Domājot par dažādiem kontekstiem

Latviešu teātris piedzīvo klusu pārmaiņu posmu, ko vada jaunu režisoru paaudze, kas tiecas paplašināt tā robežas. Šajā sarunā divas nozares jaunās profesionāles intervē viena otru, atspoguļojot mākslinieciskās izvēles, kas veido viņu darbu, kā arī sociālo, politisko un institucionālo kontekstu, kurā tas top. Viņu saruna izgaismo ne tikai radošo procesu, bet arī strukturālos un kultūras izaicinājumus, kas šodien raksturo teātra veidošanu Latvijā un Igaunijā gan valsts, gan neatkarīgajos teātros.

Barbara Lehtna. Būtu interesanti sākt no paša sākuma, bet nevēlos tev uzdot standarta jautājumu: «Kāpēc tu nodarbojies ar to, ar ko nodarbojies?» Tāpēc jautāšu šādi – ņemot vērā tavu izglītību tēlotājmākslās, vai režisējot tu it kā zīmē uz skatuves?

Diāna Kaijaka. Tas ir ļoti labs jautājums.

Barbara. Paldies. (Smejas.)

Diāna. Zināmā mērā – jā. Es vienmēr sāku ar skiču veidošanu ainām, un tādējādi sāk veidoties priekšstats par kopējo bildi. Man vienmēr līdzi ir mazs skiču blociņš ar dažām mizanscēnām, un man ļoti patīk tas brīdis, kad rodas scenogrāfija, ar kuru var rotaļāties kā ar Lego klucīšiem. Tātad – jā, vispirms ir skices, un tad ienāk gaisma, un tieši gaismas izmantošana ir īstais veids, kā teātrī «gleznot». Laika posms, kad pievienojas gaismu mākslinieks un tu redzi, kā skatuve atdzīvojas, vienmēr ir aizraujošs. Vizuālajai kompozīcijai manā darbā ir ļoti liela nozīme. Un tagad mans jautājums: vai režija tev saistās ar ķermeni un kustību?

Barbara. Jā. Precīzāk būtu teikt, ka es strādāju caur «iemiesošanu» un mani vienmēr ir interesējis, kā cilvēki pasniedz sevi. Tāpat kā tev, viens no sirdij tuvākajiem brīžiem ir tas, kad visi slāņi sanāk kopā – gaisma, skaņa, kompozīcija, viss. Bet vismīļākais moments vēl joprojām ir tas, kurā radītais materiāls rod savu vietu cilvēka ķermenī un kā viņš ar to saslēdzas. Kā arī es mīlu to brīdi procesa sākumā, kad ir vienlīdz liela interese kā ķermenim, tā arī radītajam materiālam un veidiem, kā ar tiem spēlēties. Pēdējā laikā domāju, ka es kā režisore lielākoties radu sava veida horeogrāfiju, kas, piemēram, tagad paredz koncentrēšanos uz sejas izteiksmi – kā acis, piere, mute un citas ķermeņa daļas savstarpēji dejo. Mani ļoti aizrauj darbs ar gariem kadriem, gluži kā kino, un savā procesā esmu diezgan aizņemta, lai izprastu, kā šis kadrs mijiedarbojas ar dzīvu performanci, kā savest kopā filmu un teātri ne-perfektā veidā. Vai tu savos darbos izkop kādu īpašu režijas tehniku vai poētisma rašanu?

Diāna. Galvenais kritērijs materiāla izvēlē ir mana emocionālā saikne ar to. Ja tas mani aizkustina pietiekami spēcīgi, man ir izjūta, ka zinu, ko ar to darīt. Ir svarīgi, ka tas manī kaut ko iekustina. Tādējādi man rodas vadlīnijas, lai ar to strādātu, lai no materiāla dabūtu sajūtas un emocijas, kas arī veido galveno «tehniku», pie kā pieturos. Turklāt man ir naiva doma – ja šis materiāls aizkustinās mani, tad tas spēs aizkustināt arī citus.

Barbara. Mums abām ir šī naivā doma. (Abas smejas.)

Diāna. Svarīgākais ir tam ticēt.

Barbara. Vai vari, lūdzu, pastāstīt vairāk?

