziņas izmeklēšanu, bet kaut kādā veidā jau tu ar sevi diskutē. Šis ir dziļš, gadsimtiem ilgs cilvēka izaugsmes un garīgās attīstības dabisks process. Mēs to varam tagad nosaukt par pašcenzūru un pateikt, ka tas ir kaut kas ļoti negatīvs, ka esi kaut kāds mīkstais, kurš neatļauj… Bet, manuprāt, cilvēka garīgai izaugsmei ir vienmēr svarīga šī tevis paša [izmeklēšana], kur tevi neanalizē žurnālisti, kritika, skatītāji un kolēģi, bet kur tu esi godīgs pats savā priekšā. Tas ir normāls, dabisks ceļš uz to, kā kļūt labākam cilvēkam. 

LAURA. Gribēju papildināt arī, jo man teātrī ar pašcenzūru vispār nav problēmu, tāpēc, ka es, kā jau Viesturs saka, to daru faktiski katru dienu. Ne jau tā, ka tehniski ieslēdzu un darbojos, bet es tiešām tiecos uz simtprocentīgu apzinātību, es neko nedaru kā autopilotā. Protams, kļūdīties visu laiku tāpat sanāk, bet tas nav tā, ka, teiksim, pirms mēģinājuma gatavojos atsevišķām ainām un tad es sevi noskaņoju uz kaut kādas morālās ass. Tāpēc, ka man morālā ass tiek asināta katru dienu. Klausījos, ka tev, Henrij, kā jaunam režisoram bail no kritiķiem, un atcerējos laikus, kad man pirmās izrādes nāca ārā. Es dzīvoju Miera un Brīvības ielas stūrī un no rīta skrēju uz kiosku un pirku to karsto avīzi. Atšķīru Dienu, kur tie ābolīši, un man nebija bail. Bija tieši adrenalīns, es neapšaubīju, ka esmu kaut ko nepareizi priekš kritiķiem izdarījusi, mani interesēja, kā viņi redz to, ko esmu izdarījusi. Es nebaidījos no viņu viedokļa.

Henrieta. Esam pārgājuši pie mūsu nākamās tēmas – atbildība to cilvēku priekšā, ar kuriem mēs strādājam. Tie ir aktieri, scenogrāfi, visi iesaistītie departamenti. Atceros, kā Edmunds Freibergs stāstīja, ka savulaik repertuārs veidots tā, lai katram aktierim atrastos kaut jel kāda loma. Varbūt ne gluži tāda kā iepriekšējā sezonā, lai viņš neatražotu savus stereotipus. Tika domāts par aktiera izaugsmi, par aktiera paša lomu sarakstu. Šodien jau, man liekas, nekas tāds nenotiek, jo šodien ir kastinga princips.

Pēkšņi notiek tā brīnumainā lieta, ka mēs saslēdzamies uz vienas stīgas. Tas ir lielākais gandarījums

Viesturs. Kāpēc tev liekas, ka nenotiek? Ja tu saki, ka Freiberga laikos Nacionālajā teātrī par to domāja vairāk nekā šodien, manos laikos Dailes teātrī, tad es noteikti oponēšu. Jo es šo teātri arī skatījos. Gribu pateikt, ka tā ir ļoti skaista doma, bet katru gadu visi nebūs laimīgi, tas nav iespējams. Bet, protams, ka tu domā par aktieru izaugsmi, domā, lai viņam neatkārtojas lomas, tas galu galā arī skatītājam interesē. Kastings – kur ir pretruna? Ja Freiberga laikos bija tā, ka viņš vienmēr visiem pats sadalīja lomas…

Valdis. Precizēšu – tas nav Freiberga, tas ir Jaunušana laikā.

Viesturs. Cik esmu strādājis teātrī, jau ļoti sen, – ja es gribu šo aktieri, tad mēs kaut kādus kompromisus sasniedzam. Nav tā, ka man iedod aktierus. Man liekas, tā nekad nav bijis… Ir teritorija, kur pasaki – man ir šie vajadzīgi, un ir teritorija, kur saki – par šiem mēs varam vienoties.

LAURA. Tā ir, jā.

