Ielūgums uz perspektīvas maiņu

Ievadu sarunai un kopīgai teksta lasīšanai, kurā piedalās jaunā teātra festivāla Homo Novus ilggadējā kuratore Gundega Laiviņa, viena no teātra Festivāla ar augošu numerāciju veidotājām Maija Pavlova, viens no Valmieras vasaras teātra festivāla kuratoriem Jānis Znotiņš, jaunā Liepājas teātra festivāla radītājs Valters Sīlis un es – šī gada festivāla Homo Novus skolas vadītāja Krista Burāne, vēlos sākt ar teikumiem, kuri dažas dienas bija lasāmi uz ietves Imantā. To tapšanai bija aleatorisks raksturs, un tie neseko kādai noteiktai loģikai, vien fiksē to, kas svarīgs jaunajiem teātra māksliniekiem, kuri lasīja to pašu DAS teātra maģistra programmas vadītājas un Kunstenfestival direktores Silvijas Botiroli tekstu, ko šajā žurnālā varat izlasīt arī jūs. 

«No jauna iztēloties to, kas ir izrāde. Mācību procesā ietvert baudu un piepildījumu, ko sniedz īslaicīga atkāpšanās no ikdienas dzīves un brīvība no pienākuma pakļaut pieredzi radīšanas loģikai. Saprast, ka izrādes neatņemama sastāvdaļa ir klātbūtne, un arī to, ka zināšanu apmaiņa un radīšana pati par sevi ir mākslas darbs, mākslinieki ieņem skolas koordinātes un pārvērš tās pārmaiņu mehānismos. Notvert asimetriskā pagaidu kolektīva utopisko garu. Radīt attiecības, kas nolemj iefiltrēties varas struktūrās, lai tās sagrautu un radītu jaunus savienojumus. Ieraudzīt to, kas vēl nepastāv. Apšaubīt, jautāt, mācīties un vienoties neskaidrībā. Kā svešiniekiem pulcēties ap noteiktām idejām, interesēm un vēlmēm. Ielūgt uz perspektīvas maiņu.» Aicinu arī jūs salīdzināt domas un uzdot jautājumus. 

Krista Burāne. Labdien, mīļie draugi. Mēs esam sapulcējušies Latvijas Kultūras akadēmijas Zirgu pastā, un man liekas lieliski, ka sarunājamies šeit – teātra skolā. Savukārt mūsu saruna būs par teātra festivāliem kā skolām un par skolām festivālos, to attiecībām ar lielo teātra nozari mazajā Latvijā. Ņemot vērā, ka jūs katrs pārstāvat kādu no festivāliem, izstāstiet, lūdzu, kā Latvijas teātra laukā trūka tobrīd, kad jūs izlēmāt, ka jākļūst par festivāla radītājiem un veidotājiem. Kā festivāls ir atbilde uz kopējo kontekstu, kuru jūs acīmredzot gribējāt izmainīt?

Jānis Znotiņš. Viss bija pavisam vienkārši. Tas notika Homo Alibi: Recycled. Mēs četratā – Rūdolfs Bekičs, Reinis Suhanovs, Jēkabs Nīmanis un es – taisījām 4EST. Jautājums bija par honorāriem. Reinis sarunā ar festivāla vadību vienojās par kopējo izrādes budžetu. Un tā arī notika – bija naudas summa, ko mums iedeva. Mēs to sadalījām – cik pašiem, cik lietām, kas vajadzīgas, lai notiktu izrāde. Toreiz izmēģinājām šo modeli, un man ar Reini tas iepatikās. Tolaik mēs tuvojāmies skolas beigšanai, un bija skaidrs, ka diezgan liela daļa mākslinieku nenonāks lielajos teātros. Bija jautājums – kā darboties neatkarīgajā laukā? Un tad Reinim radās ideja par Valmieras vasaras teātra festivālu. Tā pa īstam formula dzima 2017. gadā, otrā festivāla laikā, kas bija pirmais bērnu un jauniešu festivāls. Reinis katram uzaicinātajam māksliniekam piedāvāja konkrētu izrādes budžetu, par kādu aicināja realizēt izrādi. Naudas bija maz. Tā tas kaut kā aizgāja. Tā radās skaidrība par ļoti praktiskām lietām, ko festivāls varēja palīdzēt izprast jaunajiem profesionāļiem. Saprast bruto-neto attiecības, budžeta veidošanu izrādei, ko nozīmē maksāt nodokļus, noslēgt līgumu, izprast juridisko stāvokli. Šī praktiskā puse bija fundamentāla sastāvdaļa, lai festivāls vispār varētu notikt. Reizē tā bija skola gan mums pašiem, gan jaunajiem māksliniekiem.

Krista. Vai pareizi saprotu, ka viens no Valmieras vasaras teātra festivāla rašanās iemesliem bija mākslinieku finanšu pratības trūkums? 

Jānis. Tik merkantili tomēr nebija. Sākotnēji Reinim bija mākslinieciskā ideja. Bet bija skaidrs, ka ir diezgan konkrēts naudas ierobežojums. Jautājums ir – kādus māksliniekus vari uzaicināt par šo naudu? Sakrita mākslinieku vajadzība izprast savu stāvokli šajā valstī. Kā saņemt atalgojumu par padarīto darbu un izmantot mūsu doto iespēju radīt izrādi. Varbūt sākumā neapzināti, bet vēlāk ļoti apzināti tika izveidota sistēma. Tieši šī iemesla dēļ tagad ir arī producentu skola. Lai aizvien vairāk iedrošinātu cilvēkus darboties neatkarīgi no lielām institūcijām.

Gundega Laiviņa. Es ļoti labi atceros 4EST piedzīvojumu. Es domāju, ka tas jums bija valdzinošs arī citu iemeslu dēļ, bet jūs bijāt unikāls gadījums no producēšanas viedokļa, jo nemaz negribējāt, lai tur kāds maisās. Toreiz jūs četratā faktiski būvējāt savu ideālo teātri. Mēs jau tomēr vienmēr mēģinājām nojaust mākslinieku vajadzības. Tā nebija mūsu prakse, bet jūsu gadījumā tas bija labākais veids, kā ļaut būvēt savu pasauli. Saimnieciskā daļa izriet no idejas, mākslinieku vajadzībām un spējām veidot mākslu. Jūs izvēlējāties savu ceļu, tai skaitā atbildēt arī par budžetu, un tas bija forši.

