Mīlestības meklējumi

Beidzamā laikā Latvijas teātra ainavā ar formas un spēles ziņā laikmetīgu teātri konkurē klasiski, reālpsiholoģiski teātra iestudējumi. Skatītāji, šķiet, pēc tiem bija sailgojušies. Šajā līdzās pastāvēšanā jūtama veselīga spriedze, bet, jo vairāk virzienu, jo bagātāks teātris. Mani, kā tūlīt jau scenogrāfijas nodaļu absolvējošu (lasīt – kā primāri vizuāli domājošu) jauno mākslinieci, interesē novitāte, spēcīga vizualitāte, pārsteidzoši risinājumi. Scenogrāfija un kostīmu māksla izrādes tapšanā ir vienlīdz svarīga kā citi teātra mākslas virzieni, piemēram, dramaturģija. Šīs mākslinieciskās prasmes palīdz attīstīt skola – Latvijas Mākslas akadēmija –, kas audzina patstāvīgus māksliniekus, kuriem jāpārzina pasaules mākslas tirgus aktualitātes, kā arī jāseko līdzi tendencēm vizuālajā mākslā kopumā, lai izvairītos no dekoratīvas skatuves noformēšanas. Taču jāatzīst, ka ļoti spēcīgu emocionālu līdzpārdzīvojumu var sniegt arī izrādes, kuru telpai un kostīmiem ir praktiskāka nozīme, – tā ir gaumes lieta. Gluži kā lielākajā daļā Eiropas valstu līdzās pastāv nacionālie un laikmetīgie mākslas muzeji, tā arī teātrī jāatrod vieta dažādiem šīs mākslas virzieniem: klasiskiem, laikmetīgiem un postdramatiskiem iestudējumiem. Īpaši tāpēc, ka izcilas izrādes pamatā nav atsevišķu komandas locekļu darbs. Svarīgs ir veids, kā tie savienojas, lai radītu kopīgu vēstījumu.

Pētera Krilova Ilgu tramvajs apliecina režisora bagāto pieredzi gan darbā ar aktieriem, gan saskarē ar amerikāņu literatūru – šis ir septītais amerikāņu autora darbs, ko viņš iestudē (Krilovs strādājis ar Viljama Folknera, Henrija Džeimsa, Džeroma Deivida Selindžera, Džona Steinbeka un Kurta Vonnegūta darbiem). Režisora radošā pieredze aptver iestudējumus teju visos Latvijas teātros, vairāku filmu režiju (2024. gadā Krilovs saņēma Lielo Kristapu par Mūža ieguldījumu kinomākslā). Viņš bijis viens no Latvijas Jaunā teātra institūta un Laikmetīgā teātra festivāla Homo Novus dibinātājiem. Krilovs bija un turpina būt fundamentāla personība Latvijas teātra, kino un aktiermākslas pedagoģijas ainavā. Režisora darbus raksturo refleksija par sabiedrību, dzīves jēgu un pasauli, kurā dzīvojam.

Ilgu tramvajs ir Tenesija Viljamsa slavenākā luga, kura diemžēl vēl aizvien ir visnotaļ aktuāla. Tas ir piesātināts un traģisks darbs. Ar citiem iestudējumiem Latvijas teātros nevaru salīdzināt, jo to tapšanas laikā biju par jaunu. Tomēr spēcīgu iespaidu atstājusi kinorežisora Elijas Kazana 1951. gada filma. Krilova versija ir uzticīga lugas tekstam, un Nacionālā teātra Jaunās zāles pietuvinājumā režisors uzmanīgi preparē katru ainu, ļaujot lugas traģikai piezagties nemanot un iedarboties klusībā. Fiziska vardarbība attiecībās, atriebības vadīta izvarošana, manipulācija, mazgadīgo pavešana, garīgās saslimšanas – tēmas aizskar cilvēka dabas tumšākos nostūrus. Izrādē gan iemirdzas arī daži komēdijas elementi, kas to padara vēl dzīvāku. Ironiski, ka tramvaja pietura, kurā Blanša izkāpj, lai dotos pie māsas, ir Elizejas lauki, kas sengrieķu mitoloģijā simbolizē mūžīgo paradīzi. Tā paredzēta tikai varoņiem, svētītajiem mirušajiem un tiem, kas dzīvojuši taisnīgu dzīvi. Šī nav vienīgā vārdu spēle, tādu patiesībā lugas tekstā ir daudz, piemēram, Ilgu tramvajs angliski pazīstams ar nosaukumu A Streetcar named Desire jeb Tramvajs vārdā «Iekāre». Blanšas vārds tulkojumā  no franču valodas nozīmē «balts» (to varētu saistīt ar nevainību un šķīstību), tātad veido pretstatu ar viņas raksturu. Stella latīniski ir «zvaigzne», un māsas dzīvē viņas klātbūtne patiesi ir kā pēdējais gaismas stars.

Lugā atklājas sadursme starp divām pasaulēm. Aristokrātiskā Amerika, ko pārstāv Blanša, riet, un tās vietā aust strādnieku šķiras pasaule, jaunā iespēju zeme, ko reprezentē Stenlijs. Šajā pasaulē katram ar zobiem un nagiem jāspēj izcīnīt savu vietu. 

