Attīstīt savu nišu

Katrā no Latvijas pilsētām, kur ir stabils profesionāls teātris, tagad ir arī savs festivāls. Nav gan simtprocentīgas drošības, ka festivāls Daugavpilī arī tur­pinās attīstīties tieši Latgales viducī, taču tas būtu labi un tālredzīgi, ja šādas festivālu spēles kādu laiku vēl neaprimtu. Lai Valmierai Vidzemē ir savs īpašvie­tas, rezidenču un ģimenes formāts. Latgalē lai sa­tiekas Daugavpils teātris ar Dirty Deal Teatro, Ģertrūdes ielas un Latvijas Leļļu teātri, bet Liepā­ja lai Kurzemē droši attīsta savu nišu, vedot uz Latviju kaimiņvalstu izrādes!

AUSTRUMI – DAUGAVPILS

Ar saukli «Latgale ir tuvu» jau otro reizi skatuves mākslas interesenti vasaras sākumā tika pulcinā­ti Daugavpils teātrī. Sadarbojoties četriem Latvi­jas teātriem, no 3. līdz 6. jūnijam Daugavpilī bija iespējams apmeklēt trīs svarīgas teātra profesio­nāļu diskusijas, divu kaimiņvalstu iestudējumus, trīs Rīgas teātru izrādes un vienu festivāla saim­nieku repertuāra uzvedumu.

KAS INTERESĒ KAIMIŅUS

Festivālu atklāja baltkrievu emigrantu mākslinie­ku izrāde Zekamerons, kas teātra nedēļas sāku­mam piešķīla politisku nokrāsu. Lai gan grupā Volnya Kupalautsy spēlē kādreizējie Jankas Ku­palas Nacionālā teātra (Baltkrievija) trupas dalīb­nieki un izrādes dramaturģiskais materiāls ir vei­dots pēc politieslodzītā Maksima Znaka grāma­tas motīviem, politikas jeb refleksijas par autori­tāro politiku Baltkrievijā poļu režisora Voičeha Urbanska iestudējumā ir pamaz. Zinot, kā pro­testēja baltkrievi pēc prezidenta Lukašenko kār­tējās ievēlēšanas, negaidīta bija «tikai parunāša­nās» (es pat teiktu, draudzīga pačalošana) par to, cik absurdi un necilvēcīgi apstākļi ir Baltkrievijas cietumos. Sekojot 2020. gada notikumiem, radās pārliecība, ka mums tepat kaimiņos tiek sabra­dāta demokrātija, lai vēl krāšņākos ziedos sa­plauktu kleptokrātija. Baltkrievu opozīcija cīnī­jās, kā spēja, arī pagrīdē, bet tad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā un baltkrievu lieta no informatīvās telpas faktiski pazuda. Ie­raugot festivāla programmas pieteikumā izrādi Zekamerons, bija pārliecība, ka šī būs smaga, bet noteikti vajadzīga izrāde. Taču izrādījās, ka tā arī tikusi iecerēta kā viegla saruna par it kā nepatīka­mo, bet… ar dziedāšanu. «Nepatīkamais» šajā gadījumā ir politieslodzīto dzīves apstākļi cietu­mā, kur pēkšņi var attapties jebkurš, ja priekšvē­lēšanās kampaņojis par prezidenta kandidātu, kas nav Lukašenko. Cilvēku var arestēt un notie­sāt par it kā vēlmi veikt darbības, kas vērstas pret valsts drošību, par it kā ekstrēmistisku vienību veidošanu un it kā antikonstitucionālu līdzekļu lietošanu. Tā vietā, lai ar dokumentālu stāstu pa­līdzību mēģinātu saprast, kā tāds ārprāts iespē­jams un vai ir pamats kaut sapņot par demokrā­tijas atgriešanos Baltkrievijā, aktieri dzīvespriecī­gā atmosfērā – gan ar cietuma guļvietām fonā – stāsta par to, kā visefektīvāk kamerā apkarot vi­sādus kukaiņus vai neēdamas zupas garšu uzla­bot ar majonēzi. Nedaudz vairāk problēmai jeb traģēdijai pēc būtības izdevās pieskarties tikai mākslinieku sarunā ar skatītājiem pēc izrādes. Tad tika pastāstīts, ka saziņa ar grāmatas autoru Maksimu Znaku vispār nav iespējama. Par to, kādos apstākļos šīs izrādes aktieri un mūziķis iz­lēma, ka jāemigrē no Baltkrievijas, jo pretējā ga­dījumā represīvās varas pārstāvji jebkurā brīdī varēja ierasties viņu mājās, lai apcietinātu, tāpēc ka arī Jankas Kupalas Nacionālā teātra aktieri bija piedalījušies sabiedrības protestos. Pieļauju, ka šāda disonanse starp problēmas mērogu un stās­ta intonāciju satrauca skatītāju mazākumu, jo pēc izrādes sarunas laikā arī publika izteica atzi­nību par izrādes vieglo un gaišo ritējumu: tāpat jau esot grūti un smagi. Un tās pašas nedēļas bei­gās Daugavpils iedzīvotāju vairums atkal nobal­soja par «modīgo caru»^[1] Elksniņu.

