Citam citā pamanīt cilvēku

Manā bērnībā pie vecmammas viss bija svešs – dūcošs ledusskapis, pilošs krāns, ciets dīvāns un kaitinošs pulkstenis, kas guļamistabā vienmēr tikšķēja par skaļu. Diemžēl man nebija telefona, pa ko piezvanīt lietām apkārt, lai saprastu, ka katra no tām glabā savu stāstu. Tāpat kā mana vecmamma. Manis iztēlotā plaisa starp mums bija pārāk liela, lai es sadzirdētu arī viņas stāstu. Iemācīties sarunāties vajadzēja abām – gan man ar viņu, gan viņai ar mani. Ar aicinājumu kliedēt paaudžu atsvešināšanos un rūpīgāk ieklausīties otra stāstos ir veidota Paulas Pļavnieces režisētā izrāde Oskars un lietas Latvijas Leļļu teātrī.

Sniegotās Rīgas centrā Leļļu teātra Lielajā zālē skan putnu balsis un sienāžu čīgāšana, bet skatuvi caur koku lapām apspīd vasaras saule. No zāles uznāk vīrietis, kas jaunākajiem skatītājiem varētu izskatīties pēc «padzīvojuša onkuļa» – kā viņš pats sevi sākumā raksturo. Artūrs Putniņš izrādē Oskars un lietas atveido Oskaru – zēnu, kurš vasaras brīvlaikā tiek atstāts pie vecmammas un ir aizmirsis telefonu mājās. Zēnam nākas atklāt veidu, kā kliedēt garlaicību: Oskars no koka klucīša uztaisa telefonu, un, kā atklājas, ar to var sazvanīt lietas vecmammas mājā. Igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka grāmata Oskars un lietas ir parocīga brīnumainās pasaules atklāšanai un robežas starp «es» un «viņi» kliedēšanai. Ar citu šā autora darbu Kaka un pavasaris jaunākie teātra skatītāji ir iepazinušies Istabas teātrī un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, bet jau pavasarī Leļļu teātrī varēs skatīt arī Loti no izgudrotāju ciema.