Es netērēšu savu laiku

Režisoru portreta neatņema­ma sastāvdaļa ir saruna ar līdzgaitnieku. Ar kuru ir daudzkārt strādāts plecu pie pleca, apēsts slavenais «sāls puds», un nav nekādas nepie­ciešamības «ieskrieties», pie­lāgoties sarunas biedram. Tāpēc Mārtiņa Eihes iz­taujāšanai izvēlējāmies Valmieras teātra aktieri Aigaru Apini. Viņi abi ir ne vien strādājuši pie vai­rāk nekā desmit izrādēm, bet arī kopā studējuši savulaik Liepājas teātrim domātajā Kultūras aka­dēmijas apvienotajā aktieru un režisoru kursā.

Redakcija.

Aigars Apinis. Kā vairāk nekā 20 gadu laikā ir vai nav mainījusies tava izpratne par to, kāda jē­ga ir teātrim?

Mārtiņš Eihe. Man vienmēr ir bijis skaidrs, ka teātrī jau jēga nav jāmeklē. Teātris vienmēr ir bi­jis mana… Es nevaru teikt – vieta, kur aizmukt… Teātris nav nekas reāls, teātris neko neiespaido, teātris neko nevar mainīt. Tas var iekustināt pro­cesus, bet tikai tad, ja cilvēki tam ir gatavi. Es ne­domāju, ka kultūra sagatavo cilvēkus kaut kādām revolūcijām, izmaiņām, vēl kaut kam.

Aigars. Kāpēc tad vajadzīga kultūra?

Mārtiņš. Kultūra ir pārtikušas sabiedrības prieciņš. Ārpus pārtikušas sabiedrības tā ir lietiš­ķā māksla, kur tu vienkārši ikdienišķām lietām piešķir skaistumu. Nu, tu vari izgrebt karoti pa­rasti un tu vari izgrebt karoti ar rakstiem. Bet tā ir karote. Tai ir ļoti konkrēts pielietojums. Tu taisi keramiku, ko lietosi ikdienā. Un pārtikušā sa­biedrībā mēs šīm lietām sākam piešķirt citu no­zīmi. Skaidrs, ka teātris var tikt izmantots kaut kādu mērķu sasniegšanai, kaut kāda stāsta veidošanai vai naratīva maiņai. Bet teātris sa­sniedz ļoti mazu auditoriju, līdz ar to tas nav ie­darbīgs, daudz noderīgāks ir kino.

Aigars. Ja tev būtu jāatceras pirmā izrāde, ko tu taisīji?

Mārtiņš. Noslēpumainās variācijas un Zilā, abas Liepājā, viena aiz otras.

Aigars. Vai tu atceries, ko tu teici aktieriem, kāpēc tu taisi tieši šo darbu?

Mārtiņš. Mēs Zilo ļoti daudz pārtaisījām, tur lielākā daļa dialogu tika pārvērsta par monolo­giem, jo mēs izvēlējāmies, ka tas ir atstāsts par satikšanos Gagrā, un tie, kas ir palikuši dzīvi, at­stāsta katrs no sava skatupunkta. Mēs lasījām lu­gu, tad aktieri rakstīja tādus kā atstāstiņus kon­krētajām ainām un dažas vietas mēs izspēlējām dialogos, kur bija iesaistīts Juris. Jo viņš nevar stāstīt, manā interpretācijā viņš bija miris. Viņš var būt tikai šeit un tagad, pārējo atmiņās. Man bija svarīgi to izrādi uztaisīt, tāpēc ka tā saistījās ar manas dzīves traģisku pieredzi, kad desmit ga­du vecumā es pazaudēju draugu, kurš gāja bojā avārijā. Viņam uzskrēja virsū piedzēries milicis ar motociklu, viņš gāja metru aiz manis. Un tā ir lie­ta, par kuru es dzīvē domāju katru dienu. Arī šo­brīd, es pie tās atgriežos. Un man bija svarīgi šajā gadījumā paskatīties no slepkavas puses. Jo Juris jau sevi uzskata par slepkavu.

Aigars. Tu pēc tam esi turpinājis tā paša ie­mesla pēc taisīt vēl kādu izrādi?

Mārtiņš. Visās izrādēs kāds nomirst. Tas ir tāds, jā, gandrīz vienmēr klātesošs jautājums. Nāve ir tāda… mani arī ļoti fascinē mūsu bailes no tās. Tāpēc man arī ir interesanti par to regulāri runāt, domāt, skatīties. Jo mēs jau esam to noslē­puši. Cilvēki pārsvarā mirst slimnīcās, pansionā­tos, nu, ja mēs par vecumu runājam.

Mēs pat neredzam, kā tā gaļa, kas nonāk pie mums uz galda, mirst. Tā ir gaļa.

Aigars. Tu to neasociē ar dzīvnieku.

