Pietura «Bolderāja»
Par Elmāra Seņkova izrādi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī
Teātris nāciju zem lupas visbiežāk liek satricinājumu, krīžu un konfliktu laikos, ir pārliecināta pētniece Nadīne Holdsvorta. Viņa uzsver, ka teātris spēj atvērt telpu, kurā kopīgi iespējams pētīt ar nāciju saistītās pretrunas un neskaidrās zonas – identitāti, autentiskumu, tradīcijas, piederību.[1] Turklāt kā dramaturgi, tā režisori par saviem rīkiem šai izpētei bieži vien izvēlas ironiju un satīru, pietuvinājumā atklājot nācijas neviendabību un berzes zonas. Domātājs Benedikts Andersons nācijas definē kā iedomātas politiskas kopienas. Un iedomātas tās ir tieši tādēļ, ka pat vismazākajā nācijā neviens nekad nepazīs lielāko daļu tās piederīgo, taču tas nebūs šķērslis, lai dzīvs būtu kopienas tēls. Koloniālas valstis, kā uzskata Andersons, konstruē nāciju, liekot lietā tautskaiti, muzejus un karti.[2] Tātad runā par piederību nācijai caur skaitlisko pārstāvniecību, kopīgām atmiņām un vietu.
ZELTS, PURPURS UN KOMIKSI
Iesēžoties Rīgas centrā 3. autobusā un izkāpjot pieturā Bolderāja, dramaturģe Justīne Kļava uzrakstījusi lugu, pieteikdama to kā komisku apkaimes melodrāmu. Tā balstās sešpadsmit dažādu paaudžu, profesiju un pieredžu varoņu attiecību ekosistēmā. Savukārt režisors Elmārs Seņkovs ņēmis režijas lupu, lai kopā ar aktieriem un skatītājiem palūkotos uz dzīvi tajā. Viņš ir raupjuma poētiķis un prasa no aktieriem atdevi, uzticēšanos un drosmi – līdz galam, pāri iedomātām robežām. Aktieru ansamblis ar režisoru iet pārsteidzoši tālu, nezaudē pašironisku košumu un nerro skatītājus.