Jēkaba Reiņa Stenlijs ir mērķtiecīgs, instinktu vadīts, prasts, pat brutāls vīrietis, kurš nav pieradis zaudēt. Ja salīdzinām ar Marlona Brando interpretāciju, Reiņa Kovaļskis ir pragmatiskāks un tiešāks. Zigmunds Freids rakstījis, ka galvenie cilvēka instinktīvie dzinējspēki ir agresija un sekss, – Stenlija gadījumā tieši tā tas arī ir. Viņu virza vēlme dzīvot, baudīt, just. 

Savukārt Maijas Doveikas Blanša ir tikpat ietiepīga, pašpārliecināta un manipulatīva, taču sirdī trausla sieviete. Doveikai loma ļoti piestāv, un viņa ar tās dziļumu meistarīgi tiek galā; nav iespējams uzminēt, kas notiek Blanšas prātā – kurā brīdī viņa manipulē ar māsu un māsas vīru, kurā patiesi ilgojas pēc mīlestības. Aktrise darbojas organiski, patiesi sekojot visiem Blanšas prāta «amerikāņu kalniņiem», kuru galapunktā gaida vājprāts. Abu varoņu cīņu par varu ir ļoti interesanti vērot, jo spēku samērs ir līdzvērtīgs. Vērtībās viņi ir pretpoli, taču raksturos ir daudz līdzīgā. 

Tikpat labi Stellas lomā ir iejutusies Jana Ļisova. Viņas varonei izdevies pielāgoties jaunajai pasaulei, nezaudējot empātiju un mīlestību, taču nākas ciest no Stenlija smagās rokas, un tik stipra, lai parūpētos par sevi, viņa tomēr nav. Ja jau arī kaimiņu sievietes vīri sit, tad jau tas nav nekas īpašs. Un Stenlijs taču pāridarījumu nožēlo un atvainojas? Vai ne? 

Kristīnes Abikas iekārtotā vide, Kovaļsku dzīvoklis, veido neuzkrītošu spēles laukumu, kas ļauj spīdēt aktieriem. Dzīvoklī vienīgā privātā telpa ir duškabīne, kurā aktrises var veikli pārģērbties, kad nepieciešams. Tāda kā saliņa, kas dzīvokļa vidū pilda oāzes funkciju, bet beigās kļūst arī par vietu, kur Stenlijs izvaro Blanšu, fiziski šķērsojot iepriekš iezīmētā privātuma robežu. Kā programmiņā norādīts, lugas darbība risinās Vieux Carre, Ņūorleānas franču rajonā, pagājušā gadsimta vidū. Kostīmi palīdz ieraudzīt dažādo estētiku, kādā māsas dzīvo, – Doveika ne tikai spēlē citādi, viņa arī izskatās kā no pavisam citas realitātes. Dārgas vakarkleitas, kažokādas, mežģīņu naktskrekli… Arī krāsas izvēlētas zīmīgi, Blanšas garderobē dominē baltais un sarkanais. Pēdējā saikne jeb viss, kas palicis pāri no bērnības Skaistā sapņa, mājas, kurā viņas ar Stellu uzauga. Lienītes Slišānes gaismās veidojas skaistas mizanscēnas, kas rada kinematogrāfisku efektu, iespējams, uzsverot režisora pieredzi kino nozarē. Nelielajā zālē, kurā skatītāju rindas ieskauj aktierus no divām pusēm, šo smalko darbu iespējams ieraudzīt un novērtēt. Izrādes muzikālā noformējuma autors Aleksandrs Tomass Matjussons, kurš izrādē attēlo Pablo, spēlē klavieres un piedalās Stenlija pokera vakarā. Izvēlētie džeza skaņdarbi savienojumā ar  pārējiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem rada precīzu atmosfēru, kas atbilst režisora uzstādījumam.

Krilova un horeogrāfa Dmitrija Gaitjukeviča vadībā aktieri spējuši sasniegt augstu līmeni lomu atveidē, atrodot īsto stāju, kustības, ķermeņa psihofiziku, kas stiprina un balsta lomas psiholoģiju. Režisors uzsver, ka lugas 11 ainās nav epizodes bez mīlestības apliecinājuma. Stenlija un Stellas laulība ir kaisles pilna, tomēr to pavada vardarbība. Stenlijs Stellu ļoti mīl, taču arī viņu pavada pagātnes rēgi, piedzīvotais karš. Tas viņa eksplozīvajā personībā atbrīvojis tumšu agresiju. Blanšas romantizētā mīlestības meklēšana spēcīgi kontrastē ar māsu, kurai mīlestība ir izmisīgi nepieciešama kā patvērums un apstiprinājums viņas vērtībai. Finālā viņa saka: «Es vienmēr esmu bijusi atkarīga no svešinieku laipnības,» uzsverot, cik destruktīvi šie meklējumi galu galā ir izrādījušies. Viņas dziļā vientulība un personības daudzslāņainība modina līdzjūtību. Rodas iespaids, ka pirms dzīves smagajiem pārbaudījumiem viņa bijusi maiga un jūtīga, bet sabiedrības dēļ nācies uzaudzēt biezo aizsargslāni. Tādu, kurā viņa melo, bet dara to, lai izdzīvotu. Kļūst skaidrs, ka tieši par to ir izrāde. Patiesībā katrs no varoņiem veidots ārkārtīgi komplicēti. Tāpēc visas 3 stundas un 40 minūtes attieksme mainās no nosodījuma uz izpratni un atkal atpakaļ. Īpaši pašlaik, kad pasaule ir kļuvusi ārkārtīgi daudzveidīga, jāmācās pieņemt citādo. Vērtību sistēmas var būt dažādas, tomēr tiesības dzīvot ir ikvienam.