Viņi rok dziļāk

Šogad jubileju svin divi Latvijas laikmetīgā teātra festivāli: Valmieras vasaras teātra festivālam paliek 10, bet tā «vectētiņam» Homo Novus jau 30. Tas ir brīdis, kad var piesēst un atskatīties uz jau izdarīto, un arī VVTF nav izņēmums – festivāla programma veidota gan kā retrospektīva ar iepriekšējo gadu hītiem (Traktopera, Pagalms atdzīvojas), gan jaundarbiem un studentu darbiem. Kopš pirmā festivāla šis tas mainījies arī Valmieras teātrī – tajā svaigu enerģiju ienesis jauns aktieru kurss, pēc rekonstrukcijas atvērta teātra ēka, iegūta mūsdienīga teātra telpa Kurtuvē. Pieļauju, ka sava nozīme pārmaiņu virzībā ir arī radošajai enerģijai, ko Valmierā katru vasaru uzkurinājis festivāls.

Vienlaikus jubileja ir arī brīdis, kurā sevi arvien uzstājīgāk liek manīt urdoši jautājumi par nākotni un festivāla vadītāja Reiņa Suhanova sarunā ar Satori^[1] ieskanas daži no tiem: par festivāla pēctecību, nepieciešamību pēc pārmaiņām, spēju izvairīties no institucionāla paguruma. Bet par to var domāt rīt – svētdienā festivāls vēl svin un tam ir pamats to darīt.

Man savā pirmajā un pēdējā festivāla dienā šoreiz izdodas iespiest četras izrādes: divus iestudējumus, ko esmu palaidusi garām iepriekšējos gados un divas intriģējošas studentu izrādes. Diena sākas jau 10.00 ar Toma Treiņa Pagalms atdzīvojas no 2019. gada festivāla. Pēc agrās celšanās un divu stundu brauciena uz Valmieru atdzīvojos arī es. Rotaļīgā, asprātīgā objektu teātra izrāde par četriem draugiem – viņus spēlē Matīss Budovskis, Alise Dzene, Rihards Zelezņevs, Emīls Krūmiņš –, kas vecā garāžā grib ierīkot štābiņu, bet tajā atrastās lietas sāk dzīvot savu dzīvi, smīdina, aizkustina un pat uzjundī zināmu sentimentu. Bērni, kas skaļi smejas pirmajās rindās, 2019. gadā, iespējams, nebija pat dzimuši, bet tālaika sīkie, iespējams, jau ir tie nopietnie, skeptiskie pusaudži pēdējās rindās. Lai vai kā, pati izrāde nemaz nav novecojusi un, šķiet, dod arī vērtīgu ceļa norādi festivāla nākamajam cēlienam – lai radītu ko jaunu, ne vienmēr jāizmet vecais. Vēlu festivālam arī turpmāk saglabāt kvalitātes, kas koncentrētas šajā izrādē: sirsnību, dauzonību, spēju ar teātri atdzīvināt lietas un vietas, ko ikdienas skrējienā vairs nepamanām.

Lai radītu ko jaunu, ne vienmēr jāizmet vecais

Diena iekarst, bet no tveices ļauj paglābties Kārļa Krūmiņa un LKA 4. kursa aktiermeistarības studentu diplomdarba izrāde Sapņotāji Valmieras teātra Jaunajā zālē. Lai gan ir studentu izrāde, tā jau novērtēta ar Spēlmaņu nakts balvas nomināciju kā viena no gada labākajiem mazās formas iestudējumiem. Delartiskās komēdijas žanrā veidotā izrāde apspēlē no latviešu pasakām labi pazīstamo, kultūrā ceļojošo sižetu par tēvu un trīs dēliem, no kuriem divi ir gudri, bet trešais – muļķītis. Šajā versijā tēva vietā ir vientuļā māte, kuras «karaļvalsts» ir viņas beķereja, vecākie dēli arvien dzīvo uz mammas rēķina, bet tīko pārņemt viņas biznesu, bet jaunākais staigā apkārt, spēlēdams kokli un deklamēdams tautasdziesmas. Kārlis Krūmiņš kopā ar jaunajiem aktieriem pārliecinoši atdzīvina delartiskās komēdijas principus ne tikai formā (maskas, pārspīlējums un groteska aktierspēlē, fiziskums un jēli joki), bet arī jēgā – Sapņotāji ir tik smieklīgi, jo tajās izspēlētie sižeti, tipāži un sociālās parādības aizņemtas no mūsdienu Latvijas realitātes: etniskās spriedzes, turbolatviskuma, viltus garīguma un stereotipiskām dzimumu lomām. Gudrs bijis Krūmiņa lēmums šo izrādi taisīt kopā tieši ar studentiem – delartiskā komēdija pieprasa ne tikai profesionālās iemaņas, kas Elmāra Seņkova kursa studentiem neapšaubāmi piemīt, bet arī veiklību, zināmu devu bezbailības un nekaunības, vēlmi izaicināt un (labā nozīmē) izrādīties, un daudz, daudz enerģijas. Tas viss šajā izrādē ir. Sapņotāji ir ne tikai trāpīga sociālā satīra, bet arī vienkārši ļoti laba komēdija – un tas jau ir daudz.