Otrs festivāla vieskolektīvs bija no Igaunijas. Lai gan par Noorsooteater teikt «kolektīvs» nebū­tu īsti precīzi, jo izrādi spēlē viena aktrise mazā treilerī, kurā vietas ir tikai 10–12 skatītājiem. Ofi­ciāli tas tiek dēvēts par Jaunatnes teātra mobilo teātri Karavāna jeb ceļojumu piekabē. Šajā pie­kabē rādītā objektu izrāde bērniem Muša, pru­saks un zirneklis ilgst 25 minūtes un festivāla tre­šajā dienā tika parādīta četras reizes. Pēc Antona Hansena Tammsāres stāsta motīviem režisors un dramatizētājs Leino Rei uzbūris priekšmetu pa­sauli, kas ar visiem trim kukaiņiem ir mājīga un spocīga, sadzīvisku un reizēm pēkšņu trokšņu piepildīta, noslēpumaina un teatrāla. Aktrise Ge­tere Meresmā darbojas ar priekšmetiem, dažādi apspēlē savas rokas un kājas, skatītājs tuvplānā var gan sekot norisēm, gan ļauties savai iztēlei.

RĪGAS IZRĀDES

Festivālu organizē četri teātri, un katrs no tiem programmai piedāvā savu iestudējumu. Šajā ga­dā Ģertrūdes ielas teātris uz Daugavpili atveda kameroperu Monstera Deliciosa, Latvijas Leļļu teātris – dokumentālo izrādi Gaisma, es tevi dzir­du, bet Dirty Deal Teatro – performanci Tā ir mū­su kauna vaina.

DDT izrāde bija ieplānota festivāla nedēļas pašā noslēgumā. Taču man pašai sanāca festivāla programmu sākt tieši ar Tā ir mūsu kauna vaina, noskatoties to jau iepriekš Rīgā. Tas gan nozīmē­ja to, ka man izpalika pēcizrādes satikšanās ar māksliniekiem un festivāla skatītājiem, kas ir bū­tiska daļa no kopējā festivāla piedzīvojuma. Elī­zas Dombrovskas un viņas radošās komandas veidotā izrāde ir visai drosmīgs teatrāls priekšne­sums, kurā atraktīvi un aktīvi performē Anna Kli­šāne un Sabīne Tīkmane. Performancē radošās grupas mākslinieku personīgā pieredze cieši sa­plūdināta ar dažādām performatīvām darbībām, bet destruktīva paškritika ar apjukumu par ap­kārtējās sabiedrības liekulību. Noskatoties šo iz­rādi jau pirms festivāla, biju droša, ka tuvākajām dienām Daugavpilī vajadzētu būt laba laikmetīgā teātra iekrāsotām.

Ar interesi gaidīju pieredzi, ko solīja Barbaras Lehtnas ĢIT iestudētās kameroperas Monstera Deliciosa pārcēlums uz Daugavpils teātra lielās skatuves. Izrādes mājvietā Rīgā skatītāju vietas ir uz podestiem un izrādes telpu iespējams vērot nedaudz no augšas, bet lielākā tuvplānā. Savu­kārt Daugavpils teātra lielajā zālē skatītāji attiecī­bā pret spēles laukumu sēž apakšā. Manuprāt, skatītājam šādā izkārtojumā attiecības ar izrādi veidojas distancētākas un nedaudz atsvešinātā­kas. Taču tieši izrādē Daugavpilī sajutu skatītāju humora izjūtu, precīzi uztverot valodiskās un idejiskās asprātības libreta tekstā. Pēc izrādes tik­šanās laikā vairāki skatītāji atklāja, ka sākumā iz­rāde esot viegli šokējusi, jo licies neiespējami ka­meroperā klausīties stāstus par tualešu apkopēju dzīvi. Tomēr atbruņojošā cilvēcība, kā arī īstu sieviešu un īstas realitātes atklāšanās šādā uzvedumā vairākiem skatītājiem izrādījās negai­dīts pārdzīvojums, apzinoties, cik ļoti izrāde aiz­kustinājusi arī viņu pašu emocijas. Jāatzīmē, ka aktrises un vienlaikus dziedātājas, veidodamas saskanīgo ansambļa darbu, arvien ir lieliskas sa­vās lomās – vienkāršas, mierīgas, bet pašapzinī­gas.