Bet vismīļākais moments vēl joprojām ir tas, kurā radītais materiāls rod savu vietu cilvēka ķermenī un kā viņš ar to saslēdzas

Diāna. Tev jābūt absolūti pārliecinātai par to, kāpēc to dari, kāpēc tieši tagad un kā. Tas viss izriet no nepieciešamības izstāstīt šo stāstu.

Barbara. Esmu daudz domājusi par poētiku, kas ir starp maniem darbiem. Es domāju, tas rodas no jautājuma – kur atrodas māksla? Vai tā ir radītajā materiālā vai starp izpildītājiem uz skatuves, vai arī tā ir vietā, kur tiekas dažādas idejas un formē savstarpējas attiecības? Un no kurienes tās nāk? Vai tās atrodas tikai uz skatuves vai starp diviem dažādiem darbiem? Jā, es vēlos stāstīt sieviešu stāstus, bet es arī vēlos saprast ne vien kāpēc, bet arī kā šie stāsti rezonē ar mani. Manuprāt, sievišķiem ķermeņiem ir atšķirīgs stāstniecības veids, vismaz tāda ir mana personiskā pieredze. Kā tu izvēlies stāstus, kurus stāstīt?

Diāna. Reizēm paveicas un atrodi kaut ko. Bet kopumā ir jāmeklē un jādalās ar citiem. Tas ir kā darbs.

Barbara. Gluži kā režija, arī tā ir kā darbs. (Abas smejas.)

Diāna. Nevari gaidīt un cerēt, ka kaut kas vienkārši iekritīs klēpī. Lielākoties ir daudz jālasa. Un man tas patīk. Turklāt esmu pilnīgi apsēsta ar dramaturģiju un valodu kā tādu. 

Barbara. Tas mūs vieno, vai ne?

Diāna. Jā.

Barbara. Es darbu sāku, meklējot attiecības starp ķermeņiem uz skatuves, bez teksta. Lai gan vienmēr esmu rakstījusi dažādus darbus – no esejām līdz rakstiem un libretiem. Es izjutu pārmaiņas, kad sāku režisēt operu, kurai jau bija gatavs teksts – man radās jautājums, kāda vēl, ja neskaita informācijas sniegšanu, var būt teksta loma. Piemēram, kā tas var mainīt skatītāju emocionālo reģistru ne vien ar saturu, bet arī formu. Kopumā ar katru dienu man rodas aizvien vairāk jautājumu par formu.

Diāna. Tas arī iekļauj valodas kvalitāti. Es daudz strādāju ar tulkojumiem, novērtēju pareizo vārdu izvēli, ritmu. Es patiešām izbaudu valodu kā tādu.

Barbara. Es nekad neesmu strādājusi valsts teātrī. Vai tu jūti, ka vari stāstīt tos stāstus, ko gribi?

Diāna. Materiāla izvēle līdz šim vienmēr ir bijusi mana. Un tā ir lielākoties ar visiem režisoriem. Reizēm teātris mēdz kaut ko piedāvāt. Bet darbs valsts teātrī paredz pastāvīgus kompromisus. Lielie teātri repertuāru aizpilda, domājot par kopbildi. Viņiem jādomā par finansējumu. Reizēm gan mēdz būt tā, ka sezonai ir sava caurviju tēma. Tev, iespējams, ir kāda ideja, bet tā neiet kopā ar tēmu.

Tas vienmēr ir dialogs par to, ko viņi vēlas, kas viņiem ir svarīgi. Reizēm teātris meklē materiālu konkrētiem aktieriem. Tas dod dažus papildu noteikumus, kas jāņem vērā. Diemžēl man nekad nav sanācis strādāt neatkarīgajā teātrī. Cik noprotu, daudz kas atkarīgs no projektu rakstīšanas.

Barbara. Mani bieži pārņem izjūta, ka tā ir kā interaktīva spēle, kurā jāspēj sasniegt jauns līmenis, lai varētu pastāstīt un mēģināt pārliecināt par savu ideju kādu, ko nekad neesi saticis. Latvijā man ir paveicies, biju īstajā vietā un laikā, jo diezgan ātri atradu cilvēkus, kas grib strādāt ar mani tā, kā vēlos strādāt es. Reizēm gan ir grūti, jo ir sarežģīti būt tāda kuģa kapteinim, kas manevrē ļoti lēni, tāpēc es drīzāk jūtos kā zvejnieks ar mazu laivu. Un es domāju, ka visos neatkarīgajos teātros jūras bangas ir skarbākas, bet noķertās zivis gan ir ar izteiktākām garšām.