Mārtiņš. Ar dzīvības pazaudēšanu. Bet man liekas arī, ka situācijas, teiksim, Nāves ēnā vai vēl kādā izrādē, tās ir ļoti galējas un par tām ir inte­resanti runāt. Ļoti grūti runāt par ikdienišķu si­tuāciju, lai tas būtu interesanti skatītājam. Vai arī aktieriem. Nezinu gandrīz nevienu labu piemē­ru, ja runājam par ikdienišķām situācijām. Tās jau visas ir izkāpinātas, lai to būtu interesanti spēlēt.

Atnāca mājās, uztaisīja kafiju, nesastrīdējās ar sievu, nesabļāva uz bērnu, paskatījās seriālu un futeni un aizgāja gulēt.

Aigars. Tie mazie prieciņi.

Mārtiņš. Jā, bet tos jau nav interesanti skatī­ties.

Aigars. Kad tu taisi izrādi, tu domā par to, vai to būs interesanti skatīties?

Mārtiņš. Es jau pats parasti izrādi skatos vairākas reizes, tad lai man arī pašam būtu inte­resanti.

Aigars. Tu sāc taisīt izrādi, izvēlies materiā­lu – tev ir iespēja uztaisīt tūkstošiem lugu vai ro­mānu, bet tu izvēlies tieši šo. Vai tas ir apzināti, vai tā vienkārši notiek?

Mārtiņš. Ir reizes, kad izvēlies, un reizes, kad teātris piedāvā. Tādu gadījumu ir vairāk. Ir kaut kādas idejas, ar kurām staigā ļoti ilgi. Manu māsu es gaidīju divus gadus, lai varētu dabūt tādu ak­trišu salikumu. Skaidrs, ka var apzināti taisīt ak­tuālu teātri, bet ļoti bieži jau teātris runā par tē­mām, kurām konkrētais laika ietvars nav tik sva­rīgs. Tas, kāpēc varam ļoti ilgi iestudēt labu dra­maturģiju, saistīts ar to, ka tā runā par visiem labi saprotamām situācijām, tikai saasinātākā veidā – mīlestība, naids, kaislība. Tad ir jautājums, kāpēc tev tas ir aktuāli kā režisoram. Tu jau arī visdrīzāk taisīji One Hundred tāpēc, ka negribēji, lai uz Val­mieras teātra simtgadi taisa koncertu.

Nāve ir tāda… mani arī ļoti fascinē mūsu bailes no tās

Aigars. Jā, man radās ideja par ceļojošo tru­pu, kas apceļo pasauli un meklē tādus jocīgos te­ātrus, kuriem ir simt gadu. Bet man svarīgāk īste­nībā bija, ka jaunie aktieri izmaļas cauri vēsturei un kaut kas viņiem no tā pielīp.

Mārtiņš. Ja tu esi labs aktieris, tu vienā brīdī nogursti no tās regulārās spēlēšanas. Tev vajag iz­maiņas. Un tuvākais ir taisīt izrādi. Nē?

Aigars. Nē. Man ir apnicis spēlēt izrādes, teiksim, pēc septītās izrādes es atslēdzos, bet nav arī super uguns iekšā, lai gribētu atkal iet un tai­sīt kaut ko, un domāt. Tas jau ir labu laiku, jā. Bet, man liekas, baigi interesanti ir tas, ko dara Jānis Znotiņš, kurš taisa izrādes speciāli mērķauditori­jai un noskaidro, kāda tā ir. Viņš uzzina, ka mērķ­auditorija ir tādi hormoni, tik gadu un tādas vēl­mes, un tad taisa izrādi auditorijai.

Mārtiņš. Kad mēs mācījāmies pie Ķimeles re­žiju, viņa teica: tev ir ļoti skaidri jāzina, kam tu taisi. Vai taisi sev, vai taisi balvai, vai konkrētai auditorijai, vai lai nopelnītu naudu. Un neviens no šiem variantiem nav slikts, tie visi var sakrist pie kaut kādiem labiem apstākļiem. Bet tev pa­šam ir jāapzinās.

Jo viena lieta, ko nedrīkst pazaudēt, ir tas, ka, vienalga, režija, aktiermeistarība, scenogrāfija, viss teātris kopumā, – tā ir profesija. Un profesija ir amata prasmes, ko tu vari dažādi pielietot. Un no tā nav jākaunas, ja tu skaidri apzinies. Man, piemēram, pirmās lielās skatuves bija pasākumi. Narvesen jubileja, tikko mēs akadēmiju pabei­dzām, bija mana pirmā reālā iespēja strādāt ar video uz skatuves. Dailes teātra lielā skatuve un video, pirms 25 gadiem. Man neviens teātris ne­dotu tādus resursus, kādus iedeva Narvesen. Ne­zinu, kā viņiem tas pasākums patika, bet man tas bija ļoti labs treniņš. Es nekad neesmu kautrējies darīt kaut ko pilnīgi citu. Dabūju Spēlmaņu nakts balvu un pēc tam vasarā braucu pie krusttēva un izvadāju pa veikaliem produkciju, jo man nebija darba, nebija naudas. Tu vienkārši dari darbu. Bet skaidrs, ka daudz interesantāk ir, ja ir telpa un laiks, kad vari domāt un vienkārši darīt. Kur bieži vien nav pat svarīgs rezultāts. Kaut gan mūsdienās rezultāts visur ir svarīgs.