Šajā kompānijā laikam esmu vienīgā, kas nav radījusi festivālu. Es mantoju festivālu no Pētera Krilova, kurš, kā viņš nebeidz atkārtot, radīja to kā izglītības programmu. Jo, viņaprāt, tolaik teātra mākslinieku izglītība bija katastrofāla – viņš lieto tieši šo vārdu. Festivāls radās, lai vismaz reizi gadā testētu jaunus veidus, kā mācīties, radīt zināšanas, dalīties ar tām. Arī studenti to prasīja – viņi vēlējās saprast, kā mācās citur, bet pasniedzēji izmēģināja dažādas metodes, jo pēkšņi bija atļauts daudz vairāk nekā 80. gados. 

Attiecībā uz Homo Novus – tas vienmēr ir saglabājis mācīšanās funkciju. Mācījušies esam arī mēs, ne vien mācījuši citus. Mēs katru gadu esam mēģinājuši saprast, kā veidot skolas sadaļu. Kur ir lielākā vajadzība. Esam strādājuši gan ar kritiķiem, gan ar māksliniekiem, gan ar ļoti specifiskiem estētikas meklējumiem un skatītājiem. Tāpēc vienīgais, kas varbūt mainījās ar gadiem, bija skolas metode. Mēs sākām veidot festivāla skolu, kuru kūrēt aicinājām dažādus ārvalstu un vietējos māksliniekus un pasniedzējus.

Krista. Kas ir tā nepieciešamība, uz ko Homo Novus turpina atbildēt?

Gundega. Tas mainās gadu no gada. Savulaik festivāla sākto programmu Prove, kas piedāvāja jauniem māksliniekiem veidot savus pirmos iestudējumus, arī var uzskatīt par skolu. Tolaik jaunam, neatkarīgam režisoram bija ļoti sarežģīti mēģināt dažādās situācijās, eksperimentēt, radīt pirmos darbus. Līdz ar to daudzi mākslinieki, iznākot no akadēmijas, faktiski uz kādu laiku izkrita no aprites. Vēlāk mēs Provi sākām attīstīt jau kā starptautisku sarunu, mēģinot dažādos veidos iepazīstināt mūsu māksliniekus ar ārzemju māksliniekiem un reaģējot, tiklīdz radās pārliecība, ka tur varētu rasties kopdarbs. Tā radās Zudušie dārzi un virkne citu izrāžu. Tas pats Show Your Face, kas bija viens no pirmajiem fundamentālajiem starptautiskajiem sadarbības projektiem. Vienu gadu mēs skolas centrā likām kritiku, citā – politisko aktīvismu, vēl citā patvēruma radīšanu. Mēs mēģinām reaģēt uz to, kas notiek pasaulē. Tas ir festivāla kā skolas fenomens – programmas nav jāapstiprina Izglītības un zinātnes ministrijā. Mēs varam testēt, kas vispār ir mācīšanās.

Krista. Pie tā, kas ir mācīšanās, atgriezīsimies mazliet vēlāk. Valter, tev tikko notika pirmais Liepājas teātra festivāla izlaidums.

Valters Sīlis. Tas bija interesanti, jo iecere, ka Liepājas teātrim būtu festivāls, radās, veidojot visu Liepājas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmu. Teātris gribēja savu festivālu. Kad es sāku šo darbu, man bija jāatbild uz jautājumu – kā un kuras zonas pietrūkst? Beidzamā laikā ir daudz labāk, bet tik un tā man liekas, par daudz nevar būt – mēs pievēršam uzmanību tam, kas notiek pāri robežām mūsu reģionā un Latvijā. Un gribam atvest vērtīgus darbus, lai tos var redzēt gan profesionāļi, gan vietējie iedzīvotāji. Diezgan bieži, arī man personīgi, ir bijušas situācijas un Latvijas Jaunā teātra institūta organizētas tikšanās reizes ar māksliniekiem, kurās mēs cits citu pazīstam, bet regulārais skatītājs tālāk par Latvijas robežām zina ļoti maz. Viņš nepazīst šos cilvēkus. Man liekas, jāizmanto katra iespēja, lai mēs satuvinātos. 

Un ir otra zona – aktieriem, kuri var ieraudzīt citu darba zonu. Šajā festivālā visos uzaicinātajos iestudējumos spēlē aktieri – viņu lomas un darbība katrā darbā ir ļoti atšķirīga. Ir jāuzdod jautājums šīs jomas pārstāvim – kāda ir viņa loma mūsdienu teātrī. Svarīgi dalīties ar to, kas šajā reģionā mani iedvesmo, un cerēt, ka tas iedvesmos apkārtējos. Papildus tam nepieciešams tiešām mērķtiecīgi skatīties, kas notiek Lietuvā, Polijā, Igaunijā, Somijā, Zviedrijā. Un tad atduries pret realitāti – ko vari atvest? Dažreiz arī vienkāršus iestudējumus ir grūti atvest. Šī nav lēta māksla.

