Leduskalna redzamā daļa

Diskusija Leduskalna redzamā daļa par bērnu teātra situāciju un kritiku Latvijā norisinājās Latvijas Leļļu teātra rīkotajā nozares attīstības platformā KURP DOTIES?, kurā ar lekciju, diskusiju, meistarklašu un viesizrāžu palīdzību meklēt jaunus ceļus un virzienus, kādos attīstīties vizuālajam teātrim Latvijā. Lolitas Grāvītes moderētajā diskusijā viedokļus mija Edgars Kaufelds, Dace Vītola, Atis Rozentāls un Kitija Balcare. Diskusijas atšifrējums beidzot pieejams arī lasītājiem.

Diskusijas lielais jautājums, par ko gribam domāt un runāt, ir – teātris bērniem. 

Mums ir četri diskusijas dalībnieki: teātra kritiķe un pētniece Kitija Balcare, aktrise Dace Vītola, teātra kritiķis un žurnālists Atis Rozentāls un teātra galvenais režisors un dažreiz arī aktieris Edgars Kaufelds. Diskusiju vada Latvijas Leļļu teātra izpilddirektore Lolita Grāvīte.

Lolita Grāvīte. Lai varam saprast, kur mēs gribam doties, mums ir jāsaprot, kur mēs esam. Tāpēc gribētu katram no jums pajautāt – kā jūs redzat, kāda ir situācija ar teātri bērniem Latvijā? Un kas ir ietekmējis to, kur šobrīd esam?

Kitija Balcare. Man liekas, ka aizvien vairāk redzama daudzveidība, aizvien lielāka ir izvēle – dažādi formāti dažādām auditorijām. Un nupat iepriekšējā lekcijā mēs dzirdējām, cik svarīgi ir atrast noteiktu pieeju ne tikai vecumposmam, bet arī dažādām personībām, dažādām tēmām. Un tādā ziņā Latvijā teātris bērniem un jauniešiem aug. Tas, ko es saredzu kā tādu augstāko pilotāžu šajā teātra segmentā, ir izrādes ģimenēm. Žanrs, kurš sasniedz gan bērnus un jauniešus, gan vecākus un vecvecākus – tas ir šīs jomas augstākais punkts. 

Atis Rozentāls. Domāju, ka to, kāds šobrīd ir teātris bērniem, diezgan spēcīgi ietekmē Skolas soma. Mēs redzam institucionālos teātrus, ko mēs arī vērtējam. Bet ir diezgan liela, kritikas flangam nezināmā aisberga apakša, kurai mēs netiekam klāt, jo mūs neaicina. Tie ir projekti, kas tiek gatavoti speciāli Skolas somai. Ir arī atsevišķi teātri, piemēram, Kvadrifrons vai Cēsu Mazais teātris, kuriem ir izrādes, ko ved uz skolām, bet principā nerāda publikai par naudu, kad, piemēram, arī mēs varētu atnākt Skolas soma mani uzaicināja uz tādu projektu, ko es citādi nebūtu redzējis. Un līdz ar to izrādes, ko mēs varam nosacīti objektīvi izvērtēt, patiesībā ir tās, ko izsludina un tirgo biļešu tirdzniecības vietās. Bet tam, ko mazais skatītājs lielā mērā patērē, ko viņam pieved klāt skolās, teiksim, kaut kur Grundzālē vai Rūjienā, mēs pat īsti netiekam klāt un nezinām, kas tas ir. Es varu godīgi pateikt, ka neesmu redzējis nevienu Armanda Ekšteta izrādi un man nav ne jausmas, kāda kvalitāte tām ir. Un līdz ar to mēs varam te runāt par aisberga augšu. Un tā, man jāpiekrīt Kitijai, mainās un attīstās. To veicina, piemēram, Valmieras vasaras teātra festivāls, kam regulāri ir bērnu programmas. Tas pieradina skatītāju, ka teātris var notikt jebkur. Ka teātris ir arī tad, kad visi kopā brienam gravā un gar upi un pārvaram dažādus dabas šķēršļus. Un tādā ziņā teātra izpratne ļoti attīstās. Bet es nevaru apgalvot, ka pilnīgi pārzinu šo jomu, jo ir viena daļa, kas man ir pelēkā zona. 

Dace Vītola. Manuprāt, situācija ir laba. Jo es beidzot, šādā diskusijā piedalīdamās, redzu zālē jaunus cilvēkus. Beidzot tēma «bērns» sāk kļūt nopietna, pret to sāk attiekties profesionāli, veidojas lielāka konkurence gan teātriem, gan, cerams, arī kritiķiem, lai interesētos, kas tas ir, kāpēc tas ir, kāpēc ir jārada izrādes bērniem un ko mēs no tā vēlamies iegūt. Patiešām iegūt, jo mēs jau nākam uz teātri, lai kaut ko iegūtu – emocijas vai iespaidus, vai pieredzi – vai paplašinātu savus radošos un citus apvāršņus.