Aigars. Laiks tieši pēc akadēmijas un tagad – kā domāšanu, darīšanu, procesu ir ietekmējusi nauda?

Mārtiņš. Es nedomāju, ka nauda kaut ko ir ietekmējusi. Man tagad ir Liepājā jauniestudē­jums, lielā zāle, bet es vairs negribu lielās zāles, gribu atpakaļ uz pavisam mazajām telpām, di­viem trim aktieriem, bez aktieriem, nu, tā kā…

Aigars. Kāpēc?

Mārtiņš. Man liekas, tas ir daudz iedarbīgāk. Lielā zāle aizsniedz lielāku publikas skaitu, ar di­vām izrādēm Dailes teātrī esmu sasniedzis vairāk skatītāju nekā ar pārējām izrādēm visas karjeras laikā kopā, rupji rēķinot. Bet es jau diezgan apzi­nāti visu laiku esmu izvairījies no lielās zāles. Ta­gad ir kaut kāds posmiņš, kurā man ir interesanti pamēģināt.

Nu, Valmieras Lielā zāle arī nav lielā, bet vidē­jā zāle, ja salīdzina ar Nacionālo vai Daili, tie ir citi noteikumi. Mums Leļļu teātrī lielā zāle būtībā ir mazā zāle.

Aigars. Par naudu – jautājums tādā ziņā, ka divtūkstošajos gados tev ir mazāk iespēju un līdz ar to arī radoši tu daudz citādāk domā. Tagad ir iespējas un nauda arī ir svarīgs aspekts tāpēc, ka tā parāda, vai tu kā režisors ar savu izrādi taisi ka­si vai nē.

Mārtiņš. Tas ir cits jautājums. Es vienmēr sa­ku jaunajiem māksliniekiem, kas ienāk teātrī: jums reāli ir divas iespējas lielajos teātros – un tā tas ir bijis vienmēr – vai nu pa tām divām izrā­dēm uztaisi sev vārdu, vai viss. Izņemot, ja tevi paņem štatā, kas notiek aizvien retāk. Man lie­kas, ka Valmiera ir vienīgais teātris, kurā ir vismaz divi štata režisori. Un tas ir tavs handikaps, ja esi štatā. Bet, ja neesi, tad tev ir dotas divas iespējas.

Tādā ziņā tas ir saistīts ar naudu, jo teātri pel­na apmēram pusi paši, līdz kādiem 60 procen­tiem tur varbūt dotācija aiziet, citiem teātriem līdz 55. Vienas lielās zāles izmaksas ir līdz 200 tūkstošiem lielajos teātros. Tā ir milzīga nauda, un skaidrs, ka tas rada stresu. Un vienlaikus mēs esam ļoti priviliģētā stāvoklī, ka mēs varam to darīt. Nauda – tā ir daudz skarbāka par ideoloģiju. Tāpēc tie teātri, kuriem ir mazās zāles, ir priviliģētā stāvoklī, jo viņi tur var atļauties darīt to, ko viņiem gribas darīt. Kad mēs Dailē Kamer­zālē taisījām Manu māsu, tad diezgan skaidri ti­ka pateikts, ka direkciju neuztrauc, vai būs labi vai slikti, jo pilnīgi neko neizteica tā nauda. Un vienlaikus tur biji brīvs, un tur bija interesantāki darbi, Regnāram Aija. Bet Lielajā zālē tie notei­kumi – tu nevari… Tādi brīnumi kā Rotkho, ļoti reti kad var notikt, kur tu vari uzbliezt kaut ko tā­du, kas iet pa riņķi. Vai arī jābūt nenormāli spēcī­gai, es nezinu, ideoloģijai apakšā tam, ko tu dari, un spēkam to iznest cauri.

Šobrīd, man liekas interesanti tas, ka katrā teātrī ir pilnīgi atšķirīgs vadības modelis. Un mēs kādu piecu, sešu, desmit gadu laikā redzēsim, kā tas darbojas. Kādas tam būs sekas, kāda tam būs attīstība.

Aigars. Tu esi direktors teātrī – kāds ir per­fekts modelis?

Mārtiņš. Es domāju, ka nav tāda perfekta modeļa. Tāpēc jau tie teātri tik dažādi var pastā­vēt.

Aigars. Tev liekas, ka Latvijā ir dažāds teātris?

