Lielo personību posts

Kas mūs piesaista lielās personībās? Vispirms gribētos teikt, ka tā ir harisma, tomēr tas ir subjektīvs, nevis universāls faktors. Vai tā ir spēja mūs pārliecināt par labāku pasauli, ceļu uz pašizaugsmi caur ticību, rīcību, proaktīvu darbību? Varbūt šīs lielās personības smeļas iedvesmu no autokrātu rokasgrāmatas, sniedzot mums pavisam vieglas atbildes uz sarežģītiem un neērtiem jautājumiem? Sākumā biju plānojis rakstīt par to, kādā veidā teātris mijiedarbojas ar reliģiju, ar ticību. Jo jautājumi par šīm tēmām ir mūžīgi aktuāli. Neskatoties uz to, kam ticam, kādai konfesijai vai reliģiskai pārliecībai esam vai arī neesam piederīgi, ikkatrs stāsts, kura centrā ir šis ticības jautājums, vienlaikus ir stāsts par «lielo» personību, kas to sludina vai izsaka savas domas par to.

Brīžiem iestudējumi, kas sākotnēji šķiet radīti par kādu reliģiju vai ticību, nerunā tik daudz par to, cik par cilvēkiem, kuri ar ticību cenšas kaut ko panākt. Šie tēli bieži vien ir fanātiķi, kā, piemēram, Elmāra Seņkova iestudējumos Māceklis/Moceklis Bendžamina tēls Aleksandra Briča un Matīsa Kučinska interpretācijās. Arī Regnāra Vaivara Suņu ciema nelaimes lācī Lauras Siliņas Lilita uz savas ādas izjūt vilšanos cilvēkos, viltus praviešos un uzdod jautājumu – vai kara laikā maz ir iespējama ticība. Tādējādi, iespējams, spoguļojot paša režisora jautājumus par to, ko pašlaik darīt ar fanātiskām personībām un cilvēkiem, kuri izvēlas tām sekot. Mēdz gadīties arī apātiski tēli, kuru radikālisms nav nolasāms tik daudz viņos, cik režisora pārliecībā par savu taisnību. Šeit prātā nāk Alvja Hermaņa iestudējums Pakļaušanās.