Ne tikai kompromiss

Festivāla skola šogad pievērsās jau­tājumiem par nākotnes teātri, starpdisciplinaritāti un mācīšanos kā performanci. Skolas laikā bijām mudināti savstarpēji sadarboties, uzsvaru liekot uz procesu, kam jā­rezultējas vienā vai vairākos mazos notikumos festivāla trīsdesmitgades gājienam.

Homo Novus festivāla skolā ierados pēc gadu ilgas prombūtnes, ko veltīju sevis salikšanai at­pakaļ pēc izdegšanas pagājušogad. Laikam to­brīd nenojautu, cik tieši intensīva būs šī nedēļa gan mākslinieciski, gan cilvēciski, un labi, ka tā, jo citādi, iespējams, palaistu garām iespēju ie­mācīties tieši to, no kā pirms gada es aizbēgu.

31. AUGUSTS

Neoficiālā iepazīšanās diena. Pirms skolas tika dots viens vienīgs uzdevums – atrast krēslu. Pēc Unas Meisteres raksta Krēsls kā mākslas darbs^[1] izlasīšanas izvēlējāmies krēslu, ar kuru diendienā pavadīt nākamo nedēļu. Iepriekšējā vakarā savos Lielvārdes laukos atradu ķebli, kuram pievienotā šilte to definē kā «taburetku», bet kura funkcija, cik vien ilgi to atceros, ir bijusi balstīt ogu spaini vai tā pielasītāju. Kājas līdz pusei zemēs, paliels, bet ne smags, un, kā tobrīd likās, viegli pārnēsā­jams.

Iepazīstināt ar sevi caur krēslu ir krietni vieg­lāk. Tāpat aiz neveiklības nāk vēlme atmest kaut ko pārlieku personisku vai nozīmīgu, bet turēša­nās materialitātē mazliet notur arī pašu. Šā krēs­la biogrāfija noteikti nav mana, vismaz ne pilnā formātā, bet es to pārzinu pietiekami, lai tā stāsts būtu personisks. Pēc tam gan domāju, ka varēju neteikt neko – par krēslu runā tā nobružātais pārvilkums, zemjainās kājas, šiltītes kirilicā, bet lai nu būtu. Lielāko daļu no pārējiem dalībnie­kiem vismaz personiski nepazinu, bet tagad, rau­goties atpakaļ, pirmos iepazinu un iegaumēju krēslus – lielus un pavisam mazus, tikpat vecus kā manējais un galīgi modernus vai tādus, kas nemaz nebija krēsli. Tiem tika veltīgi dažādi tek­sti, bet tos es neatceros nemaz. Galvā ir tikai attē­li ar krēsliem dažādās LKA pagalma daļās.

1. SEPTEMBRIS

Pirmā oficiālā diena. Ar saviem krēsliem ciemo­jāmies Imantā. Mūsu galvenā mītne bija liels ķie­ģeļu ēku komplekss Imantas centrā, kas no ma­las izskatās pamests, bet patiesībā sevī glabā bib­liotēku, veterināro klīniku, sporta zāli, zobārst­niecību, boksa klubu, atslēgu servisu, kremētavu Akropoliss, apģērbu veikalu ar vidēja lieluma la­bubu logā un Emīla Jansona izstādi Imantas ceļš bijušā pasta telpās.

Iepazīstināt ar sevi caur krēslu ir krietni vieglāk

Uzdevumā ar krēslu devos medīt vietu, ko desmit minūtes novērot. Kādu brīdi sekojusi diviem skolēniem, sapratu, ka tas tomēr ir maz­liet savādi, un novirzījos tuvāk Kurzemes pros­pektam, kur ekskavators ar milzu liekšķerēm vā­ca gabalos sadauzītu asfaltu gan jau kādu ūdens vai siltuma cauruļu maiņas rezultātā. Vēroju, cik lēni iet mašīnai – kā liekšķere sprūst, gabali birst ārā, visas darbības ir jāatkārto atkal un atkal. Visā laikā, ko tur pavadīju, tas necik nepavirzījās uz priekšu. Toties tam pa pēdām sekoja dārzniece ar grandiozu frizūru, viņas apģērbā sastrādāti un zemjaini bija tikai darba cimdi. Visus ekskavato­ra atstātos asfalta gabalus viņa nolasīja un nesa uz daudzstāvu mājas puķu dobi, krāšņu un per­fektu kā pati. No šiem celtniecības atkritumiem, kā izrādās, tapa apmale, visticamāk, Rīgas ziedo­šākajiem apstādījumiem. Skatījos uz šo sievieti, Imantas «glīneri» kā Anjēzes Vardas filmās, un redzēju, kā no nekā top pārbūves reālajā pilsētā. Bez finansējuma un projekta.