Viena no Daugavpils festivāla emocionāla­jām kulminācijām man bija Elīnas Cērpas veido­tā izrāde Gaisma, es tevi dzirdu. Šai izrādei dots apakšvirsraksts «dokumentālā taustuve», un tā reizē ir gan asprātīga, gan ļoti precīza norāde skatītājam, ka iestudējums piedāvā dokumentā­lus stāstus un iespēju kaut ko taustīt. Izrādē gal­venās lomas spēlē aktrises, kurām ir ierobežota redzes spēja. Elīza Kupruka, Agnese Puisāne un Sindija Šteinberga ir spēles laukuma centrā, sā­kumā skatītāji viņas redz un var vērot aktrišu kustības, runāšanu, savstarpējo komunikāciju un kontaktimprovizācijas elementus, ko iestudē­jusi kustību māksliniece Noa Simonsa no Nīder­landes. It kā no malas spēles laukumu jūtīgi pie­skata un šo to komentē arī Leļļu teātra aktrise Dace Vītola. Šī ir ļoti jaudīga laikmetīgā teātra iz­rāde, kurā sabiedrībā gandrīz neredzamas gru­pas pārstāvju pieredzes stāsti gudri savienoti ar empātiju un stereotipu inventarizāciju. Tur ir gaismas un tumsas attiecību pētniecība: daļu iz­rādes skatītāji piedzīvo ar aizsegtām acīm un uz­zina, cik daudzos un dažādos veidos gaismu sa­jūt vājredzīgi cilvēki. Ir teātrī maz izmantotā taustes iekļaušana. Un vienlaikus aina, kurā kat­ram skatītājam klēpī tiek ielikts iztaustāms ob­jekts – apjomīga dažādu faktūru grāmata –, izrādi pārvērš objektu teātrī. Veidojas ļoti fiziskas attie­cības ar izrādi, jo pirmajā momentā ir pat zinā­ma frustrācija no nepazīstamā objekta klēpī, bet pamazām, saprotot spēles noteikumus, pirksti jau paši meklē, tausta un «lasa» dažādās faktūras un materiālus. Skatītāja redze tiek ierobežota ar auduma brillēm, un fantāzija nu jādarbina ar ci­tām maņām. Arī šajā izrādes daļā uzteicama ir aktrišu prasme jūtīgi un mierīgi vadīt skatītājam drusku biedējošo nezināmā objekta iepazīšanu. Jo, būdami redzīgi, dzīvē nereti kļūstam akli, ja nespējam vai negribam kaut ko saskatīt vai sa­prast.

LATGALE IR TUVU

Latgale ir tuvu, un latgaliešu valoda ir īsta, dzī­va un nopietna. Tā ir galvenā ideja, par ko pār­liecina Oļega Šapošņikova veidotais iestudē­jums jeb laikmetīga teātra spēle latgaliski Juna Foses luga Kaids nūteikti atīs (Kāds noteikti at­nāks). Režisors lugu, kurā darbojas tikai trīs personas – Viņa, Viņš un Vīrietis, uz skatuves pārvērtis daudzbalsīgā ansambļa skanējumā, kurā piedalās deviņi aktieri. Uzmanību sākumā piesaista frāzes, kas vairākkārt atkārtojas, bet pamazām top skaidrs, ka svarīgāk par šo vārdu nozīmi ir tas, ka un kā skan latgaliešu valoda. Iespējams sekot arī tulkojumam titros, taču pievilcīgāk šķiet vērot izrādi kā vizuālu un ska­nisku priekšnesumu, kas veidojas un attīstās ap ideju par cilvēku spēju vai nespēju patiesi satik­ties. Izrādei ir iespaidīgs vizuālais noformē­jums, un nenoteiktības atmosfēru pastiprina Jēkaba Nīmaņa un Marka Šelutko oriģinālmūzi­ka. Veidojas savāda disonanse starp ļoti skaisto izrādes «bildi» un lugas ideju – noskaidrot cilvē­ku savstarpējā kontakta autentiskumu. Dažbrīd šķiet, ka skatuves stāsts ir pārāk sterils un estetizēts, itin kā novirzot uzmanību no lugas gal­venās tēmas.