Edgars Kaufelds. Protams, es piekrītu, ka piedāvājums bērniem ir milzīgs, daudzveidīgs, un es arī neesmu redzējis daudzas izrādes. Tās, kuras piedāvā Skolas somā bērnudārzos par diviem eiro – par to kvalitāti es nevaru spriest. Bet, runājot par to, kur esam mēs, – teātris bērniem ir kļuvis gudrāks, izglītojošāks, daudzveidīgāks, beidzot ir arī nopietnas tēmas, par kurām mēs varam runāt ar jebkura vecuma bērniem atklāti, godīgi, gudri. Un vismaz manā pieredzē labas bērnu izrādes veido ļoti talantīgi mākslinieki. 

Lolita. Manuprāt, pēdējie desmit gadi ir laiks, kad mainījās attieksme no teātriem, ir Valmieras vasaras teātra festivāls, ir tādi režisori kā Paula Pļavniece, Jānis Znotiņš, kuri izvēlas šo žanru. Vai arī jūs to redzat?

Dace. Nesen raidījumā Kultūras rondo Latvijā ļoti zināms aktieris kā joku stāstīja, kā vecos laikos 1. janvārī bija sods spēlēt bērnu izrādes. Un blakus bija cits aktieris, kurš savukārt teica, ka viņam patīk bērnu izrādes. Būtībā viņu mazais dialogs atainoja situāciju kopumā sabiedrībā, kā mēs pieredzam bērnību un kā mēs pieredzam bērnus, paši augot kopā ar viņiem. Tas ir tas, ko gribēju pateikt, un vēl – es neteiktu, ka gluži pēdējos desmit gados. Arī 20 gadus, cik es ilgi strādāju teātrī, varu teikt, ka mēs esam godprātīgi darījuši savu darbu. Tā es vismaz gribētu domāt. Bet pēdējos desmit gados vienkārši ir lielāka informācijas piekļuve, es domāju.

Iziet ārpus rāmjiem

Atis. Jā, es, gatavojoties šim jautājumam, paskatījos savu pieredzi. Spēlmaņu nakts žūrijā esmu no 2013. gada, kad Leļļu teātrim nebija nominēta neviena izrāde. Tur savukārt bija Mārtiņa Eihes izrāde, kas nebija Leļļu teātrī. Manuprāt, jau tajā Mārtiņa Eihes izrādē Dirty Deal Teatro bija publikas iesaistīšana. Gan ne bez starpgadījumiem, jo mēs visi lecām pāri plaisām ledū un tad, kad bija jāiet atpakaļ, mēs joprojām gribējām lēkāt. Bet bija jau mēģinājumi iet prom no konvencionalitātes, un tas bija periods, kad, arī vērtēdami, mēs skatījāmies uz to, kas iet ārā no rāmja. Un nav jau tā, ka arī Leļļu teātrī nav bijušas izrādes, kas ir izgājušas laukā. Tagad Teātra muzejā ir leļļu izstāde un tur ir arī Raganas trīs noslēpumu citplanētiešu tipa lelles, kas jau bija lauziens priekšstatos. Tas, kas gan ir mainījies pēdējos 10 gados: lekcijā Diāna Zande teica, ka mammas izvēlas, bet man jau pirms 12 gadiem, kad es sāku žūrijā piedalīties, bija sajūta, ka vecmāmiņas izvēlas. Un ka ir teātri, kas orientējas pat ne uz mammu, bet uz vecmāmiņu. Un tas gan ir mainījies – tagad piedāvājums ir pietiekami fleksibls un interesants dažādos virzienos.