Mārtiņš. Nē, teātris ir vienāds, mēs, režisori, rotējam pa visiem teātriem. Labi, mēs nerunā­jam par Ģertrūdes ielas teātri, kurš ir pilnīgi at­šķirīgs, izdara ļoti noteiktas mākslinieciskas izvē­les. Vai Dirty Deal Teatro, kuram bija ļoti spēcīgs uzstādījums, piemēram, nekad neiestudēt lugas, kas ir uzrakstītas kaut kad.

Aigars. Tev liekas, ka režisori ir tie, kas padara izrādes vienādas?

Mārtiņš. Nu, kā – ja es braucu uz visiem teāt­riem, es jau neiestudēju savādāk.

Aigars. Bet aktieri katrā vietā ir pilnīgi dažādi, pilnīgi citādāki.

Mārtiņš. Nu nav, aktieriem arī ir trīs pedago­gi, un viņu studenti ir pa visiem teātriem. Aktie­riem atšķirības ir paaudzēs, to gan var redzēt. Ta­jās mainās gan domāšanas veids, gan mazliet spēlēšanas maniere, ar katru nākamo paaudzi tā paliek dokumentālāka. Bet vienlaikus labi aktie­ri – viņi jau visi, ja teātris pareizi veidojas, viņi vi­si… nevar teikt, izlīdzinās, bet viņi kaut kādā ziņā atrod kopējo veidu, kā spēlēt. Bet tas ir šausmīgi sarežģīts process, ar to ir apzināti jāstrādā.

Aigars. Režisoram?

Mārtiņš. Mākslinieciskajam vadītājam. Reži­soram vienas izrādes ietvaros. Es savās izrādēs to ļoti skaidri redzu. Tas posms, kurā strādājam līdz pirmizrādei, tad pirmizrāde, un ja aizeju pēc kaut kāda laika… Man patīk, kā izrādes attīstās, man nav vajadzības, lai viss paliek, kā uzlikām. Bet viena lieta, kas man nepatīk, – ja aktieri at­griežas pie tā, kas ir viņu ierastākais eksistences veids uz skatuves. Mēs esam vienojušies, sabūvē­juši mēģinājumu procesa gaitā visiem līdzīgu ek­sistences veidu, bet ar laiku aktieris atgriežas at­pakaļ. Nu, jā, bet tā ir repertuāra teātra īpatnība. Mums jau, rupji runājot, ir tikai viens autorteāt­ris, JRT, viņu deleģējumā ir ierakstīts – attīstīt Alv­ja Hermaņa rokrakstu, kas automātiski nozīmē, ka viss teātra dziļākajā būtībā strādā viena reži­sora rokrakstā. Mēs te nerunājam par kvalitātēm, mēs te runājam par principiem. Visos citos teāt­ros ir savādāk. Dailē var redzēt, ka teātris strādā, lai veidotos kopējais ansambļa rokraksts, bet šo­brīd tas veids, kādā viņi spēlē, ir stipri raibāks ne­kā pirms desmit gadiem. Par Liepāju – redzēs septembrī, tā pa īstam sapratīs. Par Nacionālo grūti pateikt, man liekas, ka tur ir vissarežģītākā situācija.

Mēs, piemēram, Leļļu teātra sakarā runājam par jaunu fiziskā un objektu teātra aktierkursu, un tā centrālā īpatnība būs milzīgs uzsvars uz kustību. Mēs runājāmies ar iespējamo pasnie­dzēju: ja panāc ķermenī kustību plūdumu kā cī­ņu sportā, tādu kā aikido, un pēc tam to dabū iekšā leļļu ansamblī, tad viss ansamblis arī kustas līdzvērtīgi. Līdzīgi ir arī ar aktiermeistarību, jāda­bū tas vienotais eksistences veids. Un to režisors saka aktierim priekšā, tāpēc ka viņš neredz sevi no malas. Un, protams, ka mēs izvēlamies kon­krētu aktieri konkrētam tēlam, jo zinām, ka viņš to var nospēlēt. Nevis dodam uzdevumu nospē­lēt kaut ko citu. Bet tas ir tas naudas spiediens, galā jābūt rezultātam. Jā, ar Evitu [Ašeradenu] esam runājuši, ka šiten spēlēs tas aktieris, iespē­jams, tas nebūs labi, bet viņam to vajag izdarīt, lai viņš varētu tikt tālāk.

Tas uzstādījums jaunajiem aktieriem, manu­prāt, ir ļoti labs, kad viņiem katram sezonā tiek atrasta vismaz viena nozīmīga loma. Un nav sva­rīgi, kā viņš nospēlēs. Jo paiet pieci seši gadi, ka­mēr uztrenē muskuļus pa īstam. Sākumu nobliež uz jaunības enerģijas, bet lai turpinātu… Un te mēs atkal atgriežamies pie tā, ka, jo lielāks finan­siālais ieguldījums, jo precīzāku rezultātu sagai­da.

Aigars. No kā tu visvairāk sākumā baidījies, kad sāki strādāt ar aktieri? Un vai šajā darbā kaut kas ir mainījies pēc 20 gadiem?

