Labo stāstu kontinents
.
Šīs pārdomas ir totāla spekulācija par fenomenu, ar kuru mani e-pasta vēstulē pārsteidza Teātra Vēstneša šā numura Tēmas kuratore Ieva Struka, aicinot reflektēt par amerikāņu kultūras «maigo varu», precīzāk, amerikāņu literatūras īpatsvaru uz latviešu teātra skatuvēm.
Atklāti sakot, mani šis jautājums nekad nav nodarbinājis, jo gan personiski, gan profesionāli esmu izaugusi ar citu teātra tradīciju. Strādājot festivālā Homo Novus un mēģinot ieplūdināt Latvijā jaunus teātra veidošanas principus, arī es nenoliedzami saskāros ar to, cik cieši un izmisīgi mūsu teātris turas pie literatūras un cik negribīgi pieņem citus, ar lugu iestudēšanu nesaistītus meklējumus. Taču reti kad aizdomājos par vienas vai otras valsts dramaturģijas pārsvaru. Tas gan mainījās 2022. gadā. Atceros, kā, pieņemoties spēkā Krievijas iebrukumam Ukrainā un reizē ar to arī diskusijai par krievu kultūras impēriskām iezīmēm, pievērsām uzmanību tam, kādos apmēros mūsu repertuāra teātros iestudē un patērē krievu literatūru. Un pamazām atklājām, cik bagāta un spoža ir ukraiņu literatūra. Man žēl, ka tā nav nonākusi uz mūsu skatuvēm.
Varbūt amerikāņu lugām tiešām piemīt kvalitātes, kas liek pie tām atgriezties atkal un atkal. Neņemos par to spriest, jo nepārzinu tās pietiekami labi. Un tomēr es piekritu uzrakstīt šo nelielo eseju tādēļ, ka man šķita interesanti par šo tēmu padomāt un mēģināt identificēt iemeslus, kādēļ gan amerikāņu klasiķi, gan mūsdienu dramaturgi ir tik bieži viesi Latvijas teātros, ka šai parādībai būtu jāvelta vesela tēma.
Pirmā doma bija – vai tiešām pie mums iestudē tik daudz amerikāņu? Varbūt kārtējais Ilgu tramvaja iestudējums rezonē plašāk un tiešāk, jo tik daudziem ar šo materiālu ir personīgas attiecības. Joprojām ir dzīva paaudze, kas glabā atmiņas par, piemēram, Antras Liedskalniņas Blanšu. Pat es, kaut izrādes iestudēšanas gadā vēl nebiju dzimusi, spilgti atceros melnbalto Liedskalniņas Blanšas fotogrāfiju kādā no mūsmāju grāmatām vai žurnāliem, kuru kā bērns šad un tad apskatīju, – tik ārkārtīgi skaista tā šķita. Bet varbūt tā bilde bija manas omītes māsas leģendārajā teātra programmiņu kolekcijā.
Pat pavisam pavirši aplūkojot pēdējās desmitgades teātru repertuāru, atklājas, ka uz mūsu skatuvēm līdzās latviešu autoriem patiešām ievērojamu vietu ieņem krievi un amerikāņi. Ko tas par mums liecina? Kādēļ esam tik ļoti aizrāvušies ar stāstiem no divām lielvarām ar koloniālu pagātni un koloniālismā balstītu skatu nākotnē? Vienas sastāvdaļa mēs kādreiz bijām, līdz ar to bijām spiesti iemīlēt krievu literatūru, otra bija (un daudziem joprojām ir) «apsolītā zeme», un, iespējams, amerikāņu literatūras pievilcība kaut kādā mērā ir mantota no padomju laikiem.
Vēl viens iemesls, kādēļ piekritu domāt par šo tēmu, ir tas, ka pati jau piecus gadus dzīvoju ASV teātra citadelē Ņujorkā. Daudz gadu strādājušai Eiropas laikmetīgajā teātrī, pārceļoties man negaidīts pārsteigums bija atklāt estētiski un idejiski tik vienveidīgu ainavu, kurā dominē tekstā balstīts teātris, kā arī domāšanas un iztēles pieticību attiecībā uz to, kā veidot izrādi kolektīvi, kā izstāstīt stāstu, iesaistot šajā procesā ne tikai cilvēkus, bet arī laiku, telpu, gaismu, skaņu, skatītājus, citbūtnes. Visus tos elementus, kuru klātbūtni un darītspēju teātrī šodien noliegt ir tuvredzīgi, jo tas nozīmē atteikties vingrināt iztēli un piedzīvot jaunas, nebijušas attiecības.
Vairumam izrāžu šeit piemīt vēl kāds elements, ar kuru man ir sarežģītas attiecības, – nekļūt pārāk nopietniem, nedoties pārāk dziļi smagās un komplicētās tēmās vai attiecībās. Lai cik skaudrs būtu stāsts, kādā brīdī aktieri apstāsies, ievilks elpu, izspēlēs kādu «gegu» un metīsies mazliet izklaidēt publiku, jo teātra funkcija galu galā ir atpūta un labi pavadīts laiks. Liela nozīme šeit, protams, ir Brodvejas fenomenam, bet zināmā mērā tas raksturo visu amerikāņu skatuves un ekrāna kultūru kopumā, arī tās atkarību no biļešu ieņēmumiem un privātā finansējuma.