Visvairāk Latgales autentiskuma problēmas bija iespējams sadzirdēt vienā no festivāla orga­nizētajām profesionāļu diskusijām Stundas attā­luma teātris katram Latvijas iedzīvotājam. Tā Edgara Raginska vadībā norisinājās 4. jūnija pēc­pusdienā un bija arī visplašāk apmeklēta. Disku­sija joprojām pieejama tiešsaistē^[2]. Šīs sarunas festivāla saukli Latgale ir tuvu apvērsa pretēji, jo faktiski daudzas lietas, kas šķiet pašsaprotamas rīdziniekam vai lielo pilsētu iedzīvotājiem, Lat­gales realitātē darbojas citādi. Gan profesionā­lam teātrim ir pārāk dārgi aizvest viesizrādes 200 un 300 kilometru attālumā, gan Latgales reģio­nam ko tādu noorganizēt pašam. Vai pastāv vari­ants, ka labākās teātra izrādes var noskatīties projekta Teātris.zip arhīvā? Arī problemātiski, jo ne visas Latgales mājsaimniecības sasniedz Lat­vijas Televīzijas raidsignāli, ne visur ir pietiekami spēcīgs internets. Šīs bija šokējošas ziņas, apzi­noties, cik svarīgs mums ir Latvijas austrumu re­ģions. Tātad joprojām nav gana strādāts, lai visa Latvija dzīvotu vienotā informatīvajā telpā, kur nu vēl sapņot par kvalitatīvu kultūras piedāvāju­mu. Var gan paskatīties uz problēmu no cita ska­tu punkta – vai katrs rīdzinieks aiziet uz teātri, kas viņam atrodas aiz mājas stūra? Arī ne. Tātad atslēgas figūras būs kultūras darbinieki un māk­slas entuziasti uz vietas. Sākot ar klases audzinā­tājiem un priekšmetu skolotājiem skolās un tur­pinot ar kultūras centru direktoriem un dažādu pulciņu un amatierkolektīvu vadītājiem. Jābūt vismaz divām ieinteresētajām pusēm – vieniem, kas organizē piedāvājumu, otriem, kas organizē patērētāju, lai cik ekonomiski sausi šie jēdzieni arī skanētu. Tieši tas pats attiecas arī uz Daugav­pilī notiekošo teātra festivālu – piedāvājums ir, jāmēģina tikai paplašināt apmeklētāju pulku, lai satiktos gan vietējie, gan festivāla viesi.

Diskusijas par dokumentālo teātri vai par kri­tikas un mākslas attiecībām šajā festivālā šķita marginālākas, tās arī bija maz apmeklētas. Radās sajūta, ka rīdzinieki atbraukuši parunāties ar da­žiem citiem rīdziniekiem un tūliņ arī aizbrauc atpakaļ. Varbūt jāmeklē varianti, kā profesionāļu diskusijas vairāk saplūdināt ar konkrētajām festi­vāla izrādēm un vietējā teātra māksliniekiem, vienlaikus nepazaudējot iespēju sadzirdēt arī skatītāju iespaidus pēc izrāžu noskatīšanās? Kat­rā ziņā šim festivālam vēl ir telpa attīstībai, un jebkādu sarunu nekad nebūs par maz.

RIETUMI – CIK TĀLU IR LIEPĀJA?

Ja mēra no Rīgas, tad Daugavpils un Liepāja ir gandrīz vienādā attālumā. Bet kāds ir psiholoģis­kais attālums no Liepājas līdz mūsu tuvākajām kaimiņvalstīm? Tieši tuvāko kaimiņu teātris šo­gad bija Liepājas festivāla Teātris tuvplānā pro­grammas centrā. Kā atzīmēja Valters Sīlis, Liepā­jai tuvākie teātri ir Klaipēdā un Šauļos, un tikai tad kilometru ziņā nākamais tuvākais profesio­nālais teātris ir Rīgā. Cik bieži mēs Latvijā re­dzam lietuviešu teātri? Reti.