Runājam par jaunu fiziskā un objektu teātra aktierkursu, un tā centrālā īpatnība būs milzīgs uzsvars uz kustību

Mārtiņš. Es teiktu, ka vienīgā lieta, kas, iespē­jams, ir mazliet pamainījusies – ja tu manī ne­klausies, es netērēšu savu laiku. Es uztaisīšu kaut kādu rāmīti, kurā tu vari dzīvoties, kurā varēs re­dzēt, ka es savu darbiņu esmu izdarījis. Tā ir kon­krētā aktiera izvēle – neklausīties, nesadarboties, būt pašpārliecinātam, egoistiskam vai vienkār­ši… To reizēm man ir teikuši aktieri no malas: tu taču viņam nepalīdzi. Es viņam palīdzēju nez cik reizes, viņš izvēlējās neizmantot šo palīdzību. Es netērēšu laiku. Agrāk, pašā sākumā, es varēju pa­vadīt stundām, dienām, iet mājās, domāt, kā pa­līdzēt.

Aigars. Kāpēc tas pazūd?

Mārtiņš. Es nedomāju, ka tas pazūd. Mana pieredze rāda, ka tādi aktieri pazūd no teātra.

Aigars. Bet tajā brīdī, kad taisi izrādi, tu esi par visu atbildīgs, un ja viņš kaut ko neizdara un nepadomā, tad…

Mārtiņš. Bet tad tu nozodz laiku pārējiem. Liekas, tas bija spilgti Pētera Lūča izrādēs, kad viņš dienām vienu frāzi trenēja. Bet tas nozīmē, ka visi pārējie nestrādā. Tu nedrīksti tāpēc apzagt pārējos. Tur ir milzīga starpība, vai viņš nav ga­tavs ar tevi sadarboties, vai viņš nesaprot, kā, un tad tu velti viņam laiku. Spilgts piemērs – Kalen­dārs mani sauc. Mēs izdalījām monologus tāpēc, ka aktieris, kuram tas bija jādara, to nevarēja iz­darīt un nemaz nemēģināja ieklausīties, ko reži­sors grib. Un tajā brīdī režisors meklē risinājumu un iedod Oskara monologus citiem, un atrod tam skaidrojumu – nu, mēs katrs esam mazliet Kalendārs. Piemēri jau ir gandrīz katrā izrādē. Šis vienkārši ir milzīgs piemērs.

Aigars. Tev ir bijis no kaut kā bail? Un vai bai­les ir laika gaitā aizgājušas?

Mārtiņš. Man bija viens posms, kad Mare piedzima. Tas bija tāds posms, kurā es ļoti baidī­jos kļūdīties, tāpēc, ka mēs vēl tanī laikā bijām «neatkarīgie», un viens nepareizi uzrakstīts pro­jekts nozīmēja, ka tev nav naudas. Šobrīd tādu baigo… Nē, nu katru reizi, kad taisu izrādi, tā ir pēdējā, nekad mūžā vairs negrasos taisīt nāka­mo. Interesanti – ir procesi, kas ir baigi nepatīka­mi, un ir procesi, kas ir ļoti patīkami, un iznāku­mi ir diametrāli pretēji. Tā jau, man liekas, ir tā teātra būtība un skaistums, ka tas ir dzīvs. Un pat ar vieniem un tiem pašiem aktieriem strādājot, katru reizi ir tāpat jāmeklē pareizie vārdi vai fil­mas, vai mūzika…

Aigars. Tev ar mani jāmeklē vārdi?

Mārtiņš. Reizēm jā, lai tu savācies domāt par sevi. Man liekas, ka tas ir lielākais jautājums, kad mēs taisām izrādes kopā. Tu spēlē, bet domā vēl kaut ko paralēli, ļoti bieži velti tam pārējam daudz lielāku laiku nekā sev.

Aigars. Cik mums izrādes bijušas kopā?

Mārtiņš. Nav ne jausmas.

Aigars. Desmit. Liepājā būs vienpadsmitā.

Mārtiņš. Tas, ko iedomājies sākumā un kas ir beigās, atšķiras. Man liekas, vismazākā atšķirība bija Lasītavai, kad Kristai ienāca prātā, ka jātaisa dienasgrāmatas. Kad es domāju, kā tas varētu iz­skatīties, gandrīz tieši tā tas arī izskatījās izrādē. Un pēc tam es tikai redzēju Abramoviča filmu, ka viņi tā sēž pie galdiņiem, tas bija vismīlīgākais. Tā atkal ir tā Rietumu pieredze, kuras mums nebija, kamēr bijām Padomju Savienībā. Mums kā tau­tai nebūs pieredzes ne seksuālajā revolūcijā, ne feminismā tādā veidā, kā tas notika Rietumos, mēs to varam izlasīt tikai grāmatās. Bet viņiem atkal nav pieredzes dzīvot valstī-monstrā.

