Paņemt skatītāju savā ticībā

Teātris ir ļoti mainījies, līdz ar to arī lielās un mazās zāles izprat­ne un pieredze. Precīzāk gan būtu lietot jēdzienu «mazā tel­pa», jo, piemēram, Liepājas teātrim joprojām nav savas Mazās zāles un mazās formas izrādes tiek spēlētas koncertzāles Lielais dzintars pirms deviņiem gadiem atklātajā eksperimentā­lajā skatuvē ar 150 skatītāju vietām.

Robežas arvien vairāk saplūst, un pagājušā gadsimta 70.–80. gadu bērnībā formētie priekš­stati par lielo un mazo zāli ir kļuvuši panaivi un īsti nelietojami. Agrāk bija skaidrs: ja vienu vaka­ru Dailes teātra Lielajā zālē, kas bērnam šķita du­bultmilzīga, kā vaļa vēderā noskatījies Un garāka par dienu dzīve ilgst vai Šerloku Holmsu, tad citā vakarā Pētera Liepiņa monoizrāde Jērādiņa Ma­zajā zālē ar koncertmeistaru Andreju Laukmani pie klavierēm šķita kā vakara pasaciņa pie gultas, kas tiek spēlēta tikai man vienai. Patlaban Dailes teātrī notiek Mazās zāles pārbūve uz Jauno zāli, no 150 vietām uz 340, tostarp balkona izbūve.

Mazās un lielās zāles robežu saplūšana īpaši bija jūtama Jaunā Rīgas teātra «trimdas» periodā Tabakas fabrikā, kad atšķirība starp Lielo un Ma­zo zāli kļuva ļoti nosacīta. Lielajā zālē bija 300 vietas, Mazajā vien par piecdesmit mazāk – 250, bet kamerzālē – 120 skatītāju vietas. Valmieras teātra rekonstrukcijas laikā iekārtotajā pagaidu mājvietā Kurtuve ir mazliet vairāk nekā simt ska­tītāju vietas, un tur iestudētā Ineses Mičules izrā­de Jāzeps un viņa brāļi tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai kā lielās formas iestudējums.

Līdz ar neatkarīgo teātru spilgtu ienākšanu radusies arī aktieru paaudze, kas, iespējams, ir spēlējusi tikai mazās formas izrādes dažādās netradicionālās telpās un nav kāpusi uz lielās skatuves.

Lielās un mazās formas izrādes teātra profe­sionālās balvas Spēlmaņu nakts nolikumā sāk nošķirt tikai 2013./2014. gada sezonā. Togad par labāko mazās formas izrādi kļūst Elmāra Seņko­va Nacionālajā teātrī iestudētais Ezeriņš, kas iegūst arī Grand Prix.

Teātra Vēstneša redakcijas vārdā uzrunāju ak­tierus, lai ieklausītos viņu pieredzē un pārdomās.

Uzrunāju māksliniekus, kuriem ir liela piere­dze mazo zāļu un kamerzāļu telpās – kā Dailes teātra aktierim Jurim Bartkevičam. Arī tos, kuru mazās zāles pieredze nav liela. Kā Liepājas teātra aktrisei Kintijai Stūrei, kura šo formātu savās ak­trises gaitās ir piedzīvojusi tikai divreiz – diplom­darba izrādē Cietsirdīgās spēles Dmitrija Petren­ko iestudējumā un patlaban repertuārā esošajā Dievs ir šeit Valtera Sīļa režijā. Taču pēdējās radi­kālā pieredze, iespējams, atsver vairākas emocio­nāli «rāmākas» mazās formas izrādes: kopš Lud­milas Roziņas dziļi personīgā eksistenciālā trille­ra Dievs ir šeit pirmizrādes 2024. gada 11. oktob­rī, Kintijai Stūrei jau četras reizes izrādes laikā ir nācies pacelt roku un apturēt izrādi, lai izsauktu ātro palīdzību kādam skatītājam... Arī ar šādu uz­devumu aktieris var saskarties izrādē mazajā zā­lē, kur ideālā gadījumā aktieri un skatītāji kļūst par savienotajiem traukiem un elpo vienu elpu.

Lūdzu aktieriem runāt par to, kas pašiem šķiet svarīgi. Uzdevu dažus jautājumus pirma­jam impulsam.

