Domājot par dažādiem kontekstiem

Latviešu teātris piedzīvo klusu pārmaiņu posmu, ko vada jaunu režisoru paaudze, kas tiecas paplašināt tā robežas. Šajā sarunā divas nozares jaunās profesionāles intervē viena otru, atspoguļojot mākslinieciskās izvēles, kas veido viņu darbu, kā arī sociālo, politisko un institucionālo kontekstu, kurā tas top. Viņu saruna izgaismo ne tikai radošo procesu, bet arī strukturālos un kultūras izaicinājumus, kas šodien raksturo teātra veidošanu Latvijā un Igaunijā gan valsts, gan neatkarīgajos teātros.

Barbara Lehtna. Būtu interesanti sākt no paša sākuma, bet nevēlos tev uzdot standarta jautājumu: «Kāpēc tu nodarbojies ar to, ar ko nodarbojies?» Tāpēc jautāšu šādi – ņemot vērā tavu izglītību tēlotājmākslās, vai režisējot tu it kā zīmē uz skatuves?

Diāna Kaijaka. Tas ir ļoti labs jautājums.

Barbara. Paldies. (Smejas.)

Diāna. Zināmā mērā – jā. Es vienmēr sāku ar skiču veidošanu ainām, un tādējādi sāk veidoties priekšstats par kopējo bildi. Man vienmēr līdzi ir mazs skiču blociņš ar dažām mizanscēnām, un man ļoti patīk tas brīdis, kad rodas scenogrāfija, ar kuru var rotaļāties kā ar Lego klucīšiem. Tātad – jā, vispirms ir skices, un tad ienāk gaisma, un tieši gaismas izmantošana ir īstais veids, kā teātrī «gleznot». Laika posms, kad pievienojas gaismu mākslinieks un tu redzi, kā skatuve atdzīvojas, vienmēr ir aizraujošs. Vizuālajai kompozīcijai manā darbā ir ļoti liela nozīme. Un tagad mans jautājums: vai režija tev saistās ar ķermeni un kustību?

Barbara. Jā. Precīzāk būtu teikt, ka es strādāju caur «iemiesošanu» un mani vienmēr ir interesējis, kā cilvēki pasniedz sevi. Tāpat kā tev, viens no sirdij tuvākajiem brīžiem ir tas, kad visi slāņi sanāk kopā – gaisma, skaņa, kompozīcija, viss. Bet vismīļākais moments vēl joprojām ir tas, kurā radītais materiāls rod savu vietu cilvēka ķermenī un kā viņš ar to saslēdzas. Kā arī es mīlu to brīdi procesa sākumā, kad ir vienlīdz liela interese kā ķermenim, tā arī radītajam materiālam un veidiem, kā ar tiem spēlēties. Pēdējā laikā domāju, ka es kā režisore lielākoties radu sava veida horeogrāfiju, kas, piemēram, tagad paredz koncentrēšanos uz sejas izteiksmi – kā acis, piere, mute un citas ķermeņa daļas savstarpēji dejo. Mani ļoti aizrauj darbs ar gariem kadriem, gluži kā kino, un savā procesā esmu diezgan aizņemta, lai izprastu, kā šis kadrs mijiedarbojas ar dzīvu performanci, kā savest kopā filmu un teātri ne-perfektā veidā. Vai tu savos darbos izkop kādu īpašu režijas tehniku vai poētisma rašanu?

Diāna. Galvenais kritērijs materiāla izvēlē ir mana emocionālā saikne ar to. Ja tas mani aizkustina pietiekami spēcīgi, man ir izjūta, ka zinu, ko ar to darīt. Ir svarīgi, ka tas manī kaut ko iekustina. Tādējādi man rodas vadlīnijas, lai ar to strādātu, lai no materiāla dabūtu sajūtas un emocijas, kas arī veido galveno «tehniku», pie kā pieturos. Turklāt man ir naiva doma – ja šis materiāls aizkustinās mani, tad tas spēs aizkustināt arī citus.

Barbara. Mums abām ir šī naivā doma. (Abas smejas.)

Diāna. Svarīgākais ir tam ticēt.

Barbara. Vai vari, lūdzu, pastāstīt vairāk?

Bet vismīļākais moments vēl joprojām ir tas, kurā radītais materiāls rod savu vietu cilvēka ķermenī un kā viņš ar to saslēdzas

Diāna. Tev jābūt absolūti pārliecinātai par to, kāpēc to dari, kāpēc tieši tagad un kā. Tas viss izriet no nepieciešamības izstāstīt šo stāstu.

Barbara. Esmu daudz domājusi par poētiku, kas ir starp maniem darbiem. Es domāju, tas rodas no jautājuma – kur atrodas māksla? Vai tā ir radītajā materiālā vai starp izpildītājiem uz skatuves, vai arī tā ir vietā, kur tiekas dažādas idejas un formē savstarpējas attiecības? Un no kurienes tās nāk? Vai tās atrodas tikai uz skatuves vai starp diviem dažādiem darbiem? Jā, es vēlos stāstīt sieviešu stāstus, bet es arī vēlos saprast ne vien kāpēc, bet arī kā šie stāsti rezonē ar mani. Manuprāt, sievišķiem ķermeņiem ir atšķirīgs stāstniecības veids, vismaz tāda ir mana personiskā pieredze. Kā tu izvēlies stāstus, kurus stāstīt?