Kitija. Ja skatāmies vēsturiski, tad padomju telpā lielā mērā bērnu teātris bija didaktisks instruments, un pakāpeniski mēs ejam uz empātisku, atvērtāku pieeju. Atsaucoties uz Daces teikto par spēlēšanu bērnu izrādēs, – liels aktieris ir ne vien tas, kurš spēj nospēlēt mazu lomu, bet tas, kurš var nospēlēt lomu bērnu izrādē. Savukārt par tendencēm, ko arī Atis iezīmēja, manuprāt, bieži ir diskusija, ka bērni ir jāved uz teātri, lai viņi pierastu atnākt uz teātri, nolikt drēbes garderobē, tātad manieres, etiķete. Tas arī ir svarīgi, bet daudz svarīgāk šodien teātrim, kurš konkurē ar ekrānu pasauli, ar sociālo tīklu pasauli, dot šo dzīvo mirkli, dzīvo iespēju. Bet daudzos gadījumos slēgtajā formā tas nebūs iespējams. Mēs redzam, kas bija pagājušogad bērnu izvēlēta izrāde – Sivēnam pa pēdām. Jo viņi piedalījās. Un iesaiste šobrīd ir ļoti svarīga, jo šī paaudze spēj ne tikai rāmi nosēdēt, bet arī uzdrošinās piedalīties. Un teātris ir labs vingrinājums: atbilstošās teātra formās mēs spējam piedāvāt, ka nākamais pilsonis paaudzies spēs ne tikai nosēdēt dramatiskā teātra zālē un vērot izrādi, bet arī piedalīties, un tas ir viņa piedzīvojums. Piedzīvojums, manuprāt, ir atslēga uz bērnu un jauniešu piesaisti teātrim. 

Edgars. Kaut kad senāk nez kāpēc bija priekšstats, ka izrādes bērniem nozīmē, ka bērni ir tikai un vienīgi jāmāca: ko mēs no šī ieguvām, ko mēs no tā mācījāmies? Un tad vienā brīdī bija atkal otra galējība – mēs taču nedrīkstam bērnus mocīt, viņiem jāmācās skolā un mājās, nevis bērnu izrādēs, bērnus vajag izklaidēt, viņiem vajag izklaides kultūru. Ir nepārtraukti jāseko aktualitātēm, kas notiek apkārt, kādas ir tēmas, kas kurā brīdī ir svarīgi. Un šajā brīdī tiešām mēs meklējam vairākus veidus, vairākas pieejas bērnam, teātri kā sarunu, kurā mēs varam izvirzīt gudrākas, interesantākas tēmas.

Dace. Viena replika par sēdēšanu un skatīšanos vai kopābūšanu – tas ir atkarīgs arī no bērna vecuma. Un otra par to, ka vecmāmiņas kādreiz izvēlējās repertuāru bērniem – jo mammas nevarēja ar viņiem būt kopā. Tas viss ir ļoti saistīts ar sabiedrības attīstību kopumā.

Atis. Ir arī ļoti liels nošķīrums, runājot par to, kā bērns izrādi uztver – tas, ko Kitija teica par izrādēm ģimenēm. To jau teātra praktiķi labi zina, ka izrādes ģimenēm ir viena situācija un izrādes klašu grupām ir cita. Man ir stāstījuši Valmieras teātrī, ka Sprīdītī, kad atnāk klases, tad aktieri jūtas kā futbola stadionā – zāle vienkārši kliedz: «Sprīdīti! Sprīdīti!» Un tiem uz skatuves ir jāspēj pārkliegt un kaut kā jātiek no tās situācijas laukā. Bet es esmu piedzīvojis Kitijas pieminētajā Sivēnam pa pēdām – ja bērns ir izrauts no ierastas vides un viņam nav blakus mammas vai audzinātājas, ja viņš paliek ar citiem bērniem un svešiem onkuļiem un tantēm, tad vienam otram lūpa jau sāka raustīties, kad Miķelis Žideļūns uzved aiz skatuves un tur ir tumšs. Diviem bērniem sākās absolūta histērija koridorā, kura plauktā bija saliktas Smalko kaišu rokas un kājas. Un īsti nebija personāla, kas viņus varētu savākt. Laimīgā kārtā Sabīne Ozoliņa, kura bija publikā, tos bērnus aizveda un pievienoja citai grupai. Jo es pēc izrādes dzirdēju – mamma sēdēja koridorā, viņa nebija izrādē, un bērns, iznācis laukā, sāka atkal raudāt un stāstīja, cik šaušalīga viņam bijusi šī pieredze. Un tad es domāju – redz, kas ir sanācis, labu gribot, un ko viņš domās, kad ies nākamreiz. Nākamreiz gan viņam vajadzētu iet ar mammu un tēti. Un tās ir lietas, ko mēs ikdienā, protams, nevaram paredzēt, un nevaram arī vienmēr rēķināties ar to, ka viss būs ideāli. Bet teātris var brīdināt grupas par to, kāda būs izrāde un ar ko vajadzētu rēķināties.

Dace. Mums ir jārēķinās, mums ir jāzina un mēs zinām, kādai publikai mēs taisām, un mēs zinām, vai nāks skola, vai nāks ģimenes. Un, ja nāk skola, tad mēs spēlējam citādi, tur ir nianses. Citādi elpo gan skatuve, gan publika.

