Jau trīsdesmit gadus – jauns, lecīgs un neparedzams

Festivāla iniciators un direktors Pē­teris Krilovs 1995. gadā pirmajā bukletā rakstīja: «Mēs ar aizrautī­bas un riska izjūtu tieši Daugavpilī un tieši ’95. gada martā atjauno­jam panīkušo festivāla kustību Baltijā, uzsvaru liekot uz jauno, to­pošo teātri, uz atbildību par metodes pārmanto­jamību un jaunu ceļu meklēšanu.»28 Tagad metot skatu atpakaļ, Pētera Krilova izvirzītie mērķi Ho­mo Novus trīsdesmit dzīves gados no vēlējumiem ir kļuvuši par vadmotīvu un dzinuli. 30 gadu laikā Homo Novus ir bijis pārsteidzošs, neparedzams, nesaprotams, kaitinošs un kāds tik vēl ne. Tas ir krietni paplašinājis ne tikai skatītāju pieredzi, bet arī pašu teātra lauku – teritoriju, ko mēs šodien saucam par teātri.

Katru gadu par spīti skolas un teātru sezonas sākumam, intensīvajai dzīvei un sadzīvei, kāda tā ir septembra sākumā, es mēģinu iekampt jau­nā teātra malku. Atzīšos, ka ne vienmēr saprotot un īsti novērtējot redzēto. Ne velti festivāla īpašā dzēriena pudeles šogad grezno pašironiskais un reizē provokatīvais sauklis «vai tas vispār ir teāt­ris?». Šis jautājums ir nodarbinājis arī mani, gan staigājot pa Maskačku, gan vērojot dažādas per­formances, gan maldoties realitātes labirintā.

Homo Novus ir kā pieredzes banka, kurā no­glabāt iespaidus, lai pēc gadiem atgrieztos un noķertu sevi pie sajūtas, ka es to jau esmu kād­reiz piedzīvojusi. Paiet laiks, līdz visas šīs formas kļūst pašsaprotamas un pilnā mērā attiecināmas uz teātri. Uzdrošinos apgalvot, ka, tieši pateico­ties Homo Novus pieredzei, Latvijas teātris kovi­da laikā visai ātri pārorientējās un atrada jaunas formas, kā tikties ar skatītāju. Izrādes pastaigas un individuāli ceļojumi izrādes teritorijā 2020. gadā šķita gluži loģiska izvēle.

30 gadu laikā HN mūs ir provocējis domāt un attiekties pret teātri citādi. No šī skatpunkta rau­goties, 30. festivāls nav radikāls vai izaicinošs, bet drīzāk kā interesants sarunu biedrs, ar kuru kopī­gi šķetināt izdzīvošanas un ekoloģijas tēmas, va­ru un karu, patiesību un melus, mākslinieka per­sonīgo brīvību un vientulību.

PERSONĪGIE DZĪVESSTĀSTI UN ĪSTA KLĀTBŪTNE

Īstumu izrādē var piedzīvot dažādi. Ar ļoti per­sonīgiem, pat intīmiem dzīves stāstiem. Ar emocionālu līdzpārdzīvojumu. Ar kopīgu piere­dzi. Ar līdzdarbošanos un līdzdzīvošanu. Fakts, ka mākslinieki savu dzīvi izmanto mākslas pa­tiesības radīšanai, nav nekas unikāls. Šā gada festivālā mākslinieku piedzīvotais, viņu cilvēcis­kā būtība ir transformējusies mākslinieciski at­šķirīgos darbos.