Pagājušajā gadā pirms sezonas sākuma Lie­pājas teātris tradicionālās Atvērtā teātra dienas vietā organizēja veselas nedēļas nogales pasāku­mu – ar pašu izrādēm Latviešu raķetes un Mīlestī­bas vārdā, Istabas teātra iestudējumu Dzīvs, ar ekskursijām pa teātri un iespēju satikties ar tā veidotājiem, ar režijas skicēm un lugu lasīju­miem. Pērn lielākais notikums bija Klaipēdas drāmas teātra izrāde Kuņas bērni – izcilā lietuvie­šu režisora Eimunta Nekrošus pēdējais Lietuvā radītais iestudējums.

Būs vietā uzsvērt visa Liepājas teātra darbinieku klātbūtni katrā no festivāla notikumiem, veidojot teātra viesmīlības atmosfēru

Šogad festivāla programmā bija tikai viena pašu izrāde – jaunās režisores Nellijas Spūles diplomdarbs Vientuļākā aita pasaulē.

Simboliski, ka tieši šī izrāde ievadīja festivālu, jo pagājušajā gadā Nellija piedalījās jau minētajās režijas skicēs ar ideju veidot izrādi par dokumen­tālu notikumu – Skotijā noklīdušu aitu.

Vientuļāko aitu Liepājas teātra izrādē spēlē Kaspars Gods, un viņa dzīvnieciņš ar skumji ap­jukušajām acīm reizē ir arī vientuļākais cilvēks pasaulē. Pat ja rokas jeb melnās priekškājas kūļā­jas kā lielai aitas lellei, no izrādes sākuma līdz beigām Goda varonim iespējams just līdzi kā ne­laimīgam cilvēkam. Visvairāk viņa žēl, kad aita ievietota gaišā skaidu plākšņu būdā, kur viņu nāk apskatīt visādi interesenti, ekskursanti un dīvai­ņi. Radošā komanda, kurā ir arī režijas asistents Tomass Ralfs Ābolkalns un dramaturgs Andris Barons, paredzējusi, ka skatītājs ik pa laikam dzird aitas pārdomas, vērojumus, secinājumus. Skaidrs, ka šis paņēmiens skatītāju aicina identi­ficēties tieši ar aitu un pārdomāt arī savas eksis­tences jēgu šajā pasaulē.

BRĪDIS PIRMS ATVĒRIES PRIEKŠKARS

Zināšanas un pieredzi par to, kā rodas dramatur­ģija, mazākajiem skatītājiem piedāvāja bērnu rīts Pasakas par Puksīti kopā ar Liepājas teātra dra­maturģi Rasu Bugavičuti-Pēci un aktieri Sandi Pēci. Abi Pēči kopā ar bērniem draudzīgā un ne­piespiestā atmosfērā teātra foajē «rakstīja» arī jaunu pasaku par ezīti Puksīti. Izmantojot bērnu auditorijas piedāvātus atslēgas vārdus, piemē­ram, ka Puksītis šajā dienā dosies uz Liepājas teātri, uz vietas radās stāsts, kuru Rasa pierakstīja datorā, un tad Sandis to nolasīja. Vērojot bērnu rītu, varēju iztēloties, kā Liepāja šo Puksīti spētu attīstīt par mediatoru starp kultūru un mazo ska­tītāju. Tāpat bija jādomā par teātra drosmīgi pie­ņemto Rasas piedāvāšanos nākt strādāt teātrī par dramaturģi. Īpaši jaunās teātra vadības laikā, kad māksliniecisko virzienu veido Valters Sīlis, kurš pats lielākoties strādā ar oriģināldramaturģiju, lī­dzās esošs pieredzējis un enerģisks dramaturgs ir milzīgs ieguvums.