Vai lielās un mazās formas nošķīrums ir teo­rētiķu radīts un uzturēts?

Kā mazās formas izrādē mainās specifiskie aktiermākslas līdzekļi?

Kāda loma ir skatītāja tuvumam?

Vai konkrētā vakara publika ar savu uzvedību un noskaņojumu var mainīt izrādes intonāciju?

Vai mazās zāles formātā ansambliskums ir vieglāk panākams?

Kā mainās saspēle ar kolēģiem mazajā telpā? Vai kāda profesionāla «asins nesaderība» kļūst jūtamāka un samilst?

Vai mazās zāles specifiku var salīdzināt ar uz­devumiem, ko no aktiera prasa kinolaukumā?

Nākamajā vakarā neieslēdzās neviens telefons

VALMIERAS TEĀTRA AKTIERIS TĀLIVALDIS LASMANIS

Lielā un mazā zāle – tā ir telpa, kurā mēs dzīvo­jam. Aktieriem ir jārūpējas, lai mazajā zālē nebū­tu pārspīlējumu un lielajā – mūsu nepietiekamī­bas, jo tur uzreiz arī tīri fiziski ir cita enerģijas at­deve.

Vecajā teātrī – mūsu zaļajā būdiņā – bija tikai Lielā zāle. Vēlāk režisori sāka meklēt mazās tel­pas ārpus teātra. Nu jau esmu pieradis pie mazās formas, bet, kad sākām ar to eksperimentēt, šķi­ta, ka skatītājs tev sēž gandrīz klēpī.

Ceturtā siena – pēc vajadzības. Citreiz tā ir, citreiz – nav. Ir jāspēj atbrīvoties no skatītāju klātbūtnes efekta, tajā pašā laikā – izmantot enerģiju, kas ir pienākusi ļoti tuvu. It sevišķi Apa­ļajā zālē, kur skatītāji cits citu redz pāri zālei – katrs drusciņ vēl spēlē savu teātri, plus vēl tas, ko mēs viņiem sniedzam. Kad ar to aprod, uz skatu­ves vari būt arvien brīvāks.

Kad Felikss Deičs taisīja Ibsena Spokus, pie viņa spēlēja Andris Vidiņš – tipisks raksturotājs, liels aktieris. Uz skatuves pilnīgi fiziski varēja just enerģiju, kas no viņa plūda. Viņu ielika Apaļajā zālē, un viņa spēles stilam, kā viņš visu mūžu bija strādājis, sienas bija par šauru un zāle – par ma­zu. Tur ir tā milzīgā atšķirība. Piemēram, Dace Everss ir ļoti jūtīga tieši mazajā zālē. Tajā ir kaut kas kinematogrāfisks. Mīmikai un žestiem ir jā­būt ekonomiskākiem, valodas skaļumam dozētā­kam, jo viss ir tepat, viss ir objektīvā, viss ir tuvu.

Tur ar piebraucienu nedrīkst. Karsts ir jau pašā sākumā

Ir arī skatītāji, kas spēlē ir tik ļoti iekšā, ka ne­kontrolē sevi. Viņš sēž Apaļajā zālē pirmajā rindā, ļoti uz priekšu saliecies, visā, kas notiek uz skatu­ves, ļoti ieinteresēts, un viņam ir paradums taisīt kaut kādus jokus ar pirkstiem (demonstrē – U. A.). Redzu viņa ķermeņa pozīciju un pirkstu spēles un nesaprotu, vai viņš man seko līdzi vai viņu māc garlaicība. Tie pirksti nervozē, bet ska­tītājs ir pilnībā iekšā izrādē. Es to cilvēku pazīstu. Pēc izrādes par to runājām un viņš saka: «Es ne­maz nepiefiksēju, ka to darīju!»

Vēl mazajā zālē ir raksturīgi, ka cilvēki aizrau­jas un sāk ar kaimiņu paskaļā balsī komentēt un sarunāties, it kā sēdētu pie televizora. Aktierim no tā ir jāspēj distancēties.

