Es netērēšu savu laiku
Ar režisoru Mārtiņu Eihi sarunājas aktieris Aigars Apinis
Režisoru portreta neatņemama sastāvdaļa ir saruna ar līdzgaitnieku. Ar kuru ir daudzkārt strādāts plecu pie pleca, apēsts slavenais «sāls puds», un nav nekādas nepieciešamības «ieskrieties», pielāgoties sarunas biedram. Tāpēc Mārtiņa Eihes iztaujāšanai izvēlējāmies Valmieras teātra aktieri Aigaru Apini. Viņi abi ir ne vien strādājuši pie vairāk nekā desmit izrādēm, bet arī kopā studējuši savulaik Liepājas teātrim domātajā Kultūras akadēmijas apvienotajā aktieru un režisoru kursā.
Redakcija.
Aigars Apinis. Kā vairāk nekā 20 gadu laikā ir vai nav mainījusies tava izpratne par to, kāda jēga ir teātrim?
Mārtiņš Eihe. Man vienmēr ir bijis skaidrs, ka teātrī jau jēga nav jāmeklē. Teātris vienmēr ir bijis mana… Es nevaru teikt – vieta, kur aizmukt… Teātris nav nekas reāls, teātris neko neiespaido, teātris neko nevar mainīt. Tas var iekustināt procesus, bet tikai tad, ja cilvēki tam ir gatavi. Es nedomāju, ka kultūra sagatavo cilvēkus kaut kādām revolūcijām, izmaiņām, vēl kaut kam.
Aigars. Kāpēc tad vajadzīga kultūra?
Mārtiņš. Kultūra ir pārtikušas sabiedrības prieciņš. Ārpus pārtikušas sabiedrības tā ir lietišķā māksla, kur tu vienkārši ikdienišķām lietām piešķir skaistumu. Nu, tu vari izgrebt karoti parasti un tu vari izgrebt karoti ar rakstiem. Bet tā ir karote. Tai ir ļoti konkrēts pielietojums. Tu taisi keramiku, ko lietosi ikdienā. Un pārtikušā sabiedrībā mēs šīm lietām sākam piešķirt citu nozīmi. Skaidrs, ka teātris var tikt izmantots kaut kādu mērķu sasniegšanai, kaut kāda stāsta veidošanai vai naratīva maiņai. Bet teātris sasniedz ļoti mazu auditoriju, līdz ar to tas nav iedarbīgs, daudz noderīgāks ir kino.
Aigars. Ja tev būtu jāatceras pirmā izrāde, ko tu taisīji?
Mārtiņš. Noslēpumainās variācijas un Zilā, abas Liepājā, viena aiz otras.
Aigars. Vai tu atceries, ko tu teici aktieriem, kāpēc tu taisi tieši šo darbu?
Mārtiņš. Mēs Zilo ļoti daudz pārtaisījām, tur lielākā daļa dialogu tika pārvērsta par monologiem, jo mēs izvēlējāmies, ka tas ir atstāsts par satikšanos Gagrā, un tie, kas ir palikuši dzīvi, atstāsta katrs no sava skatupunkta. Mēs lasījām lugu, tad aktieri rakstīja tādus kā atstāstiņus konkrētajām ainām un dažas vietas mēs izspēlējām dialogos, kur bija iesaistīts Juris. Jo viņš nevar stāstīt, manā interpretācijā viņš bija miris. Viņš var būt tikai šeit un tagad, pārējo atmiņās. Man bija svarīgi to izrādi uztaisīt, tāpēc ka tā saistījās ar manas dzīves traģisku pieredzi, kad desmit gadu vecumā es pazaudēju draugu, kurš gāja bojā avārijā. Viņam uzskrēja virsū piedzēries milicis ar motociklu, viņš gāja metru aiz manis. Un tā ir lieta, par kuru es dzīvē domāju katru dienu. Arī šobrīd, es pie tās atgriežos. Un man bija svarīgi šajā gadījumā paskatīties no slepkavas puses. Jo Juris jau sevi uzskata par slepkavu.
Aigars. Tu pēc tam esi turpinājis tā paša iemesla pēc taisīt vēl kādu izrādi?
Mārtiņš. Visās izrādēs kāds nomirst. Tas ir tāds, jā, gandrīz vienmēr klātesošs jautājums. Nāve ir tāda… mani arī ļoti fascinē mūsu bailes no tās. Tāpēc man arī ir interesanti par to regulāri runāt, domāt, skatīties. Jo mēs jau esam to noslēpuši. Cilvēki pārsvarā mirst slimnīcās, pansionātos, nu, ja mēs par vecumu runājam.
Mēs pat neredzam, kā tā gaļa, kas nonāk pie mums uz galda, mirst. Tā ir gaļa.
Aigars. Tu to neasociē ar dzīvnieku.