Britu mākslinieki Rozana Keid (nebināra persona – red.) un Aivors Makeskils izmanto Pi­nokio pasaku, lai dalītos personiskās dzīves stās­tā par dzimumu maiņas procesu. Koka puisēna vēlme tapt par īstu zēnu ir savienota ar Aivora Makeskila tapšanu par vīrieti, radot jaunu reali­tāti jeb izrādi Pinokio radīšana. Izrādes veidotā­jiem ir izdevies atrast absolūti saderīgus un ci­tam citu papildinošus vēstījumus. Saplūdinot personisko stāstu ar kultūras arhetipiem, skatu­viskās norises ar video realitāti, skatuves mērogu ar ekrāna pietuvinājumu, ilustratīvu, estetizētu seksualitāti ar kaila ķermeņa neslēpto tiešumu, izrādes veidotāji būvē stāstu stāstā. No vienas puses, tas ir vēstījums par dzimumu maiņas pie­redzi, no otras – plašāk nolasāms pieaugšanas un iederēšanās stāsts. Pinokio tēma ļauj runāt ne ti­kai par seksuālo pārtapšanu, bet arī atklāt Keid un Makeskila aktierisko dabu. Izrāde ir tik uni­versāla un tajā ietverto tēmu loks tik plašs, ka skatītājs var pieslēgties tam vēstījuma līmenim, kas uzrunā tieši viņu.

30. festivāls nav radikāls vai izaicinošs, bet drīzāk interesants sarunu biedrs

Gluži citas attiecības ar publiku un stāstnie­cības metodi izrādē Smilšu ainavas izmanto cir­ka akrobāts un virves dejotājs Ueli Hircels no Šveices. Pēc 50 riskantos trikos pavadītiem ga­diem viņš izmanto baltu smilšu maisu kā svārstu un slotu, lai cirka arēnā zīmētu mandalu. Bijušā akrobāta kustības ir ritmiski noteiktas, slotas švīkstoņa – melodiski vienmērīga un balss – pie­klusināti nomierinoša. Faktā, ka Ueli Hircela soļi baltajā smilšu rakstā neatstāj pēdas, ir kas ma­ģisks. Viņš pārvietojas pa cirka arēnas apli, dažā­dos rakstos slaukot smiltis un daloties savās pār­domās. Šķietamā nekā nedarīšana ir gan nomie­rinoša, gan ievelkoša. Kā viņš pats saka: viss, ko mēs varam, ir piedzīvot kopīgu ceļojumu, ko ra­da īsta klātbūtne. Šajā gadījumā nozīme nav stāstam, bet izjūtām un atmiņām, ko mūsos uz­junda cirka akrobāta darbošanās. Hircels savāc smiltis, bet viņa balss un putekļu sūcēja rūkoņa uz mirkli uzbur visas cirka trupas novākšanās un aizbraukšanas procesu. Mirklis, un mūsos dzimst nekad nepiedzīvotas atmiņas. Tieši tik trausla un liela ir mākslas klātbūtne.

Vienu no interesantākajām spēlēm ar realitā­ti piedāvā Jaunā teātra institūta producētā izrāde Laika zobs un klusuma mizotāji. Izrāde notiek reālā vidē – operteātra bēniņos; daļa aktieru lieto savus īstos vārdus – Kirils Ēcis un Dace Ignato­va –, arī pats stāsts vēsta par notikumiem operas namā. Taču vienlaikus šajā konkrētībā dzīvo iz­domāta realitāte ar apkopēju Zinu Gunas Zariņas atveidojumā. Vienlaikus viņa ir arī rekvizitore (vāc laika gaitā salauztās mantas un ar rozā košļeni mēģina tās atkal salabot) un neīstenoju­sies operdziedātāja (arī baletdejotāja). Kā jau ap­kopēja, Zina katru dienu sastopas ar Laika zoba nodarījumiem. Mums sagatavotajā prezentācijā Zina demonstrē opernama nolupušo krāsu un nobirušo apmetumu, kā arī fotogrāfijas ar bed­rēm ielās, līdz vienā brīdī konkrētie pierādījumi ekstrapolējas un kā Laika zoba nodarījums tiek uzrādīti tumšie krāteri uz Mēness virsmas. Reali­tāšu nemitīgais sajaukums neļauj atslābt ne mir­kli. Stāsti ir ļoti ticami un neiespējami vienlaikus. Piemēram, Zinas stāsts par nepieciešamību nakšņot operā, jo ne vienmēr izdevies gaiteņu un kāpņu labirintā atrast izeju. Jau no pirmā izrādes brīža, kad skatītājiem jāseko sarkanajam diegam cauri operai uz Zinas bēniņu telpu, ir skaidrs, ka ar mums spēlējas. Tikko man šķiet, ka esmu uz­ķērusi spēles noteikumus un izrādes vēstījumu, tā izrādes veidotāji «ieliek jaunu bildi iekšā» un viss turpinās, tikai nedaudz citādi.