Maija Pavlova. Par mūsu festivāla organizēšanu nolēmām pēc kovida. Vadmotīvs bija vajadzība satikties pēc kovida un paskatīties citam uz citu. Būtisks festivālam ir arī reģionālais aspekts – izbraukt ārpus Rīgas. Mēs Teātra festivālu nr.… veidojam kopā ar Dirty Deal Teatro Annas Sīles vadībā un Mārtiņu Eihi, lai nu kurā teātrī viņš strādātu. Esam arī atraduši atsaucīgu partneri Daugavpilī, tāpēc ir vēl interesantāk. Aizbraukt uz Daugavpili, iepazīt citu skatītāju – tā ir absolūti ekskluzīva mācīšanās iespēja. Satikšanās ar citiem kolēģiem un nekonkurējošu attiecību veidošana ir tas, kas man ir svarīgi šajā kontekstā. Man nepatīk doma, ka tagad izglītosim skatītāju Daugavpilī, jo viņš nav redzējis konkrēto izrādi. Tā tas nav. Bet man ir ļoti interesanti klausīties, kā viņi pieredz šīs izrādes. Mums pēc katra iestudējuma ir sarunas. Man vislabāk patīk sarunas bez māksliniekiem, jo tad cilvēki jūtas daudz brīvāki, dalās ar to, ko ir redzējuši, piedzīvojuši. Tad izpaliek «tradicionālie» jautājumi: «Kā jūs iemācījāties tekstu?» Rodas saruna par piedzīvoto. Cilvēks atzīstas, ka vispār nav gribējis nākt uz šo izrādi, jo «kas tās būs par šausmām», bet pēc tam ir pateicīgs par piedzīvoto. Man kā teātra veidotājam tas ir svētīgi, jo dažkārt pietrūkst atgriezeniskās saites ar skatītāju. Festivālā es gūstu profesionālo prieku, redzu, ka manam darbam ir jēga.

Krista. Man šī saruna ir svarīga, jo bieži vien tiek uzsvērts, ka mākslai ar mācīšanu vajadzētu būt pastarpinātās attiecībās. Un ar mācīšanu parasti tiek saprasta pieeja, kurā nepārprotami nolasās morāle. Manuprāt, tas ir diezgan novecojis pieņēmums, jo mūsdienīga mācīšanās, laikmetīga didaktika paredz kritisku izziņas procesu, kurā saproti pasauli, sevi, piedalies kopīgā pētniecībā un radīšanā, turklāt tas viss attiecībās, kurās cilvēki ir atbildīgi, cieņpilni un gādīgi viens par otru. Tas ir tieši tas, ar ko nodarbojas daudzi laikmetīgi mākslas darbi un mākslinieki. 

Tāpēc tieši šajā brīdī es gribētu mūsu sarunā ieaicināt Silviju Botiroli un viņas tekstu Jūtīgas mācīšanās vieta. Festivāls ir/kā skola. Mēs šo tekstu lasījām tikko notikušajā Homo Novus skolā ar jaunajiem dramaturgiem, scenogrāfiem, režisoriem. Mēs to lasījām Imantas apkaimes kompleksā, lielā daļēji atvērtā gaitenī, kura sienas nopūstas ar grafiti un mazliet smird pēc urīna. Mūsu skolai fiziski cauri staigāja Imantas iedzīvotāji. Lasījām kolektīvi, ļaujot cilvēkiem, kas staigā šajā gaitenī, fiziski iziet tekstam cauri. Skolas dalībnieki sēdēja gar gaiteņa sienām, pie sevis lasīja tekstu un to, kas likās svarīgi, viņi pieceļoties nolasīja skaļi trīs reizes, testējot savu attieksmi pret tekstu. Reizēm skaļi lasīja viens, reizēm pieci dalībnieki, veidojās brīnišķīgas saspēles starp teksta fragmentiem un skolas dalībniekiem. Pēc tam turpat uz zemes tika uzrakstīts teksta idejās balstīts skolas manifests par to, kas tad ir mācīšanās teātra jomā un festivāla kontekstā. Tas beidzās ar frāzi «Ielūgums uz perspektīvas maiņu». Pēc dažām dienām skolas producente saņēma zvanu no policijas, ka boksa klubs, kurš atradās blakus mūsu publiskajai lasītavai, ir pasūdzējies par ar krītiņiem rakstīto manifestu, un festivāla brīvprātīgie brauca to mazgāt nost. Domāju, ka tā bija pirmā reize daudzu gadu laikā, kad šis gaitenis tika izmazgāts. Zinu to, jo aprunājos ar sētnieci, kas atbild par šo vietu, un viņa teica, ka nevar to izmazgāt, jo viņai nav tādas slotas un mazgāšanas līdzekļu. Tātad mūsu skola patiešām atstāja reālu ietekmi uz Imantas vidi. Vismaz uz mirkli to izmainīja, padarīja cilvēkam draudzīgāku. Un vai gan tas nav galvenais, ko festivāli un to skolas cenšas izdarīt? 

Gribu arī jūs aicināt uz kopīgu lasīšanu. Tikko atrodat tekstā kaut ko, kas jūs uzrunā, nolasiet to pārējiem, un tad skatīsimies, ko citi domā par izcelto domu.

Programmas nav jāapstiprina Izglītības un zinātnes ministrijā. Mēs varam testēt, kas vispār ir mācīšanās

Gundega. «Lai gan skolai per se vajadzētu būt atvērtai ikvienam, mākslas skola tradicionāli ir vieta māksliniekiem un tādējādi palaiž garām iespēju nodoties atklātai un produktīvai sarunai ne tikai ar kuratoriem, dramaturgiem, akadēmiķiem, ekspertiem, bet arī ar skatītājiem, kas man vēl labāk patīk, pilsoņiem, kas, visticamāk, liktu apšaubīt tās perspektīvu un pieņēmumus.»

Tāds foršs teikums. 

Krista. Varbūt kāds grib komentēt?

Valters. Jau pirmajā rindkopā bija teikums, ka mūsdienu skolas ir ne tikai zināšanu nodošana, bet arī ir zināšanu nodošana. Domājot par izglītību un ko festivāls var izdarīt – vienā no festivāliem bija Džonatana Barouza izrāde. Viņi sēdēja krēslos kopā ar komponistu un dejoja. Ir neskaitāmas lietas, kuras šīs sarunas dēļ turu galvā un atkārtoju. Tā bija Andalūzijas sunī, un viņš stāstīja, ka ir divu veidu izrādes. Vienas, kur tev gāžas virsū, un otras, kur tev ir jāgāžas virsū izrādei, jāpieliecas pie izrādes. Un viņš taisa tādas izrādes. Vēl viņš teica – visi ir labi dejotāji, kamēr sēž. Tas man ir palicis atmiņā. Un vēl viņš teica – viņš nodarbojas ar dzeju un ir okei, ka dzeju lasa tik, cik lasa, un ka ir lietas, kas ir dzeja, un ir lietas, kas ir slaveni romāni. Man tā izrāde, tas mākslas darbs, patika, un pēc tam viņš deva savas zināšanas. Šie četri teikumi man ir prātā 16 gadus. Zināšanas var nodot, un ir vērts to darīt.