Arī šogad viens atsevišķs pasākums tika atvē­lēts dažādu teātra mākslinieku skicēm. Tas nozī­mēja radošo cilvēku izmēģinājumu darbnīcu (pirms tam rezidenci), kurā, piemēram, jaunie režisori kopā ar Liepājas teātra aktieriem bija ie­studējuši divus fragmentus – Ralfs Liepa bija iz­veidojis mazu absurda epizodi no Ežēna Jonesko lugas Pienākuma upuri, kurā spēlēja Anete Rim­kus, Rolands Beķeris un Gatis Maliks, bet Mārcis Broks kopā ar Kārli Ērgli un teātra jaunāko aktrisi Polinu Čerņenoku bija radījuši etīdi Vienlaikus. Fragmentus no sava «darba procesā» lasīja Igors Šelegovskis, Marika Pudule-Indāne un Aiva Bir­bele, kamēr Klāvs Mellis un Rūdolfs Gediņš savas dramaturģijas fragmenta nolasīšanai bija sapul­cinājuši īstu zvaigžņu komandu – kopā ar abiem autoriem lomas lasīja Mārcis Broks, Ralfs Liepa, Igors Šelegovskis, Kintija Stūre, Aiva Birbele, Ga­tis Maliks, Mārtiņš Eihe, Rasa Bugavičute-Pēce un Laila Burāne.

Savukārt Laila Burāne iepazīstināja ar darbu, kuru teātrī šajā sezonā iedzīvinās režisors Mār­tiņš Eihe. Tā būs laikmeta traģikomēdija Trīs bē­res un divas kāzas, kas tiek veidota pēc Rūdolfa Blaumaņa darbu motīviem. Pēc katras no apmē­ram 15 minūšu skicēm bija paredzēts laiks arī mazai sarunai ar tās autoriem un dalībniekiem. Kopumā visas skices veidoja plašu panorāmu, kurā bija iespējams saklausīt daudzas un dažā­das mākslinieciskās balsis. Režisoru darbu ko­mentārus vadīja Valters Sīlis, bet dramaturgu sa­daļu – Rasa Bugavičute-Pēce.

Te vietā arī uzsvērt visa Liepājas teātra darbi­nieku klātbūtni katrā no festivāla notikumiem, veidojot tādu teātra viesmīlības atmosfēru, kurā katrs viesis, neatkarīgi no tā, kurā rampas pusē atradās, varēja justies patiesi gaidīts un aprūpēts.

FANTĀZIJAS PAR TUKŠO VISUMU

Divas no festivāla programmā piedāvātajām iz­rādēm tika spēlētas uz gandrīz tukšas Lielās zāles skatuves. Polijas teātra TR Warszawa izrādē Fan­tāzija, ko iestudējusi Anna Karasinska, seši aktie­ri ikdienas drēbēs uznāk uz skatuves, draudzīgi smaida publikai, nostājas ar skatu pret skatītāju zāli un visu turpmāko izrādes stundu klausās re­žisores dotos uzdevumus, lai uzreiz iejustos da­žādās lomās un situācijās. Lomas un situācijas mainās, un izrādes galvenā ideja ir absolūti tīrā formā likt skatītājiem ieraudzīt, cik viegli ne tikai aktieris, bet arī skatītājs var tikt ierosināts visu laiku kaut ko iztēloties jeb noticēt tam, ka tieši tajā momentā aktieris jūt konkrēto emociju, pār­dzīvo konkrēto situāciju. Sarunā ar mākslinie­kiem pēc izrādes režisore teica, ka šos uzdevu­mus viņa katrā izrādē adresē atšķirīgās kombinā­cijās, kas nozīmē, ka aktieriem atvērtiem un maksimāli ierosināmiem jābūt vienmēr. Precīzi sekojot režisores vadībai, maksimāli jūtot parē­jos kolēģus uz skatuves un reaģējot uz skatītā­jiem zālē, arī apsmiešanās un atbildes uz skatītā­ju reakcijām bija daļa no šīs teatrālās fantāzijas spēles.

Tāpat skatītāju fantāzija tika aktīvi rosināta lietuviešu aktiera Justa Terteļa monoizrādes Tas pāries laikā. Arī šī izrāde pierāda, ka viens aktieris uz lielās skatuves gluži labi var iztikt bez inscenē­juma efektiem. Pietiek ar krēslu, līmlenti… var­būt bija vēl kāda detaļa, bet atmiņā palicis bija tieši aktiera vienkāršais stāstījums par sevi māk­slā jeb teātrī. Tā bija vēl viena sirsnīga un asprātī­gas pašironijas pilna stunda, domājot par teātri, par skatītāja un teātra attiecībām, par māk­slinieka un kritikas attiecībām, par mākslas bal­vu «ražu» un «neražu».