Katra nākamā situācija piedāvā arvien jaunu, gluži negaidītu pavērsienu, līdz kādā brīdī es at­topos, turot līgumu ar Mefistofeli. Šis Mefistofelis apmaiņā pret manu nemirstīgo dvēseli piedāvā mūžam bezrūpīgu dzīvi. Vēl cita iespēja ir turpi­nāt bēgt no Laika zoba un cerēt, ka tas nepaspēs nozagt jaunību, talantu, dzīvesprieku – kas nu kuram sargājams. Vai arī saņemt drosmi un stā­ties tam pretī, kas vienlaikus nozīmē cīņu ar lie­lākajām bailēm un varbūt arī – atgūt zaudēto vai drīzāk – neiegūto. Izrādē ir kaut kas tik ļoti īsts, patiess, sirsnīgs un reizē pašironisks, ka tam ne­ļauties nav iespējams. Pēc stundu ilgās sēdēša­nas aktieri skatītājiem liek piecelties kājās, lai jau pēc mirkļa no sirds pateiktos par negaidītajām stāvovācijām. Kārtējo reizi piemuļķota, bet neti­cami laimīga es atstāju operteātri, jo šķietami bezrūpīgā spēlēšanās ir iekustinājusi lielos esī­bas jautājumus.

SKAŅA, KAS IEVIBRĒ VISUMU

Pēdējos gados vienas no festivāla rūpēm ir biju­šas padarīt mākslu pieejamu pēc iespējas plašā­kam ļaužu lokam. Portugāļu autori Jola Pinto un Simoa Košta izrādi SYN.Tropia piesaka kā «mūzi­ku nedzirdīgiem cilvēkiem (un visiem pārē­jiem)». Dirty Deal Teatro zālē pie skatītāju vietām izvietotās koka plātnes ļauj Simoa Koštas radīta­jām zemās frekvences skaņām ievibrēt skatītāju ķermeņos, kamēr Jola Pinto sajusto mūziku vi­zualizē telpā. Aplūkojot izrādi no piekļūstamības un sabiedrības iekļaušanas perspektīvas, tā ir in­teresanta iniciatīva. Brīdi ir saistoši ļauties mūzi­kas vibrācijām un vērot skaņas pierakstu, ko uz baltās papīra loksnes zīmē Jolas Pinto kustības. Līganas un pabeigtas, tās aizpilda lapu ar mel­niem pusapļu un apļu rakstiem. Saprotu, ka atse­višķi mītošajai kustībai un skaņai vajadzētu sa­vienoties manī – skatītājā. Tomēr tās abas paliek kā divas pasaules, kam neizdodas izveidot vieno­tu pārdzīvojumu. Varbūt arī skaņa un kustība ir divas atšķirīgas pasaules.

Daudz uzrunājošāks par visiem vārdiem ir klusuma mirklis, kurā māte meitai uz muguras raksta viņas vārdu, dzimšanas datumu un savu telefona numuru

Ar šādu pārliecību es dzīvoju kādu stundu, līdz nonāku Janas Jacukas radītajā pasaulē izrādē HA, kur skaņa kļūst par kustības turpinājumu. Turklāt nevis par fiziskās kustības, bet dvēseles vibrāciju turpinājumu. Sterili baltā telpā jauna sieviete uzskaita šķietami ikdienišķas situācijas, uz kurām viņa reaģējusi ar smiekliem – ha-ha. Šie īsie, nepaplašinātie teikumi ievibrē manī mil­zīgu emociju amplitūdu, kad smiekli ir aizsegs, glābiņš, mulsums, nedrošība, neziņa un saziņa. Janas Jacukas balss nianses, modulācijas un iz­mantotās frekvences ir no mierinošām līdz grūti paciešamām. Tās aizskar kādas dziļākas dvēseles stīgas. Tikmēr viņas gandrīz statiskais ķermenis kustas vien tik daudz, lai atbrīvotu vietu jauniem skaņas dziļumiem. Ārēji pavisam mazas izmai­ņas, un paveras nebijušas pasaules un apvāršņi. Es skaidri apzinos, ka man trūkst vārdu, lai ap­rakstītu izrādē notiekošo. Neiedomājami trausli, spēcīgi un iedarbīgi. Jacuka ievibrē sajūtas, kas turpina velties kā milzu emociju vilnis vēl ilgi pēc izrādes.

