Jūtīgas mācīšanās vieta. Festivāls ir/kā skola

Mākslas akadēmijas un skolas mēģina sevi pār­radīt ne tikai tādēļ, lai apmierinātu teātra pie­prasījumu pēc māksli­niekiem ar daudzveidī­gām un kompleksām prasmēm, kas sniedzas pāri noteiktas tehnikas vai disciplīnas apguvei, bet, kas interesanti, iekšē­ju jēgas meklējumu dēļ. Laikmetīgajā teātra ainā skola arvien biežāk ir hibrīda institūcija, kas ir spējīga pielāgoties dažādām situācijām, pretoties nacionālajai politikai un iedziļināties specifiskās praksēs, ko konkrēti mākslinieki uzskata par at­bilstošākajām savai izaugsmei.

NO IZGLĪTĪBAS UZ MĀCĪŠANOS

Mūsdienās skola drīzāk ir vieta kritiskai domāša­nai, nevis vieta zināšanu nodošanai, – tā nereti apšauba kanoniskās zināšanas un atver izglītības procesu neredzamām zināšanu formām, kuru uzdevums nav reproducēt aprobēto, bet radīt jaunu, ideālā variantā – iespējami daudz jaunu modeļu. Šī skola darbojas mākslas un izglītības starpteritorijā un tās labākajā izpausmē nebeidz apliecināt, ka ir platforma dažādu jomu un prak­šu māksliniekiem, kuri alkst apšaubīt un paplaši­nāt savu radošo rokrakstu, meklē iedvesmu, at­griezenisko saiti, atbalstu un kontekstu.

Tomēr mākslas skolām ir arī daudz ierobežo­jumu. Pirmkārt, lai gan skolai per se vajadzētu būt atvērtai ikvienam, mākslas skola tradicionāli ir vieta māksliniekiem un tādējādi palaiž garām iespēju nodoties atklātai un provokatīvai sarunai ne tikai ar kuratoriem, dramaturgiem, akadēmi­ķiem un ekspertiem, bet arī ar skatītājiem un pil­soņiem, kas, visticamāk, liktu apšaubīt tās perspektīvu un pieņēmumus. Otrkārt, skolai kā institūcijai vienmēr ir īpaša saikne ar vietu (pilsē­tu, valsts politiku, kultūrvidi). Robežu plešana un konkrētā lokalitātē balstītas jēgas saglabāšana ir reizē pretēja un papildinoša tendence, kas nosa­ka ikvienas mākslas skolas darbu. Daži ar vietējo kontekstu un programmu akreditāciju saistītie institucionālie ierobežojumi noteikti ir produktī­vi. Citi tādi nav un bieži kļūst par šķērsli brīvībai, kam būtu jābūt ikviena mācīšanās procesa priekšnoteikumam.

Uz pārmaiņām vērstu mākslas skolu iedves­mas avots ir daudzveidīgie, nereti radikālie mācī­šanās un zināšanu ieguves eksperimenti, kas pē­dējās desmitgadēs notiek neatkarīgā, neinstitu­cionalizētā kontekstā – mākslas kolektīvos, māk­slinieku dibinātās organizācijās un pēdējā laikā arī festivālos, kuri šķiet uzņēmušies lomu radīt un piedāvāt alternatīvas zināšanu radīšanas un apmaiņas formas.

Mākslas organizāciju un festivālu rīkotās brī­vās skolas lieliski papildina izglītības institūciju veikumu, radot telpu, kas veltīta ne tik daudz iz­glītībai, cik mācībām. Šāda terminu pārvirze ir būtiska: brīvās skolas centrā ir mācīšanās kā ne­pārtraukts un atvērts process, kura pamatā ir ko­lektīvā dimensija, ķermeņu un subjektivitāšu mijiedarbe, dažādu zināšanu formu aprite un apmaiņa.