Protams, ir līdzīgi jautājumi par sezonas tēmu kopumā, bet, ņemot vērā, ka nevienam tāpat nav naudas, ir vairāk telpas, lai spēlētos. Es strādāju telpā, kurā var ietilpt maksimums 120 cilvēki, kas nozīmē, ka bieži vien darbs, pie kura pavadi divus gadus, tiek parādīts aptuveni 10 reizes. Fakts, ka šo darbu redz 1200 cilvēku, ir ļoti patīkams, bet jūsu zālē ietilpst vismaz 600 cilvēki vienā vakarā. Tāpēc, iespējams, lielākā atšķirība darbam valsts teātrī un neatkarīgajā teātrī ir tāda, ka jums ir lielāka piekļuve skatītājam.

Mēs arī daudz esam strādājuši tādā kā «piekrastē»

Diāna. Atrašanās lielas institūcijas paspārnē māksliniekiem sniedz zināmu komfortu – tā par tevi nedaudz rūpējas. Veido mārketinga kampaņas, nodrošina darbnīcas, kurās izveidot izrādes scenogrāfiju. Tas ir patīkami – ir šī lielā sistēma, kurā pastāvīgi griežas zobrati un zini, ka rezultāts tiks sasniegts, jo tajā ir iesaistīti tik daudzi cilvēki. Tas noteikti ir liels pluss. Protams, arī skatītāju skaits. Patiesībā tas ir interesants jautājums. Piemēram, Dailes teātra Jaunajā zālē būs 350 vietas. Vairs gan nebūs Kamerzāles, kas sniedz intīmu gaisotni 120 cilvēkiem. Es ticu, ka tā varētu būt neatkarīgo teātru trumpja kārts.

Barbara. Ļauj man izteikt tev uzaicinājumu veidot izrādes neatkarīgā teātra ainavā – intimitāte gaida. Bet, jokus pie malas, tā, protams, ir dažāda dinamika.

Diāna. Esmu mazo un intīmo iestudējumu fans, un, protams, no lielo namu skatu punkta ieguldīt naudu mazos iestudējumos ir finansiāls risks. Jo ir grūti atgūt investīcijas, tāpēc no viņu skatu punkta ir loģiski ieguldīt lielajās zālēs.

Barbara. Jā, mani nedaudz interesē Dailes teātra apkures rēķins. (Abas smejas.)

Diāna. Labāk neprasi.

Barbara. Nesen jutos ļoti saprasta, kad stāstīju tev par savu satraukumu, ka nespēju iestudēt vairāk par vienu izrādi sezonā. Man bija svarīgi dzirdēt citu režisori, kas pateica, ka runa nav par manām spējām vai to trūkumu, bet drīzāk par sistemātiskiem faktoriem. Taisnība! Šajā nozarē esmu strādājusi 13 gadus un bez ierunām pieņemu faktu, ka pirms izrādēm mazgāju grīdu vai palīdzu uzbūvēt scenogrāfiju, jo nav neviena cita, kas to izdarīs manā vietā. Un jāsaka, ka izbaudu brīžus, kad kā izpildītāja dodos uz lielākām institūcijām un kāds man paprasa: «Kad jums nepieciešams izmazgāt grīdu?»

Diāna. Bet man un manai radošajai grupai ir iekšējais joks – esam tāds kā Dailes andergraunds. (Abas smejas.) Mēs arī daudz esam strādājuši tādā kā «piekrastē».

Barbara. Es esmu zvejnieks, un jūs – peldat piekrastē. Tur arī satiekamies. (Abas smejas.)

Diāna. Varbūt vēl neesam noķēruši lielo vilni, bet strādājam ar tām vēja brāzmām, kas pieejamas.