Gundega. Kāpēc man tas teikums patika – ja runājam par mācīšanos, mani vienmēr ir interesējis festivāls kā asambleja, pulcēšanās. Ne tikai konkrētās izrādes laikā, bet arī tad, kad sapulcējamies, lai dalītos pieredzē. Šis teikums par to runā – kā paplašināt skolas jēdzienu, iesaistot tos, kam būs provokatīva reakcija vai pretreakcija, iesaistot pilsoņus. Atgriežamies mazliet pie antīkās idejas par pulcēšanos, zināšanu apmaiņu, sarunu, kādu gribētos redzēt jebkurā festivālā.

Krista. Būtu jāatsakās no izpratnes, ka skola ir vieta, kur gatavojamies nākotnei un dzīvei. Jo skola ir dzīve. Tas, kas notiek te, tagad, ar mani un visiem cilvēkiem, kas ir ap mani. Dzīve notiek mācoties.

Maija. Mēs visu laiku mācāmies, un man liekas, tas ir pilsoniskas sabiedrības pamats. Tāpēc ir tik grūti ar jebkuru laikmetīgo mākslu – tā prasa domāt un uzņemties atbildību. Pašam atļauties piedzīvot, uzdrošināties. Cilvēki bieži vien ir traumēti un baidās uzņemties atbildību, pat atļaut sev kaut ko pieredzēt.

Jānis. Varbūt šajā teikumā ir atbilde uz šo: «Otrkārt, skolai kā institūcijai vienmēr ir īpaša saikne ar vietu – pilsētu, valsts politiku, kultūrvidi. Robežu plešana un konkrētā lokalitātē balstītas jēgas saglabāšana ir reizē pretēja un papildinoša tendence, kas nosaka ikvienas mākslas skolas darbu.»

Tā kā mūsu festivāls ir pilsētas vidē, tie saplūst kopā. Šī abpusējā ietekme un arī tas, ko tur apgūstam. Vai tas saistīts ar bruto-neto vai bērnu un jauniešu teātri, mūsu festivāla Institūtā domājot par bērnu attīstības īpatnībām, – tā vide kaut kā noteikti ierobežo un uzliek pienākumus, domājot par mākslas darbu. Ietvert to pasauli, kas ir konkrēti šeit un tagad, un to neignorēt.

Valters. Robežu plešana ir arī zināšana, kur tā robeža ir. Kaut vai pilsētā. Zināt, ka mēs izejam ārā no šīs konkrētās ēkas, nonāksim šeit un te būs teātris, cilvēki uzzina, ka tas būs viņu rajonā. Citā situācijā jāuzdod sev jautājums – kāpēc es tā nerīkojos savā mākslas praksē. Tai sarunai, visticamāk, jābūt ar cilvēku, lai viņš redz šos soļus, lai redz, kur doties. Un skola ir pakāpenība pret šīm lietām. Tas ir ļoti dažādi, ļoti dažādiem cilvēkiem. Bet tā pati robeža, visticamāk, ir virtuāla un bieži cilvēku bailēs balstīta.

Gundega. Skolas iekļaušana festivāla programmā nozīmē laika nogriežņa radīšanu. Tas nav vērsts uz producēšanu, tomēr ir produktīvs. Īsi un konkrēti. Nav spiediena radīt vai ražot, likt eksāmenu beigās. Festivāla privilēģija ir nodoties procesam, iekļaujot šādas norises. Nevienam nav jāizsniedz diploms. Notiek lēcas pavēršana uz procesu.

Krista. Un saprašana, ka tieši process var būt radoša darba rezultāts. Ka rezultāts var būt spēlēšanās, izzināšana, mērķtiecīga būšana pilsētvidē un kontekstā ar cilvēkiem, līdzās kuriem notiek mācību process. Piemēram, šogad Homo Novus skolā viens no uzdevumiem bija atrast Matīsa tirgū svešinieku un aizvest viņu uz vienu no projektā «Pārbūves» pilsētvidē iekārtotajām «skatuvēm». Un tad sarunāties ar svešinieku par to, ko viņš šajā mākslas darbā redz, ko viņam tas nozīmē. Beigās uzdevums izvērtās ārkārtīgi interesants un produktīvs. Gan tiem tirgū satiktajiem cilvēkiem, kas uzdrošinājās atnākt līdzi svešiniekam uz mākslas notikumu, gan jaunajiem māksliniekiem, kuriem bija iespēja ieraudzīt to, kā cilvēki uztver mākslas darbu pilsētvidē un kādas personiskas refleksijas mākslas darbs rada. 

Valters. Atceroties savu skolas pieredzi – gribu izcelt to, cik tā var būt revolucionāra, kaut vai satiekot māksliniekus, un cik atšķirīga var būt pieeja, kā citi cilvēki redz mākslas darbus, kā tos analizē, ko tu pats meklē, un ka citiem var būt dažādi vērtēšanas kritēriji. Esi ierobežots vienā nedēļā. Un tev paliek tikai jautājuma zīmes, kuras pēc tam tu gadu gaitā atrisini. Tobrīd jūties tā, ka skolā neesi neko izdarījis, bet pēc tam ir jautājumi, par kuriem turpināt strīdēties. Manā pieredzē tas ļoti lielā mērā bija tieši no cilvēkiem, kas bija apkārt skolā, kuri nokļuva vienā laivā ar mani.

