Ja esi funkcija, atbildības nav

Lai vispusīgāk aplūkotu tēmu par mākslinieka atbildību, kam par atskaites punktu šodienas situācijas izprašanai kalpo izcilā 20. gadsimta franču filosofa, neotomisma pārstāvja Žaka Maritēna traktāts Mākslinieka atbildība, nepieciešams iegūt plašāku un dziļāku laikmeta kontekstu. Pirms divdesmit gadiem iznāca Maijas Kūles grāmata Eirodzīve: formas, principi, izjūtas, kurā viņa apraksta to, kā mainījusies dzīve Eiropā, kas un kā to ietekmējis. Tomēr divdesmit gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai fiksētu vēl kādas pārmaiņas.

Līvija Pildere. Grāmatā Eirodzīve jūs runājat par klasisko un postklasisko laikmetu un izdalāt trīs dzīves formas: «augšup», «uz priekšu» un «uz virsmas». Atgādinājumam – kas tām raksturīgs?

Maija Kūle. Kad blakus darbam Filozofijas un socioloģijas institūtā Latvijas Universitātē desmit gadus strādāju Latvijas Mākslas akadēmijā, radās ideja, ka filosofija pēc iespējas vairāk jāsaista ar simbolismu, kultūras nozīmēm, procesiem un dažādiem garīgiem strāvojumiem.

Laikmets savā paradigmā pagriežas uz lozungiem, kas piesātināti ar varu

Man vispār patīk just un mēģināt gara dzīves tendences redzēt lielākos, plašākos laikmetos. Tagad nāk «gribas laikmets». Pirmais impulss nāk no tā, kā personas, kam spēks ir galvenais, darās pie varas, kaut vai Putins, Tramps, viņu savairojas arvien vairāk. Agrāk lielās politiskās, ekonomiskās rīcības bija izplānotas, stratēģiski izdomātas, bija cēloņsakarības. Tramps saka – es gribu! Griba caur spēku, vara caur spēku. Kā laikmets savā paradigmā pagriežas uz lozungiem, kas piesātināti ar varu, – «miers caur spēku!».

«Augšup» – tas nenozīmē tikai kristietisko vērstību uz Dievu, kaut gan parasti šajā dzīves formā ir Absolūts. Viņu var saukt jebkādā vārdā, tas var būt arī augstākais ideāls, uz ko tiecas arī mākslā. Tā ir vēlme arvien vairāk attīstīties, kļūt labākam. Maritēns ar savu Mākslinieka atbildību pieder franču katoļu filosofijai, bet modernai katoļu filosofijai. Maritēna grāmatu caurvij tēma, ka cilvēkam vajag iekšējo attīstību. Izvērst to, kas tu esi, – vispār jau tas nāk no Aristoteļa idejas par telosu jeb mērķi. Katrai lietai ir sava būtība. No zīles izaug ozols, tas dzīvo un noveco, un cilvēki tāpat. Jābūt mērķtiecības tendencei. Maritēns tiecas izgaismot labo kā augstāko vērtību. Tagad, skatoties uz šo «gribas laikmetu», ticība augstākajam labumam, nerunājot par Absolūtu, šķīst un zūd. Domāju, vai ir taisnība Imanuelam Kantam, ka vienmēr pat ļaundarī ir doma par labo, ka labā griba ir iespējama. Var jau būt.

Bet man šķiet, ka ir cilvēki, kuri tīksminās par ļauno. Būdami kā sātani, viņos caur to ir spēks. Starp citu, Maritēns citē Andrē Židu – katrā mākslas darbā ir savs sātans, ja tas uzrunā, ir enerģētiski pilns. Ne ļaunums, bet satricinājums, negativitāte kā spēks.

Otra dzīves forma «uz priekšu» ir modernais kapitālisms. Es rakstu arī par naudas varu, tagad uzrakstītu šerpāk. Bet 21. gadsimta sākumā, pēc 90. gadiem, likās, ka iestājās lielāks miers, ka dominē uzkrāšanas, labumu vairošanas tendence, tirgus. Modē ir skrējiens, kustība. «Augšup» ir tiecība uz augšu, taču tā var arī būt meditatīva. Dzīves formā «uz priekšu» ir straujums, panākumi, vairot bagātību, sakrāt naudu. Pati nauda kā vērtība. To pieredzam arī Latvijā pēdējos trīsdesmit gados.

Kas mainās «uz virsmas»?