Edgars. Paturpināšu Daces teikto: spēlējam vienu un to pašu, atnāk pirmā klase – tā ir viena izrāde, atnāk otrā klase – tā ir pavisam citāda, atbrauc klase no laukiem – man kā aktierim ir jāspēlē vēl pilnīgi citādi. Tas pats Sivēnam pa pēdām – tā ir milzīga aktieru vairāku gadu pieredze, kā reaģēt un kā tikt galā ar šo situāciju. Publika ir katrreiz cita, pietiek, ja publikā ir viens bērns, kurš visu laiku raud, viņš var izsist no līdzsvara visus pārējos. Šajā gadījumā mēs runājam par teoriju, bet ir prakse, un tā, it sevišķi mūsu teātrim, kas ļoti daudz strādā ar bērnu auditoriju, veidojas gadu laikā, kā mēs tiekam ar visām šīm situācijām galā. Izrāde Sivēnam pa pēdām trim vadošajiem izmeklētājiem ir ļoti grūts uzdevums, nepārtraukti ir jātur acis vaļā, jāspēj improvizēt un tikt galā ar jebkuru situāciju, un tā ir tā mūsu gudrā specifika.

Dace. Publika ir kā organisms. Bērnu izrādes spēlējot, visa zāle ir kā viens un tajā pašā laikā jebkurā brīdī, ja gaismas atļauj, man ir jābūt tik fleksiblai, ka man ir jāspēj ieraudzīt to acu pāri, kurš tajā brīdī varbūt nejūtas labi. Varbūt tas ir tikai viens mirklis, kurā es to noķeru un pat neko viņam konkrēti nesaku. Bet tas ir kā organisms, kurā ir rokas, kājas, galva, dažādas ķermeņa daļas, un man ir jāsaprot, kurā brīdī sāp viens pirkstiņš… Es te tagad poētiski izsakos. Tā ir ļoti nopietna, svarīga daļa, strādājot ar bērnu izrādēm.

Kritēriji un objektivitāte

Lolita. Kā vērtēt izrādi bērniem – caur kuru prizmu, caur kurām brillēm skatīties? Vai vērtējot ņemt vērā, kā tai vakarā uzņēmusi publika vai līdzi paņemtais bērns, vai paļauties uz savu pieredzi? Kas ir tās lietas, pēc kurām tiek vērtēta izrāde, kas lielā mērā veidota citai auditorijai?

Kitija. Jā, man dažreiz kāds sēž blakus. Man ir trīs bērni, septiņi, astoņi un desmit gadi. Bet patiesībā vienalga, vai es izrādi skatos viena vai kopā ar bērnu, man tas pirmais atsijājošais kritērijs ir, vai es gribētu, lai mans bērns šo redz. Un tas var būt ļoti dažādu iemeslu dēļ – saturisku, estētisku iemeslu dēļ, iesaistes dēļ. Tajā pašā laikā zinu, ka katrs no viņiem novērtētu kaut ko citu šajā izrādē, jo temperamenti ir atšķirīgi. Līdz ar to domāju, kā tas bagātinātu bērna pieredzi, vai viņš tur var ieraudzīt kaut kādā mērā sevi. No teorētiskā viedokļa kritēriji būtu: kā tiek darbināta iztēle, cik liela ir iesaiste, cik lielā mērā es domās vai praktiski iesaistos, vai es saredzu tur kādu, kas ir līdzīgs man. Tādās klasiskās, stāstā balstītās izrādēs: vai ir kāds dramatisks pavērsiens, emocijas, kurš ir tas notikums, kas var mani aizkustināt, lai saprotu, ka neesmu viens ar tām emocijām, sajūtām, ko man piedāvā izrāde. Man liekas, ar šiem kritērijiem arī kritiķis kaut kādā mērā var paraudzīties, kā bērns spēj ieraudzīt sevi vai ieraudzīt citus, kas nav mazsvarīgi. Mikromodelī iegūt pieredzi, mācīties attiecības. 