Henrieta. Atceros, bija aktrises, kas atteicās strādāt ar Vladislavu Nastavševu.

Viesturs. Es negribu runāt ne par ko konkrētu, ir dažādas situācijas. Varbūt kāds aktieris atsakās ar to režisoru strādāt, un neviens ar varu viņu neiestums. Es uzskatu, aktieru atlase ir diezgan objektīvs lielums. Skaidrs, ka mēs par to domājam, lai ir izaugsme, lai nespēlē visu laiku kaut kādā vienā… Ir viens teātris, kur tas ir interesanti, tur aktieri vienaudži kā spēlēja vienu lietu, tā spēlē 20 gadus. Un skatītājiem patīk. Bet tā katra iekšējā darīšana.

Henrieta. Bet atgriežoties pie atbildības aktieru priekšā. Mēs te parunājām mazliet vieglprātīgā veidā par to – ja negrib, ka lamājas krieviski, lamāsies latviski. Bet droši vien, ka atbildībai ir dziļākas izpausmes. Vai režisora atbildība aktieru priekšā vispār pastāv?

Henrijs. Noteikti pastāv, noteikti. Jā, nu, man vienmēr tā sanācis – nezinu, vai mana asā rakstura, manas impulsivitātes dēļ –, ar tiem aktieriem, ar kuriem satiekamies, vai nu kļūstam par ļoti labiem draugiem, vai mēs diezin vai kādreiz vēl satiksimies.

Viesturs. Tad tu esi ļoti radikāls.

Henrijs. Tā tas vienmēr ir izveidojies. Ir arī bijuši gadījumi, kad mēs esam plēsušies, cīnījušies, viens otram matus rāvuši un lamājušies, bet kaut kā caur to visu sadraudzējušies. Bet par to atbildību…

Henrieta. Tu esi arī prasījis diezgan provokatīvas un drosmīgas lietas no aktieriem. Te es pieminēšu Eviju Krūzi, kura metru attālumā no skatītāja, piecdesmitgadniece aktrise – pilnīgi kaila…

Viesturs. Par vecumu nerunāšu apstākļos, kad tam nav nozīmes. Tas bija tik fantastiski! 

Henrieta. Es domāju, ka tas bija ļoti drosmīgi.

Henrijs. Jā, bet viņa bija ļoti brīva – ā, nu, ja tā vajag, tad vajag, okei. Un mēs strādājām.

Viesturs. Bija zināmi apstākļi, kāpēc viņa varēja atļauties būt brīva.

Henrijs. Jā, ir apstākļi, bet viņai tas nāca brīvi.

Henrieta. Nu, tai lomai bija arī citas kvalitātes.

Viesturs. Šis bija fantastisks gājiens. Es sēdēju labajā pusē pirmajā rindā.

Henrijs. Tur īsti nebija variantu.

Viesturs. Saproti, ka tas strādā, un nav neviena jautājuma – vai, kā tad tā? Tu redzi – tas ir drosmīgi, bet brīvi. Ja es redzētu, ka režisors piespiedis un aktrisei ir milzīga sevis laušana, tad tas nestrādātu. Henrij, ja viņa atteiktos, tu taču kaut kā citādi to risinātu? 

Henrijs. Jā, būtu jārisina, bet… Skaidrs, ka tas nebūtu tas. Bet par atbildību – gan jau tas atsitas pret to, ka režisors ir atbildīgs par rezultātu un neviens cits. Tu arī nes šo atbildību, un tas laikam ir vissarežģītākais. Ja ar scenogrāfu nevarēji vienoties, ja ar aktieri nesakrīt, skatītājs par to nekā nezina, viņam «pie kājas» par to visu, viņš redz tikai izrādi. Tā jau ir atbildība par galaproduktu. Tas, kā mums gāja procesā, lai paliek starp mums. Tā ir mūsu drošības zona, kur mēs drīkstam darīt pēc mūsu noteikumiem, to, kas ir vajadzīgs procesam. Mani teātrī ļoti kaitina klusie telefoni, šīs kabinetu sarunas. Viens skrien pie vadības un tai ir savs viedoklis… Es varbūt dzīvoju utopijā, kam nav sakara ar reālo pasauli, bet ir šis sapnis, kā būtu, ja mēs paliktu mūsu uzticības aplī. 