Vai skatītāji var ietekmēt? Es nezinu, cik tas ir atkarīgs no skatītāju un cik – no mūsu enerģijas, ar kādu atnākam uz konkrēto izrādi. Mēs visi esam dažādi, ierodamies no dažādām vietām un notikumiem. Katrs atnes līdzi savu ielas dzīvi. Mēs pirms spēles sanākam mazajā priekštelpā. Tajā zonā tīri no profesionālā viedokļa tam visam vajadzētu izslēgties un savstarpējās attiecībās sa­vākt kopīgu pozitīvu, labvēlīgu harmoniju. Cits vēl plēš jokus. Un tad sākas notikums. Paiet lai­ciņš, un kaut kas nav. Un kāpēc nav? Varbūt ne tāpēc, ka skatītājs ir neuzņēmīgs, bet tāpēc, ka paši neesam pietiekami koncentrējušies, lai pa­ņemtu skatītāju savā ticībā un viņš nāktu mums līdzi un pārdzīvotu?

Mums tagad ir izrādes Zilā bloks. Beidzas iz­rāde, «blekauts», visa zāle ir tumša, mēs pagrie­žamies pret skatītājiem un redzam visu amfiteāt­ri, kas tur notiek. Pirmajā izrādē ieslēdzas viens pulkstenis, viens telefons, vēl kaut kas. Tātad nav bijis tā, ka visu to cilvēku skaitu esam savākuši savā enerģijā. Nākamajā vakarā neieslēdzās ne­viens telefons un neviens pulkstenis. Vakar re­dzēju divas gaismiņas. Tas arī par kaut ko lieci­na – cilvēks nav pilnībā pārņemts. Varbūt viņam jāpaspēj uz autobusu vai kas tamlīdzīgs, bet to­mēr tas ir rādītājs.

Mazajā zālē arī katram skatītājam ir savs ska­ta punkts.

Ansambliskumam ir jāizveidojas jebkuros apstākļos, vai tas ir izbraukums kādā kultūras na­mā vai citā spēles laukumā. Manā uztverē galve­nais ir sagatavošanās process, kāds nu kuram tas ir. Piemēram, Jāzepa un viņu brāļu pirmizrādē džeki plēsa jokus līdz pēdējam. Tie, kam bija vai­rāk ko darīt – Mārtiņš [Meiers] un Aksels [Aiz­kalns] –, jutu, ka viņi vācās, vācās, vācās. Neviens viņiem arī neuzbāzās. Visi saprot, katram ir savs ceļš, savs ritms. Un tad ik pa laikam paši vai reži­sors izveido pirmizrādes rituālu – vai nu sadoda­mies rokās, vai izrunājam kādu kopīgu devīzi. No beidzamā laika izrādēm visizteiktāk tas ir Jāzepā un viņa brāļos. Vesels bars veču, absolūti vīrišķī­ga enerģija un kopā sauciens, ko mēs izpildām. Tad cits ar citu sasveicinās, atskan [Riharda] Za­ļupes mūzika, un ir pilnīgs kods – kā atslēdziņa – krikt un jūti, kā visu ķermeni pārstaigā skudriņas. Saproti, ka ej jau gatavs iekšā gatavā vietā, jo iz­rādei ir jāsākas jau no konrētas «volumenes». Tur ar piebraucienu nedrīkst. Karsts ir jau pašā sāku­mā.

Man šķiet, ka mazā telpa ir patiesāka, īstāka, jo lielā skatuve jebkurā gadījumā pieprasa citu raidījumu un citu paņēmienu, kā jāstrādā.

Reizēm mazajās zālēs izmanto paņēmienu, ka aktieri sēž pirmajā rindā starp skatītājiem. Ļo­ti labi šis paņēmiens tagad ir apdzīvots Reiņa Su­hanova iestudētajā Pazudušajā dēlā. Ja skatītājs ir uzmanīgs, viss ir kārtībā, es varu mierīgi sēdēt starp viņiem. Ar Pazudušo dēlu trakums ir tas, ka sanāk skolas bērni, un kompānija ir kā nu kuro reizi. Gadās, puiši apsēžas vienā, meitenes – otrā pusē, un tad teātris, kas notiek starp viņiem, ir daudz lielāks. Tad reizēm aiziet tā, ka sāk traucēt. Viņi nepieslēdzas. Skolēniem vajag nākt, bet var­būt mazākos pulciņos, lai nesāktos savstarpējā bara konkurence. Ja viņi būs mazākā skaitā, varēs labāk apgūt teātra kultūru un arī vēlāk labāk pie­ņems teātra estētiku.»

