Treniņš demokrātijā
Tēmas ievads
Katrai vasarai pienāk beigas. Un tai neizbēgami seko rudens. Kokiem dzeltē lapas, vēsums ienāk katrā mājā. Un visu kultūras telpu pārņem vairāki festivāli, kā arī lielāki un mazāki kultūras notikumi. Homo Novus, Survival Kit, Baltā nakts, Patriarha rudens, Rīga IFF un Dzejas dienas. Šis gads arvien vairāk atgādina, ka māksla nebūt nevar tikt atdalīta no politikas. Tuvojoties priekšvēlēšanu laikam, politiķi arvien vairāk izvēlas nevis rast kopīgo, likt domstarpības pie malas un strādāt drošākas, demokrātiskākas Latvijas vārdā, bet gan šķelt sabiedrību, pārkāpt pirms diviem gadiem dotos solījumus un vairot arvien lielāku vardarbību un savstarpēju naidu mūsu sabiedrībā.
Šajā numurā publicētajā DAS teātra maģistra programmas un Kunstenfestival direktores Silvijas Botiroli rakstā un režisores Kristas Burānes veidotajā apaļā galda sarunā izskan vairākas tēzes, kas festivālus raksturo kā skolu, kā kolektīvu pieredzi savstarpējas izpratnes treniņam. Festivāli ir platforma sarunām. Tie palīdz testēt ikkatra personīgās, kā arī mūsu kā sabiedrības veidotās robežas. Varbūt tajās palikt ir labi, varbūt – slikti. Bet apziņa par ikviena cilvēka dažādo pasaules redzējumu un nepieciešamību meklēt dialogu ir katras demokrātiskas sabiedrības stūrakmens. Homo Novus, kas šogad svin savu 30. jubileju, ir fundamentāls stūrakmens manai skatītāja, kritiķa, studenta, cilvēka un pilsoņa izglītībai. Tas man ir ļāvis daudz ko uzzināt par sevi, kā arī rast domubiedrus un iepazīt kopienas, kuras vienmēr bijušas līdzās, tomēr to balsis nebija sanācis dzirdēt. Šis ir festivāls, kas man ir mācījis runāt, dzirdēt, ieklausīties un uzklausīt. Un to pašu es varētu teikt par visiem iepriekš minētajiem festivāliem un kultūras notikumiem. Jo dažādāka kultūra, jo vairāk balsu iespējams dzirdēt, jo vairāk apzināmies Latviju ne vien kā homogēnu cilvēku masu, bet kā dažādu personību, dažādu viedokļu un pārliecību kopumu.
Teātra festivāli ir treniņš demokrātijā. Demokrātija nenozīmē visatļautību. Tā nozīmē sava viedokļa izteikšanu, apzinoties, ka ikkatram vārdam un izteiktajai domai ir tālejošas sekas. Tās var iedvesmot rīkoties, sarunāties un iepazīt jaunus cilvēkus. Izteiktie vārdi var arī noslēgt, polarizēt. Pie šādiem secinājumiem var nonākt ikdienā. Tomēr, noslēdzoties savā drošajā burbulī, – diez vai. Burbuļus nepieciešams paplašināt. Ielaist tajos arvien jaunus cilvēkus. Sarunas, kas man bijušas festivālos, pirms, pēc un starp filmām, izrādēm un lasījumiem, liek man pārbaudīt paša iepriekšējos uzstādījumus par tādiem jautājumiem kā – kas ir māksla, kas to padara kvalitatīvu vai baudāmu. Bet ne tikai. Ir arī fundamentālāki jautājumi – kā māksla spēj veicināt un balstīt demokrātiju, kā mākslā ļaut runāt kopienām, kurām iepriekš nav bijusi tāda iespēja, un darīt to saudzīgi, iecietīgi, neuzspiežot savu skatījumu.
Šā numura Tēmā publicētie raksti un sarunas pievēršas festivāliem un to veidošanas stratēģijām no vairākiem skatu punktiem. Kristas Burānes rīkotajā apaļā galda sarunā Valters Sīlis, Maija Pavlova, Jānis Znotiņš un Gundega Laiviņa dalās savā festivālu rīkošanas pieredzē un spriež, kāda nozīme ir festivāla skolām. Kā ar laiku mainās skatītājs un kā festivāls var palīdzēt sākt dialogu dažādiem cilvēkiem. Laine Kristberga pievēršas performances festivāla STARPTELPA kūrēšanas praksei, sniedz ieskatu festivāla tapšanā, kontekstā un nozīmei Latvijas un Baltijas kultūras telpā. Diāna Kondraša sniedz ieskatu šī gada Homo Novus festivāla skolā, bet Andra Rutkēviča analizē pašu festivālu Homo Novus. Ulrika Māliņa reflektē par 10. Valmieras vasaras teātra festivālu. Baņuta Rubess aplūko šā gada Aviņonas teātra festivālu, bet Dita Jonīte analizē Daugavpilī rīkoto Teātra festivālu Nr.4 un festivālu Teātris tuvplānā Liepājā