Barbara. Man gan bijis prieks skatīties, ka tavās burās iepūš spēcīgs vējš, jo domāju, ka tu dari to, ko vēlies darīt, un tas ir lieliski. Vēlējos paprasīt, kā tu redzi savu kontekstu?

Diāna. Savu kontekstu redzu saķerē ar cilvēkiem, ar kuriem jūtos labi un laimīgi, strādājot kopā. Tā ir mana radošā grupa, un es ar viņiem jūtos ļoti tuva. Viņi ir liela mana radošā konteksta daļa. Un otra konteksta daļa būtu fakts, ka man ir paveicies būt privileģētā stāvoklī, jo daudz mācos no režisoriem, ar kuriem strādāju kopā kā asistente Dailes teātrī.

Barbara. Kas ir pēdējais, ko iemācījies?

Diāna. Tagad, strādājot ar Lukašu Tvarkovski, ir interesanti atkal redzēt viņa pieeju aktieriem. Mums daudz kas sakrīt un dažas lietas nesakrīt. Viņš vispirms ļauj aktieriem atrast savu ritmu kā cilvēkiem un tikai beigās domā par raksturu. Es laikam esmu nepacietīgāka, jo parasti ar aktieriem par raksturu runāju uzreiz – atrodam rakstura ritmu un ļaujam tam augt. Tas ir ļoti interesanti. Esmu daudz iemācījusies arī tehniski. Piemēram, Dziesmu un deju svētku koncertuzvedumā bija mana pirmā filmēšanas pieredze. Jāsaka, es jutos ļoti ērti, jo man bija pieredze, ko guvu, strādājot ar video Rotkho un Orākulā. Man kopumā bija skaidrs, ko darīt, un tas bija pārsteidzoši.

Es vēlējos paprasīt par tavu darbu ar izpildītājiem, jo viņi ne vienmēr ir aktieri.

Jo ilgāk dzīvo, jo vairāk pieredzi dažādas situācijas, kas var palīdzēt profesijā

Barbara. Jā. Tas ir interesanti, ka tu minēji Lukaša pieeju, jo tā ir arī mana metode. Es pie rakstura nonāku diezgan vēlu. Sākumā strādāju tikai ar dejotājiem, jo pati nodarbojos ar deju, un šķita loģiski strādāt ar to, ko mācies pats. Dažos projektos esmu strādājusi ar aktieriem, bet ne bieži. Tagad operā strādāju ar dziedātājiem. Bet, piemēram, iestudējot Monstera Deliciosa, strādāju ar cilvēkiem, kurus atradām dažādos koros, jo materiālam tas bija nepieciešams. Sākot katru jaunu darbu, man ir svarīgi atbildēt, kam tas ir paredzēts un kas tam ir nepieciešams. Jo varu strādāt ar diviem operas solistiem, un katrs no viņiem būs ļoti atšķirīgs. To ietekmē vairāki faktori, arī vieta, kur cilvēks mācījies. Viena no viņām studēja Nīderlandē, kur turpinu studēt arī es, tāpēc mums abām ir līdzīgs instrumentārijs, kuru veido noteikta pieeja procesam un materiālam, šajā gadījumā – caur jaunā materiālisma filozofiju un mākslā balstītu pētniecību. Bet esmu sapratusi, ka man ir arvien lielāka ziņkāre par darbu ar aktieriem, jo no viņiem var daudz mācīties. Mani interesē izlikšanās māksla, jo parasti ar to nestrādāju.

Man ļoti svarīgi ir rīkoties atbilstoši saviem vārdiem – katra darba sākumā ir svarīgi iezīmēt, ka mēs strādājam nenosodot. Ir labi pamēģināt stulbas lietas, lai saprastu, vai tās darbojas. Tas paredz to, ka arī man reizēm jādara stulbas lietas, lai pierādītu savu taisnību, bet tas ir forši. Un, protams, es labprātāk veidoju konkrētu tēlu, nevis pārveidoju cilvēku, ar kuru kopā strādāju.