Atgriežoties impromptu veidojām perfor­mances skici kopā ar Patrīciju Keišu un Jāni Pla­taču, un jāatzīst, ka mūsējā bija tik neveiksmīga, ka atlika tikai smieties, atkal jau pierādot, cik māksla mēdz būt banāla salīdzinājumā ar ne­jaušo.

Ar performatīvu uzstādījumu lasījām Silvijas Botiroli tekstu Jūtīgas mācīšanās vieta. Festivāls ir/kā skola un katrs ar krītiņiem izrakstījām to, kas apziņā nosēdies visvairāk. Ievēroju, ka manis izvēlēto «viņu atšķirības kļūst par pārmaiņu ka­talizatoru, nevis par neērtību un diskomfortu, kuru mīkstināt var tikai kompromiss» kāds jau ir uzrakstījis, un izrakstīju teikuma pirmo daļu: «Uz īsu laiku šeit satiekas svešinieki, lai pulcētos ap noteiktu ideju, interesēm un vēlmēm.» Tikai jau tuvāk skolas beigām sapratīšu, cik zīmīgu vietu procesā iegūs šī pirmās dienas doma.

2. SEPTEMBRIS

Viesojāmies Balasta dambī, bezpajumtnieka Andreja mājās – aliņā un tai piederošajā teritori­jā Jāņa Platača izstādē Meklējot mājas. Aliņa ir ķieģeļu kūkums Saules akmens pakājē, kur jau trīs ziemas mitinās Andrejs. Viss placis ir zema, drēgna un tumša vieta, kož odi, salst un ar katru mirkli arvien vairāk liekas, ka mums te nevaja­dzētu atrasties. Tomēr notur izstādes bērza zaru aizkariņi un rūpes citam par citu. Daudz runā­jām par mākslinieku atbildību, strādājot reālā un neizbēgami trauslā vidē, rakstījām vēstules Andrejam, bet spēju uzrakstīt tikai vienu teiku­mu, kas man pašai neizklausītos lieks: «Cerams, ziema būs silta.»

Kādā brīdī pārvācāmies uz Swedbank darbi­nieku kafeni, kur uzskatāmi neiederējāmies. Desmit soļi, bet viss ir mainījies – saule spīd, ska­tam Rīgas panorāma, pieejama kafija, tualete – nu jā, progress. Galvenais, ka īstais rajons jau ir Andreja aliņa un visi pārējie pakši, kuriem pa vi­du te ir iebliezts Saules akmens ar tizlu strūklaku terasē Daugavas krastā, bet skaidrs, ka progress gaida jaunus saules akmeņus.

Lasījām Daniela Blanga Gubaja tekstu Festi­vāla robežas, pārrunājām ar pārinieku, kas tad no otra teiktā ir aizķēries. Tikai dzirdot skaļi citu izrunājam tavas samudrītās domas ārpus kon­teksta, stāvam uz kāda mājas, kurā esi šodien ie­lauzies (un varētu ielauzties arī rīt, ja gribētu), sadzirdi, cik naivas tās ir. Tas šīsdienas kauns.

3. SEPTEMBRIS

Ja iepriekšējā diena bija vissmagākā, tad šī nāca kā tīrs dzīvesprieks. Tirgus ir pateicīga vide cilvē­ku pētniecībai un pļāpāšanai, jo tirgotāji ir spies­ti tur atrasties, klusākos brīžos arī nogarlaikoties un tādēļ gatavi iesaistīties visādās paralēlās dar­bībās.