Mārtiņš. Ar dzīvības pazaudēšanu. Bet man liekas arī, ka situācijas, teiksim, Nāves ēnā vai vēl kādā izrādē, tās ir ļoti galējas un par tām ir interesanti runāt. Ļoti grūti runāt par ikdienišķu situāciju, lai tas būtu interesanti skatītājam. Vai arī aktieriem. Nezinu gandrīz nevienu labu piemēru, ja runājam par ikdienišķām situācijām. Tās jau visas ir izkāpinātas, lai to būtu interesanti spēlēt.
Atnāca mājās, uztaisīja kafiju, nesastrīdējās ar sievu, nesabļāva uz bērnu, paskatījās seriālu un futeni un aizgāja gulēt.
Aigars. Tie mazie prieciņi.
Mārtiņš. Jā, bet tos jau nav interesanti skatīties.
Aigars. Kad tu taisi izrādi, tu domā par to, vai to būs interesanti skatīties?
Mārtiņš. Es jau pats parasti izrādi skatos vairākas reizes, tad lai man arī pašam būtu interesanti.
Aigars. Tu sāc taisīt izrādi, izvēlies materiālu – tev ir iespēja uztaisīt tūkstošiem lugu vai romānu, bet tu izvēlies tieši šo. Vai tas ir apzināti, vai tā vienkārši notiek?
Mārtiņš. Ir reizes, kad izvēlies, un reizes, kad teātris piedāvā. Tādu gadījumu ir vairāk. Ir kaut kādas idejas, ar kurām staigā ļoti ilgi. Manu māsu es gaidīju divus gadus, lai varētu dabūt tādu aktrišu salikumu. Skaidrs, ka var apzināti taisīt aktuālu teātri, bet ļoti bieži jau teātris runā par tēmām, kurām konkrētais laika ietvars nav tik svarīgs. Tas, kāpēc varam ļoti ilgi iestudēt labu dramaturģiju, saistīts ar to, ka tā runā par visiem labi saprotamām situācijām, tikai saasinātākā veidā – mīlestība, naids, kaislība. Tad ir jautājums, kāpēc tev tas ir aktuāli kā režisoram. Tu jau arī visdrīzāk taisīji One Hundred tāpēc, ka negribēji, lai uz Valmieras teātra simtgadi taisa koncertu.
Nāve ir tāda… mani arī ļoti fascinē mūsu bailes no tās
Aigars. Jā, man radās ideja par ceļojošo trupu, kas apceļo pasauli un meklē tādus jocīgos teātrus, kuriem ir simt gadu. Bet man svarīgāk īstenībā bija, ka jaunie aktieri izmaļas cauri vēsturei un kaut kas viņiem no tā pielīp.
Mārtiņš. Ja tu esi labs aktieris, tu vienā brīdī nogursti no tās regulārās spēlēšanas. Tev vajag izmaiņas. Un tuvākais ir taisīt izrādi. Nē?
Aigars. Nē. Man ir apnicis spēlēt izrādes, teiksim, pēc septītās izrādes es atslēdzos, bet nav arī super uguns iekšā, lai gribētu atkal iet un taisīt kaut ko, un domāt. Tas jau ir labu laiku, jā. Bet, man liekas, baigi interesanti ir tas, ko dara Jānis Znotiņš, kurš taisa izrādes speciāli mērķauditorijai un noskaidro, kāda tā ir. Viņš uzzina, ka mērķauditorija ir tādi hormoni, tik gadu un tādas vēlmes, un tad taisa izrādi auditorijai.
Mārtiņš. Kad mēs mācījāmies pie Ķimeles režiju, viņa teica: tev ir ļoti skaidri jāzina, kam tu taisi. Vai taisi sev, vai taisi balvai, vai konkrētai auditorijai, vai lai nopelnītu naudu. Un neviens no šiem variantiem nav slikts, tie visi var sakrist pie kaut kādiem labiem apstākļiem. Bet tev pašam ir jāapzinās.
Jo viena lieta, ko nedrīkst pazaudēt, ir tas, ka, vienalga, režija, aktiermeistarība, scenogrāfija, viss teātris kopumā, – tā ir profesija. Un profesija ir amata prasmes, ko tu vari dažādi pielietot. Un no tā nav jākaunas, ja tu skaidri apzinies. Man, piemēram, pirmās lielās skatuves bija pasākumi. Narvesen jubileja, tikko mēs akadēmiju pabeidzām, bija mana pirmā reālā iespēja strādāt ar video uz skatuves. Dailes teātra lielā skatuve un video, pirms 25 gadiem. Man neviens teātris nedotu tādus resursus, kādus iedeva Narvesen. Nezinu, kā viņiem tas pasākums patika, bet man tas bija ļoti labs treniņš. Es nekad neesmu kautrējies darīt kaut ko pilnīgi citu. Dabūju Spēlmaņu nakts balvu un pēc tam vasarā braucu pie krusttēva un izvadāju pa veikaliem produkciju, jo man nebija darba, nebija naudas. Tu vienkārši dari darbu. Bet skaidrs, ka daudz interesantāk ir, ja ir telpa un laiks, kad vari domāt un vienkārši darīt. Kur bieži vien nav pat svarīgs rezultāts. Kaut gan mūsdienās rezultāts visur ir svarīgs.