Jūs tik labi spēlējāt, ka man bija nepatīkami skatīties

DAILES TEĀTRA AKTIERIS JURIS BARTKEVIČS

Aktieri par to spriež, bet skaļi nerunā – atkal jā­spēlē mazajā zālē, būs mazāk izrāžu – mazāka al­ga. Tas ir arī popularitātes jautājums. Manai pa­audzei tas nebija aktuāli. Tie bija laiki, kad Latvi­jas režiju vadīja Oļģerts Kroders, Māra Ķimele, Ādolfs Šapiro, Pēteris Pētersons. Bija maza alga un iesēta misijas apziņa, un tā palīdzēja dzīvot. (Smejas.)

Vai vajadzētu nodalīt lielo un mazo zāli? Dai­lē jau padsmit gadus mēs arī Mazajā zālē esam likuši mikrofonus. Tas nozīmē, ka režisoram ir sa­va patiesības izjūta un viņš neļauj, prasti sakot, klaigāt. Tas nozīmē – skaļi runāt, runāt ārpus sa­va ķermeņa, kaut ko raidīt, adresēt.

Tradicionālais priekšstats ir, ka lielā zāle pra­sa lielāku elpu, teatralitāti, lai gan runa ir par to, cik mēs vispār varam būt patiesi. Vēl ir kinemato­grāfiskā patiesība.

Odeona teātrī Parīzē spēlējām Rotkho. Tā ir milzu izrāde ar milzu mašinēriju. Rotko un viņa sievas Melas gulta atradās pusotru metru no ska­tītāja kājām. Tas nozīmē, ka es savā uzmanības lokā redzu pirmo rindu. Viņi arī ir gaismā. Es ne­esmu nodalīts uzmanības lokā, kur man ir tikai partneris un vieta. Iedomājieties, kādu koncen­trāciju un mieru tas prasa?! Kā tas prasa neko ne­spēlēt. Tas prasa visu filtrēt caur sevi un arī nedo­māt visu laiku par skatītājiem. Ir baudas sajūta, kad tas izdodas.

Tā ir liela pieredze, kas nāk ar gadiem, – vei­dot uzmanības lokus. Rotkho ir milzīga izrāde, kas ir spēlēta arī zālēs, kur skatītājs atrodas des­mit metru attālumā, bet vienalga šajā izrādē spē­lē kamerveidā, dzīvojies, neko neraidi, neko «ne­pedālē» un nerādi ar pirkstu.

Kas ir mazā zāle? Vai mēs varam dalīt pēc ska­tītāju skaita? Liepājā spēlējām Jasmīnas Rezā Art simt cilvēkiem. Mazā zāle bija arī tad, kad mēs ar Juri Žagaru Dailes teātra Kamerzālē spēlējām Brodska Marmoru, tur nebija pat simt cilvēku. Tā bija riktīga mazā zāle.

Varētu jautāt, kurā formātā aktierim vieglāk spēlēt – uz lielās skatuves ar mikrofonu vai ma­zās zāles izrādē praktiski bez mikrofona. Atbilde būtu vienkārša – ir ļoti jālieto sava iekšējā dzīve. Ir jāveido dzīve, jādzīvo, ir jābūt dzīvam un jā­redz partneris. Tā ir pilnīgi cita spēles maniere. Partnerim ir jāsniedz un jādod. Spēlējot kopā ar ļoti labiem partneriem, reizēm nezini, kas tevi sagaida. Viņi nepapagaiļo vienā melodijā. Tas ir īsts aktiermākslas prieks. Tas ir īsts mazās zāles princips. Lielajā zālē parasti strādā iespēlētās sliedēs – ar zināmām intonācijām, dinamiskiem pacēlumiem, kritumiem un pauzēm. Tas viss ir iestrādāts, nav negaidītības momenta. Reiz Lu­kašs Tvarkovskis pēc Rotkho izrādes, to analizē­jot, teica: «Jūs tik labi spēlējāt, ka man bija nepa­tīkami skatīties. Jūs tik labi servējāt, un otrs tik labi zināja, kur tā bumbiņa kritīs. Un nav nekā negaidīta.»

Tas, kas attiecas uz dzīvo spēles manieri šajā brīdī, šajā vietā, – tas viss attiecas uz priekšrocī­bām, ko mēs saucam par mazo zāli.