Man savulaik patika franču postmodernisti. Skatījos postmodernisma nostādni, kas nav ne «augšup», ne «uz priekšu». Es izgudroju apzīmējumu «uz virsmas», ka tā ir būšana grozoties, virpuļojot, pārinterpretējot kaut ko jau klasiski atzītu. Tie ir simulakri, ko atnesa Žans Bodrijārs. Šī šķietamība, pārinterpretēšana. Uz klasiskiem darbiem, nostādnēm virsū sakraujas kaudzes, kam nav cita motīva, kā būt citādiem! Bet tam nav dziļuma!

Temps ir pieaudzis, un arī teātrī, man šķiet, agrāk vairāk izspēlēja tēlu raksturus, tos raksturojošas ainas. Pašlaik cilvēks vairāk ir kā funkciju kopums, jo viņam ir daudzas identitātes. Vārds «identitāte» tiek pārnests uz pilnīgi citām sfērām. Tagad māca, ka, piemēram, mana identitāte ir vecmāmiņa, profesore un citas. Bet tās nav identitātes, cilvēkam ir daudz funkciju. Daudz lomu. Jāsaprot, ka klasiskajā filosofijā identitāte ir viena, arī pēc Maritēna. Tevī ir ielikta sēkliņa kā ozola zīle, tu esi personificēts, individualitāte ar savu genofondu un likteni, ko vari veidot. Ja esi funkcija, tev nav atbildības, tādas, kādu Maritēns to prasa. Tu vari būt atbildīgs tad, ja esi īstenojis savu mērķi, ielicis darbā savus talantus, gribējis to labāko. Dzīves formā «augšup» vienmēr ir atbildība. Ja ne citādi, tad Dieva priekšā. Labi, ja ne Dievs, saki – liktenis.

Funkcionālā sabiedrībā, kurā tev ir daudzas identitātes, nav atbildības principā, jo vari no tās aizšmaukt. Nav kodola. Politiķu atbildība ir degradēta līdz ārprātam, tādas vispār nav. Tagad ir blefa kultūra, kurā iejaukts postmodernisma «uz virsmas» putras maisīšanas shematisms. Kaut gan postmodernā kultūra vienmēr atrod klasiku, uz kā virsmas pagrozīties.

Kāda ir mākslinieka loma šodien? Eirodzīvē jūs rakstāt: «Mākslinieks tiek saprasts ne tik daudz kā universālo vērtību eksperts, ģēnijs, bet drīzāk kā kultūras ražotājs, producents, vai vēl precīzāk – uzņēmējdarbības veicējs kultūras sfērā.»

Funkcionālā sabiedrībā, kurā tev ir daudzas identitātes, nav atbildības principā, jo vari no tās aizšmaukt

Vai tad tā nav? Māksliniekam pašam pieaug prasības pret savu dzīvesveidu, iespējām. Lai kaut ko labāk uzgleznotu, daudziem gribas redzēt daudzveidīgāku pasauli, tāpēc vajag kaut kur braukt.

Tam vajag naudu.

Bet nauda nedrīkstētu pārvērsties par alkatību, uzsēšanos uz savu līdzcilvēku kamiešiem.

Tagad notiek trakošana pēc naudas, nauda kā prestižs. Tagad redzam, cik šausmīga un pretīga ir šī Džefrija Epstīna failu publika. Kā pasaules bagātākie un ietekmīgākie cilvēki var būt tik nojukuši savā varaskārē, tieksmē pēc sakariem, varenības un meiteņu pazemošanas? Bet es saprotu, viņiem pietrūkst kairinājuma. Kādreiz brauca uz Āfriku lauvas šaut. Himalajos tādi nevar uzrāpties, tur vajag fizisko sagatavotību. Kaut gan tagad pērk šerpas. Šķīstas meitenes dod kairinājuma maksimumu. Bet ko mēs redzam – naudaskārā elite ir vīrieši. Gislēna Maksvela bija izpalīdze. Redzot šo nešķīstību, šķiet, ka viss feminisms tomēr ir aizgājis ellē ratā. Kongresā var ievēlēt sievietes, profesora grādu kā nu kurā universitātē, bet var to izkarot, un Latvijā situācija ir ļoti laba. Mūs zinātnē vai politikā neapspiež. Bet kāpēc to šeit pieļauj? Atzinība zinātnē vai mākslā nav ar tādu popularitātes spēku kā citur, tāpēc dāmas var ieņemt šos amatus, jo tā nav naudas aprites kulminācijas vieta.