Aigars. Laiks tieši pēc akadēmijas un tagad – kā domāšanu, darīšanu, procesu ir ietekmējusi nauda?
Mārtiņš. Es nedomāju, ka nauda kaut ko ir ietekmējusi. Man tagad ir Liepājā jauniestudējums, lielā zāle, bet es vairs negribu lielās zāles, gribu atpakaļ uz pavisam mazajām telpām, diviem trim aktieriem, bez aktieriem, nu, tā kā…
Aigars. Kāpēc?
Mārtiņš. Man liekas, tas ir daudz iedarbīgāk. Lielā zāle aizsniedz lielāku publikas skaitu, ar divām izrādēm Dailes teātrī esmu sasniedzis vairāk skatītāju nekā ar pārējām izrādēm visas karjeras laikā kopā, rupji rēķinot. Bet es jau diezgan apzināti visu laiku esmu izvairījies no lielās zāles. Tagad ir kaut kāds posmiņš, kurā man ir interesanti pamēģināt.
Nu, Valmieras Lielā zāle arī nav lielā, bet vidējā zāle, ja salīdzina ar Nacionālo vai Daili, tie ir citi noteikumi. Mums Leļļu teātrī lielā zāle būtībā ir mazā zāle.
Aigars. Par naudu – jautājums tādā ziņā, ka divtūkstošajos gados tev ir mazāk iespēju un līdz ar to arī radoši tu daudz citādāk domā. Tagad ir iespējas un nauda arī ir svarīgs aspekts tāpēc, ka tā parāda, vai tu kā režisors ar savu izrādi taisi kasi vai nē.
Mārtiņš. Tas ir cits jautājums. Es vienmēr saku jaunajiem māksliniekiem, kas ienāk teātrī: jums reāli ir divas iespējas lielajos teātros – un tā tas ir bijis vienmēr – vai nu pa tām divām izrādēm uztaisi sev vārdu, vai viss. Izņemot, ja tevi paņem štatā, kas notiek aizvien retāk. Man liekas, ka Valmiera ir vienīgais teātris, kurā ir vismaz divi štata režisori. Un tas ir tavs handikaps, ja esi štatā. Bet, ja neesi, tad tev ir dotas divas iespējas.
Tādā ziņā tas ir saistīts ar naudu, jo teātri pelna apmēram pusi paši, līdz kādiem 60 procentiem tur varbūt dotācija aiziet, citiem teātriem līdz 55. Vienas lielās zāles izmaksas ir līdz 200 tūkstošiem lielajos teātros. Tā ir milzīga nauda, un skaidrs, ka tas rada stresu. Un vienlaikus mēs esam ļoti priviliģētā stāvoklī, ka mēs varam to darīt. Nauda – tā ir daudz skarbāka par ideoloģiju. Tāpēc tie teātri, kuriem ir mazās zāles, ir priviliģētā stāvoklī, jo viņi tur var atļauties darīt to, ko viņiem gribas darīt. Kad mēs Dailē Kamerzālē taisījām Manu māsu, tad diezgan skaidri tika pateikts, ka direkciju neuztrauc, vai būs labi vai slikti, jo pilnīgi neko neizteica tā nauda. Un vienlaikus tur biji brīvs, un tur bija interesantāki darbi, Regnāram Aija. Bet Lielajā zālē tie noteikumi – tu nevari… Tādi brīnumi kā Rotkho, ļoti reti kad var notikt, kur tu vari uzbliezt kaut ko tādu, kas iet pa riņķi. Vai arī jābūt nenormāli spēcīgai, es nezinu, ideoloģijai apakšā tam, ko tu dari, un spēkam to iznest cauri.
Šobrīd, man liekas interesanti tas, ka katrā teātrī ir pilnīgi atšķirīgs vadības modelis. Un mēs kādu piecu, sešu, desmit gadu laikā redzēsim, kā tas darbojas. Kādas tam būs sekas, kāda tam būs attīstība.
Aigars. Tu esi direktors teātrī – kāds ir perfekts modelis?
Mārtiņš. Es domāju, ka nav tāda perfekta modeļa. Tāpēc jau tie teātri tik dažādi var pastāvēt.
Aigars. Tev liekas, ka Latvijā ir dažāds teātris?