Jānis. Te mans teikums: «Veiksmīgāki piemēri vienmēr ir tie, kas saglabā lojalitāti skolas etimoloģijai, no grieķu skolè, ar ko apzīmē laiku, kas veltīts brīvajam laikam, nevis darbam. Piedāvātais mācību process ir ar baudu un piepildījumu, ko sniedz īslaicīgā atkāpšanās no ikdienas dzīves un pienākuma pakļaut pieredzi radīšanas loģikai, vai tā būtu mākslas, zināšanu vai sevis radīšanas loģika.»

Saistībā ar Bērnu un jauniešu teātra institūtu, kurš tapa 2020. gadā, tieši tas man bija ļoti būtiski – viņiem nelika neko atprasīt. Man nav jādod diploms, un viņiem arī nav nekāda diploma. Beigās viņi iet skatīties festivālu. To nedēļu pavada, klausoties citu speciālistu, profesionāļu dotu informāciju, un ar aicinājumu laiž to sev cauri, domā par sev svarīgām lietām. Te labi rakstīts – «veltīts brīvajam laikam, nevis darbam». Tu neesi darbā. Lai arī piesakoties mēs prasām, kāda veida mākslinieki viņi ir, par ko viņi domā, viņiem nav nekāda pienākuma to attīstīt.

Gundega. Ja runājam par skolas fenomenu, ko uzsver Silvija, tad virkne mākslinieku arvien biežāk pievēršas skolai kā mākslas formai, rada skolas kā fiktīvas institūcijas, lai iekļautu zināšanu apritē cilvēkus, kurus oficiālā akadēmija dažādu iemeslu dēļ tur perifērijā, izslēdz vai nelaiž tuvumā. Vēsturiski sievietes, pēc tam citu pasu turētājus un tā tālāk. Ir bijuši brīnišķīgi mākslas projekti, kas devuši platformu zināšanu apmaiņai un definējuši to kā skolu. Bieži iemesli ir politiski, bieži tas notiek tā sauktajos globālajos dienvidos, kur ir izteiksmes brīvības ierobežojumi, lai gan nu jau tādu ir arvien vairāk arī pie mums. Caur šo mākslas darbu viņi veido šķietami fiktīvas institūcijas, kas dara ārkārtīgi nozīmīgu darbu un bieži vien kļūst par alternatīvām pulcēšanās vietām cilvēkiem, kuriem varbūt skola nemaz nav pieejama. Viena lieta ir festivāls kā skola vai tas nogrieznis, kurā mēs mācāmies festivāla laikā, otra lieta ir šīs te fiktīvās institūcijas, kas atgādina skolu, bet patiesībā ir mākslinieciskas stratēģijas tukšuma aizpildīšanai vai lai dotu vārdu cilvēkiem, kuriem tā nav.

Krista. Un tad atnāk kāds un saka – bet kāpēc jūs to saucat par teātri? 

Gundega. Man šķiet, ka teātris ir izrāde un izrāde ir cilvēku satikšanās vienā telpā, lai kopā pieredzētu. Klātbūtne teātri atšķir no citām mākslas formām. Man šis jautājums nešķiet aktuāls, īpaši šodienas ģeopolitiskajā situācijā vai plašākā laikmetīgās mākslas kontekstā.

Krista. Es pasvītroju šo rindkopu: «Apgriežot kājām gaisā ierasto izteicienu, ka ikviens mākslas darbs rosina zināšanu apmaiņu, un pieņemot, ka zināšanu radīšana un apmaiņa pati par sevi ir mākslas prakse, mākslinieki ieņem skolas koordinātas un pārvērš tās pārmaiņu mehānismos, kurus darbina alkas pētīt nezināmo.» Jūs katrs nosaucāt vairākus nezināmos aspektus, ko vēlaties pētīt. Festivāls, pētot šo nezināmo, kļūst par skolu, piedāvā zināšanu apmaiņu. Vai saprotu pareizi?

Gundega. Mēs katrs varam teikt, ka festivāla piedzīvošana ir viena vienīga skola. Mēs nepārtraukti atrodamies zināšanu ģenerēšanas un apmaiņas fāzē, kas notiek, arī neko nemācoties, bet intensīvi skatoties mākslas darbu, tam pieliecoties tuvāk vai atgāžoties atpakaļ. Tu nepārtraukti esi attiecībās, kas tomēr nav ikdienas attiecības. Tur es oponētu tev, Maija, jo man šķiet, ka tas nogrieznis mazliet mūs izvelk no ikdienas rutīnas. Tas ir kas intensīvāks, kaut kas vēlams vai tieši otrādi – ļoti nevēlams.

Maija. Tas ir tas, kur tu novilktu robežu.

Gundega. Jā. Festivāla formāts pieļauj pilnīgi citu intensitāti un ceļojumu gluži citās situācijās, realitātēs nekā tās, ko mums piedāvā ikdiena. 

Krista. Turpinot: «Festivāli piedāvā ļoti īpašu māksliniecisko formātu un ideju dramaturģiju, apdzīvo pilsētu un dažādas sociālās vides, pārvērš māksliniekus no visas pasaules par konkrētas vietas pagaidu iemītniekiem, savukārt vietējos – par svešiniekiem un māksliniekiem savā pilsētā.»

Man liekas, tas arī ir viens no skolas uzdevumiem – radīt notikumu, kurā tu kļūsti par citu. 

Mani vienmēr ir interesējis festivāls kā asambleja, pulcēšanās. Ne tikai konkrētās izrādes laikā

Maija. Mācoties jau mēs kļūstam par citiem. Ja nav tā notikuma, nav mācīšanās, tad nav ne skolas, ne mākslas.

Gundega. Šis teikums, manuprāt, diezgan precīzi iemieso to, ko jūs darāt Valmierā.

Jānis. Daudzas lietas mēs paši sākām pamanīt tikai laika gaitā – ko tas īsti nozīmē, ko vispār esam iekustinājuši. Un viena no tām bija Enkmaņa iela 14 – tur ir kopmītnes, kur visi mākslinieki dzīvo divas nedēļas. Mēs tikai vēlāk no mūsu pārvaldnieka uzzinājām, ka tur notiek tādas darbības, kurām, iespējams, nevajadzētu notikt. Izziņas procesi, kuriem varbūt vajadzētu būt nedaudz kontrolētākiem.