Viesturs. Es vēl papildinātu – profesionāli godīgi un ētiski būtu pabeigt sadarbību, tiešām paliekot šajā aplī, un nākamreiz, ja tur bija diskomforts, nesadarboties. Nevis dzīt intrigas, aprunāt, vēl, nedod dievs, publiski. Šis negatīvisms, es Henrijam piekrītu, traucē darbam, jo nav obligāti visiem jābūt brāļiem. Skaidrs, ka ir pretrunīgi cilvēki un šie superego, bet tomēr profesionāli godīgi darīt savu darbu līdz galam, mēģināt saprast režisora ieceres. Un nākamreiz pateikt: nu sorry, tas nebija mans vai – es to izdarīju, bet jutos slikti. Es tāpēc nerakstīju feisbukā un negāju pie direktora sūdzēties, bet vairs negribu to darīt. 

LAURA. Man riebjas intrigas, es tās ienīstu, negribu neko par to zināt. Man riebjas arī, ka mani aktieri nāk un saka – mēs tur šito, mēs tur to. Es jautāju – vai jūs par to savā starpā runājāt? Nē, mēs nerunājām. Sāciet ar to, jo mans darba laiks tagad ir paredzēts kaut kam citam, es negribu šito risināt. Jo tas tiešām ir jāatrisina kolektīvā, bet dažreiz tā nenotiek, jo viņi savā starpā nerunā. Kāpēc nerunā, jautājiet viņiem. Nezinu, vai tā ir skolas atšķirība vai kā, bet esmu pieradusi… Es nevaru nejust, ja man, piemēram, mēģinājumā aktieris stiprāk aizcērt durvis. Saproti taču, ir kreņķis cilvēkam. Prasu, kas notika, privāts vai kolektīvs, vai ar lomu netiec galā. Mēs parunājam, es noskaidroju, mēs to atrisinām un strādājam.

Henrieta. Un tā arī ir tā atbildība aktieru priekšā.

LAURA. Tā nekad nav bijis, bet, piemēram, ja mēs nevarētu kaut ko atrisināt, tad mēģinātu, kā varam. Es izslēdzu situāciju, kad sēdētu toksiskā mēģinājumā, visi buntojas, dusmīgi, un neko nedarītu, līdz eju pie direkcijas un saku, man tur nepatīk, slikti aktieri. Tā nevar būt. Tas tā nav, runā ar viņu, diskutē, prasi.

Henrieta. Es pajautāšu vēl citādi: kur beidzas režisora atbildība un sākas paša aktiera atbildība par viņa lomu?

Viesturs. Kad aktieri pirmizrādes dienā saka – tu savu darbu pabeidzi, tagad, lūdzu, ej laukā, mēs tagad darīsim kā mēs… (Smejas.) Nē, nu nav tādas…

Henrieta. Striktas robežas nav?

Viesturs. Visa šī saruna jau, ko mēs te risinām, ir mazliet mākslīga. Jo realitāte ir pilnīgi… Nu, ļoti vienkārša. Tā pati sadarbība ar aktieri. Tu ieej telpā un vai nu tev ir sadarbība… Ir ķīmija, emocijas, pēkšņi medusmēnesis jūsu attiecībās, un viss notiek. Un ar to pašu aktieri nākamajā darbā nekas nenotiek. Tas nav tik vienkārši. Nav tā, ka pēkšņi ir viena atbildība un tad otra atbildība. Tas viss ir ļoti kompleksi saistīts, dzīvs mehānisms, un arī vistīrākajā kolektīvā vienmēr ir intrigas. Jautājums ir, kā tās tiek pieļautas. Manā skatījumā mākslinieciskajai vadībai ir tomēr jāzina, kā process norit. Ja process rit ar grūtībām, tas nenozīmē, ka tas norit nepareizi. Daži procesi ir bezgalīga savstarpējā laime, un rezultātā ir čiks. Tev apmēram jāzina, kā jūtas cilvēki. 