Aigars. Tev ir bijis jāsāk taisīt izrādi un zini, ka būs dimbā?

Nevari baigā ātrumā kaut ko… Tas nozīmē, ka salauzīsi

Mārtiņš. Nē, bet es zinu, kad sāku taisīt izrā­di, ko neviens neasociēs ar mani. Tāda pieredze man ir. Bet, ka tā, ka sāk taisīt un zina, ka nebūs labi… Bet ir kādas pāris reizes bijušas, kur mēģi­nājumu procesa vidū zinu, ka neko nevaru izda­rīt, lai tā būtu laba izrāde. Kur esmu veicis nepa­reizas izvēles pirms tam.

Aigars. Tev ir kāds gabals, par kuru liekas – tas ir nenovērtēts? Ka ir bijis kaut kas riktīgi labs, bet kaut kā nav pamanīts.

Mārtiņš. Mums tā bija ar izrādi Iemīlējušos nācija Bulgārijā, kuru tā arī neviens neredzēja. Tur viņi vienkārši tādu teātri netaisa. Mēs baigo darbu ieguldījām. Nu, tur viss bija slikti, sākot ar to, ka pārcēla pirmizrādi, nespēja apskaņot, tad tā bija jānoīsina stipri. Tā arī bija tāda stāstīšanas izrāde, pēc baltkrievu autores Svetlanas Aleksije­vičas grāmatas, par to, kā Padomju Savienība moka savus cilvēkus. Par sistēmu, kas sakropļo cilvēkus un viņu mīlestības. Tur bija arī neparei­za izvēle par kontekstu. Jo Bulgārija ir vienīgā vieta, kur Krievija savulaik ir iegājusi ar savu ka­raspēku, atbrīvojusi viņus no turku jūga un aiz­gājusi prom. Līdz ar to viņi uz to tā abstrahēti skatās, viņos ir daudz lielāka nostalģija par to, cik labi viss bija padomju laikā.

Aigars. Kad tev izveidojās sajūta, kas tev pa­šam ir teātris? Vai tā izveidojās akadēmijas laikā, pirms tam vai vēlāk? Un kāda tā bija?

Mārtiņš. Grūti pateikt. Man ar teātri nebija bijis nekādas saskarsmes, biju kādas pāris izrā­des redzējis. Iestājos Kultūras koledžā, un Edīte Neimane mūs uzreiz aizveda uz Lietuvu, mēs no­skatījāmies Koršunovu, Nekrošu un tas atstāja diezgan interesantu iespaidu. Un pirmajā pusga­dā ar mums strādāja pedagogs Georgs Vrabčeks no Bulgārijas, un mēs uztaisījām izrādi, balstītu uz etīdēm Pink Floyd mūzikā, pilnīgs garbage tas bija, vecajā televīzijā, aukstumā, tekošām cauru­lēm. Paralēli sāku iestrādāt Skatuvē visu kaut ko, Regnārs taisīja Baltās laulības, Alisi, tur bija tāds «pusdusmīgo jauno» uznāciens. Un pēc tam es nokļuvu Kultūras akadēmijā, kur atkal mūs uz­reiz pirmajā pusgadā ielika strādāt Homo Novus, vajadzēja noskatīties visas izrādes.

Lietuvieši, Vrabčeks, Regnārs un Lūkass Rozī­tis, Zane Kreicberga ar Istabu – tas viņu radikā­lisms, un tad Homo Novus radikālisms… Tomēr man ļoti nepatīk, nē, nevaru teikt, ka nepatīk, es jau arī kaut ko tādu esmu darījis, bet man ļoti grūti ir ar konceptteātri. Man tajā pietrūkst ama­ta, aktiermeistarības. Es saprotu to, es saprotu arī, cik ātri ar to varēja tikt tālāk, uz ārpusi, bet man tas liekas šausmīgi neinteresanti.

Aigars. Un pēc tam tālāk, pēc akadēmijas?

Mārtiņš. Strādāju Liepājā, Valmierā.

Aigars. Tad Rīga. Tas deva tev citu saprašanu, sajūtu par teātri?

Mārtiņš. Mana atgriešanās Valmierā sakrita ar Mares piedzimšanu, un tas bija sava veida jau­tājums par to mazo, bet stabilitāti. Otrs – mēs kā Nomadi nobankrotējām. Tīri finansiāli, ne idejis­ki. Ja tanī brīdī būtu kāda skaidrība… Mēs pat telpas bijām dabūjuši, tās bija tik briesmīgas. Ja būtu ar šodienas pieredzi, domāju, ka būtu pali­cis neatkarīgs, ka mēs kopā ar Kristu būtu turpi­nājuši.