Tas ir fenomens, ko mēs šajos gados arvien vairāk esam dzirdējuši no māksliniekiem. Tajā pašā gadā Toms Treinis taisīja izrādi ar jaunajiem Valmieras aktieriem – viņi vēl bija studenti. Viņu kojas bija Ūdens ielā, un viņš palūdza noņemt naudu no izrādes budžeta, lai visu kursu ieliktu Enkmaņa ielā, kur dzīvoja visi festivāla iemītnieki.

Valters. Tā intensitāte ir lieta, ko vienmēr tīri egoistiski sev meklēju. Dažreiz var šķist, ka neko nenotver, bet beigās izrādās, ka esi notvēris. Parasti jau notver. Cik esmu bijis Enkmaņa ielā, vienmēr bijuši tiešām ļoti aizraujoši strīdi par nopietnām un saturīgām tēmām. Nezinu, vai tas ir par skolu, bet festivālā skatos ļoti daudz izrāžu. Šogad uz Homo Novus man sanāk atbraukt kā parastam skatītājam, kuram pēkšņi ir festivāls, ko varu redzēt! Tā arī ir jauka sajūta kā skatītājam – piedalies šajā notikumā, kur atvestas vērtīgas izrādes. Bet blīvums ir tas, ko vienmēr meklēju. Es pat nezinu, ko mācos, bet varbūt mani tas vienkārši aizrauj. Ka varu noskatīties piecas, sešas izrādes dienā.

Krista. Ko tas tevī izmaina?

Valters. Šī ir mana ticība, mans rituāls – ka tu redzi, kāda ir iedarbība. Kad es vairāk praktizēju reliģiju, tad vairāk ticēju nevis tam, ko pielūdz, bet tam, ka cilvēki sanāk kopā. Tam es varēju noticēt. Parasti saka – es ticu Dievam, nevis baznīcai. Man bija otrādi – ticēju baznīcai, nevis Dievam. Tas pats ir teātrī ar sanākšanu kopā. Var būt ļoti dažādi. Vari tikt kaitināts izrādē un tas ir forši. Vari tikt garlaikots un tad iespaidots negaidītā veidā.

Krista. Silvija tālāk raksta – temporālo skolu radītais jaunrades un apmaiņas process ir politiskais potenciāls. Maija, vai tu savā festivālā redzi politisko potenciālu?

Maija. Dažādos līmeņos. Mēs bieži domājam, ka politika ir kaut kas ārpus mums. Bet visas izvēles, kuras izdarām, ir politiskas. Pat vienā teātra kolektīvā, ieraugot, kā cilvēki sarunājas cits ar citu, atklājot jaunas pieredzes, var daudz ko iemācīties. Un tas nav lielā formā ar manifestiem vai paziņojumiem, bet tīri ikdienas praksē. Tas ir tas, kur varam panākt izmaiņas. Vai, domājot par teātri Latvijā, veidot citādas attiecības, nevis izteikti būvēt tās hierarhiskas. Parādīt, ka var citādi. Mēs esam kā galdiņš ar četrām kājām, katram ir savs viedoklis, sava teikšana, bet mums par kaut ko ir jāvienojas. Arī to es uzskatu par neapzināti politisku vēstījumu – ka varam sadarboties, varam cits no cita mācīties. Iepriekš runājām par procesu, nevis produktivitāti. Mēs dzīvojam pasaulē, kur visu laiku finansiāli un citos veidos jāpierāda, kāds būs galarezultāts, sausais atlikums. No cilvēka sausais atlikums ir kapiņš. Mēs zinām galarezultātu. Mēs dzīvojam ne jau tāpēc, lai pēc iespējas ātrāk dabūtu dzīves rezultātu. Dzīve ir par pieredzi. Līdzīgi ir arī cilvēka veikto darbu. Tas ir process, kas virza. Tā arī ir tā mācīšanās.

Jānis. Par politisko, iedomājos vienu ļoti konkrētu lietu, kas var būt gan negatīva, gan pozitīva. No vienas puses, Valmieras vasaras teātra festivāls ļoti cieši strādā ar pašvaldību, kas galu galā to visu finansē. Mēs viņiem mēģinām sniegt atgriezenisko saiti, lai viņi pieņemtu jēdzīgus lēmumus. Piemēram, Kurtuve ir lielisks festivāla rezultāts, jo to nevis pārbūvēja par birojiem, bet atdeva kultūrai. Festivāls parādīja, cik pozitīva var būt kultūras notikumu ietekme pilsētvidē. No otras puses, dažkārt mūsu festivālus, mūsu darbu, politiski spēki var izmantot, mums pašiem negribot. Izmantot savā labā vai savu ideju parādīšanā. Negatīvā puse brīžiem ir nekontrolējama, jo jebkurš šajā brīdī var izdarīt jebko. Mēs dzīvojam laikmetā, kurā taisnība ir tam, kurš pirmais internetā izteica melus. Un dažkārt šo politisko aspektu var pagriezt negatīvā virzienā.

Valters. Atvedot izrādi, kam bijusi politiska nozīme citur, diezgan bieži pirmā reakcija ir: «Tās ir viņu problēmas, mums ir daudz lielu problēmu Latvijā. Šī tāda nav.» Ja mākslas darbs ir iedarbīgs, tad cilvēki sāk spoguļoties un ātri atpazīst to. Ko viņi ar to dara, ir cits jautājums. Bet viņi pēkšņi atpazīst neredzamas lietas, par kurām, izlasot anotāciju, šķitis, ka tas uz mums neattiecas. Tieši tas ir svarīgi, ka atved mākslas darbus, kas nav no tava konteksta, kur mēs bieži varam jautāt: «Kā mēs par to runāsim, vai vainosim politiķus, par kuriem paši balsojam?» Nu nē. Tieši tad cita mākslas darbs liek nenovērsties un atpazīt to. Tam noteikti ir vairākas praktiskās puses. Svarīgi arī uzdot māksliniekiem jautājumu: «Kāpēc jūs šeit par šo klusējat?» Tad tā ir apzināta izvēle, kad redzi, ka citi var par to runāt. Tā kļūst par apzinātu izvēli – klusēt savā valstī.

