Nedaudz vecāka cilvēka piezīmes

SASLĒGUMS

Pulkstenis ir 2.31 naktī. Ja lidojums neaizkavēsies, pēc nepilnām desmit stundām būšu Frankfurtes Starptautiskajā teātrī (Internationales Theater Frankfurt), lai vērotu Makbeta iestudējumu. Tas nav mans galvenais ceļojuma mērķis, bet esmu ieradis katru reizi, kad kaut kur aizbraucu, noskatīties arī kādu izrādi, ja vien ir tāda iespēja.

Nebūšu pārāk daudz gulējis. Galu galā ir nakts (nu jau 2.35) un esmu nupat nosēdies pie sava darbagalda. Lidojumi allaž savādi apmiglo prātu. Varu diezgan droši apgalvot, ka pa īstam atmodīšos teātrī. Melnā kastē.

Kopā ar citiem cilvēkiem (gandrīz visi no tiem man būs sveši) nolūkosimies it kā šeit un tagad, it kā mītiskā laiktelpā notiekošā stāstā, kura pamatstruktūras (vismaz sižetiskās) vairumam jau būs zināmas. Mēģināsim identificēt, par ko tas viss un kāpēc. Ja izdosies atšifrēt – ne pilnībā, bet tieši tiktāl, lai kļūtu interesanti, –, arī pieslēgsimies. Un, ja paveiksies, – saslēgsimies ne tikai ar skatuves norisēm, bet arī savā starpā.

Ārpus melnās kastes pletīsies Frankfurte, kuru vēl nekad neesmu apmeklējis. Aiz tās – visa pasaule, zvaigžņotā debess utt. Un Šekspīram droši vien būs taisnība par pasauli kā teātri un mums tajā – aktieriem. Bet varbūt neesam mēs nekādi aktieri? Varbūt nav arī teātra – izrāde vienkārši notiek? Tajā piedalāmies ne tikai mēs, bet arī citbūtnes.

Ar šo apzīmējumu pirmo reizi iepazinos, lasot Homo Novus grāmatu, un, jāatzīst, katru reizi, kad pret to atdūros, mazliet iesmējos. Tas droši vien par mani neliecina neko labu. Tomēr kaut kas man šajā vārdā patīk – naivums un rotaļīgums, un uzmanība, ko tas paģēr. Pievērst lietām pastiprinātu uzmanību. Vai vispār pievērst – mēs taču to darām tik maz.

Kaut kur diezgan tālu prom būs arī darbagalds, pie kura šobrīd sēžu. Arī tas ir citbūtne. Vai tas joprojām būs darbagalds, kad pie tā nesēdēšu? Kas vēl tas varētu būt? Kas vēl tas ir? Kas tas varētu būt tieši tagad, ja nebūtu darbagalds? Vai arī – kas tas vēl var būt, kaut gan ir arī darbagalds?

VIĻŅOŠANĀS

Pirms vairāk nekā diviem gadiem uzrakstīju Teātra Vēstnesim par 2023. gada festivālu. Pareizāk sakot, četrām festivālā redzētajām izrādēm. Atceros, ka redzēju vēl ko tādu, ko ar savu tā brīža apziņu nespēju reģistrēt kā izrādi. Neatceros, kas tas bija, bet acīmredzot nobijos, jo nezināju, kā par to runāt, tāpēc nolēmu nerunāt nemaz. Visticamāk, tā bija kļūda. Ja kaut kur nav nepieciešams baidīties no nereģistrējamības – gan notikuma, gan sevis –, tad tas ir festivāls Homo Novus.

2023. gadā pirmo un līdz šim vienīgo reizi to apmeklēju, tomēr neuzdrošinos apgalvot, ka būtu «to apmeklējis», jo, lai runātu par kopainu, man būtu jāpiedzīvo pilnīgi viss. Tas droši vien nemaz nav iespējams, un, pat ja ir, katram izveidojas sava festivāla mozaīka – to veido notikumu atlase, kombinācijas, secība un galu galā arī notikums, ar kuru esi ieradies pats (atbilstoši dramatiskā teātra uzstādījumam, ka teātris runā notikumos). Maz ticams, ka ir skatītāji, kuri kādreiz pieredzējuši festivālu tieši tā, kā kurators to iecerējis, bet tas laikam arī nav svarīgākais.