Būsim godīgi, mums arī nebija nekādas pie­redzes un saprašanas par to, kā eksistē nevalstis­kie teātri, mums nebija tādu instrumentu, kādi ir tagad. Šobrīd būt neatkarīgam nav viegli, vislie­lākais izaicinājums visu laiku ir telpas, bet tas, kādā veidā Eiropa un Eiropas Savienība mums dod iespēju darīt lietas, kuras mēs gribam, ir ap­brīnojami.

Patiesībā mans vēl joprojām jaunais amats – būt Leļļu teātra direktoram – arī ir ļoti intere­sants. Tas, kā tu vari lēnām redzēt, kā lietas, kuras esi iedomājies, notiek. Tas nenotiek ātri. Nevari baigā ātrumā kaut ko… Tas nozīmē, ka salauzīsi. Mani interesē, kā kaut kam mainīties uz kaut ko citu. Pirms vairākiem gadiem izlasīju – visu revolūciju lielākā problēma ir, ka mērķis ir revo­lūcija, bet pēc tās kaut kam ir jānotiek. Un gan­drīz visi revolucionāri nomirst, tāpēc, ka viņu mērķis ir revolūcija.

Neesmu baigais jauno studentu darbu ap­meklētājs, bet ik pa laikam aizeju kaut ko apska­tīties, un viņu teātris ir vecāks nekā teātris, ko taisām mēs, veci cilvēki. Un tas ir visdīvainākais, man liekas. Mēs jau arī studiju laikā taisījām vi­sādus «mēslus», kas ir neatņemami no procesa. Tikai Andrejs [Jarovojs] visu taisīja uz «desmit».

Mēs tagad ieviesām «pičingu», kad visi nāk un met kopā savas idejas. Redzēs, kā tas aizies. Mēs iedodam ļoti simbolisku naudas summu, un maijā ir pirmo «pičingu» noslēgums. Mani pat neinteresē, cik tas būs vērtīgi, bet cik tas būs dul­li. Lai radošumam ir telpa, lai tam ir, kur iebliezt. Jo mēs vēl joprojām esam nenormāli pieklājīgi. Man patika Andreja izrāde Gadalaiki. Faux pas, bet tā modes skate bija tik sasodīti pieklājīga. Es iedomājos igauņus vai lietuviešus…

Aigars. Šis ļoti labs paņēmiens kā strādāt vis­pār gan aktierim, gan režisoram – iedomājos, kā šito izdarīs Tumins, Nekrošus, Koršunovs. Kur ar maizi sitīs apelsīnu un zivi liks biksēs iekšā, un no auss ņems arī karodziņu. Brīžiem ļoti palīdz šis paņēmiens.

Tu zini, cik izrādes tu esi uztaisījis?

Mārtiņš. Kad beidzas mēģinājumu process, es eksemplāru izmetu. Man nav neviena eksem­plāra ne no vienas izrādes. Tikko noskaidroju, ka Makdona neļauj filmēt savas lugas, vienalga, kur tās tiek iestudētas. Domāju, ka turpmākajos līgumos būs, ka manas izrādes nedrīkst filmēt. Man liekas, ka tas ir ļoti skaisti, jo tā ir teātra būtī­ba. Lai kritiķi un zinātnieki raksta un pēc bildēm, pēc kaut kā mēģina atšifrēt, kas tas ir bijis. Kad mēs taisījām Leona Leščinska Piemiņas istabu, tad paralēli ar Kultūras akadēmijas teorijas stu­dentiem veicām restaurācijas tām izrādēm, kas nav saglabājušās. Tīri tekstuāli, ne jau vizuāli. Tas bija nenormāli interesanti, jo Lāsma Kugrēna arī atnāca uz tādas izrādes restaurāciju, kur viņa pa­ti spēlējusi un tad, kad tur bija monologs, viņa piecēlās un to monologu norunāja. Un tas ir tas teātra skaistums.

Aigars. Ir kāds process, par kuru liekas – šito varētu vēlreiz?

Mārtiņš. Nē, es ļoti skatos, kas kur ir vaja­dzīgs. Man liekas, ļoti foršs process mums Val­mierā bija Inišmoras leitnantā un arī Smaržo sē­nes. Dailē ir bijuši forši procesi. ĢIT Taņas dzim­šanas diena. Vai Escape Room, kad uztaisījām trīs dažādus variantus – pirmais bija galda spēle, ot­rais – pilnīgi abstrakts pasākums un trešais bija tas, ko mēs spēlējām. Bišķi par garu process, pus­otru gadu, man liekas.

Liepājā Kauja pie… bija nenormāli intere­sants process ar Klaipēdas kursa studentiem. Tur bija pilnīgs vājprāts. Brīžiem «zeme, atveries». Mēs skatījāmies 60.–70. gadu kino, arī kaut kādu korejiešu mūsdienu kino – tas viņu šoks bija tik nenormāls… Viņi bija no pilnīgi citas skolas… Ar celšanos kājās, kad pasniedzējs ienāk, un uzru­nāšanu uz «jūs». Ir pāris cilvēki, kurus uzrunāju uz «jūs», viens no viņiem ir Gunārs Bībers. Tas ir jānopelna, tu nevari tikai tāpēc, ka esi vecāks, ka esi pasniedzējs vai vēl kaut kas… Tā ir liekulība.