Mārtiņš. Nē, teātris ir vienāds, mēs, režisori, rotējam pa visiem teātriem. Labi, mēs nerunājam par Ģertrūdes ielas teātri, kurš ir pilnīgi atšķirīgs, izdara ļoti noteiktas mākslinieciskas izvēles. Vai Dirty Deal Teatro, kuram bija ļoti spēcīgs uzstādījums, piemēram, nekad neiestudēt lugas, kas ir uzrakstītas kaut kad.
Aigars. Tev liekas, ka režisori ir tie, kas padara izrādes vienādas?
Mārtiņš. Nu, kā – ja es braucu uz visiem teātriem, es jau neiestudēju savādāk.
Aigars. Bet aktieri katrā vietā ir pilnīgi dažādi, pilnīgi citādāki.
Mārtiņš. Nu nav, aktieriem arī ir trīs pedagogi, un viņu studenti ir pa visiem teātriem. Aktieriem atšķirības ir paaudzēs, to gan var redzēt. Tajās mainās gan domāšanas veids, gan mazliet spēlēšanas maniere, ar katru nākamo paaudzi tā paliek dokumentālāka. Bet vienlaikus labi aktieri – viņi jau visi, ja teātris pareizi veidojas, viņi visi… nevar teikt, izlīdzinās, bet viņi kaut kādā ziņā atrod kopējo veidu, kā spēlēt. Bet tas ir šausmīgi sarežģīts process, ar to ir apzināti jāstrādā.
Aigars. Režisoram?
Mārtiņš. Mākslinieciskajam vadītājam. Režisoram vienas izrādes ietvaros. Es savās izrādēs to ļoti skaidri redzu. Tas posms, kurā strādājam līdz pirmizrādei, tad pirmizrāde, un ja aizeju pēc kaut kāda laika… Man patīk, kā izrādes attīstās, man nav vajadzības, lai viss paliek, kā uzlikām. Bet viena lieta, kas man nepatīk, – ja aktieri atgriežas pie tā, kas ir viņu ierastākais eksistences veids uz skatuves. Mēs esam vienojušies, sabūvējuši mēģinājumu procesa gaitā visiem līdzīgu eksistences veidu, bet ar laiku aktieris atgriežas atpakaļ. Nu, jā, bet tā ir repertuāra teātra īpatnība. Mums jau, rupji runājot, ir tikai viens autorteātris, JRT, viņu deleģējumā ir ierakstīts – attīstīt Alvja Hermaņa rokrakstu, kas automātiski nozīmē, ka viss teātra dziļākajā būtībā strādā viena režisora rokrakstā. Mēs te nerunājam par kvalitātēm, mēs te runājam par principiem. Visos citos teātros ir savādāk. Dailē var redzēt, ka teātris strādā, lai veidotos kopējais ansambļa rokraksts, bet šobrīd tas veids, kādā viņi spēlē, ir stipri raibāks nekā pirms desmit gadiem. Par Liepāju – redzēs septembrī, tā pa īstam sapratīs. Par Nacionālo grūti pateikt, man liekas, ka tur ir vissarežģītākā situācija.
Mēs, piemēram, Leļļu teātra sakarā runājam par jaunu fiziskā un objektu teātra aktierkursu, un tā centrālā īpatnība būs milzīgs uzsvars uz kustību. Mēs runājāmies ar iespējamo pasniedzēju: ja panāc ķermenī kustību plūdumu kā cīņu sportā, tādu kā aikido, un pēc tam to dabū iekšā leļļu ansamblī, tad viss ansamblis arī kustas līdzvērtīgi. Līdzīgi ir arī ar aktiermeistarību, jādabū tas vienotais eksistences veids. Un to režisors saka aktierim priekšā, tāpēc ka viņš neredz sevi no malas. Un, protams, ka mēs izvēlamies konkrētu aktieri konkrētam tēlam, jo zinām, ka viņš to var nospēlēt. Nevis dodam uzdevumu nospēlēt kaut ko citu. Bet tas ir tas naudas spiediens, galā jābūt rezultātam. Jā, ar Evitu [Ašeradenu] esam runājuši, ka šiten spēlēs tas aktieris, iespējams, tas nebūs labi, bet viņam to vajag izdarīt, lai viņš varētu tikt tālāk.
Tas uzstādījums jaunajiem aktieriem, manuprāt, ir ļoti labs, kad viņiem katram sezonā tiek atrasta vismaz viena nozīmīga loma. Un nav svarīgi, kā viņš nospēlēs. Jo paiet pieci seši gadi, kamēr uztrenē muskuļus pa īstam. Sākumu nobliež uz jaunības enerģijas, bet lai turpinātu… Un te mēs atkal atgriežamies pie tā, ka, jo lielāks finansiālais ieguldījums, jo precīzāku rezultātu sagaida.