Mākslinieki – mēs, filosofi, jau arī esam mākslinieki – par daudz izliek publikas skatam visu, ko radījuši. Valda informatīvais, balsu un attēlu troksnis. Varbūt ir samazinājusies kritiķu loma. Es nedomāju kritiķi kā suni, kas nokož vai aprej un nosit vēlmi radīt. Tas ir briesmīgi. Man kā kolēģe LU patika kritiķe Silvija Radzobe, mums bija ļoti labas attiecības. Viņas pēdējais izgājiens par čekas maisu izvilkšanu dienas gaismā un analīzi bija lielisks. Drosmīgs. Tā nav teātra analīze, kaut čeka savā ziņā ir ļaunuma teātris.

Kāda ir personības loma «uz virsmas» formā, jo autoritātes un eksperta nozīme ir mainījusies, šķiet, par ekspertu var būt jebkurš.

Nevar. Eksperts varētu būt tas, kam ir godīgi iegūta autoritāte. Tā kā viss ir konstitutīvi un relatīvi vērtējams, mākslā vērtība ir tā, ko atzīst institūcija, kas pati ir akreditēta un pieņemta kā mākslai piederoša. Vai mākslas žurnāli, kas ar mediju spēku ietekmē vērtību, un darbs tiek atzīts par mākslai piederošu. Ja neesi šajā sistēmā, tad jābūt kā van Gogam un jāgriež auss un jāgaida, kad atzīs pēc nāves vai vispār pazudīsi. Tas ir institucionālais un ar mākslu saistīto mediju varas spēks. Tā ir sistēma. Vai Latvijā tāda ir? Reizēm skatoties, kādus mēsliņus ceļ debesīs, šķiet, ka tur aizmugurē ir sistēma.

Tikt līdz būtībai, līdz tam, kas ir dižens, reizēm ir tik grūti, jo to pārklāj attiecību plēves, naudas, sistēmu plēves.

Dižākie mākslinieki pakļaujas tam spiedienam, kas ir dzīves formā «uz priekšu», ka vajag daudz. Bērnus daudz ne, bet notikumus vajag daudz. Ne katrs darbs izdodas, arī zinātnē projekti izgāžas, un tas ir normāli. Nevajag visu drukāt un izstādīt. Vajag stingro, labvēlīgo kritiķi no malas. Pašam ir grūti novērtēt, cik darbam ir augsta vērtība un vai tur ir sanākusi jēga. Ir par daudz štruntu.

Klasiskajā laikmetā māksliniekam ir izredzētā loma, viņš ir starpnieks, caur kuru runā Radītājs vai Absolūtais prāts. Ja klasiskā laikmeta vērtības ir kļuvušas apšaubāmas, tad ko «uz virsmas» darīt māksliniekam?

Riņķot līdzi putras maisīšanā. Es nesaku, ka to gribu, bet man šķiet, ka tā ir – riņķot līdzi, uzņemt to pašu ātrumu un mēģināt to palielināt, jo tā būtu izraušanās ar izaicinājumu. Māksla no reprezentācijas ir aizgājusi uz prezentāciju. Glezniecībā es atkārtoju vāzi, bet krāsoju zili strīpainu, un tā tas ir. Prezentācija ir, kad paņemu gružkasti un nosaucu par vāzi. Es konstruēju, lieku virsū jēdzienus. Naratīvs neatbilst mākslas darba idejai. Taču noteicošā nav redzēšana, bet līdzdalība. Es tevi izaicinu, jaucu galvu, un tu piedalies. Tās ir varas attiecības. Pasaule aizvien vairāk aiziet prom no vērtībām uz varas attiecībām. Mākslinieks tad darbā ieliek iekšā gribu – gribu tevi piesaistīt.

Māksliniekam ir vara?

Šodien jādomā, kam ir vara. Filosofija mēģina nepakļauties, lai kāds dabūtu varu pār mums. Un vienalga pasūtījuma darbi konstruēt ideoloģijas nonāk verdzībā.

Tad atbildība ir ļoti liela, ja māksliniekam ir vara.

Ja viņam ir. Atbildību nevar sev piekonstruēt. Ja neesi autoritāte, tad nevari to dabūt. Vari dabūt tikai pseidoautoritāti. Saorganizēt var visu, bet tas ir īslaicīgi. Tad vajag lielu naudu, sistēmu. Bet tomēr, ja ir sūds, tas kaut kad sāk smirdēt.

Pirms divdesmit gadiem sociālie mediji tikai sāka attīstīties, un viedtālruņu to šodienas izpratnē vēl nebija. Kā šīs parādības ir ietekmējušas «virsmu»?