Krista. Man liekas, ka viens no politiskajiem aspektiem ir mākslas darbi festivālos, kas parāda citu redzējumu un risinājumus, kam mēs neesam gatavi, kas māca drosmi. Drosme ir nepieciešama, lai neklusētu. Un tas ir jāmācās. 

Gundega. Teātra festivāls ir nepārtraukts treniņš, kā būt kopā kā sabiedrībai, kopienai. Jo īpaši mūsdienās, kur dominē individuālisms, turklāt tagad vēl ir pieejamas virtuālās pasaules, kurās pazust. Var šķist, ka esi kopā, bet tā nav tāda pati kopā būšana kā teātra zālē. Šis treniņš ir ārkārtīgi svarīgs. Bieži vien mēs ejam cauri nekomfortabliem treniņa posmiem, tādiem, kuros negribam būt, bet mēs dažādi mēģinām būt kopā un sarunāties kā vienas sugas pārstāvji, vienas sabiedrības locekļi. Protams, festivāli mēdz radīt arī tādas kopā būšanas situācijas vai realitātes, kas patiešām palīdz dzīvot vai ļauj pārvērtēt esošo kārtību. Un nekad neaizmirsti, ka var būt arī savādāk, ka mēs varam būt kopā savādāk. Tas faktiski veido tevī pilsoni un ir politisks akts.

Maija. Gribēju komentēt Jāņa teikto par negatīvo aspektu. Manuprāt, tā ir cilvēku reakcija uz brīvību. Bieži vien laikmetīgā kultūra vai kultūra vispār tiek nicināta vai pret no izturas nicinoši – tāpēc, ka cilvēkiem ir šausmīgi bail būt brīviem. Tādā ziņā, domājot gan par skolu, gan festivālu, gan visām lietām, ko mēs kā kultūras darbinieki darām… es varu būt brīva, teikt, ko domāju, darīt, sanāk vai nesanāk. Bet man nav jānes kāda sveša pārliecība vai jārunā kāda cita vārdā. Tā ir dāvana, bagātība. 

Krista. Jautājums jums no teikuma: «Festivāla skola per se ir īslaicīga un provizoriska, tikpat konkrēta, cik izdomāta: tas ir pieņēmumu un kolektīvās iztēles akts, kas piedāvā no jauna iztēloties to, kas ir izrāde, skatītāja pieredze un kuratora darbs un kāds ir to potenciāls.» Vai jūsu festivālos un skolās jums ir izdevies atklāt ko jaunu par to, kas ir izrādes, skatītāju pieredze, kuratoru darbs?

Gundega. Pati izrādes pieredze jau sen vairs nav sēdēšana tumsā un skatīšanās uz paaugstinātu gaišu skatuvi, izrāde šodien ir pilnīgi kaut kas cits. Protams, arī kuratora darbs – kā šī skatītāja pieredze tiek organizēta, jo kuratoram ir milzīga nozīme tās virzīšanā ne tikai ar drukāto tekstu starpniecību, bet arī reālā laikā un telpā. Kā veidojas attiecības ar festivāla darbiem un to starpā. Kā un kādos apstākļos mēs varam sarunāties par šo pieredzi. Kā mēs varam strādāt ar izrādēm, kā tās kombinēt, kādu formātus pievienot, lai festivāls kļūtu arī par politisku aktu.

Jānis. Gribēju akcentēt Valmieras festivāla īpašo lietu, ko mums dažkārt ir ļoti grūti veikt, bet veicam aizvien labāk – mēs braucam uz ārzemēm meklēt māksliniekus, kas varētu pie mums rezidēt. Mēs viņiem stāstām, ka jums ir forša izrāde, bet mūs tā īpaši neinteresē. Mūs interesējat jūs kā mākslinieks. Kad sākam stāstīt par savu festivālu, sakām – jā, mums ir pirmizrādes, jā, izrādes parāda piecas reizes un lielākoties pēc tam vairs nespēlē nekad. Tās ir absolūti gaistošas, bet reizē tas ir ļoti, ļoti liels spēks festivālā – tā nedēļas nogale, kad tu atbrauc, redzi spēcīgos mākslinieku uzzibsnījumus, kas tajā konkrētajā vietā ir saslēdzies caur visu situāciju, kurā viņi divas, trīs nedēļas bijuši kopā. Tas uzzibsnī, pagrūž un pazūd. Tas mani uzrunāja – tieši tas pārejošais. Un tā, manuprāt, ir lielākā vērtība.

Tas varbūt ir tāds ļoti ilustratīvs stāsts. Valmierā notiek arī arhitektu vasaras skolas. Vienugad Hanzas laukumā bija uzcelta milzīga pilsēta un visa Valmiera brauca skatīties. Pirmā doma – to vajag atstāt. Uzreiz pieslēdzās dome, būvvalde, visi bija gatavi atstāt. Tiem, kas bija iesaistīti procesā, tas nozīmēja, ka paliks tavs radītais darbs. Kad pārgāja pirmā sajūsma, mēs sākām iztēloties, kā laikapstākļu ietekmē gaišais, skaistais koks kļūs pelēks… Tad arī, iespējams, nostiprinājās doma un Reinis izlēma – nē, obligāti un pēc iespējas ātrāk vajag nojaukt. Lai tas paliek kā ļoti spilgts piedzīvojums un reizē pamudinājums.

Valters. Lasīju interviju ar Baltoscandal kuratoru Prītu Raudu, kurā viņš teica, ka festivālā speciāli ieliek kādu izrādi, kas viņam šķiet ļoti slikta, lai, tā sakot, jauktu skatītājam kārtis.