Aigars. No kā tu visvairāk sākumā baidījies, kad sāki strādāt ar aktieri? Un vai šajā darbā kaut kas ir mainījies pēc 20 gadiem?
Runājam par jaunu fiziskā un objektu teātra aktierkursu, un tā centrālā īpatnība būs milzīgs uzsvars uz kustību
Mārtiņš. Es teiktu, ka vienīgā lieta, kas, iespējams, ir mazliet pamainījusies – ja tu manī neklausies, es netērēšu savu laiku. Es uztaisīšu kaut kādu rāmīti, kurā tu vari dzīvoties, kurā varēs redzēt, ka es savu darbiņu esmu izdarījis. Tā ir konkrētā aktiera izvēle – neklausīties, nesadarboties, būt pašpārliecinātam, egoistiskam vai vienkārši… To reizēm man ir teikuši aktieri no malas: tu taču viņam nepalīdzi. Es viņam palīdzēju nez cik reizes, viņš izvēlējās neizmantot šo palīdzību. Es netērēšu laiku. Agrāk, pašā sākumā, es varēju pavadīt stundām, dienām, iet mājās, domāt, kā palīdzēt.
Aigars. Kāpēc tas pazūd?
Mārtiņš. Es nedomāju, ka tas pazūd. Mana pieredze rāda, ka tādi aktieri pazūd no teātra.
Aigars. Bet tajā brīdī, kad taisi izrādi, tu esi par visu atbildīgs, un ja viņš kaut ko neizdara un nepadomā, tad…
Mārtiņš. Bet tad tu nozodz laiku pārējiem. Liekas, tas bija spilgti Pētera Lūča izrādēs, kad viņš dienām vienu frāzi trenēja. Bet tas nozīmē, ka visi pārējie nestrādā. Tu nedrīksti tāpēc apzagt pārējos. Tur ir milzīga starpība, vai viņš nav gatavs ar tevi sadarboties, vai viņš nesaprot, kā, un tad tu velti viņam laiku. Spilgts piemērs – Kalendārs mani sauc. Mēs izdalījām monologus tāpēc, ka aktieris, kuram tas bija jādara, to nevarēja izdarīt un nemaz nemēģināja ieklausīties, ko režisors grib. Un tajā brīdī režisors meklē risinājumu un iedod Oskara monologus citiem, un atrod tam skaidrojumu – nu, mēs katrs esam mazliet Kalendārs. Piemēri jau ir gandrīz katrā izrādē. Šis vienkārši ir milzīgs piemērs.
Aigars. Tev ir bijis no kaut kā bail? Un vai bailes ir laika gaitā aizgājušas?
Mārtiņš. Man bija viens posms, kad Mare piedzima. Tas bija tāds posms, kurā es ļoti baidījos kļūdīties, tāpēc, ka mēs vēl tanī laikā bijām «neatkarīgie», un viens nepareizi uzrakstīts projekts nozīmēja, ka tev nav naudas. Šobrīd tādu baigo… Nē, nu katru reizi, kad taisu izrādi, tā ir pēdējā, nekad mūžā vairs negrasos taisīt nākamo. Interesanti – ir procesi, kas ir baigi nepatīkami, un ir procesi, kas ir ļoti patīkami, un iznākumi ir diametrāli pretēji. Tā jau, man liekas, ir tā teātra būtība un skaistums, ka tas ir dzīvs. Un pat ar vieniem un tiem pašiem aktieriem strādājot, katru reizi ir tāpat jāmeklē pareizie vārdi vai filmas, vai mūzika…
Aigars. Tev ar mani jāmeklē vārdi?
Mārtiņš. Reizēm jā, lai tu savācies domāt par sevi. Man liekas, ka tas ir lielākais jautājums, kad mēs taisām izrādes kopā. Tu spēlē, bet domā vēl kaut ko paralēli, ļoti bieži velti tam pārējam daudz lielāku laiku nekā sev.
Aigars. Cik mums izrādes bijušas kopā?
Mārtiņš. Nav ne jausmas.
Aigars. Desmit. Liepājā būs vienpadsmitā.
Mārtiņš. Tas, ko iedomājies sākumā un kas ir beigās, atšķiras. Man liekas, vismazākā atšķirība bija Lasītavai, kad Kristai ienāca prātā, ka jātaisa dienasgrāmatas. Kad es domāju, kā tas varētu izskatīties, gandrīz tieši tā tas arī izskatījās izrādē. Un pēc tam es tikai redzēju Abramoviča filmu, ka viņi tā sēž pie galdiņiem, tas bija vismīlīgākais. Tā atkal ir tā Rietumu pieredze, kuras mums nebija, kamēr bijām Padomju Savienībā. Mums kā tautai nebūs pieredzes ne seksuālajā revolūcijā, ne feminismā tādā veidā, kā tas notika Rietumos, mēs to varam izlasīt tikai grāmatās. Bet viņiem atkal nav pieredzes dzīvot valstī-monstrā.