No kritiķa profesionālās perspektīvas man vienmēr, neatkarīgi no tā, vai izrāde ir bērniem vai pieaugušajiem, bijis svarīgi redzēt, kā šis darbs rezonē ar to, kā mēs šobrīd sabiedrībā dzīvojam. Bez šī slāņa vispār mēs kritikā nevaram iztikt. Tas iedod kontekstu. Dažkārt saka – nu kāpēc nevar vienkārši radīt skaistu mākslas darbu mākslas darba vārdā. Var, protams, var. Bet, manuprāt, ir svarīgi, kā māksla dzīvo laikam līdzi, un tas ne vienmēr nozīmēs tikai didaktiku un ne vienmēr tas būs tikai obligātās literatūras iestudējums, uz kuru nāks skolotāji un vecāki. Tas nebūs vienmēr naratīvā balstīts teātra piedāvājums, ko droši vien skolotāji un vecāki būs drosmīgāki izvēlēties. Pagājušogad Viļņā redzēju darbu vizuālā teātra formā, kur teksta nebija, bet bija gaismas – tumsas spēles un vizuālas scenogrāfiskas pārvērtības, un bērni vienkārši dzīvoja tam līdzi. Tā mēs varam paplašināt pieredzi – teātris ne vienmēr ir tad, kad kāds stāv priekšā un runā. Liekot visu kopā – konteksts, bērna pozīcija, caur kādu prizmu mēs to varam ieraudzīt un arīdzan kā mēs atļaujamies paraudzīties ar svaigu skatu uz kanoniskiem darbiem. Šķiet, pēdējos gados ir bijušas trīs vai pat četras Dullā Daukas izrādes, kas parāda skarbu stāstu, bet kuru mēs ieraugām jaunās formās un jaunos kontekstos. Kaut vai Liepājas izrāde Dauka. Labie jautājumi, ko veidoja Dmitrijs Petrenko, kur mēs redzam, kā šo klasisko stāstu var ieraudzīt no citas perspektīvas. Mums ir jābūt drosmei uz klasiskiem materiāliem paskatīties kritiskāk.

Atis. Tagad sekos paškritiska atzīšanās. Patiesībā jau vērtēt un rakstīt par izrādēm bērniem ir sarežģīti. Domāju, ka sarežģītāk brīžiem nekā par izrādēm pieaugušajiem: tas materiāls ir īsāks, koncentrētāks, it sevišķi, ja tā ir klasiskā leļļu izrāde, kur mēs neredzam aktierus, tad es nevaru analizēt, jo man nav tāda veida zināšanu. Tādas zināšanas Latvijā, manuprāt, ir tikai Aldim Linē. Un tas arī lasītājam, kuram es rakstu, varbūt nav tik ļoti būtiski – analizēt, cik virtuozi vai neveikli aktieris rīkojas ar konkrēto lelli tīri no tehnikas viedokļa. Es varu redzēt kādas rupjas kļūdas, ja, piemēram, parādās roka, kur tai nevajag būt, bet ļoti detalizēti analizēt, kā tā lelle tiek vadīta, to es nevaru. Es varu skatīties uz koptēlu, uz estētiku, uz vēstījumu, uz balsi, uz visiem pārējiem efektiem. Un arī kā cilvēks, kuram nav bērnu un kurš arī neņem citus bērnus līdzi, skatīties uz zāles reakcijām un saprast, kāpēc tās atsevišķos gadījumos ir tādas vai citādas. Vai tur teksta ir par daudz, un publika sāk sarunāties, vai tur ir kādi citi momenti. Ir ļoti vērtīgi to piedzīvot, jo tad es redzu, uz ko reaģē mērķgrupa. Man ir piemērs par izrādi Sibīrijas haiku, kur man priekšā sēdēja meitenīte, un viņa reaģēja nevis uz visām tām šausmām, kas tur tiek rādītas, bet ļoti sarāvās brīdī, kas man kā pieaugušajam daudz neko neizteica, – kad kaķim iesita ar nūju. Un man tas lika domāt, kā mēs katrs uz šīm lietām skatāmies. Kas tad ietekmē to vērtējumu? Protams, mums katram nāk bērnības «šlepe» līdzi, kā mēs vispār esam pirmoreiz ar izrādēm bērniem saskārušies. Es neesmu Rīgas bērns un Leļļu teātrī biju tieši vienu reizi, un no šīs vienas reizes atceros koptēlu un vienu īsu dialogu. Es tiku nostādīts situācijā, par kādu nebiju pat iedomājies. Dialogs bija tāds: «Kā tu zini, ka tas bija tas pats ods?» – «Es pazinu viņu pēc sejas.» Un man kā bērnam bija ilgi jādomā, kā odam var saskatīt seju. Pavisam īsi padalīšos ar vēl vienu savu bērnības traumu. Valmieras teātrī izrāde Pasaka par apburtajiem kokiem – divas traumas. Krītpapīra programmiņa, kas smērē, rokas ir rozā pēc izrādes, un tajā ir ierakstīts «Saulei lēkt un norietēt pavēl Jānis Plūme.» Tas ir domāts gaismotājs. Un es sēžu un gaidu, kad lēks saule. 54 gadu vecumā man joprojām tā ir trauma, ka saule nav uzlēkusi tajā vietā.