Diāna. Atšķiras arī darbs ar gatavu materiālu un materiāla radīšana procesā. Aktieru atlase ir ārkārtīgi svarīga. Man bija divas aktieru grupas, kad iestudēju Efektu. Man patika iepazīt aktierus, attīstīt raksturus atkarībā no tā, kādi viņi ir kā cilvēki. Bet, kā jau teicu, man patīk runāt par raksturu diezgan agri, jo parasti strādāju ar gatavu lugu. Man jāatrod līdzsvars starp to, kas jau ir autora piezīmēs, un to, ko aktieris var dot no sevis.

Barbara. Es nekad neesmu iestudējusi iepriekš uzrakstītu lugu. Lielākā daļa manu darbu ir balstīti kopradē vai verbatim. Opera, kuru veidoju pašlaik, – Cantus Firmus – ir pirmā, kur librets ir izdomāts un uzrakstīts kā filmas scenārijs, bet mums vēl joprojām ir iespēja to pielāgot, kamēr dziedātāji apgūst materiālu. Man ļoti patika lasīt lugas, kuras tu man iedevi, bet, to darot, es sāku domāt, ka šīs lugas ir kā slēgtas sistēmas. Turpretī koprade sniedz izjūtu, ka tiek atvērti vārti, un tas nenoliedz dramaturga sākotnējo ieceri.

Diāna. Man ļoti patīk lugas. Manā prātā tas ir līdzīgi puzles likšanai.

Barbara. Vai tu piekristu, ja es teiktu, ka tev patīk likt puzles kopā, bet man patīk tās izjaukt, un varbūt tāpēc mēs katra strādājam tur, kur strādājam? Man ir neaprakstāma cieņa pret to, kā tu strādā, it īpaši ņemot vērā darba apjomu, kas nepieciešams lugas režijā. Vēlējos pajautāt par tavu pieredzi, strādājot starptautiskajā teātra ainavā. Tu pārsvarā ceļo ar režisoriem, ar kuriem kopā strādā, vai ne?

Diāna. Jā, mēs esam bijuši uz visdažādākajiem festivāliem, piemēram, ar Rotkho.

Barbara. Un kāda ir tava pieredze ar darba izņemšanu no tā sākotnējā konteksta? Ceļošana ar iestudējumu var būt politiski izaicinoša. Piemēram, pirms pāris gadiem uzstājos dejas izrādē Izraēlā, un tagad to noteikti nedarītu. Arī tolaik manī risinājās liela diskusija – es tikko dzīvoju Palestīnā un man tur bija draugi… Es devos, jo domāju, ka šādi varētu uzaicināt savu dejas trupu tādā pašā braucienā uz Palestīnu, lai viņi izprastu abas realitātes. Tagad es uzskatu, ka kļūdījos, pat ja vairāki no viņiem dabūja šo pieredzi. Kāda ir tava pieredze? Vai tu domā par šo aspektu, būdama daļa no lielas, pastāvīgā kustībā esošas sistēmas?

Diāna. Protams, es pamanu, ka dažādas auditorijas reaģē atšķirīgi. Rotkho pluss ir tas, ka iestudējuma tēma ir viegli uztverama. Tēma ir mākslas pasaule, un tā ir diezgan universāla. Jo tālāk uz rietumiem mēs braucam, jo ​​vairāk cilvēku smejas par jokiem ar Taschen katalogu vai par Ņujorkas atsaucēm uz mākslas pasauli. Un, protams, mazāk saprot jokus par Daugavpili – Austrumeiropas humoru. Bet viņiem patīk joki par Poloku un Rotko, uz tiem reaģē daudz spēcīgāk nekā šeit. 

Nesen Amsterdamā bija ļoti skaists brīdis. Tā bija trešā izrāde, un pēkšņi dzirdam, ka auditorija stipri smejas par joku par Daugavpili. Domājam – varbūt viņi izlasīja programmiņu vai kā? Izrādījās, ka teātris bija pilns ar latviešiem. To uzreiz varēja pamanīt. Šīs austrumu–rietumu konteksta lietas ir ļoti skaidri pamanāmas.