Aigars. Tev ir bijis jāsāk taisīt izrādi un zini, ka būs dimbā?
Nevari baigā ātrumā kaut ko… Tas nozīmē, ka salauzīsi
Mārtiņš. Nē, bet es zinu, kad sāku taisīt izrādi, ko neviens neasociēs ar mani. Tāda pieredze man ir. Bet, ka tā, ka sāk taisīt un zina, ka nebūs labi… Bet ir kādas pāris reizes bijušas, kur mēģinājumu procesa vidū zinu, ka neko nevaru izdarīt, lai tā būtu laba izrāde. Kur esmu veicis nepareizas izvēles pirms tam.
Aigars. Tev ir kāds gabals, par kuru liekas – tas ir nenovērtēts? Ka ir bijis kaut kas riktīgi labs, bet kaut kā nav pamanīts.
Mārtiņš. Mums tā bija ar izrādi Iemīlējušos nācija Bulgārijā, kuru tā arī neviens neredzēja. Tur viņi vienkārši tādu teātri netaisa. Mēs baigo darbu ieguldījām. Nu, tur viss bija slikti, sākot ar to, ka pārcēla pirmizrādi, nespēja apskaņot, tad tā bija jānoīsina stipri. Tā arī bija tāda stāstīšanas izrāde, pēc baltkrievu autores Svetlanas Aleksijevičas grāmatas, par to, kā Padomju Savienība moka savus cilvēkus. Par sistēmu, kas sakropļo cilvēkus un viņu mīlestības. Tur bija arī nepareiza izvēle par kontekstu. Jo Bulgārija ir vienīgā vieta, kur Krievija savulaik ir iegājusi ar savu karaspēku, atbrīvojusi viņus no turku jūga un aizgājusi prom. Līdz ar to viņi uz to tā abstrahēti skatās, viņos ir daudz lielāka nostalģija par to, cik labi viss bija padomju laikā.
Aigars. Kad tev izveidojās sajūta, kas tev pašam ir teātris? Vai tā izveidojās akadēmijas laikā, pirms tam vai vēlāk? Un kāda tā bija?
Mārtiņš. Grūti pateikt. Man ar teātri nebija bijis nekādas saskarsmes, biju kādas pāris izrādes redzējis. Iestājos Kultūras koledžā, un Edīte Neimane mūs uzreiz aizveda uz Lietuvu, mēs noskatījāmies Koršunovu, Nekrošu un tas atstāja diezgan interesantu iespaidu. Un pirmajā pusgadā ar mums strādāja pedagogs Georgs Vrabčeks no Bulgārijas, un mēs uztaisījām izrādi, balstītu uz etīdēm Pink Floyd mūzikā, pilnīgs garbage tas bija, vecajā televīzijā, aukstumā, tekošām caurulēm. Paralēli sāku iestrādāt Skatuvē visu kaut ko, Regnārs taisīja Baltās laulības, Alisi, tur bija tāds «pusdusmīgo jauno» uznāciens. Un pēc tam es nokļuvu Kultūras akadēmijā, kur atkal mūs uzreiz pirmajā pusgadā ielika strādāt Homo Novus, vajadzēja noskatīties visas izrādes.
Lietuvieši, Vrabčeks, Regnārs un Lūkass Rozītis, Zane Kreicberga ar Istabu – tas viņu radikālisms, un tad Homo Novus radikālisms… Tomēr man ļoti nepatīk, nē, nevaru teikt, ka nepatīk, es jau arī kaut ko tādu esmu darījis, bet man ļoti grūti ir ar konceptteātri. Man tajā pietrūkst amata, aktiermeistarības. Es saprotu to, es saprotu arī, cik ātri ar to varēja tikt tālāk, uz ārpusi, bet man tas liekas šausmīgi neinteresanti.
Aigars. Un pēc tam tālāk, pēc akadēmijas?
Mārtiņš. Strādāju Liepājā, Valmierā.
Aigars. Tad Rīga. Tas deva tev citu saprašanu, sajūtu par teātri?
Mārtiņš. Mana atgriešanās Valmierā sakrita ar Mares piedzimšanu, un tas bija sava veida jautājums par to mazo, bet stabilitāti. Otrs – mēs kā Nomadi nobankrotējām. Tīri finansiāli, ne idejiski. Ja tanī brīdī būtu kāda skaidrība… Mēs pat telpas bijām dabūjuši, tās bija tik briesmīgas. Ja būtu ar šodienas pieredzi, domāju, ka būtu palicis neatkarīgs, ka mēs kopā ar Kristu būtu turpinājuši.