Bet stāsti, skaudri vai smieklīgi, šeit tiešām ir labi. Un labi, ka tā, jo tieši tie veido Amerikas teātra fundamentu un skeletu. Šī zeme sastāv no neticami labiem stāstiem, atliek tos tikai saklausīt un pierakstīt. Priekšrocība salīdzinājumā ar citām valstīm ir tāda, ka to var darīt angliski – šobrīd pasaulē visvairāk un plašāk lietotajā valodā. Līdz ar to šie stāsti nokļūst visattālākajos pasaules nostūros, būdami vēl pavisam karsti. Citās valodās rakstošu autoru darbiem tikmēr vai nu paveicas, vai nepaveicas tikt iztulkotiem kādā no lielajām, «invazīvajām» valodām un pamanītiem ārpus savas kopienas robežām.
Iespējams, ka teātri un režisori amerikāņu dramaturģiju izvēlas arī tādēļ, ka tā pati par sevi ir labs mārketinga instruments un garantija izpārdotām zālēm. It īpaši gadījumos, kad konkrētai lugai vai romānam jau ir bijusi ekranizācija. Te mēs nonākam pie vēl viena, manuprāt, būtiska iemesla, kāpēc amerikāņu stāsti ir tik pievilcīgi, – tā ir ASV kinoindustrijas milzīgā globālā ietekme. Lielākā daļa amerikāņu literatūras, kas iestudēta Latvijā, ir spožu kino scenāriju un filmu pamatā. Tādi ir gan Tonija Kušnera Eņģeļi Amerikā, gan Treisija Letsa Osedžas zeme, gan Reksa Piketa Sānceļi, ko Jaunajā Rīgas teātrī iestudēja ar nosaukumu Pelikāni un vīnogas, gan Mērijas Orras Viss par Ievu un Kena Kīzija Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. Kļūst skaidrs, ka mēs runājam par literatūras un kino, nevis teātra ietekmi. Pat Brodvejā mēs visbiežāk pievēršam uzmanību tieši tiem iestudējumiem, kuros spēlē ievērojamas Holivudas personības. Tā, piemēram, viena no pašlaik ejošākajām izrādēm ir Beketa Gaidot Godo ar Kianu Rīvsu un Aleksu Vinteru, kuri plaši pazīstami kā kino aktieri.
Jautājums ir ne tikai par to, kāpēc mūsu teātrī ir tik liela interese par amerikāņu stāstiem, bet arī par to, kuras lugas un kuru autoru teksti tiek pārcelti uz mūsu skatuvēm. Šajā zemē ir saplūdušas un sadzīvo pieredzes un liecības no dažādām pasaules malām. Joprojām nav sadzijušas ar koloniālismu un verdzību saistītās rētas, tieši otrādi – Trampa administrācija tās ir uzplēsusi no jauna.
Kļūst skaidrs, ka mēs runājam par literatūras un kino, nevis teātra ietekmi
Tomēr mēs Latvijā izvēlamies stāstīt tieši anglosakšu jeb kolonizatoru pēcteču stāstus. Lai gan, iespējams, mūsu tautas liktenim un kosmoloģijai noteiktos vēstures posmos ir bijis vairāk kopīga ar Amerikas pamatiedzīvotājiem, kuru vidū ir izcili jaunās paaudzes rakstnieki, piemēram, Tommy Orange vai Julian Brave NoiseCat. Tāpat ārkārtīgi būtisku pienesumu amerikāņu literatūrai un dramaturģijai devuši, piemēram, Džeimss Baldvins, Oktāvija Batlere vai Tonija Morisone, tomēr viņu vārdu teātru repertuāros nav.
Tāpat kā Latvijā, arī šeit mana intereses joma ir neatkarīgais un nekomerciālais teātris, ko pārstāv tādi mākslinieki un apvienības kā The Wooster Group, Elevator Repair Service, New York City Players (viņu vadītājs Ričards Maksvels, starp citu, ir lielisks rakstnieks, visu kompānijas izrāžu tekstu autors), Nature Theatre of Oklahoma, 600 Highwaymen vai Annija B. un Pols Lazārs. Diemžēl par viņiem, viņu tekstiem un lugām Latvijā zināms ļoti maz. Ar pāris izņēmumiem šie mākslinieki paši rada izrāžu tekstuālo vai cita veida pamatu, iedvesmojoties no reāliem notikumiem, sarunām, intervijām, vērojumiem, dzīvesstāstiem. Viens no minētajiem izņēmumiem ir izcilais Lieliskā Getsbija iestudējums ar nosaukumu Gatz (Elevator Repair Service, režisors Džons Kolinss). Atceros, ka astoņu stundu ilgās izrādes starpbrīdī režisoram teicu: «Ja man ir jāskatās literatūras iestudējums klasiskā teātra formātā, tad es gribu, lai tas ir šāds!»
Pārdomājot iemeslus, kāpēc mūsu teātrī ir tik liels amerikāņu literatūras īpatsvars, man jādomā par to, kāds tad ir mūsu teātris. Tas tomēr balstās literārā materiālā, stāstā, ko mums izspēlē aktieri, tādēļ nepārsteidz, ka latvieši meklē labus stāstus un atrod tos Amerikā. Ja Latvijā būtu spēcīgāka vizuālā, kopradītā, īpašvietas, dokumentārā teātra tradīcija, aina noteikti būtu cita, jo daudz mazāk mākslinieku strādātu ar jau gatavu dramaturģiju, bet paši pievērstos izrādes materiāla radīšanai. Nobeigumā varu tikai novēlēt mūsu teātra māksliniekiem būt drosmīgākiem un zinātkārākiem un meklēt jaunus, nezināmus stāstus no visas plašās pasaules, kā arī radīt pašiem savējos.