Homo Novus grāmatā daudz apspriesta dzīvība – festivāls kā elpojošs organisms vai, Zanes Kreicbergas vārdiem runājot, ezers, kurš nekad nenolaižas. Intensīva, bet pārejoša pieredze, kuras dzīvība, iespējams, slēpjas tieši neiespējamībā to pilnībā aptvert.

Grāmatas sastādītāja, ilggadējā LJTI direktore un Homo Novus vadītāja Gundega Laiviņa, lielos teātrus iztēlojas kā kravas kuģus, neatkarīgos – kā buru laivas, bet festivālus – kā brīvnirējus. Man patīk ūdens metafora, jo es par mākslu esmu pieradis domāt kā sīkajiem vilnīšiem kādreizējā dzirnavu dīķī pie manas lauku mājas, kad ūdens virsmu pāršķēlis akmentiņš. Tiem piemīt gan noteiktas estētiskās kvalitātes, gan neparedzamība – varbūt vilnīši uztrieksies ūdensrozēm vai vilkvālēm? Varbūt metiens būs gana spēcīgs, un tie atdursies pret krastu? Varbūt reizē būs iemests vēl kāds akmentiņš, un apļi satiksies. Kādā brīdī viļņošanās pāries. Tā nekad nebūs nepārejoša.

Nojaušu, ka vismaz daži no tiem, kas iemetuši grāmatas dzirnavu dīķī savu akmentiņu, sapņo par spēcīgāku viļņošanos – tādu, kas liek dīķim iziet no krastiem, sausā vasarā atveldzējot tuvējās pļavas. Varbūt viņus nemaz neinteresē viļņošanās, arī katamarāni un ūdensrozes ne – tikai ūdens ņemšanas vieta. Iespējams, tas ir visprātīgāk. Iespējams, māksla var būt arī noderīga. Es par to vēl neesmu pārliecinājies praksē – varbūt kādreiz izdosies, bet varbūt man tā vienmēr būs primāri skaista. Un īpaši skaista tāpēc, ka nekam nederīga.

SARUNA

Es studēju dramatiskā teātra režijas mākslu Latvijas Kultūras akadēmijā. Teātri bērnībā iemīlēju, pateicoties samta priekškaram, zeltam, programmiņām, saldējuma kokteilim un brīnumiem. Atklātajai un reizē dzīvajai imitācijai. Iestudējot savu debijas izrādi, apjautu, ka līdzšinējo mūžu esmu daļēji pavadījis, meklējot dzīvei teatrālu pastarpinājumu. Dzīvot dzīvi kā teātrī – tātad dzīvot dzīvi kā dzīves imitācijā. Realitātes kopijā ar nobīdi no normas, kas to padara par kaut ko vairāk. Kāpēc es to saku? Lai parādītu, ka mana mīlestība pret teātri sakņojas dramatiskā teātra tradīcijā. Kāda tam nozīme? Tāda, ka es lauzu galvu un šeit un tagad mēģinu atrast jaunus veidus, kā domāt. Pulkstenis ir 04.01.

Homo Novus grāmata piedāvā veidu, kā domāt. Ne tikai par festivālu, bet arī teātri, skatuves mākslām, mākslu un dzīvi kopumā. Un tas noteikti nav viens pabeigts veids. Šajos veidos ir savstarpējas un arī iekšējas pretrunas. Ļoti vajadzīgā rīvēšanās, kas šobrīd notiek arī manī, un labas izrādes gadījumā – jebkurā no mums. Iespējams, laikmetīgais teātris nav balstīts konfliktā, tomēr apkārtējā pasaule ir konfliktu perēklis, tāpēc tas meklē ceļus pie harmonijas, metot akmentiņus krīžu atvaros vai varbūt otrādi – varbūt velkot tos laukā. Vai varbūt nedarot neko – apzinoties atvarus un sevi attiecībā pret tiem.

Grāmata ir bilingvāls vairāk nekā piecdesmit autoru veidots tekstu krājums, kas tiecas iekapsulēt festivāla garšu un formulēt rīkus un vērtības, kas varētu noderēt ne tikai festivāla, bet arī jaunā teātra attīstībai kopumā. Palīdzēt noturēt ezeru gaisā, neļaut tam nolaisties uz zemes, redzēt kopainu. Tās ir sarunas, kas raksturo festivāla tapšanu trīsdesmit gadu garumā, pieredzes un atmiņu stāsti, pēkšņas impresijas, tematiskas apceres, poētiski manifesti utt. Pie apzīmējuma «sarunas» varētu arī apstāties, jo arī tālākais uzskaitījums tam pakļaujas.