Būsim godīgi, mums arī nebija nekādas pieredzes un saprašanas par to, kā eksistē nevalstiskie teātri, mums nebija tādu instrumentu, kādi ir tagad. Šobrīd būt neatkarīgam nav viegli, vislielākais izaicinājums visu laiku ir telpas, bet tas, kādā veidā Eiropa un Eiropas Savienība mums dod iespēju darīt lietas, kuras mēs gribam, ir apbrīnojami.
Patiesībā mans vēl joprojām jaunais amats – būt Leļļu teātra direktoram – arī ir ļoti interesants. Tas, kā tu vari lēnām redzēt, kā lietas, kuras esi iedomājies, notiek. Tas nenotiek ātri. Nevari baigā ātrumā kaut ko… Tas nozīmē, ka salauzīsi. Mani interesē, kā kaut kam mainīties uz kaut ko citu. Pirms vairākiem gadiem izlasīju – visu revolūciju lielākā problēma ir, ka mērķis ir revolūcija, bet pēc tās kaut kam ir jānotiek. Un gandrīz visi revolucionāri nomirst, tāpēc, ka viņu mērķis ir revolūcija.
Neesmu baigais jauno studentu darbu apmeklētājs, bet ik pa laikam aizeju kaut ko apskatīties, un viņu teātris ir vecāks nekā teātris, ko taisām mēs, veci cilvēki. Un tas ir visdīvainākais, man liekas. Mēs jau arī studiju laikā taisījām visādus «mēslus», kas ir neatņemami no procesa. Tikai Andrejs [Jarovojs] visu taisīja uz «desmit».
Mēs tagad ieviesām «pičingu», kad visi nāk un met kopā savas idejas. Redzēs, kā tas aizies. Mēs iedodam ļoti simbolisku naudas summu, un maijā ir pirmo «pičingu» noslēgums. Mani pat neinteresē, cik tas būs vērtīgi, bet cik tas būs dulli. Lai radošumam ir telpa, lai tam ir, kur iebliezt. Jo mēs vēl joprojām esam nenormāli pieklājīgi. Man patika Andreja izrāde Gadalaiki. Faux pas, bet tā modes skate bija tik sasodīti pieklājīga. Es iedomājos igauņus vai lietuviešus…
Aigars. Šis ļoti labs paņēmiens kā strādāt vispār gan aktierim, gan režisoram – iedomājos, kā šito izdarīs Tumins, Nekrošus, Koršunovs. Kur ar maizi sitīs apelsīnu un zivi liks biksēs iekšā, un no auss ņems arī karodziņu. Brīžiem ļoti palīdz šis paņēmiens.
Tu zini, cik izrādes tu esi uztaisījis?
Mārtiņš. Kad beidzas mēģinājumu process, es eksemplāru izmetu. Man nav neviena eksemplāra ne no vienas izrādes. Tikko noskaidroju, ka Makdona neļauj filmēt savas lugas, vienalga, kur tās tiek iestudētas. Domāju, ka turpmākajos līgumos būs, ka manas izrādes nedrīkst filmēt. Man liekas, ka tas ir ļoti skaisti, jo tā ir teātra būtība. Lai kritiķi un zinātnieki raksta un pēc bildēm, pēc kaut kā mēģina atšifrēt, kas tas ir bijis. Kad mēs taisījām Leona Leščinska Piemiņas istabu, tad paralēli ar Kultūras akadēmijas teorijas studentiem veicām restaurācijas tām izrādēm, kas nav saglabājušās. Tīri tekstuāli, ne jau vizuāli. Tas bija nenormāli interesanti, jo Lāsma Kugrēna arī atnāca uz tādas izrādes restaurāciju, kur viņa pati spēlējusi un tad, kad tur bija monologs, viņa piecēlās un to monologu norunāja. Un tas ir tas teātra skaistums.
Aigars. Ir kāds process, par kuru liekas – šito varētu vēlreiz?
Mārtiņš. Nē, es ļoti skatos, kas kur ir vajadzīgs. Man liekas, ļoti foršs process mums Valmierā bija Inišmoras leitnantā un arī Smaržo sēnes. Dailē ir bijuši forši procesi. ĢIT Taņas dzimšanas diena. Vai Escape Room, kad uztaisījām trīs dažādus variantus – pirmais bija galda spēle, otrais – pilnīgi abstrakts pasākums un trešais bija tas, ko mēs spēlējām. Bišķi par garu process, pusotru gadu, man liekas.
Liepājā Kauja pie… bija nenormāli interesants process ar Klaipēdas kursa studentiem. Tur bija pilnīgs vājprāts. Brīžiem «zeme, atveries». Mēs skatījāmies 60.–70. gadu kino, arī kaut kādu korejiešu mūsdienu kino – tas viņu šoks bija tik nenormāls… Viņi bija no pilnīgi citas skolas… Ar celšanos kājās, kad pasniedzējs ienāk, un uzrunāšanu uz «jūs». Ir pāris cilvēki, kurus uzrunāju uz «jūs», viens no viņiem ir Gunārs Bībers. Tas ir jānopelna, tu nevari tikai tāpēc, ka esi vecāks, ka esi pasniedzējs vai vēl kaut kas… Tā ir liekulība.
