Pa apli

Matīsa Kažas izrāžu iestudēšanas tornado atdūries Jaunajā Rīgas teātrī un rezultējies izrādē Apbrīnas ieleja. Izrādē, kas, pēc autoru domām, ietiecas «dievišķā meklējumos neparastajā». Vai tas tiešām notiek, nevaru apgalvot, bet laboratorisku izmeklējumu sajūta tiek radīta.

Reiņa Dzudzilo radītajā telpā, kas atgādina skaņas ierakstu studiju, ir polsterētas sienas, kas ne tikai absorbē skaņu, bet var noderēt arī tiem neparastajiem ļaudīm, kuru smadzenes var padarīt viņus bīstamus pašus sev. Polsterējums norāda ne tikai uz skaņas izolāciju, kas visu uz spēles laukuma notiekošo norobežo no ārpasaules un ziņkārīgo ausīm, bet arī uz iespēju, ka sienas iekļauj ko trauslu un vērtīgu, ko tādu, kā apskatei būtu nepieciešami balti cimdi.

Tieši tāds trauslais un vērtīgais ir Gunas Zariņas Semijas Kostas smadzenes jeb, precīzāk, viņas neparastā atmiņa. Pieņemot, ka spēles laukuma sienas noslēpj to iekšienē notiekošo, Gerda Lapoškas un Viļa Daudziņa zinātnieki iekrāsojas gluži vai ļaundaru gaismā. Lapoškas doktoram Frīdmanam tiešām arī piemīt neiecietība, augstprātība, profesionāls kretīnisms jeb cinisms, kas kontrastē ar Semijas labticību, uzticību un paļāvību, kura vienā mirklī viņu ierauj nekontrolējamā un neparedzamā notikumu virpulī.