Pirmais uzdevums bija atrast kādu, ko atvest uz Annijas Zemītes izstādes Taipus durvīm pir­mo daļu vienā no tukšajiem tirgus kioskiem. Mans sarunbiedrs, tirgus apsargs, bija katra mākslinieka sapņu skatītājs – redzējis izstādi no uzbūves sākuma līdz pat šim brīdim, varēja pa detaļām izstāstīt, kad tajā uzradies plašu atska­ņotājs, kad sācis griezties, kā īstens melomāns pētījis tur ienestās plates, cik nu no skatloga var redzēt. Izstādi vienā teikumā noraksturoja: «Nu kā – tā jau ir – после пянки бардак!»^[2]

Lasot Imanuela Šipera Pilsētā un no pilsētas radīts teātris, vērojām tirgotājus, kas gatavojās trešdienas nakts tirgum. Skatījos visu ainu no malas: kā uzstādās tirgotāji, savus lasošos kolē­ģus visam pa vidu, un priecājos par idillisku ainu no kaut kādas potenciālas savas bērnības atmi­ņas laukos. Klausījos sarunās un ievēroju, cik ci­tādi ir tirgotāji, kad tiem nav viņu pārdošanas funkcijas, – kamēr nav pircēju, viņi ir vienkārši čomi, kas cer, ka «tas čangalis, kas visiem parasti noslauc klientus, neatbrauks».

Dienas beigās ar Patrīciju Keišu uztaisījām skici vienkāršam darbam par tirgotāju vaļasprie­kiem – to, kas viņi ir ārpus savas funkcijas.

4. SEPTEMBRIS

Šķietami urbānākā vide – Tallinas kvartāls – pēk­šņi ienes neticamus pārsteigumus no paralēlās centra dzīvē ritošās dabas dzīves.

Darbojāmies ap Annijas Zemītes izstādes Taipus durvīm otro un trešo daļu. Dažādām kvartālā esošām sīkbūtnēm lasījām Sodjas Zu­pances Lotkeres tekstu Recepte kopābūšanai ar lietām un ar pārinieci secinājām, ka patiesībā neko par izvēlētā košumkrūma potenciālajiem domāšanas procesiem pat nevaram iztēloties. Cerēju, ka viņa pirmā atmiņa nav Depo augu pa­vairošanas būcenis, bet tajā pašā laikā varbūt tā ir ideālā vieta, kur piedzimt krūmam, – īstais mit­rums, gaismas daudzums, siltums, bet pārējais nav tik svarīgi.

Dienas prieks – liepas glābšana no tajā jau ie­augušas nefunkcionālas drāšu sētas, kas atgādi­nāja, kāda ir mentālā atšķirība, izdarot īstu darbu ar rokām. Dienas pārsteigums – uz garāžas jumta uzklātā banerī augošs vilkvālīšu puduris, kas uz jautājumiem par politisko nostāju, reliģisko pār­liecību un citiem atbild, vienkārši liegi šūpojoties vējā.

Vakarā domāju, kā uztaisīt darbu par tirdzi­nieku vaļasprieku, kas būtībā ir pilnīgi vizuāls, tā, lai tas neizskatās pēc mēsla. Turklāt tam ir jābūt arī funkcionālam – daudzreiz atveramam. Šādos brīžos jūtu savus mākslinieciskos ierobežoju­mus, lielākoties strādājot tekstā, pat ja dokumen­tālā. Saucu palīgā Jāni Plataču.

5. SEPTEMBRIS

No rīta Jānis jau ir atsūtījis skices un materiālu sarakstu. Neticami.

Visu dienu dzīvojamies ar Trīs gudrajiem Es­meraldas Usas izstādē Kronvalda bulvārī. Lielā­koties jau vienkārši liekam kopā programmu rīt­dienai.

Vajadzētu dabūt īsto tirgotāju kastes, bet sa­protu, ka nav laika. Šturmēju Ezīša miskasti, meklējot kastes ar dzērienu vai ēdienu apdruku. Sēžu visu vakaru un graizu kartoniņus, cik nu vien rūpīgi varu.