Mans kaimiņš ebrejs Rēzeknē bija nenormāli kruts process, ar dzīvošanu ezera krastā.
Aigars. Vispār man liekas, tev Rēzeknes posms bija ļoti interesants.
Mārtiņš. Tā bija pilnīga brīvība. Līdz atdūries cenzūrā.
Aigars. Jaunu festivālu gribi taisīt?
Mārtiņš. Nē. Nē. Varbūt nāksies. Mums tagad Leļļu teātrī ir mērķis katru gadu savā dzimšanas dienā kaut ko padarīt. Iespējams, pēc laika atgriezīsimies pie nākamās konferences, kad sapratīsim, par ko gribam runāt. Bet festivālu festivāla pēc… Ja taisītu festivālu, tad ar izlozi. Jūs iesūtat, mēs izlozējam, jūs piekrītat un braucat. Māksla ir ļoti egoistiska. Es uzskatu, kas ir un nav aktuāli, un mans viedoklis ir vienīgais pareizais. Mēs jau arī tā domājam.
Kā mēs zinām, pirms kāda laika Homo Novus atveda tos, kas pēc tam kļuva slaveni. Tas ir kuratora redzēšanas jautājums. Tieši tāpat, kā katrs direktors nosaka, kāds ir teātris.
Mēs ar Kristu tagad strādājam projektā kopā ar jauno cirku. Mums bija mentore, viņa ir teātra kompānijā, kurā nav režisoru, viņi visus lēmumus pieņem horizontālajā demokrātijā, izvēlas režisoru vai neizvēlas, paši taisa. Un arī tā var pastāvēt, tas ir ļoti veselīgs modelis. Mēs Nomadu sākumā tā mēģinājām, mums nekas nesanāca. Jo izglītības sistēma mūs joprojām veido hierarhiski domājošus, kastītēs domājošus. Skaidrs, ja mēs tā kopradām, tad katrs atbild par sev labāk zināmo sfēru, bet tas nenozīmē, ka nevar būt viedoklis par citām sfērām un ka lēmumus pieņem kopā. Es ļoti bieži, kad esmu mēģinājis iet tādu ceļu, atduros – tieši repertuārteātros – pret «kā teiksi, tā darīsim». Tā ir izglītības sistēma, kurā mēs esam izglītoti. Tā ir arī kaut kāda repertuārsistēmas blakne.
Aigars. Tagad tev kā režisoram ir vieglāk strādāt nekā pirms 25 gadiem? Neņemot vērā pieredzi.
Mārtiņš. Ir divas lielas atšķirības. Viena ir tīri personīga – tēvs vairs neskatās manas izrādes, bet tam nav nekāda sakara ar strādāšanu. Bet otrs ir… es teiktu, ka ir vieglāk, jo man nevienam nekas vairs nav jāpierāda. Arī pirms tam nebija, es jau lielākoties esmu taisījis tikai to, ko es gribu. Izņēmums laikam ir Karlsons Nacionālajā teātrī. Esmu arī diezgan daudz pateicis, ka netaisīšu.
Man šausmīgi nepatīk lasīt lugas. Tās ir neinteresantas kā lasāmviela. Un lasīt lugas, lai atrastu lugu… Ir vieglāk paprasīt Valteram Sīlim – viņš tev nosauks trīs četras. Vai literārajai daļai. To lugu jau ir nenormāli daudz. Un ļoti daudzas ir sliktas. Un tad ir jautājums, kāpēc gribi to iestudēt. Kā Māra [Ķimele] pirms kāda laika teica – viņai vienkārši ir interesanti iestudēt lugu.
Man liekas, ka es gribēšu atgriezties pie dokumentāla teātra, tāpēc ka realitāte ir daudz interesantāka nekā lugas.
Mēs nemainām pasauli, lai kā mums gribētos. Nu neatnāks kokrūpnieks, nenoskatīsies Kristas izrādi Visi putni skaisti dzied un tāpēc nesāks cirst mazāk koku, vai lauksaimnieks – mazāk gāzt ķīmiju uz saviem laukiem vai atstās griezei, kur paskrieties. Tas neko neizmainīs.
Man ir šobrīd daudz jautājumu sev. Tehniski esmu pamēģinājis visu. Man ir tāda sajūta, ka es, iespējams, esmu gatavs iet stipri dziļāk kādā vienā konkrētā virzienā. Vajag pašam sev pateikt – viss, tu zini, ko tu gribi, un dari to, un uz pārējo vairs neiespringsti.
Aigars. Skatāmies futbolu?