Festivāls ir pārejošs, tā nevari dzīvot visu mūžu. Bet jebkurš teātra apmeklējums skatītājam būs liels notikums un svētki. Māksliniekam ir jābūt ļoti lielā saiknē ar citiem māksliniekiem. Tas ir notikums konkrētās vietas māksliniekiem vai visas Latvijas māksliniekiem. Ja izvēlies nenākt uz festivālu, tā arī ir tava mākslinieciskā izvēle, kas tā var būt. Bet pamatā tās ir attiecības.

Cik atšķirīga var būt pieeja, kā citi cilvēki redz mākslas darbus, kā tos analizē, ko tu pats meklē, un ka citiem var būt dažādi vērtēšanas kritēriji

Krista. Par izvēli nenākt uz festivālu – kas ir jūsu festivāla skatītāji, cik daudz mākslinieku apmeklē jūsu festivālus? Vai festivāls ir skola māksliniekiem vai tomēr tikai skatītājiem?

Jānis. Esmu kurzemnieks un totāls viensētnieks, mīlu dzīvot pilnībā noslēgti no ārpasaules. Iemesls, kāpēc labprāt dodos uz festivāliem, sevišķi, ja ir iespēja izbraukt ārpus Latvijas, ir – redzēt gan līdzīgi domājošus cilvēkus, gan citādi domājošus cilvēkus, milzīgu dažādību, caur kuru gūstu iedvesmu. Tas ļauj sevi izraut ārā no iekapsulēšanās, provinciālisma, pīļu dīķa, kurā dzīvojies tikai ap sevi. 

Man patīk, ka esi saiknē ar citiem cilvēkiem, ir iespēja apmainīties ar pieredzi. Kādreiz var gadīties, ka skaties izrādi, domā par viņu uzstādīto aktualitāti, un vari būt tik necilvēcīgs un nodomāt: ja tas ir 11 tūkstošu kilometru attālumā no Latvijas, tas vispār mūs neskar, jo tādi dzīvnieki, piemēram, pie mums nedzīvo. Tad tā ir absolūta cilvēcības zaudēšana, kas mums kā māksliniekiem ir absolūti nepieļaujama. Mums jābūt jūtīgiem par visu, kas notiek. Vēl jo vairāk šajā laikmetā. Došanās uz festivālu, kaut vai no Rīgas aizbraucot uz Liepāju, Daugavpili, Valmieru, ir minimums, kā izraut sevi ārā un paskatīties, kas notiek ārpus tava, iespējams, ļoti eleganti un forši sakārtotā pagalmiņa.

Ir vēl vien jautājums, kas droši vien tieši nesaistās ar skolu, – kas ir auditorija un cilvēki, kas nāk. Pēc vairākiem gadiem mums liekas, ka tā ir ļoti šaura cilvēku grupa, kas dodas konkrēti uz mūsu festivālu. Piemēram, nedēļu pirms festivāla ir pilsētas svētki, un ar Reini esam tajos ar savu stendiņu, mēģinām uzrunāt cilvēkus. Redzi simtiem cilvēku un saproti, ka liela daļa no viņiem nav bijusi mūsu festivālā. Tad saproti, ka dzīvo tikai savā pasaulē, cīnoties ar savām lietām.

Krista. Tavs komentārs šajā gadījumā ir pilnīgi leģitīms. Mēs pirms tam lasījām, ka skola jau nav tikai māksliniekiem, tā ir arī skatītājiem. Skaidrs, ka festivāla apmeklētāju loks ir maziņš un attiecīgi mācības, ko mēs savos festivālos īstenojam, sasniedz ļoti mazu auditoriju. Vai mums vajag lielāku auditoriju, vai mēs paliekam pie tā, kas mums ir? Manuprāt, Homo Novus auditorija ir mainījusies. Kā tev liekas, kā un kāpēc tā ir mainījusies?

Gundega. Homo Novus notikusi pietiekami regulāra veidotāju nomaiņa, lai tas atjaunotos. Mainās arī mākslinieku paaudze, ar ko tas strādā. Arī domāšanas paradigma. Skaidrs, ka skaitliski katrs festivāls nesasniedz desmitiem un simtiem tūkstošu, bet cauri desmitgadēm tas pulks jau būs diezgan liels. Vēl man šķiet, ka varbūt nav tik ļoti jāuztraucas par burbuli, jo tas multiplicējas. To pieredzi jau mēs katrs nesam sev līdzi, un mums katram ir tas nākamais loks, ar kuru dalāmies. Man liekas, ka Homo Novus tieši ar piekļūstamības programmām, kas pēdējos gados tiek praktizētas visos līmeņos, ir sasniedzis jaunu auditoriju. Cik ātri šī kopiena ir gatava iesaistīties, piedalīties, strādāt, būt kopā ar festivālu, jo kāds ar viņiem ir sācis sarunu! Un atbildes reakcija ir momentāna.

Maija. Es tikai vēl piebildīšu – tas uzstādījums, ka vienam festivālam jāizdara pilnīgi viss, ir absurds. Tas ir līdzīgi kā attiecībās ar vienu partneri gaidīt, ka viņš nodrošinās visas manas vajadzības, tai skaitā tās, ko agrāk sabiedrībā nodrošināja visa kopiena. Bieži vien no organizācijām vai pasākumiem gaida, ka tie apmierinās visplašākās sabiedrības pilnīgi visas intereses. Bet tas reāli nav iespējams. Man liekas, ka ir svarīgi tieši atļaut katram darīt to, ko viņš dara un grib darīt. Ir okei, ja kāds negrib iesaistīties. Citiem patīk pilsētas svētki, citus interesē teātris.

Valters. Es arī esmu par to, ka vari būt specifisks. Otra lieta – ja ir regulārie skatītāji, kas gatavi paplašināt savas robežas. Uz piedzīvojumiem gatavu skatītāju ir gana daudz. Un tad ir cilvēki, kuri tā kā gribētu iet uz teātri, bet piedāvājums nav līdz galam saprotams. Viņu robežas ir daudz tālākas. Un tad ir festivāli, kuri tuvojas robežām, kas arī ir šiem cilvēkiem nepieciešamais teātris.

Krista. Paldies jums par kopīgu teksta lasīšanu un mācīšanos!