Ja ņem par piemēru Rotkho, kur ilgstošā pe­riodā uz ekrāna ir milzīgi tuvplāni, tur savienojas gan lielā, gan mazā zāle. Svarīga ir personīgā at­tieksme – ko tu mīli un ko tu nīsti. Tu laid visu dzīvi caur sevi. Jā, tā ir personīgā klātbūtne, kas faktiski parāda aktiera spēku. Mazajā zālē nevar noslēpties. Uz lielās zāles skatuves var noslēp­ties, un pat ir pieņemts, ka tas ir labi. Ir labs ritms, nekur nekas nezūd, viss forši iet uz priek­šu, un skatītājs var viegli tecēt līdzi. Bet ir lietas, kur tu pauzi neaprēķināsi, un šajā pauzē skatītājs tevī iegrims.

Skatītājs ietekmē. Bieži gadās kompānija, kas jūtas brīvi un neapspiež savas izjūtas. Tie var būt arī tikai divi cilvēki – par skolām neizteikšos –, kuri atver pārējiem skatītājiem sajūtu, ka tā drīkst, viņi atdzīvojas. Piemēram, izrādē Pus­nakts šovs ar Jūdu Iskariotu man pirms sava uz­gājiena ir laiks ieiet žalūzijā un paskatīties mīļā­kos skatus. Publika mani neredz, un vienmēr var novērtēt, kā šodien iet. Savstarpējā aktieru un skatītāju ietekmēšanās ir tik liela. Kad redzi simt izrādes, sāc redzēt atšķirības. Redzi atbildes enerģiju, ko aktieris saņem, un skats aiziet. Ma­zajā zālē tas ir vēl jo vairāk redzams.

Vīnē, Milānā, Parīzē ir absolūti cita publika nekā Latvijā. Rotkho gadījumā uz izrādēm iera­dās cilvēki, kuri bija diezgan labi informēti par šiem mākslas notikumiem. Viņiem jautājums par mākslas vietu šajā pasaulē ir nopietnāk ņemams nekā vienkārši izklaides pasākuma līmenī. Tas ir neiedomājami, kā aktieris apjūk, kad skatītāji re­aģē pilnīgi citās vietās, nekā viņš ir pieradis. Un tu saproti, kāpēc viņš reaģē. Tāpēc, ka viņš klau­sās, viņš dzird, viņš saprot to, ko Latvijas publikā neviens nesaprot. Es to nesaku latviešu publikas noniecināšanai. Īsā atbilde ir – konkrētais skatī­tājs ļoti ietekmē izrādes kvalitāti. Faktiski viņi ie­tekmē izrādes lidojumu, kā tu celies spārnos. No garlaikotām sejām nekāda enerģija neradīsies. Mazajā zālē kontaktēšanās, saruna ar skatītāju ir ļoti smalka lieta, kura arī ir atkarīga no aktiera.

Vai, spēlējot mazajā zālē, «ceturtā siena» ir vai nav? Man tās faktiski nav. Tā kā ir un tā kā nav. Daudzās mazās zāles izrādēs to jau ir nojaucis režisors. Disputs, jautājumi un atbildes, provocē­šana – tas arī nav vienkārši. Tādā brīdī ir svarīgi, ka nav 300 skatītāju, bet labāk simt. Tad ir vieglāk saķert. Aktieris ir egoists, un viņam gribas to publiku saķert.

Es teiktu, ka izrādes ansambliskumu nenosa­ka lielā vai mazā zāle. Tas vispirms ir atkarīgs no režisora, kā viņš audzina ansambli šai izrādei. Patiešām – kā viņš audzina. Lai cik lieli meistari būtu uz skatuves, pedagoģiskais pirkstiņš ir ļoti svarīgs. Arī partnerim ir liela nozīme. Ļoti dau­dziem aktieriem partneris ir vajadzīgs, jo redz un dzird savu partneri, ne tikai dzied savu dziesmu. Bet ir redzēti arī solisti.