Tu nedrīksti nožēlot savu dzīvi. Jo visi klupšanas akmeņi ir profesionālai un cilvēciskai izaugsmei vairāk devuši nekā veiksmes

Henrieta. Tas ir tik komplicēti!

LAURA. Es jau tieši to pašu arī teicu.

Viesturs. Tas jau arī savā ziņā ir profesionālisms. Just cilvēku. Tie ir tik sarežģīti jautājumi. Es apmēram iztēlojos, ar ko Henrijs ir saskāries un Laura, zinu, ar ko pats esmu saskāries. Par Valdi man ir grūtāk spriest, bet es zinu, ka tev taču bija uzrāviens Nacionālajā teātrī…

Henrieta. Un arī Liepājas teātrī.

Viesturs. Es atceros Leldes Stumbres Suni, ko tu taisīji. Tas taču bija notikums, mēs kā studenti gājām skatīties. Bet tā bija reāli cita teātra sistēma, es nevaru par to neko spriest. Zinu, ka pēc jaukā 90. gadu haosa es iegāju JRT, kas bija kaut kas pilnīgi jauns. Par Nepanesamā teātra arteli Ausma Kantāne teica: paši spēlē, paši priecājas. Tā ir it kā pieaugušā teātra attieksme, bet vienlaikus viņai arī bija taisnība – jā, mēs tiešām paši spēlējām un paši priecājāmies. 

LAURA. Gribēju vēl piebilst, man tikko bija interesanta pieredze. [Runājot par atbildību], man bija jāpieņem lēmums, kas man likās absolūti smieklīgs un absurds, bet ietvēra arī šo jauno teātra realitāti, kad izpildītājmākslinieks sāka iebilst pret kostīmu, jo viņam bija, nezinu, kaut kāda pārliecība.

Henrieta. Viņš ir influenceris ar kaut kāda cita veida tēlu.

LAURA. Tas mani biedē, jo pirms pieciem gadiem nebija tādu diskusiju. Mēs darījām, kas bija jādara. 

Valdis. Par režisora un aktiera atbildību, ideālais variants ir tāds, ka aktiera atbildība nebeidzas, spēlējot šo izrādi, un režisora atbildība un klātbūtne ir visuresoša arī gatavā izrādē. Ja tā nav, tad režisors nav bijis sava uzdevuma augstumos. Man tā liekas. Un, protams, tagad aktierim atbildība ir daudz lielāka. Bohēmas teātrī vairs nav, droši vien naudas un vēl kādu citu iemeslu pēc, bet disciplīna, ko pieprasa šodienas teātris, ir daudz lielāka nekā tā bija tolaik.

Viesturs. Mēs jau nevaram salīdzināt, kādreiz aktieri dzēra, visādas leģendas. Mūsdienās tas nav iespējams, ja izrādi atceļ piedzēruša aktiera dēļ, tad ir milzīgi zaudējumi.

Valdis. Zini, bet tie bija uz pirkstiem skaitāmi gadījumi. Tas aktieris jau tomēr vēlējās iziet un spēlēt.

Viesturs. Bet mūsdienu kapitālismā ieskaidrot kādam… Toreiz nebija arī sociālo mediju. Mēs esam pilnīgi citā situācijā. Šajā kapitālismā tu izkrīti, vairs neesi. Tā ir sistēma, ja nevari savu privāto eksistenci sakļaut ar kolektīvo eksistenci, tu nevari [teātrī strādāt].

Henrieta. Šis, man liekas, ir īstais formulējums, vai ne, Henrij? Kolektīvā un privātā eksistence, tā attiecas vienlīdz gan uz režisoru, gan uz aktieri.

Henrijs. Es aizklausījos jūsos – tādi teātra grandi, es pilnīgi tā kā televizoru skatos. (Visi smejas.)

Viesturs. Es gribēju vairāk pateikt, Henriet, kad mēs runājam par atbildību pret aktieri. Kad tu man uzdod kā Dailes teātra mākslinieciskajam direktoram jautājumu par atbildību, vai visiem aktieriem vajag nodarboties ar šo profesiju. Šie mūsu skaļie jautājumi, kur, protams, vienmēr ir upuri un nežēlīgais teātris. Es gribētu arī par šo jautājumu runāt – kas tad ir tā tava atbildība šo cilvēku priekšā, kas ir šī godīgā atbildība. Protams, tie ir sāpīgi jautājumi, bet vai šie nav atbildīgi jautājumi? Tas, manuprāt, arī ir interesants temats, par ko neviens nezin kāpēc nerunā, tikai izpaužas sociālajos medijos.