Gluži citāds skaņrades žanrs ir ukraiņu sie­viešu izrāde Mātes. Dziesma kara laikā. Izrādē izmantota kordziedāšanas un politiskā (aģitteāt­ra) forma, lai pasaulei vēstītu Ukrainas kara šaus­mu stāstu. Izrāde ir kā ukraiņu tautas dziesma repa ritmos. Poļu režisore Marta Gornicka ir iz­teikti vairījusies sievietes rādīt kā kara upurus, tādēļ līdzjūtības vietā viņa izvēlējusies uzbruku­mu. Kompozicionāli sievietes bieži uz skatuves izkārtotas lielākā vai mazākā trīsstūrī, kā armijas uzbrukuma ķīlī, kam jāiet šķelt sabiedrības vien­aldzību. Vienīgā problēma, ka Latvijas sabiedrība nav vienaldzīga pret karu Ukrainā. Mūs nav jā­pārliecina vai jāaģitē. Mēs katru dienu jūtam ka­ru sev blakus. Izrādes uzbrūkošā intonācija manī apslāpē līdzpārdzīvojumu. Es redzu, dzirdu un saprotu šo sieviešu traģēdiju, tomēr tā manī ne­ievibrējas. Daudz uzrunājošāks par visiem vār­diem ir klusuma mirklis, kurā māte meitai uz muguras raksta viņas vārdu, dzimšanas datumu un savu telefona numuru – svarīgākos datus, kas varētu palīdzēt izdzīvot un saglabāt identitāti. Mazs brīdis, kurā mātes spēks un mīlestība iz­skan skaļāk par dziesmām un vārdiem.

24 STUNDAS DAUGAVPILĪ

Skaidrs, ka ar laiku teātri un festivāli, līdzīgi kā bērni, izaug, un gribēt tos ievietot kādos iepriek­šējos rāmjos ir bremzējoši un muļķīgi. Tomēr iz­braukums uz Daugavpili man šķita viena no fes­tivāla vērtīgākajām norisēm. Ne tikai, lai iepazītu vai izrādītu cieņu savām saknēm, bet lai jēgpilni satiktos un no jauna iepazītos. Tieši līdzvērtīgā tikšanās starp daugavpiliešiem un atbraucējiem, nevis starptautiskā teātra desants Daugavpilī, man šķita lielākā šīs dienas vērība.

Festivāla organizatori bija parūpējušies, lai ceļš uz Daugavpili aizritētu ātri un piepildīti. Ag­rajā un pelēcīgajā sestdienas rītā gluži kā vietējā saule pie vagona lidinājās dzeltenais HN balons. Ceļu īsināja žurnāla Strāva organizētie literāro darbu oriģināllasījumi par tēmu «aizliegums», savukārt miesu spirdzināja Kalves sarūpētā kafija un banānmaize. Negaidīti ceļš uz Daugavpili kļu­va tikpat īss kā 1995. gadā, kad manā apziņā 3,5 stundas vilcienā bija krietni mazāk nekā brau­ciens līdz Valmierai.