Dienu turpinu pavisam citas toņkārtas izrādē. Martas Grantiņas scenogrāfijas diplomdarba izrāde Saulessargs nesargā sauli notiek pludmales volejbola laukumā blakus krāčainam Gaujas posmam. Ir dedzinoši karsts, bet smiltis, saule, šalkoņa blakus veido izrādes atmosfēru un liecina par nobriedušu jaunās mākslinieces pieeju teātra telpai, kur apkārtne kļūst par tās organisku daļu, nevis fonu. Grantiņa ir arī vienīgā izpildītāja un izrāde ir caur un cauri autordarbs, turklāt, kā šķiet, ļoti personisks. Spēles laukums pirmajā acu uzmetienā atgādina bērnu pamestu smilšu kasti, kur mētājas atstātās rotaļlietas. Biezā aizsargtērpā ģērbtā māksliniece aicina skatītājus ienākt izrādes telpā cauri milzu zivs žoklim, pirms tam «pārbaudot» katra somu. Grantiņa telpu izveido ne tikai fiziski, bet arī simboliski – tā ir iekšējā pasaulē, kur darbojas citas likumsakarības. Tikai pēc brīža saprotu, ka savādie objekti visapkārt ir atpazīstami, bet nedaudz… nepareizi. Eiro monēta ir nevis apaļa, bet kvadrātveida, plombīra bumbas sakrautas uz vafeles konusa smailā gala, sniegavīram burkāns ir ne tikai deguna vietā, bet sadurstīts viscaur – kā ezim. Bet tas nekas, jo mēs esam liecinieki pasaules sakārtošanai – kaktusiem izaug lapas, no asšķautņainiem apelsīniem tek garda sula, sniegavīrs-ezis nomet savas adatas. Grantiņa spēlējas ar nosacītiem, asociatīviem tēliem – gan vizuāliem, gan valodiskiem, kuru poētiku veido pretstati: maigums un asums, ievainojamība un nocietināšanās, drošība un apdraudējums, atvērtība un paslēpšanās. Stāstu, ko šī poētika veido, katrs var izlobīt pats. Man tas šķiet kā rituāls mēģinājums dziedināt sevi un atjaunot drošības, kopības sajūtu arvien nedrošākā, pretrunu pilnā pasaulē.

Google Maps mani aizved neceļos un, lai tiktu līdz improvizētajai būvbedrei, kur notiek Andra Kalnozola Traktopera, brienu cauri akmeņainai, saules izdedzinātai pļavai. Traktopera pirmizrādei piedzīvoja jau 2017. gada festivālā, bet nebiju to vēl redzējusi. Zinot, ka izrādē galvenajā lomā ir traktori un noticot lietišķajai anotācijai, kas sola «asprātīgu un muzikālu izklaidi visai ģimenei», gaidu vienkārši labu bērnu izrādi, bet Traktopera mani pārsteidz. Kamēr mazie skatītāji (un, ko tur izlikties, arī lielie) var apbrīnot četru traktoru horeogrāfiju, pieaugušajiem izrāde piedāvā teju eksistenciālu, poētisku kompozīciju par cilvēka pūliņiem atstāt savu nospiedumu lielajā pasaulē. Vajadzēja jau nojaust – izrādes autors un režisors Andris Kalnozols ir «mazo cilvēku» stāstu meistars. Pārlaicīgu noskaņu veido arī Toma Auniņa ambientā mūzika un Andra Eglīša šķietami vienkāršā, bet monumentālā un emocionāli iedarbīgā scenogrāfija – zemes kalns, uz kura Riharda Zeļezņeva nopietnais celtnieks cenšas īstenot neizpildāmu uzdevumu, ko viņam pasūtījis Matīsa Budovska jaunbagātnieks: uzcelt māju bez sienām, logiem un durvīm. Aizdomājos tiktāl, ka abu attiecību dinamikā pat sāku saskatīt līdzību ar episko, Oskaram nominēto amerikāņu drāmu Brutālists. Varbūt pārspīlēti, bet skaidrs ir tas, ka Traktopera nudien rok dziļāk, nekā pirmajā acu uzmetienā varētu šķist.

Pēc izrādes skrienu uz pirmspēdējo vilcienu, kas negaidīti sniedz ilgi gaidīto atvēsinājumu. Smeldz saules apdedzinātie pleci, pudelē palicis viens ūdens malks, uz perona drūzmējas cilvēki dažādās sarkanuma pakāpēs, bet visi kā viens saguruši. Man šis festivāls ir beidzies, bet zinu, ka izrādes vakarā turpinās un ir žēl braukt prom. Kā jau pēc svētkiem.