Mans eņģel, mans asiņainais… draugs

Protams, šāda izrāde varēja notikt tikai Liepājas teātrī ar tā garo muzikālo pagātni un piederību pilsētas rokmūzikas tradīcijai. Tomēr tas nav piemiņas koncerts populāram Aizputē dzimušam māksliniekam, tā pat īsti nav Liepājā tapušās grupas Tumsa solista, vārdā Mārtiņš Freimanis, dzīves drāma. Dramaturģe Linda Rudene un režisors Mārtiņš Kalita ļoti gudri ir saauduši kopā draugu liecinājumus un minējumus, sadzīviskas lietas un pēkšņu epifāniju uzzibsnījumus, atmiņas un vainas izjūtas, dzīvessparu un depresiju, biogrāfiskus faktus un motīvus no grāmatas par Pīteru Penu, puisēnu, kurš negribēja kļūt pieaudzis. Taču pats būtiskākais, ko ir izdevies panākt autoriem, – radīt izrādi, kuras nosaukums tikpat labi varētu būt rakstīts mazajiem burtiem – freimanis. Kā sugas vārds, lai cik piezemējoši tas izklausītos.

Ne jau izpildījuma manieres atdarināšana, bet mākslinieka domāšanas izpratne ļauj atgādināt, kā tas reiz bijis

Kā apzīmējums tiem, kam talants ir abpusgriezīgs, kam neuzrakstīta dzeja neļauj elpot kā cigarešu darva plaušās, kam izteikt sevi mūzikā ir tāda pati nepārvarama atkarība kā melnais balzams.

CAUR PAVĒRTU LOGU

Uzveduma struktūras pamatam autori smalkjūtīgi izmantojuši divus faktus no Freimaņa dzīves: to, ka viņu mazu māte atstājusi vecmāmiņai audzināšanā, un aizraušanos ar pasaku par Pīteru Penu, ko viņš gribējis pārradīt mūziklā. Izrādes gaitā varonis vairākkārt atkārto, ka jau maziņš pametis mājas, taču, tikai finālam tuvojoties, izstāsta līdz galam: aizgājis tāpēc, ka māte atstājusi vaļā logu, bet, kad gribējis atgriezties, viņa to jau bija aizvērusi.