Henrieta. Man liekas, mums bija ļoti intensīva saruna, mēs neizrunājām vēl veselu kaudzi jautājumu – vai atbildība var nogalināt drosmi, vai esat kādreiz nožēlojuši kādu darbu…

Valdis. Uzdod jautājumus, mēs tev atbildēsim ar jā un nē.

Henrieta. Tātad – vai atbildība var nogalināt drosmi?

Viesturs. Protams.

Valdis. Jā.

Henrijs. Jā, jā, nu loģiski, jā.

LAURA. Jā.

Viesturs. Bet vai drosme var nogalināt atbildību? Arī jā! Ir jābūt drosmīgam, un reizēm drosmei ir jānogalina atbildība. Reizēm tā vajag, reizēm tas nostrādā, reizēm nenostrādā, reizēm tu vienkārši dabon ciest, reizēm kļūsti par varoni. 

Henrijs. Bez veselīgas nekaunības teātris pazaudē jēgu. Nekaunība tomēr ir svarīga.

LAURA. Mani visu laiku tirda, ka Viesturs sajūsminājās par kailo Evijas krūti…

Viesturs. Es nepieminēju krūti, es runāju par Evijas Krūzes sniegumu. 

LAURA. Mūsu acu priekšā teātris patiešām mainās, jo tagad mēs… Tas ir bailīgi, mēs to tagad saucam par radikālu Henrija uzdrīkstēšanos, bet es arī vēl augu tajos laikos…

Henrieta. Tā bija pilnīga norma, Regnāra Vaivara izrādēs, man liekas, nepārtraukti tas notika.

LAURA. Kad [Juris] Žagars ar [Daini] Grūbi pliks skūpstījās manā izrādē M. Butterfly, tad visiem bija tas okei, tagad kāda kaila miesas daļa…

Henrieta. Man liekas, Evijai bija tā drosme, ka tas notika metra attālumā no skatītājiem.

Viesturs. Pagaidiet, pagaidiet, kailums uz skatuves – tas nav nekas. Šis bija cits gadījums. Nu kuru šodien ar kailumu…

Henrieta. Es atgādināšu, ka viņa atveido māti, kas mazgājas sava pusaugu dēla klātbūtnē.

Viesturs. Šī brīnišķīgā saruna ar dēlu… Bet bija laiks, kad kailums uz skatuves pašos principos bija nepieņemams. Valdis jau zina…

Valdis. Pirmā ir slavenā [Ādolfa] Šapiro Pēdējā izrāde, kur [Anda] Zaice parādījās kaila no mugurpuses. Bet tur bija taisni tas šoks, ka nostrādāja pēkšņi pilnīgi pēc jēgas, tā, ka skatītāji – āāā! pilnīgi atgāzās krēslā, nevis ooo! Trāpīja kā elektrošoks.

Henrieta. Vai esat kādreiz nožēlojuši kādu savu darbu un gribējuši, kaut tas nebūtu tapis?

Viesturs. Nožēla, man liekas, ir nepareiza izjūta. Tu nedrīksti nožēlot savu dzīvi. Jo visi klupšanas akmeņi ir profesionālai un cilvēciskai izaugsmei vairāk devuši nekā veiksmes. Nožēlo to, ka nemēģināji!

Henrijs. Man tieši tāpat visi sāpīgākie momenti ir vērtīgākie. Ilgtermiņā. Īpaši man kā jaunam režisoram.

Viesturs. Man ir jautājums, Henrij, kāpēc tu tik uzkrītoši sevi vēl aizvien uzskati par jaunu cilvēku? Kur ir tā robeža?

Henrijs. Es nezinu, tā mūs sauc – jaunie režisori.

Henrieta. Kamēr nav citi, jaunāki atnākuši, viņš vēl būs.