SOMU MEITENES UN «PORNOZVAIGZNES»

Daugavas sporta zālē bija noorganizēta Teatteri Takomo izrāde Vingrošanas meitenes. Iestudēju­ma autores, režisores un performantes ir trīs so­mu aktrises Katarīna Havukainena, Inkeri Hive­nena, Ella Lahdenmeki, kuras savulaik nodarbo­jušās ar grupu mākslas vingrošanu. Tas ir kaut kas tikpat populārs kā Latvijā skatuviskās tautas dejas. Somijā tas ir izteikts meiteņu un jaunu sie­viešu sports – līdz sviedriem, asinīm, emocionālām un fiziskām traumām. Vai pat līdz salauztām dzīvēm. Tomēr šajā izrādē aktrises uz notiku­miem savā agrajā jaunībā spēj palūkoties ne tikai kritiski, bet restaurē arī visas iespējamās gaišās un patīkamās atmiņas. Protams! Jo tā ir liela daļa no viņu bērnības, no pieaugšanas, būšanas kopā ar vienaudžiem, reizē esot daļai no ļoti skaistas vides, ko rada mūzika, tērpi, vingri augumi, uz­stāšanās, sacensības, treniņnometnes. Pēc izrā­des sarunā ar aktrisēm bija gandarījums dzirdēt, ka izrāde, atklāti stāstot par nenormālo treniņu procesu, arī Somijas sabiedrībā ir iekustinājusi diskusijas par to, ka ir svarīgi mainīt attiecības starp treneriem un audzēkņiem, ir jāspēj redzēt un dzirdēt, ko bērns spēj, ko patiešām grib un kā vārdā kopīgi tiek iets uz mērķi. Izrāde atmiņā at­sauca to, kam cauri gājušas vairākas skatuviskās tautas dejas dejotāju paaudzes.

Savukārt otrā somu izrādē Porno šausmu mūzikls 2 grupa Glitcher līdz eksaltētai groteskai izspēlēja pieaugušo neredzamās dzīves. (Starp citu, biļetes uz šo viesizrādi pazuda visātrāk). Mūzikla elementu un šausmu te gan nebija pā­rāk daudz, jo pamatā asprātīgā un visnotaļ gau­mīgi kariķētā veidā tika apspēlētas tieši pornofil­mu estētikas klišejas. Vajadzīgo atsvešinājumu veidoja mačo lomu tēlotājiem piekarinātie lielie dzimumlocekļi un sieviešlomu tēlotājām zem minibruncīšiem ik pa laikam atsegtās mākslīgās milzu vagīnas. Taču viskomiskākais visā šajā tra­kajā spēlē bija dumji pārspīlētās grimases ar acu bolīšanu, pārspīlētu smaidīšanu un stenēšanu «baudas» laikā. Nekad iepriekš nebūtu ienācis prātā, cik ārprātīgu performativitāti iespējams saskatīt arī šajā pornofilmu pasaulē.

TEĀTRA PATINA

Šauļu Valsts drāmas teātra izrāde Patina pēc Vir­ģinijas Rimkaites lugas, kuru iestudējusi režisore Egle Švedkauskaite, bija kā auksta ūdens šalts pa­šā festivāla izskaņā. Burtiski auksta telpa ar ope­rāciju zālei piedienīgām asām gaismām, ledaini formālas attiecības ģimenes miteklī, cilvēki, kas kā roboti dzīvo, ēd un sarunājas. Jebkuras fizis­kās un mentālās kustības pilnībā kontrolē ģime­nes māte. Teātrī ar vārdu «patina» var itin radoši spēlēties. Ja teātrim atņem cilvēcību, īstas emo­cijas un pārdzīvojumu, tad scenogrāfija, kostīmi un aktieru mehāniska darbošanās vien var veidot tikai dzīves patinas imitāciju jeb teātri, kas tikai izliekas par teātri. Lai gan – arī šāda izrāde, kurā apzināti spēles veidā izturēts absolūts atsvešinā­jums, ļauj secināt, cik dažāds var būt teātris, pat ja tas tiek spēlēts konvencionālās spēles telpās. Festivāla mākslinieciskais vadītājs un režisors Valters Sīlis tikšanās laikā ar skatītājiem atzina, ka teātra veidotājiem dažkārt der iedvesmu pa­meklēt arī šķietami tradicionālās skatuves māk­slas izpausmēs. Un teātra profesionāļu šajā festi­vālā bija gana – viņus varēja manīt skatītāju zā­lēs, viņi bija aktīvākie jautājumu uzdevēji pēciz­rāžu sarunās ar iestudējumu veidotājiem. Teātris tuvplānā Liepājas piedāvājumā atstāja ļoti cerīgu iespaidu