Ir samazinājusies tendence uz saattiecību – mēs to putru, kas ir interpretācija, par ko māca hermeneitika, maisām pa virsu. Bet «virsmas» ideja bija atsperties uz klasisko, uz tradīciju, to pārveidot. Arī dekonstrukcijai ir pamats. Tagad ir pazudusi cietā pamata izjūta, to mazāk ievēro. Daudziem darbiem, kas tagad rodas, nav saistības ar tradīciju, klasiku, stabilām vērtībām, pat nav tieksmes to pārinterpretēt. Katliņš vārās daudz ātrāk. «Gribas laikmetā» virpulis ir palielinājies, ir virspusējība, nav atskatīšanās atpakaļ uz pagātnes stabilitāti. Lai gan Latvijā tas nav tik daudz vērojams, tāpēc ka mūsu kultūra vēsturiski ir tendēta uz skatu atpakaļ, jo pie mums joprojām ir stiprāka reliģija, folklora nekā pilnīgi sekularizētās valstīs.

Jaunais vilnis, kas nāk, ir atrauts no saiknes ar pagātnes pieminēšanu. Iespējams, tas saistās ar dzīves virspusējo vieglumu

Jaunais vilnis, kas nāk, ir atrauts no saiknes ar pagātnes pieminēšanu. Iespējams, tas saistās ar dzīves virspusējo vieglumu. Tehnoloģijas atnesušas to, ka mums pat domāšanu vairs nevajag, mākslīgais intelekts atbildēs uz jebkuru jautājumu. Un atbildes ir pietiekami kompetentas, tur burbuļu ir mazāk nekā reālajā dzīvē, īpaši, ja izmanto daudzas MI sistēmas, pārbaudot atbildes. Mācīšanās ir padarīta viegla. Viduslaikos mācīšanās bija ciešanas. Nepatīk, bet lasīsi Bībeli simt reizes un no galvas zināsi. Kā Maritēnam – grūtību pārvarēšana ceļ uz augšu. Kā tagad veido skolas programmas – kā spēles.

Kāda ir mediju loma šodien?

Ļoti liela. Ja ir gribas un varas laikmets, tad medijiem pieder vara. Arvien vairāk ir vizuālais, nevis tekstuālais laikmets. Kam šodien telefonā nav tūkstoš bilžu? Pat maziem bērniem ir. Viena no tēmām, ko lekcijās aplūkoju Mākslas akadēmijā, bija izstāžu virsraksti. Kāpēc visu laiku liek lietvārdus? Kāpēc ne apstākļa vārdus, darbības vārdus, pusteikumus? Kā māca filosofs psihoanalītiķis Ērihs Fromms, kapitālismā, es teiktu – dzīves formā «uz priekšu» –, Eiropa ir iegājusi lietu kultā. Dominē lietas. Tās vajag daudz. Lietu dominance atnāk valodā, naratīvā kā lietvārdi un pazūd darbības vārdi. Man ir sāpes kājā. Kāpēc nesaki, ka sāp kāja? Ir pazaudēts citādākas attieksmes plīvurs pret pasauli, kurā ir darbošanās enerģija.

Ko es ievēroju teātrī – stāstus. Tas attiecas uz Alvi Hermani, viņa Latviešu stāstiem, Šukšina stāstiem. Dzīve ir stāsts. Rietumu filosofijā tas ieviesās 70. gados. Vācijā, Itālijā bija liels hermeneitikas uzplaukums, kur filosofiskā doma pāriet no valodas analītiskuma uz valodiskumu kā dzīves pieredzi, tālāk uz stāstu mākslā, vēsturē, sadzīvē, pat politikā. Notikumu interpretācija kā stāsts. Tagad tas ir visur, ar Juvāla Noasa Harari grāmatām – tas nav nekas jauns, bet viņš māk skaidri rakstīt šo stāstniecības paradigmu, un publika saprot. Tā viņa grāmatas sākas – viss ir stāsts. 20. gadsimta 90. gados [Nacionālās mutvārdu vēstures projekta aizsācēja] Māra Zirnīte no Kultūras fonda uz Institūtu atnesa dzīvesstāstus. Un vēsture pārgāja uz dzīvesstāstiem, kaut gan akadēmiskie vēsturnieki protestēja, ka tā nav nekāda vēsture, tikai personību atmiņas. Bet tagad dzīvesstāsti ir oficiāli iekļauti vēstures zinātnē. Rodas dziļākas izjūtas par stāstu kā cilvēciskās būtības izteicēju. Nezinu, kā islāmā reaģē uz šo hermeneitikas vilni, bet Eiropas civilizāciju tas ir pārņēmis. Bet sāku just, ka ies prom no skatuves.