Dace. Manuprāt, tieši tikpat godprātīgi, kā prasa no aktieriem un no teātriem veidot bērnu izrādes, kritikai būtu jāpieiet bērnu izrādēm. Pirms tam iepazīstoties ar materiāla izcelsmi, tāpat kā vērtējot pieaugušo izrādes, kur mēdz būt dziļas un foršas analīzes par materiālu, kādi aktieri spēlē, kāpēc viņi spēlē un kā, ko viņi ir spēlējuši vēl citu. Tieši tāpat var pieiet bērnu izrādēm, izpētot gan auditorijas vecumu, gan to, kas tas par materiālu, iepazīstoties ar formu. Jo atšķirībā no pieaugušo izrādēm mēs diezgan bieži esam blīvi un pilni ar dažādām formām un krāsām. Un tas tā nav tāpēc, ka mēs iedomājamies, ka tas ir forši, bet tāpēc, ka mēs zinām, ka tas šajā izrādē der. Vai tas ir tas, kā mēs varēsim šo stāstu pastāstīt. Manuprāt, kritikai ir jāiet dziļumā, vērtējot bērnu izrādes.

Edgars. Pirmkārt, tā ir bērnu auditorijas specifika, kas, veidojot izrādes, tiek ņemta vērā. Ja runājam tieši par leļļu teātri, tad šī ir izvēlētā forma, kā es stāstu šo stāstu. Neba lelles ir tikai tāpēc, ka ir leļļu teātris, arī izvēlētajam leļļu veidam, leļļu faktūrai, šim instrumentam ir milzīga nozīme izvēlē. Ir ļoti daudz šādu mazu, bet būtisku elementu, par kuriem sagaidu, ka kritiķis tiem vairāk pievērstu uzmanību. 

Kitija. Pētnieki, aprakstot bērnu un jauniešu teātra izrādes, (starp citu, daudzās valstīs pakāpeniski pāriet uz formulējumu «teātris jauniem skatītājiem»), norāda  – emocionālā un estētiskā distance ir tā kā tāda gumija, kas mainās, kad bērns vēro notiekošo – jūs vislabāk to redzat no skatuves, droši vien. Iedomājos – diez vai, rakstot kritiku, es skatītos, kā reaģē auditorija Dailē vai JRT, un no tā izdarītu kādus secinājumus. Vienkārši mēs kā pieaugušie varbūt nepaužam savu interesi vai garlaikotību tik godīgi un atklāti. Bet šī uzmanības piesaiste vai mirkļi, kuri nospēlē uz skatītāju, ir mainīgi visas izrādes garumā arī pieaugušajiem, tikai mēs spējam uzlikt pieklājīgo masku. Vai arī nespējam un izejam laukā no izrādes. 

Atis. Es gan arī pieaugušo izrādēs paskatos, kā reaģē auditorija, sevišķi tad, kad citi smejas un es ne.

Nominēts un ieraudzīts

Lolita. Novembris ir Spēlmaņu nakts mēnesis. Vai ir iespējams, veidojot izrādi bērniem, iegūt citu nomināciju? Jo es paskaitīju: kopš 1993. gada par bērnu izrādēm – par mūziku, par kostīmiem, par otrā plāna aktieri – ir bijušas 15 nominācijas. No aptuveni 2500. Kas ir iemesls – vēriens, veiksme, nodalīšana?

Atis. Būsim godīgi – konkurence ir zvērīga. Mēs ar Kitiju esam jaunajā žūrijā, kas finišēs nākamgad. Man šī ir septītā žūrija. Viena lieta tīri objektīvi ir tā, ka primāri jums ir izredzes pretendēt uz bērnu vai bērnu un jauniešu izrāžu nominācijām. Bet ir jau piemēri kā ar Zelta zirgu, kad tas aiziet uz pieaugušo nomināciju. Un mums ir bijuši pretēji gadījumi, kad faktiski tai bērnu un jauniešu auditorijā ir «ar kāju iestumts» kaut kas tāds, ko varbūt pat nevajadzētu tur likt. Bet tā konkurence mums ir arī no tā, ka rāmis ir ļoti nefleksibls. Ir tie pieci nominanti, un izņēmumi ļoti retos gadījumos. Žūrijas kļūst aizvien lielākas, pašreizējā žūrija ir deviņi cilvēki. Jo vairāk cilvēku, jo lielāka ir viedokļu daudzveidība. Ja ir kāda spilgta parādība, ko visi novērtē, tad tas aiziet vispār bez diskusijām. Piemēram, Rūdolfs Apse iznāca kā konferansjē un nevienam nebija diskusiju, ka viņš jānovērtē. Bet, protams, iespraukties pieaugušo nominācijās no bērnu kategorijas, protams, ir salīdzinoši sarežģītāk.