Ierodoties Daugavpilī, festivāla apmeklētājus stacijā sagaida klāti galdi un aktīvi cilvēki. Dzerot tēju/kafiju un ēdot pīrāgus, tiek noskaidrotas at­braucēju gaidas, liekot katram atbildēt uz jautā­jumu: «Ko tu vēlies no šejienes atcerēties?» It kā ikdienišķās norises nemanāmi iesāk pirmo Dau­gavpils izrādi. New East pārstāvji izdala ceļa kar­tes un iepazīstina ar sešiem ekskursiju vadītā­jiem. Mans Hi!Story vadītājs ir Latvijas Radio žur­nālists Sergejs Kuzņecovs. Ceļojumā pa Rīgas ielu viņš mūs iepazīstina ar interesantākajiem Dau­gavpils faktiem un stāsta par savu darbu Latvijas Radio. Mūsu pirmajā pieturā sastopam tēlnieku Ivo Folkmani, kurš izstāsta Rīgas ielas bruņuru­puča tapšanas vēsturi. Pilnīgi negaidīti es uzzinu, ka Daugavpils ir tālākā vieta ziemeļos, kur dabis­kajā vidē mīt purva bruņurupuči. Mūsu nāka­mais stāstnieks Josifs Račko iepazīstina ar Daugavpils ebreju dzīvi. Izrādās, ka tieši šeit mi­tusi lielākā ebreju kopiena Latvijā. Stundas laikā es iepazīstu dažādas Daugavpils perspektīvas. Viena pilsēta – dažādi stāsti. Katrai ekskursiju grupai – savas personības. Piedāvājot dažādos skatījumus, New East nevairās arī no klišejām, tā­pēc nobeigumā visas grupas sapulcējas pie Šma­kovkas muzeja. Arī šī pieredze ir neatņemama Latgales sastāvdaļa. Mēs baudām dažādus desti­lātus un iepazīstam to tapšanas procesu. Tā kā laika līdz nākamajai izrādei ir gana daudz, Račko kungs mums piedāvā ekstra ekskursiju uz sina­gogu. 50 gadi skolotāja amatā viņu ir padarījuši par izcilu stāstnieku. Mums tiek viss – ebreju anekdotes, īss vēstures atskats, stāsts par lūgša­nu rituālu un ar to saistītajām regālijām un kom­plimentu birums sieviešu skaistumam.

Nākamā teātra pieredze mūs ved uz Daugav­pils teātra skatuvi, lai iepazītu čehu mākslinieku fiziskā teātra izrādi Varas spēles. Tumšā telpā pie liela galda divi groteski večuki uzvalkos izspēlē dažādas varas un manipulācijas situācijas – sā­kot no personīgās varas un pārākuma izrādīša­nas vienam cilvēkam pār otru, ejot cauri sociāla­jai hierarhijai ar vadītāja un padotā attiecībām, līdz pat tiešām atsaucēm uz lielajiem politikas manipulatoriem. Izrādes gaitā horeogrāfija no pārspīlēti teatrālas groteskas kļūst arvien lako­niskāka un koncentrētāka. Pakļaušanas un klu­sās padevības etīdes paspilgtina videoprojekci­jas, kas iezīmē izrādes sociālpolitisko rāmi, radot gan cietuma atmosfēru, gan portretējot pasaules diktatorus. Izrādes laikā nekrīt maskas, bet krīt uzvalki, atklājot večuku tēlos ieslēptus sieviešu ķermeņus. Beidzoties izrādei un aktrisēm pakla­noties jau bez maskām, man jādomā, vai tiešām vara caur vīrieša tēlu kļūst skaidrāka un saprota­māka nekā caur sievietes? Vai sievietei, nonākot pie varas, ir jāatsakās no savas sociālās lomas un jāfunkcionē kā vīrietim?

Samezglotās varas tēmas nomaina priecīgs svētku tosts par godu festivāla jubilejai, ko pava­da īsa atcere par pirmo festivālu un pārdomas, kā jūtas šodienas daugavpilieši.