Skolas iekļaušana festivāla programmā nozī­mē radīt laika nogriezni, kas nav vērsts uz produ­cēšanu, tomēr ir produktīvs. Ko šāda skola rada? Ikviena skola rada attiecības: distancēšanos, sa­tuvināšanos un apmaiņu to asimetrisko vienību starpā, kas nolēmušas iefiltrēties varas struktū­rās, lai tās sagrautu un radītu jaunus savienoju­mus, pārskatot individuālo un kolektīvo kā divas nesaraujami saistītas dimensijas.

Zināšanu apmaiņa ar skatītājiem un skatītāju starpā ir vairāku mākslas darbu centrā

Ikviena brīvā skola ir kā ļoti īpašs prototips, kam nav jāpārliecina par savu ilgtspēju, kam nav sevi jāatjauno un jāpavairo laika izteiksmē, lai gan atkārtojumam un neatlaidībai varētu būt svarīga loma šī prototipa pastāvēšanā. Tā kā šā­dai skolai nav jānotur savas pozīcijas ilgtermiņā, pārvēršot tās atpazīstamā identitātē, tā ir krietni vien brīvāka: pagaidu skolas reaģē uz kontekstu, taču citādi nekā institūcijas. Festivāla skola var kļūt par telpu tādu jautājumu izpētei, kas ir sais­tīti ar māksliniecisko programmu, kuratora dar­bu, festivāla māksliniekiem, viņu praksi. Tās mā­cību programma ir cieši savīta ar izrāžu un citu norišu – rezidenču, meistarklašu, relacionālu vai līdzdalīgu darbu, performatīvu lekciju pro­grammu, radot unikālu fonu mākslinieciskās jaunrades sakausēšanai ar skatītāju reakciju, kritisko refleksiju un bieži, kā tas ir Homo Novus un citu nozīmīgu festivālu gadījumā, – publisko telpu un pilsētas dzīvi. Šīs skolas audzēkņiem nav jāapgūst konkrēta lieta – instrumenti, teorē­tiskās atsauces, prasmes vai metodes. Tā balstās ģeneratīvā paradoksā: tas ir asimetriskā pagaidu kolektīva utopiskais gars, ko baro vēlme apšau­bīt, jautāt, mācīties un vieno neskaidrība par šīs kopīgās darīšanas mērķi un to, kādēļ šī skola vis­pār pastāv un ko tā var dot audzēkņiem vai pa­veikt ar tiem kopā.

MĀKSLINIECISKA PRAKSE KĀ SKOLA

Mēs varam apgalvot, ka jebkurš mākslas darbs ir noteiktu zināšanu izpausme un ka tā individuāla vai kolektīva pieredzēšana rada zināšanas. Vairu­mā gadījumu tā ir vienvirziena zināšanu nodoša­na, jo darbs ietekmē skatītājus un piedalās viņu mācīšanās procesā, pašam paliekot neskartam. Tomēr teātrī darbs var mācīties arī no skatītāja un, ceru, ka man piekritīs teātra mākslinieki, bie­ži tā arī notiek. Zināšanu apmaiņai izrādes kon­tekstā ir sarežģīts plūdums, tās atrod un transfor­mē ikvienu, ejot ceļus, kam grūti izsekot. Fakts, ka izrādes neatņemama sastāvdaļa ir klātbūtne, pats par sevi ir skola.

Šīs idejas ir iesakņojušās to mākslinieku dar­bā, kuri pēdējās divās desmitgadēs ir paplašinā­juši performativitātes un izrādes jēdzienu, uz­sverot, ka būtībā tas nav nekas cits kā zināšanu apmaiņas process. Nereti viņi dažādās mācīša­nās un izzināšanas formās atrod izrādes potenciālu, padarot tās par savas mākslas praksi.