Dace. Šis nav uz kašķi, bet, ja mēs sakām «pieaugušo nominācija» un ja aktieris, kurš spēlē bērnu izrādē un izrāde varbūt ir nominēta, kāpēc to aktieri nevarētu izvirzīt labākā aktiera nominācijai? Vai ir vispār tikuši izvirzīti, vai ir apspriesti?

Atis. Jana Čivžele par Pamāti tika nominēta.

Dace. Pie reizes pateikšu, ka man arī vēl pietrūkst tādas kā rezonanses, kas attiecas uz mākslinieku, uz mūziku vai uz skaņu celiņu, vai uz jebko, kas ir tās izrādes sastāvs. Laikam vairāk ir jautājums par to, vai tas vispār ir apspriests un vai mums vispār ir tāda iespēja nonākt šajās nominācijās.

Edgars. Protams, leļļu teātrim ir tāda specifika, ka reizēm vienu galveno tēlu vada trīs aktieri, un kuram tad mēs to nomināciju dosim, mēs aktieri varbūt pat neredzam, bet redzam kopēja darba sniegumu. Bet, runājot par Spēlmaņu naktsnominācijām, es teiktu, ka arī scenogrāfijai ir milzīga nozīme. Es, piemēram, esmu sadarbojies ar daudziem scenogrāfiem, māksliniekiem, kas veido lelli un veido leļļu izrādes kopumā, viņi visi kā viens ir teikuši, ka šeit viņi pavada daudz ilgāku laiku, šis periods ir daudz garāks un izveidotā lelle pēc būtības ir tiešām milzīgs mākslas darbs. Un ļoti bieži šis faktors kaut kur izplēn, pazūd, visi skatās skaisto gatavo rezultātu, kuram arī ir jābūt vieglam, skaistam un jēgpilnam. Leļļu teātra gaismošana ir ļoti specifika, it sevišķi izrādēs, kur ir tikai lelles.

Atis. Protams, ka katram teātrim savs skatu punkts, katram ir sava specifika sajūta, ka viņus nenovērtē tāpēc, ka… Un tad sākas: «Nu, mēs gribam tikt vērtēti pēc vienotiem kritērijiem, bet tomēr ņemiet vērā mūsu specifiku – ka neesam Rīgā, ka nespēlējam latviešu valodā, ka spēlējam ar lellēm un tā tālāk.» Tas Zālamana lēmums nekad nebūs simtprocentīgi taisnīgs, jo katram izpratne par taisnīgumu būs atšķirīga. 

Dace. Un vēl, runājot par mūziku un par scenogrāfiju leļļu izrādēm: es minu, iespējams, tāpēc, ka tas rada tādu kopainu, ka mūzika un scenogrāfija ir iekšā tajā visā tik ļoti, to nemaz nepamana. Vai varētu tā būt? Jo ir izrādes mūsu teātrī, vismaz divas trīs varu nosaukt uzreiz, kurās tieši mūzika ir bijusi ļoti, ļoti spilgta, ļoti atšķirīga un es pat teiktu inovatīva.

Kitija. Piebildīšu, ka mums sanāk ap 120–130 izrādēm sezonā, un mums bijušas diskusijas arī par scenogrāfiju, kostīmiem Latvijas Leļļu teātrī. Domāju, ka lielā mērā tie galarezultāti atspoguļo arī to, kā mēs katrs individuāli redzam teātra ainu, kura ir ļoti plaša, ar dažādām formām un veidiem. Tas patiešām nebūt nav tikai dramatiskais teātris ar stāstījumu un galvenajiem varoņiem. Tas aizkars jāpaver plašāk un arī šī sezona jau iezīmējas ar to, ka aizvien dažādāki projekti grib, lai arī tos redz, un arī tur var atrasties kāds dārgakmens, kurš, iespējams, var parādīties arī nominācijās. 

Atis. Atsevišķos gadījumos ir jāizvēlas, un kod, kurā pirkstā gribi. Vienu gadu par mūziku esam kādas 40 minūtes klieguši. Ir bijušas milzīgi garas diskusijas par scenogrāfiju. Ir gadi, kad vīriešu nominācijas ir tādas, ka vari sajukt prātā, laikā, kad sarakstu vēl varēja pastiept, mēs reiz izvirzījām septiņus, tas bija Brodska/Barišņikova gads, un vēl kādi trīs bija līdzvērtīgi. 