TURPINĀJUMS

Dramatiskā teātra ideāls ir apstākļi, kas noorganizēti tā, lai skatītājs varētu satikties ar sevi. Droši vien līdzīgi ir grāmatā. Kaut ko līdzīgu sarunai cenšos piekopt arī šonakt. Mani draugi man ir izveidojuši titulu sarakstu – bez «rakstnieka» un «režisora» tur ir ap piecdesmit nodarbošanos, rupjību, objektu, terminu un iesauku. Varam pieņemt, ka šonakt ar sevi satiekas un sarunājas «melis» un «polilogs» vai «nekrietnelis» un «vienkārši labs cilvēks». Vai vienkārši jauns cilvēks? Reizē piedalās arī visi tie, kas šo tekstu lasīs, un es to apzinos. Vai tas kaut ko maina? Nezinu. Bet es apzinos un pievēršu uzmanību.

Dramatisko teātri saista ar darbību. Tad nu galvenās darbības, ko ņemšu sev līdzi no Homo Novus grāmatas, būs apzināšanās un uzmanības pievēršana. Vismaz tagad tā šķiet. Vēl var izmēģināt neskaitāmus dažādus ceļus, līdz atpakaļceļa vairs nebūs un pavērsies īstais – jaunais ceļš.

Homo Novus aprit trīsdesmit gadu. Tātad pēc ES standartiem festivāls vairs nav jaunietis. Lielisks brīdis, lai apstātos un saprastu, kā šim faktam par spīti tas var turpināt būt «jaunais cilvēks». Turpinājums šķietami ir Homo Novus grāmatas noteicošais mērķis. Nevis iestrādnes birokrātiskā izpratnē, bet domu pavedieni un festivāla atmiņu albums kā dāvana sev jubilejā, jo viss taču ir tik gaistošs.

Kā apliecinājums tam ir izrāžu apraksti un raksturojumi. Cilvēkiem, kas par tām stāsta, šīs izrādes kaut ko ir nozīmējušas, bet man tās nenozīmē neko. Man ir pagrūti tās iztēloties, un, pat ja izdodas, iespaids nav salīdzināms ar pārdomām un sajūtām, kas citos turpinās pēc to noskatīšanās. Skaidrs, ka no tā kaut kam ir jāviļņojas tālāk.

Šī turpināšanās notiek ne tikai festivāla iekšienē, bet arī jaunos projektos. Piemēram, festivālu Optižūns, kurā man ir laimējies vairākkārt piedalīties, varētu uzskatīt par Homo Novus mazo brāli. Cilvēki nedēļu dzīvo pie dabas un veido savus mākslas darbus, sadarbojoties ar to. Nedēļas sākumā ir vien aptuvenas idejiskas aprises – viss top uz vietas. Kopīgi piedzīvotas vētras atstāj nospiedumu kolektīvajā zemapziņā un ietekmē darbus, pat ja festivāla diena ir saulaina.

Pulkstenis ir 18.26 nākamajā dienā. No izrādes kopā ar ceļabiedru aizgājām pēc pirmā cēliena, jo tā līdzinājās amatieriskam lugas atstāstam. Vai tam ir kāda nozīme? Droši vien nē, varbūt vienīgi tiktāl, ka derētu mazāk nodoties vērtēšanai. Ļaut lietām vienkārši notikt. Vai nenotikt. Pašām no sevis un ar mums. Tagad viesojamies Maincā pie draudzenes. Parīt apmeklēsim ukraiņu mākslinieku dejas izrādi. Varbūt tajā notiks cerētais saslēgums.

Šajā rakstā apzināti esmu vairījies vērtēt Homo Novus grāmatu, jo tajā atrodamie teksti un īpaši to daudzveidība (un pati grāmata kā atskaites punkts) ir vērtība paši par sevi. Esmu pateicīgs par iespēju ļauties nostalģijai par notikumiem, kurus pats neesmu piedzīvojis, par iespēju pielaikot domāšanas modeļus, iespēju ļauties idejām un apšaubīt tās. Novēlu festivālam neparedzamus turpinājumus un daudzus atvērtus logus!