Izrādes situācijas stimulēta zināšanu apmai­ņa ar skatītājiem un skatītāju starpā ir vairāku mākslas darbu centrā, piemēram, Lotes van den Bergas (Lotte van den Berg) Sarunu būvniecībā, Sāras Vanē (Sarah Vanhee) Lekcijā ikvienam un citos. Šie ir tikai daži piemēri no tās daudzveidī­gās mākslas prakses, kas laikmetīgajā teātrī pie­vērš uzmanību skatītāju ieguldījumam mākslas darbā. Raugoties uz tām no zonas, kurā satiekas skola, izrāde un kuratora prakse, lielākais atklā­jums ir tas, ka izrāde var radīt daudzslāņainu, emancipāciju veicinošu apmaiņu, kas ietekmē ikvienu iesaistīto un, lai arī konkrēta mākslas darba izraisīta, galu galā šī apmaiņa sāk dzīvot savu autonomu dzīvi.

Virkne mākslinieku arvien biežāk pievēršas skolai kā mākslas formai, radot skolas kā fiktīvas institūcijas (Ahmeta Oguta (Ahmet Öğüt) Klusā universitāte, Akiras Takajamas (Akira Takayama) Makdonalda radio universitāte u. c.) vai pārvēr­šot skolu mākslas praksē (Jozefa Votersa (Jozef Wouters) Decoratelier Briselē vai Tanjas Brugeras (Tanja Bruguera) Integrācijas skola Havanā). Skola šeit vairs nav viena no mākslas darba sada­ļām vai blakusefekts, tā pati kļūst par mākslas darbu. Apgriežot kājām gaisā ierasto izteicienu, ka ikviens mākslas darbs rosina zināšanu apmai­ņu, un pieņemot, ka zināšanu radīšana un ap­maiņa pati par sevi ir mākslas prakse, mākslinieki ieņem skolas koordinātas un pārvērš tās pārmai­ņu mehānismos, kurus darbina alkas pētīt nezi­nāmo.

FESTIVĀLS KĀ SKOLA

Auglīgā saruna festivāla un skolas starpā rodas un sakņojas vietā, kur krustojas iepriekš aprak­stītie strāvojumi. Festivāls tik tiešām ir ļoti īpašs ietvars estētiskai pieredzei un indivīdu, kopienu, mākslas darbu un mākslas prakšu tikšanās vieta. Atšķirībā no citām institūcijām un programmām festivālu īpatnība ir blīva laika un telpas piere­dze, kas iet roku rokā ar intensitāti un sarežģītī­bu. Festivāli piedāvā ļoti īpašu māksliniecisko formātu un ideju dramaturģiju, apdzīvo pilsētu un dažādas sociālās vides, pārvērš māksliniekus no visas pasaules par konkrētas vietas pagaidu iemītniekiem, savukārt vietējos – par svešinie­kiem un māksliniekiem savā pilsētā. Tie visi ir priekšnosacījumi vērtīgam mācīšanās proce­sam – pozīcijas mainās un saplūst, rodas jaunas zināšanu formas, arī iepriekš nezināmas un ne­atzītas. Tās spēj apšaubīt tradicionālo zināšanu, mākslas un pat politikas konceptu.

Mākslas institūcijas var kļūt par vietām, kur mācīties, un – kas ir daudz svarīgāk – tām ir jāmācās pašām

Visaizraujošākais temporālo skolu radītās ko­lektīvās jaunrades un apmaiņas aspekts ir tās po­litiskais potenciāls. Uz īsu laiku šeit satiekas sve­šinieki, lai pulcētos ap noteiktu ideju, interesēm un vēlmēm; viņu atšķirības kļūst par pārmaiņu katalizatoru, nevis par neērtību un diskomfortu, kuru mīkstināt var tikai kompromiss. Tās ir skolas bez direktora, šai ziņā iezīmējot atšķirību no lielo festivālu un mākslas institūciju ieraduma aicināt «meistarus» vadīt meistarklases studen­tiem un jaunajiem māksliniekiem. Šeit neviens neatrodas centrā, nevienam nepiemīt īpašas zi­nāšanas, ko vērts nodot citiem, nevienu nav pa­redzēts piepildīt ar saturu, kas jāpārzina pietie­kami labā līmenī. Mācīšanās ir savstarpēja un vienlaicīgi cirkulē dažādos virzienos, radot infor­mācijas straumes, ko nevar ietilpināt vienā vie­notā kartē. Šī aprite var notikt arī bez skolas, to­mēr uzņemšana skolā ir kā ielūgums perspektī­vas maiņai, tas ļauj apzināties, ka mākslinieku un skatītāju vidū rodas kopīga pieredze, kuru viņi citādi, iespējams, neapzinātos. Šeit slēpjas skolas performatīvā daba: nosaucot kaut ko vārdā, tas kļūst reāls arī tiem, kuri jau ir tā daļa, bet, iespē­jams, nezina, kā to interpretēt vai vērtēt.