Lolita. Un mans pēdējais jautājums: kā mēs skatāmies uz izrādēm bērniem – vai tās ir pirmais solis, izglītības process jaunajiem skatītājiem, vai tomēr tas ir līdzvērtīgs mākslas piedzīvojums, kā tas ir ar dramatisko teātri vai citiem projektiem?

Edgars. Vēl ātri pabeigšu par iepriekšējo tēmu – ne tikai Spēlmaņu nakts žūrijas lēmumi, bet arī sarunas ar kritiķiem, kritiķu viedoklis, recenzijas mums ir būtiskas, lai mēs varētu turpināt attīstīties.

Par Lolitas jautājumu. Man patīk, ka šobrīd izrādes, kā jau teicu, ir gudras, tajās ir iekodēta gan izglītība, gan aktualitāte, gan tēma, tas viss ir ļoti smuki saplūdis kopā, un tas ir vesels vienums, vesels mākslas darbs, kas ir veidots bērniem.

Dace. Sapludināšu iepriekšējo jautājumu ar šo. Varbūt vajag lielāku žūriju? 

Atis. Dace, ticiet man, lielāka žūrija automātiski nenodrošina lielāku objektivitāti. Viena lieta, kā mēs vērtējot skatāmies, ir – mēs varam ņemt vērā auditoriju vai nē – ir kādi atsevišķi momenti, kad tas bērns pašā pamostas. Un es, piemēram, varu ļoti godīgi atzīties, ka mana mīļākā izrāde šajā teātrī ir Bruņinieks, kuram sāpēja zobi, jo tajā brīdī manī pamodās tas bērns. Atceros, es kaismīgi un mirdzošām acīm kliedzu, ka tā ir jānominē. Ir tie tīri subjektīvie momenti, kad tevī atveras kaut kāda čakra un tu saslēdzies, un ir kaut kādas lietas, kuras strādā uz zemapziņu. Un arī šīs lietas kādos gadījumos zemapziņas līmenī var nostrādāt, bet tas nenozīmē, ka tam ir sakars ar objektīvo vērtēšanu, jo tāda objektivitāte teātra vērtēšanā nepastāv, ticiet man. Objektivitāte veidojas no neskaitāmiem subjektīviem viedokļiem. Protams, mēs to specifiku ņemsim vērā, skatoties un vērtējot, jo ir jau ļoti grūti vispār iedabūt iekšā jebkurā rāmī tik ārprātīgi atšķirīgas mākslas parādības, kādas tās šobrīd ir, un tam nav nekāda sakara, vai tas ir bērniem vai pieaugušajiem. Arī šīgada nominācijas mazajā formā, kur ir Ilgu tramvajs vienā stūrī un Alfas vai Metamorfoze otrā. Salīdziniet, lūdzu, kaut vai šīs trīs izrādes. Jānošaujas. Pēc kādiem kritērijiem jūs pateiksiet, kura ir labāka? Tas ir jebkurā kategorijā – kā tu pamatosi, ka tieši šis ir labāks? Un tas ir nebeidzamais stāsts. Atrisināt to, visticamāk, nevar, un mierinājuma nav. 23. novembrī tiem cilvēkiem, kas ir žūrijā, brīdis, kad beidzas pasākums un sākas rosola ēšana, ir diezgan stresains. Jo mums pienāk klāt ar asarainām acīm tie, kas ir balvas dabūjuši, bet tā ir piektā daļa no nominētajiem. Un tie būtībā ir aizvainoto svētki, nerunājot nemaz par tiem, kas nav nominēti, tie ir aizvainoti jau kopš jūnija. Rosola bļodu sejā neesmu dabūjis, bet tas nav nekāds rožu dārzs.

Kitija. Var pakacināt kritiķus, un jūs arī varat izveidot balvu par labāko un par sliktāko recenziju. Tas, protams, joka līmenī. Bet varbūt tas ir formāts, kā jūs varat izzināt tieši konkrētās auditorijas viedokli – kāpēc lai tā nebūtu balva teātra kritiķiem, kas vēl ir skolēni un pieredz teātra izrādes. Ieguvējs būtu gan teātris, kas iegūst atgriezenisko saiti no tiešās mērķauditorijas, gan potenciāli topoši jauni kritiķi, kuri varbūt daudz profesionālāk uz to raugās.

Bet tas, par ko mēs vispār nerunājām – ļoti sāpīgs jautājums ir arī teātra pieejamība. Arī es bērnībā nedzīvoju Rīgā un savu teātri sāku pieredzēt tikai tad, kad biju studente. Vajadzētu raudzīties ne tikai uz kvalitāti, bet uz to, ko tad vispār un kurš ierauga.

Lolita. Ar šo mājasdarbu visiem mēs arī teiksim paldies jums par sarunu.