6. SEPTEMBRIS

Gājiena diena. Agri no rīta esmu tirgū. Līst. Ne­vienam vairs neliekas jocīgi, ka te tusēju. Darba formāts – 15 rūtiņu lapiņas, uz kurām formulē­jumā «Būšu atpakaļ! Šobrīd spēlēju kārtis. Daina» ir sarakstīti tās dienas tirgotāju hobiji. Strādāju uz lielā skatloga ar 15 centimetrus garu plastma­sas lineālu, jo nekā cita nav, un nav arī laika. Pēc Jāņa ieteikuma no kartona kastēm šīm lapiņām ir uztaisīti vāciņi, kas tās pasargā no lietus, iedod kaut kādu vizuālo identitāti un arī «spēļo» darbu – tam, kurš nāks skatīties, fiziski ir jāatver durti­ņas Slēgts. Stāvu ar pussalīmētu skatlogu un re­dzu katru savu neprecizitāti kā griežot, tā līmē­jot. «Ļipuška» vāciņu līdz galam netur – tas ir pa­smags. Katrā ziņā skaidrs, ka puse līdz vakaram kaut kur pasēsies. Stāvu lietū un bezcerīgi skatos uz savu nemākulību, kad pēkšņi uzpūš vējš un vienas no durtiņām pavirinās. Un ir tas mirklis – klišeju klišeja –, kad «viss sastājas». Norauju visu izdarīto un līmēju jaunas durtiņas – ar tādu kā augšējo eņģi. Ar biezu, neglītu, dzeltenu skoču, toties funkcionālas. Telpiskums noslēpj nepreci­zitātes, darbs ir virināms, redzu, ka ne lietus, ne vējš to nesabojās. Stāvu un nu jau domāju: «Nav ideāli, bet ir pietiekami labi.» Diezgan reta sajūta man personiski. Ierodas Patrīcija, kā torpēda da­bū ikviena tirdzinieka vaļaspriekus (no kaķa dre­sūras līdz šaham). Sarakstām iekšā, un ir pa­beigts. Viss.

Mana komanda ir palikusi kopā, pat ja kaut kādā citā veidā, un darbs ir gatavs

Katru dienu skolu sākām un beidzām ar ieče­košanos – uz cik procentiem jūtamies, gan psi­holoģiski, gan fiziski. Visu nedēļu sevi apzināti «kačāju», jo zinu, ka man to vajag procesam. Pat ja pamostoties enerģija ir vien 20 procenti līdz darba sākumam, pa ceļam ir jādabū uz 90 pro­centi, līdz varētu pienācīgi strādāt. Un šorīt es jau pavisam godīgi varu teikt – ir 97 procenti. Mana komanda ir palikusi kopā, pat ja kaut kādā citā veidā, un darbs ir gatavs.

Pats gājiens paiet nemanot. Tā jau laikam vienmēr ir – zvērīgs process dažu minūšu prie­kam.

Savā vienīša performancē ar krēslu rakstu uz tā dibena lieliem burtiem: «Uz īsu laiku šeit satie­kas svešinieki, lai pulcētos ap noteiktu ideju, in­teresēm un vēlmēm; viņu atšķirības kļūst par pārmaiņu katalizatoru, nevis par neērtību un diskomfortu, kuru mīkstināt var tikai kompro­miss.»^[3]

PĒC SKOLAS

Galvenais, ko skolā mācījos trenēt, iespējams, ir mana vājā puse procesā – sadarbība. Apstākļos, kad 15 jauni mākslinieki ar atšķirīgu pieeju dar­bam, kā arī ētiskiem un estētiskiem redzējumiem veido kolektīvu darbu ciklu, nav iespējama pilnī­ga viendabība. Manā darba dzīvē gadījušās gan radošas, gan komunikācijas neveiksmes, kas ar­vien tiek (ne)risinātas, vai nu aizejot no procesa, vai kādu norobežojot. Skolā mācījos, kā būt vērī­gam ne vien pret darba subjektu, novērojamo cil­vēku, augu vai mašīnu, bet arī savu kolēģi. Kā veidot procesu, kurā esam radoši vienlīdzīgi, bet nebaidāmies uzņemties virsroku kādā brīdī, lai sasniegtu «pietiekami labu» rezultātu sev pa­šiem. Un kā procesa gaitā darīt to, ko parasti ne­darām. Milzīgs paldies kolēģiem par lādiņu un smiekliem, Dārtai Priedniecei par apčubināšanu un Kristai Burānei par iejūtīgu, prasīgu un spēļu pilnu procesu, atkal atgādinot, cik forši ir darīt to, ko mēs darām