Barbara. Es ļoti gaidu šā gada Homo Novus, jo kaut kādā ziņā tā dēļ es ierados Latvijā. Festivālā iepazinos ar tevi, un mēs kļuvām par draudzenēm. Festivāls arī radījis vidi, kur varu īstenot vairākus savus darbus, kā arī piedalīties citu darbos. Tas arī palīdzējis iepazīt festivālu auditoriju, kas ir atvērtāka un gatava riskēt, pieņemt plaša diapazona darbus. Šogad festivāls svin 30. jubileju. Esmu piedalījusies astoņos festivālos, tāpēc, iespējams, nespēju novērtēt tā vēsturi pilnvērtīgi, bet šo gadu laikā esmu sākusi pamanīt paaudžu nomaiņu un attīstību – no producentiem līdz jaunajiem māksliniekiem. Bet mani pārsteidza tavs jautājums – vai apzinos, ka mēs vēl joprojām esam jaunās režisores. Man ir 35 gadi, un pirms tam es īsti par to nebiju domājusi. Vai tu varētu pakomentēt šo jautājumu?

Diāna. Būt jaunajām režisorēm?

Barbara. Ko tas nozīmē tev? Vai tu sevi redzi kā jauno režisori?

Diāna. Jā. Ļoti objektīva iemesla dēļ – es tikai sāku. Manuprāt, man vēl ir tāls ceļš ejams. Šis apzīmējums pastāv pat Spēlmaņu nakts kontekstā – Gada jaunā skatuves mākslinieka balva. Vai tam ir kāds vecuma ierobežojums? Kā viņi to precīzi nosaka?

Barbara. Vai nebūtu mazliet seksīgi saņemt Gada jaunā skatuves mākslinieka balvu, kad tev paliek 40? Iespējams, tas izklausīsies naivi, bet vai tu jūti, ka liela tava darba daļa paredz izprast dzīvi?

Diāna. Jā, pavisam noteikti. Es joprojām atceros sarunas, kad biju ļoti jauna, un tās bija aptuveni šādas – režisoriem nepieciešama dzīves pieredze, tāpēc jaunos režisorus bieži neņem nopietni. Tikai tagad sāku tiešām saprast faktu, ka, jo ilgāk dzīvo, jo vairāk pieredzi dažādas situācijas, kas var palīdzēt profesijā. Palīdzēt izprast cilvēkus, dažādus materiālus un sevi.

Barbara. Manā pieredzē režija un performēšana rit paralēli. Tikai pēdējos gados apzinos, ka rodas reģistri, kas iepriekš nebija manāmi. Un esmu diezgan pārliecināta, ka tie rodas, man vairs nebaidoties no konkrētām dzīves daļām. To ietekmē arī fakts, ka nebaidos saņemt kritiku, kas ir dabiska mūsu profesijas sastāvdaļa. Es jūtu, ka varu noturēt citus cilvēkus labāk, nesatricinot savu iekšējo pasauli, – varu beidzot novērtēt savu jūtīgumu. Esmu spējīga sazemēties kā mākslinieciskajos rāmjos, tā arī tajos, ko esmu radījusi sev ārpus mākslas. Neskatoties uz faktu, ka apkārt esošā sistēma ir grīļīga.

Diāna. Manuprāt, kritērijs, lai pretendētu uz šo balvu, bija sešu gadu darbs pēc skolas beigšanas.

Barbara. Kuras skolas? Es joprojām mācos. Vai šī intervija ir mūsu lūgums izveidot atsevišķu kategoriju mums abām? (Abas smejas.)

Diāna. Nezinu, bet es noteikti jūtos kā jaunā režisore. Un tu? 

Barbara. Man šķiet, ka man kā režisorei sākas jauns posms – tas vēl tikai veidojas. Dabiski, es domāju arī par savu kontekstu, tāpat kā tu. Vai es vēl gribu strādāt neatkarīgajā laukā, vai tomēr doties citur? Vai es jau kļūstu par vecu, lai sāktu ko jaunu? Es pat īsti tam neticu, bet reizēm iekšējā balss mēģina mani atturēt. Manuprāt, izjūta, ka esi jauns režisors, sevī nes cerību un solījumu. Es ceru, ka man būs iespēja būt arī vecai režisorei — es tiešām gribu redzēt, ko tas nozīmē. Varbūt uz otro interviju tiksimies, kad jutīsimies vecākas.

Diāna. Tas gan prasīs daudzus gadus.

Barbara. Vienojušās?

Diāna. Vienojušās. (Abas sarokojas.)