Māra Mennika – Mēdeja. Skats no izrādes «Mēdeja». Foto – Matīss Markovskis
Māra Mennika – Mēdeja. Skats no izrādes «Mēdeja». Foto – Matīss Markovskis

Dari to ar mani

Par materialitātēm divās izrādēs

Straujiem soļiem tuvojoties Ugunīgā Zirga gadam (kas saskaņā ar ķīniešu Mēness cikla kalendāru iestājās šā gada 17. februārī), Latvijas teātra repertuārā nonāca divas izrādes, kuras dialektiskā līdzībā atbalso aktuālā horoskopa prognozes – kaislību, radošu brīvību un personīgo transformāciju. To, ko zvaigžņu tulki mums vēl tikai sola piedzīvot šā gada laikā, divi Latvijas teātri jau tagad steidz demonstrēt uz savām skatuvēm, ļaujoties atklātai seksualitātei un publiskai intimitātei, mītu, fantāziju un sapņu tulkošanai reāllaikā.

Runa, protams, ir par Valmieras teātra Kurtuvē skatāmo Mēdeju Reiņa Suhanova režijā ar Monikas Korpas scenogrāfiju un kostīmiem (asistente Justīne Jasjukeviča), Lindas Mīļās kustībām un Oskara Pauliņa gaismu; un Sapņu noveli, kuru uz Dailes teātra lielās skatuves iestudējis Daniels Ragets (Daniel Raggett), sadarbojoties ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Annu Rīdu (Anna Reid), video mākslinieku Jakubu Lehu (Jakub Lech), horeogrāfi Elīnu Gediņu, gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu un franču tēlnieku, performatoru Olivjē de Sagazānu (Olivier de Sagazan). Lai gan salīdzinājums ar ezoteriku šāda raksta ievadam var šķist triviāls, manuprāt, tas gana kodolīgi izsaka abās izrādēs esošo vizuālo simbolismu un materialitāti, uz kuras pamata tad arī lūkoties pēc tālākām analoģijām un kontrastiem.

Žurnāli