Brīvība ietver atbildību

Pētot tēmu par mākslinieka brīvību un atbildību, centrā vispirms izvirzās jautājums par radošas personības lomu vispār. Antīkajā laikmetā uz mākslu tika attiecināts sengrieķu termins technē, kas apzīmē meistarību un prasmi kaut ko radīt vai darīt. Māksliniekam nav īpaša statusa, jo technē lietoja arī attiecībā uz amatniecību un medicīnu – tas ir amats. Tikai renesansē mākslinieks kļūst par radošu personību, individualitāti un pašizpausme ir vērtība pati par sevi.

Reālisms mākslu novilka «pie zemes», no tikai elitei saprotamiem augstumiem, no romantiķu kalngaliem, kuros tie lepni stāvēja augstāk par pārējiem savā izredzēto statusā, jo redzēja citu acīm slēpto patiesību. Reālismā māksla kļuva pieejama un saprotama jau daudz lielākai sabiedrības daļai. Dekadenti uzsvēra mākslinieka individuālo brīvību un tiecās mākslu atbrīvot no vajadzības respektēt morāli un ētiku, iestājās pret kalpošanu sabiedrībai, postulējot «māksla mākslai» teoriju. 20. gadsimts ar savām sociālajām kataklizmām lika māksliniekam reaģēt – kritizēt, protestēt un provocēt.

Kas notiek 21. gadsimtā un kādu vietu tajā ieņem mākslinieks ar savām radošajām ambīcijām, atbildību pret savu talantu un prasībām, ko izvirza institūcijas, sabiedrība? Tāds ir jautājums. Pārāk plašs Tēmai žurnāla numura robežās, tomēr atbildes rodas, ja tiek jautāts. Un jāsāk ar kontekstu.

Pasaule mainās strauji, par stabiliem uzskatītie pamati brūk. Par mūsu laikabiedru kļuvis mākslīgais intelekts, ar kuru var gadīties sarunāties biežāk nekā ar dažu ģimenes locekli. Lielākā sabiedrības daļa lieto sociālos medijus, taču tie nevis apvieno, bet šķeļ. Algoritmi valda pār pasauli, no virtuālās realitātes pārceļoties īstenībā un radot interešu burbuļus, kuru sienas, atšķirībā no ziepju brāļiem, nemaz nav trauslas. Mediji konstruē savu realitāti, nevis atspoguļo to. Kur te vieta māksliniekam – arī par to, runājot par laikmeta parādībām, man intervijā stāsta filosofe Maija Kūle.

Diferencēta sabiedrība šodien ir realitāte, kurā rada mākslinieks, tostarp teātra režisors. Kāda sabiedrības daļa no viņa pieprasa izklaidi, cita – būt sociāli atbildīgam, vēl cita – būt terapeitam un vēl kāda – intelektuāla dialoga partnerim. Režisors ir brīvs izvēlēties, par ko runāt, tomēr viņš, tāpat kā izrāžu tēli, darbojas noteiktos apstākļos. Kā tajos sevi izjūt teātra mākslinieki, atklāj gan dažādu paaudžu režisoru diskusija, gan Latvijas teātra režisoru aptauja.

Daudziem režisoriem par nozīmīgu vietu radošo sasniegumu ceļā ir kļuvis Liepājas teātris, ļaujot lidot savu māksliniecisko ambīciju plašumos. Kā brīvība sadzīvo ar atbildību, no Liepājas teātra skatpunkta atklāj literārā padomniece Zanda Borga.

Mēs nevaram izvēlēties, kādā laikmetā dzīvot, taču varam piešķirt eksistencei jēgu, un māksla ir viens no veidiem, kā to darīt. «Mēs varam atteikties pārvērst mākslu par vienkāršu rīku, neļaut tai kļūt tikai par vēstījumu vai preci, un visur, kur strādājam, saglabāt tās iekšējās vērtības, uzsverot, ka formai ir nozīme un ka mūsu darbs nes īstu svaru,» tā filosofiskā esejā par šodienas procesiem mākslā un kultūrā aicina domāt mūziķis, komponists un Latvijas Nacionālā teātra Muzikālās nodaļas vadītājs Aleksandrs Tomass Matjussons.

Nobeigumā citēšu Ināras Sluckas rakstīto režisoru aptaujā: «Mums zūd cilvēciskais kontakts citam ar citu… Tieši tādēļ man liekas, ka šodien vairāk nekā jebkad cilvēki ilgojas pēc kopā būšanas. Pēc emocionālas saskarsmes, pēc tuvības. Viņi vēlas piedzīvot un pārdzīvot. Un teātris to var sniegt.» No savas puses piebildīšu: būt par to spēku, kas apvieno. Atbildīgi apvieno brīvībā.