Mans kaimiņš ebrejs Rēzeknē bija nenormāli kruts process, ar dzīvošanu ezera krastā.

Aigars. Vispār man liekas, tev Rēzeknes posms bija ļoti interesants.

Mārtiņš. Tā bija pilnīga brīvība. Līdz atdūries cenzūrā.

Aigars. Jaunu festivālu gribi taisīt?

Mārtiņš. Nē. Nē. Varbūt nāksies. Mums tagad Leļļu teātrī ir mērķis katru gadu savā dzimšanas dienā kaut ko padarīt. Iespējams, pēc laika at­griezīsimies pie nākamās konferences, kad sa­pratīsim, par ko gribam runāt. Bet festivālu festi­vāla pēc… Ja taisītu festivālu, tad ar izlozi. Jūs ie­sūtat, mēs izlozējam, jūs piekrītat un braucat. Māksla ir ļoti egoistiska. Es uzskatu, kas ir un nav aktuāli, un mans viedoklis ir vienīgais pareizais. Mēs jau arī tā domājam.

Kā mēs zinām, pirms kāda laika Homo Novus atveda tos, kas pēc tam kļuva slaveni. Tas ir kura­tora redzēšanas jautājums. Tieši tāpat, kā katrs direktors nosaka, kāds ir teātris.

Mēs ar Kristu tagad strādājam projektā kopā ar jauno cirku. Mums bija mentore, viņa ir teātra kompānijā, kurā nav režisoru, viņi visus lēmu­mus pieņem horizontālajā demokrātijā, izvēlas režisoru vai neizvēlas, paši taisa. Un arī tā var pa­stāvēt, tas ir ļoti veselīgs modelis. Mēs Nomadu sākumā tā mēģinājām, mums nekas nesanāca. Jo izglītības sistēma mūs joprojām veido hierarhiski domājošus, kastītēs domājošus. Skaidrs, ja mēs tā kopradām, tad katrs atbild par sev labāk zinā­mo sfēru, bet tas nenozīmē, ka nevar būt viedok­lis par citām sfērām un ka lēmumus pieņem ko­pā. Es ļoti bieži, kad esmu mēģinājis iet tādu ce­ļu, atduros – tieši repertuārteātros – pret «kā teik­si, tā darīsim». Tā ir izglītības sistēma, kurā mēs esam izglītoti. Tā ir arī kaut kāda repertuārsistē­mas blakne.

Aigars. Tagad tev kā režisoram ir vieglāk strā­dāt nekā pirms 25 gadiem? Neņemot vērā piere­dzi.

Mārtiņš. Ir divas lielas atšķirības. Viena ir tīri personīga – tēvs vairs neskatās manas izrādes, bet tam nav nekāda sakara ar strādāšanu. Bet otrs ir… es teiktu, ka ir vieglāk, jo man nevienam nekas vairs nav jāpierāda. Arī pirms tam nebija, es jau lielākoties esmu taisījis tikai to, ko es gri­bu. Izņēmums laikam ir Karlsons Nacionālajā teātrī. Esmu arī diezgan daudz pateicis, ka netai­sīšu.

Man šausmīgi nepatīk lasīt lugas. Tās ir nein­teresantas kā lasāmviela. Un lasīt lugas, lai atras­tu lugu… Ir vieglāk paprasīt Valteram Sīlim – viņš tev nosauks trīs četras. Vai literārajai daļai. To lu­gu jau ir nenormāli daudz. Un ļoti daudzas ir sliktas. Un tad ir jautājums, kāpēc gribi to iestu­dēt. Kā Māra [Ķimele] pirms kāda laika teica – vi­ņai vienkārši ir interesanti iestudēt lugu.

Man liekas, ka es gribēšu atgriezties pie do­kumentāla teātra, tāpēc ka realitāte ir daudz in­teresantāka nekā lugas.

Mēs nemainām pasauli, lai kā mums gribē­tos. Nu neatnāks kokrūpnieks, nenoskatīsies Kristas izrādi Visi putni skaisti dzied un tāpēc ne­sāks cirst mazāk koku, vai lauksaimnieks – ma­zāk gāzt ķīmiju uz saviem laukiem vai atstās grie­zei, kur paskrieties. Tas neko neizmainīs.

Man ir šobrīd daudz jautājumu sev. Tehniski esmu pamēģinājis visu. Man ir tāda sajūta, ka es, iespējams, esmu gatavs iet stipri dziļāk kādā vie­nā konkrētā virzienā. Vajag pašam sev pateikt – viss, tu zini, ko tu gribi, un dari to, un uz pārējo vairs neiespringsti.

Aigars. Skatāmies futbolu?