Par to, kā salāgot pagātni ar tagadni, savā zi­ņā runā arī festivāla nākamā izrāde Visu atlikušo mūžu. Daugavpils Universitātes zālē jeb kultūrvietā V13 britu mākslinieki – cirka un fizis­kā teātra aktieris Džordžs Oranžs un dejotāja Džo Fonga – mēģina saprast, kā viņiem izdzīvot vecumu un karjeras noietu. «Mēs esam beigu sā­kumā» – vēsta uzraksts uz tablo. Abi aktieri ir kā starp citu stāsta par Daugavpilī redzēto un pie­dzīvoto, mazliet neveikli un kļūdaini atkārto sa­vus reiz slavenos trikus, komentē notiekošo un atskaņo publikas mīļākās dziesmas. Viss notiek it kā neobligāti, it kā starp citu, it kā izrāde nemaz vēl nebūtu sākusies, līdz vienā brīdī es attopos, ka ne tikai ar interesi sekoju līdzi, kas būs tālāk, bet jau pati piedalos notiekošajā. Negaidīti skatī­tājiem uz krēsliem tiek noliktas galda tenisa rake­tes, un jau nākamajā brīdī es aktīvi cenšos atsist balto bumbiņu, lai tikai kustība nebeigtos (vis­maz ne ar mani). Jau pēc brīža visa zāle ir pilna ar simtiem bumbiņu un katrs spēlē ar katru. Viss kā dzīvē – tavā virzienā lido neskaitāmas bumbiņas, un centies iespējami labi atsist. Tikpat negaidīti un nemanāmi kā sākusies, aktīvā spēle norimst. Visam pa vidu vēl ir karaokes dziedāšana un lielā dzīves loterija ar īstām balvām publikai (milzīgu puķu podu). Un tad ir lēnā deja, kur Džordžs Oranžs un Džo Fonga saved kopā skatītājus – svešiniekus un viņi dejo. Lēno mūziku nomaina ātrākas melodijas, līdz izrāde pārvēršas ballītē, kurā dejo visi. Viena melodija turpina nākamo. Vieni sāk doties prom, bet citi turpina dejot. Kur beidzas izrāde un sākas dzīve – grūti pateikt.

Arī nākamā festivāla izrāde Selfiju koncerts provocē skatītāju līdzdarbošanos un dzīves svi­nēšanu. Saules skolas nelielajā telpā, līkumojot cauri uz grīdas sēdošajiem cilvēkiem, dziedā­dams ierodas bulgāru mūziķis Ivo Dimčevs. Ga­rām ejot, viņš ik pa laikam pavērš mikrofonu pret blakus sēdošo, aicinot turpināt tikko ska­nējušo frāzi. Tomēr galvenā aktivitāte, kā jau liecina nosaukums, šeit ir selfiju uzņemšana. Selfiju koncertā krietni interesantāk par Ivo Dimčeva izpildītajām dziesmām ir vērot publi­ku. Izrādes sākumā viņš skatītājiem izstāsta spēles noteikumus, ka dziedās tikai tad, ja vis­maz trīs personas mūziķim līdzās uzņems paš­bildes jeb selfijus. Turklāt, uzņemot bildes vai video, skatītāji nedrīkst stāvēt mierīgi – viņiem ir jākustas mūzikas ritmā. Izrādes turpmākā no­rise ir atkarīga tikai no publikas sadarbības. Ne­reti kāds no selfijotājiem ir gatavs doties apsēs­ties, bet ierobežotais skaits liek palikt un turpi­nāt uzņemt pašbildes, līdz uzrodas kāds jauns entuziasts un izrādes norisei nepieciešamais līdzsvars tiek saglabāts. Vajadzīgais dalībnieku skaits ar katru dziesmu pieaug, līdz beigās visa publika ar telefoniem rokās priecīgi dejo, mēģi­not vienā kadrā ietilpināt gan sevi, gan bulgāru mākslinieku.

Ballīte turpinās arī ārpus festivāla telpām, jo 13. septembrī Daugavpilī notiek Rīgas ielas svētki. Iepazīstot trīs dažādu skatuvju muzikā­los priekšnesumus un izstaigājot planētu parā­di Skulptūru skvērā, izdodas atkal atgriezties stacijas ēkā, lai ļautos teksta grupas Orbīta pus­nakts performancei. Pēc ielās valdošās kņadas un ņirboņas sākumā ir grūti pieslēgties dzejas meditatīvajam plūdumam. Ritmu nesaskaņa iz­sauc pat zināmu spriedzi starp publiku un dzej­niekiem. Nepacietīgajiem aizejot, telpā ieplūst harmonija un dzeja atdzīvojas. Stunda ar Orbī­tu dienai dod sakārtotu nobeigumu un manam Daugavpils ceļojumam – skaistu gredzenveida kompozīciju.