Veiksmīgākie festivālu skolu piemēri ir tie, kuri saglabā lojalitāti skolas etimoloģijai – no grieķu valodas vārda skolè, ar ko apzīmē laiku, kas veltīts brīvajam laikam, nevis darbam. To piedāvātais mācību process ietver baudu un pie­pildījumu, ko sniedz īslaicīga atkāpšanās no ik­dienas dzīves, un brīvību no pienākuma pakļaut pieredzi radīšanas loģikai – vai tā būtu mākslas, zināšanu vai sevis radīšanas loģika.

Festivāla skola per se ir īslaicīga un provizo­riska, tikpat konkrēta, cik izdomāta: tas ir pieņē­mumu un kolektīvās iztēles akts, kas piedāvā no jauna iztēloties to, kas ir izrāde, skatītāja piere­dze un kuratora darbs un kāds ir to potenciāls. Radot telpu mācīšanās procesam, festivāli mācās paši. Skolas izveide tiem ir kā pašnoteikšanās akts, veids, kā paplašināt izpratni un darbību, triks, kā radīt laiku, kad laika nav. Šim aspektam varētu būt vēl spēcīgāka konotācija pandēmijas kontekstā, kurā pašreiz dzīvojam un kurš piepra­sa pretoties naratīvam – «atpakaļ pie normālā», kā arī pieņemt ārkārtas stāvokli un distancēša­nos kā «jauno normu». Apzinoties šo bezprece­denta krīzi, kuru maza, ne-cilvēciska būtne spē­jusi aktivizēt un izvērst globālā līmenī, ir svarīgi atrast delikātas kopā būšanas formas, lai atjau­notu saikni un atbildību, kas mūs saista, koptu iztēli un kolektīvo spēju ieraudzīt to, kas vēl ne­pastāv.

Sistēmā, kas šobrīd mums ir tik stingri uz­spiesta, mākslas institūcijas var kļūt par vietām, kur mācīties, un – kas ir daudz svarīgāk – tām ir jāmācās pašām, lai attīstītos vai radikāli mainī­tos, iespējams, pat pārtraucot savu eksistenci vai transformējoties citos organismos, subjektos, pārceļojot uz citām vietām. Būtisks šīs politiskās dimensijas aspekts ir laika lietošana tā, kā to dara festivāli un kā to var darīt arī skolas. Festivālā skola tik tiešām tver mirkli: tā parazitē uz esošā konteksta, apmaiņu intensitātes un paša festivā­la rēķina, lieto to daudzveidīgā veidā un pavisam citiem mērķiem nekā mākslas radīšana un bau­dīšana. Tas izgaismo kaut ko, kas labākajos festi­vālos jau pastāv, – iespēju radīt trauslas un pār­ejošas, tomēr spēcīgas un emancipētas telpas daudzveidībai, saskarsmei, savstarpējībai, zinā­šanu apmaiņai un jūtīguma apritei.

Boloņa, 2020

No angļu valodas tulkojusi Justīne Vernera.

Šis teksts ir tapis 2020. gada vasarā pēc Starptautiskā jau­nā teātra festivāla Homo Novus lūguma un ir iekļauts to­pošajā Homo Novus grāmatā, kas gada nogalē nāks kla­jā izdevniecībā Neputns.