Kurp tas aizvedīs?

Uz reālismu. Uz stāstu subjektīvā skatpunkta samazināšanu, jo reizēm tas aiziet uz konstruktīvismu un izpatikšanu skatītājam. Postpadomju telpā ir izaugušas paaudzes, kam reālisms vairs nav tāds, kas baida. Es to jūtu gaisā. Tik smagas ideoloģijas kā sociālistiskajā reālismā vairs nav, bet kāda noteikta ideoloģija ir vienmēr un visur. To vajag, īpaši «gribas laikmetā», kad nav labi būt sašķeltiem tik daudzos stāstos. Ja mēs nevaram vienoties par to, ka esam Viens, tad Putins mūs iekaros un ar to viss beigsies.

Mēs neesam vienādi, mēs esam Viens. Nevajag spiest uz maksimālu dažādību. Ja mēs šo turpināsim, mūs iekaros

Mēs Eiropā esam iestrēguši jēdzienā «dažādība». Plurālisms un dažādība labajos miera laikos tika uzlikti svētos augstumos. Vienā rakstā es atradu, ka Venēcijas biennālē bija nosaukums We are one [2024. gada Ugandas paviljona ekspozīcijas nosaukums]. Mēs neesam vienādi, mēs esam Viens. Nevajag spiest uz maksimālu dažādību. Ja mēs šo turpināsim, mūs iekaros.

Kas var apvienot?

Bailes.

Tagad ir tā iespēja?

Mēs nebaidāmies. Mēs svilpojam un ēdam bulciņas. Izlaidušies vieglajā dzīvē, mēs neticam, ka mums draud. Eiropa netic. Var pienākt laiks, kad mēs zaudēsim savus bērnus. Eiropas Savienībai nav ideoloģijas, tagad gramsta kaut ko.

Mēs baidāmies vēl no kaut kā cita – no institucionāliem, birokrātiskiem žņaugiem. Zinātnieki 90. gados nebaidījās – darīja, jo gribam un varam. Tagad nerunā par savu stāvokli, par valsts ķibelēm, jo ir institucionālās bailes [par savu vietu]. Savācam kādu protesta vēstuli. Kādreiz no 30 parakstījās vairāk nekā 20. Beidzamo desmit gadu laikā nav pat divdesmit. Desmit un mazāk.

Mūsu leksikā – un tas nāk no Eiropas – diemžēl ir tukši jēdzieni. Viens no tiem ir «ilgtspējīgs». Viss, kas zūd un bojājas, tiek piesegts ar šo vārdu. Tie ir meli. Otrs – «atbildība». Tās nav. Trešais – «sirdsapziņa». Tā ir teoloģiskā diskursā, literatūrā, bet dzīvē tikpat kā nav. Es nesaku, ka nevienam nav, kā psiholoģisks fenomens tā eksistē, bet sabiedriskajā diskursā nav. Tukšs vārds ir arī «brīvība». Tautas frontes laikā tas nebija tukšs, tam bija saturs – naivs, ideālistisks, politiskajā nozīmē stiprs, bet savās augstajās cerībās arī padumjš. Dzīvosim tik bagāti kā Vācijā un brīvi izteiksimies. Šodien tam vairs nav reāla satura, bet neviens tam netic, jo zaudēt civilizācijas pamatvārdu «brīvība» ir pārāk briesmīgi.

Tāpat – atbildība. Kurš prasa piedošanu? Baznīcā ir grēks, un tam atbilstoši – grēksūdze, bet tās ir ticīgo īpašās aprindas un klasiskā forma «augšup». Modernā veidā tas ir izklāstīts Maritēna filosofijā, bet mūsu sadzīvē atbildības nasta ir kļuvusi vieglāka par vieglu! Par to mūsu kristīgo civilizāciju tagad citu kultūru pārstāvji sabar kā par labklājībā balstīto, pārāk izlutināto dzīvesveidu.

Caur latviskuma kultivēšanu Latvijā dzīves izjūta ir romantiskāka nekā tehnokrātiskās sabiedrībās. Ir ciešanas, bet ir romantisms. Arī Sibīrijas stāsti – mēs taču joprojām tos klausāmies. Franko laiku Spānijā tā nepiemin, kaut tas pilns ar sāpēm par vardarbību. Mēs okupācijas laiku visādi izgrozām. Mēs esam ar mieru rādīt sāpi. Ja rāda sāpi, tas ir patiesāk.