Tavs zirgs tik liels, cik tavi sapņi

Tā kā lugu pēc Migela Servantesa romāna Dons Kihots (1605) motīviem rakstījis pats izrādes režisors Ādolfs Šapiro, tad 17. gadsimta sākumam un pasaules pirmā modernā romāna statusam Jaunā Rīgas teātra izrādes sakarā ir minimāla nozīme. Tik vien, ka to der atcerēties. Izrādi analizējot, nākas izvēlēties kādu no kontekstiem, ko izrāde pati piedāvā. To varētu aplūkot Servantesa romāna interpretāciju kontekstā. To varētu aplūkot Ādolfa Šapiro ilgā režisora mūža kontekstā, apcerot atgriešanos Latvijas teātrī pēc presē daudzviet minētā 34 gadu pārtraukuma. To varētu analizēt arī JRT izrāžu kontekstā šīs vai daudzu sezonu garumā. Tikpat interesanti būtu to aplūkot galvenās lomas iemiesotāja Kaspara Znotiņa radošās biogrāfijas kontekstā. Izpētīt, kāpēc tieši viņam bijis lemts noiet ceļu no viena kņaza Miškina uz otru, galarezultātā nonākot pie dona Kihota, kurš Dostojevskim, rakstot Idiotu, kalpojis par daļēju prototipu (otrs ir Kristus, un arī šo alūziju izrādes otrajā daļā izmantos Šapiro). Vai un kāda nozīme ir tam, ka pa ceļam Znotiņš liktenīgi nenospēlēja Brandu pie Eimunta Nekrošus, jo režisors negaidīti devās mūžībā, bet tā būtu bijusi iespēja uz JRT skatuves strādāt pie vēl viena režijas Maestro. Es izvēlēšos divus parametrus – laiku un laikmetu.

LAIKMETS

Vispirms par to signalizēja Šapiro domubiedrs igauņu režisors Elmo Niganens, ko ieraudzīju apmeklējam pirmizrādi, – viņš ir ne tikai tas cilvēks, kurš aktīvi piedāvāja iespēju Ādolfam Šapiro strādāt Tallinas Pilsētas teātrī pēc Jaunatnes teātra «reorganizācijas», bet pats pie viņa nospēlējis vairākas lomas. Tostarp Mekiju Nazi Brehta Trīsgrašu operā 1997. gadā, un scenogrāfiskajam risinājumam ceļojošās aktieru trupas ainā ar lauvas krātiņa gumijas restēm ir analoģija ar šo izrādi. Bet desmit gadus vēlāk – Gaju Montegu Maskavas teātra Et Cetera iestudējumā 451 grāds pēc Fārenheita, kas ir Reja Bredberija distopija par pasauli, kurā grāmatas tiek aizliegtas un dedzinātas.