Reiz, būdami jaunie aktieri, runājām ar aktie­ri Valdemāru Zandbergu, kuram piedēvēja abso­lūto patiesības izjūtu. Viņš tolaik spēlēja Marme­ladovu Noziegumā un sodā. Mēs prasījām, par ko domā tajā brīdī, kad tik tuvu spēlē – tuvplānā. Var redzēt, ka tu domā, var redzēt, ka tevī kaut kas notiek. «Nu, es domāju,» viņš saka, «ar kādu bau­du es pēc izrādes pacelšu glāzi un iedzeršu.» (Smejas.) Jā? Un tu neliec personīgi sevi visu tur iekšā? «Nē. Kāpēc?» Tas mani toreiz ļoti pārsteidza, dzirdēt ko tādu no tik lielas autoritā­tes kā Zandberga.

Lai varētu ar pašcieņu nospēlēt nopietnu materiālu, aktieris mēģinājuma procesā «nobil­dē» iekšējo bilžu ķēdi, un, jo šī ķēde ir garāka, jo mazajā zālē esi vērtīgāks aktieris.

Aktiera organisms pielāgojas automātiski

JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA AKTRISE GUNA ZARIŅA

Tas ir ļoti relatīvi – kas vienam mazā, otram – lie­lā zāle. Izmērs ir redzams tikai salīdzinājumā. Ta­bakas fabrikas Lielā un Mazā zāle atšķīrās burtis­ki par dažām vietām. Es pat neatceros, vai Die­viņš pillā bija Lielā vai Mazā zāle, jo man tas ir cik garš, tik plats. Pieļauju, ka iesācēju aktieri ne­var uzreiz izgrūst lielajā zālē. Tāpēc arī studenti sāk trenēties mazākās telpās un tad it kā izaug līdz lielajai zālei – elementāri, tava balss, tava psihofizika. Var būt, ka lielajai zālei ir cita nosacī­tība.

Piemēram, spēlējot Garo dzīvi visapkārt pa­saulei, piedzīvojām dažādas variācijas. Izrādi uz­taisījām zālē Minūte, kur bija tikai divas rindas. Tad pārcēlām uz Talsu ielu, kur bija septiņas rin­das. Tālajās zemēs nācās spēlēt vēl lielākās zālēs. Tad vienojāmies konkrētajai telpai, ka mazliet palielinām žestu, lai cilvēks no tālākas rindas visā mantu ņurskulī redz, ko mēs darām.

Es domāju, ka Artūram Skrastiņam ir cits plaušu izmērs nekā kvadrifronistiem

Profesionālam aktierim organisms telpai pie­lāgojas automātiski. Tas sāk skanēt citādi, ja aktieris jūt telpas izmērus. Es nekad par to nees­mu lauzījusi galvu. Tad, kad es ilgi biju spēlējusi Jaunajā Rīgas teātrī un aizgāju uz Nacionālo teāt­ri spēlēt Ugunī un naktī, bija mazs brīdis, kamēr sapratu, kā tas darbojas. Man bija lielas bailes, šķita, ka tur ir daudz, daudz lielāka auditorija un man nepietiks spēka. Bet organisms pielāgojas automātiski.

Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris notiek Cirka Zirgu stallī, kas auditorijas ziņā, manuprāt, ir mazākā zāle, kādā esmu spēlējusi, – tikai 50 vietas. Tur es iztēlojos, ka esmu Artūrs Skrastiņš, kurš spēlē uz Dailes Lielās skatuves, kur ir gan­drīz 900 vietu, un redzu šo mērogu nesavienoja­mību. Tik un tā Es domāju, ka Artūram Skrasti­ņam ir cits plaušu izmērs nekā kvadrifronistiem.

Attiecības ar skatītāju nosaka tas, vai izrādē ir ceturtā siena. Ja ir «ceturtā siena», tad spēlēt liela­jā vai mazajā zālē man nav atšķirības. Ja nav tiešās sarunas ar skatītāju, tad savā ziņā es jūtos vienlīdz drošībā gan uz lielās, gan mazās skatuves.

Izrādē Stikla zvērnīca robeža gāja starp mūsu dzīvokli un skatītāju kājām. Skaidrs, ka tādā pie­tuvinājumā jūties tā, ka ir vajadzīga bišķiņ cita koncentrācija. To ļoti jūt, kad izrādes tiek pārcel­tas. Ja Mēdeja Maskavā bija uz mazās skatuves un prožektori krita virsū skatītājiem, tad izrāde absolūti deformējās, kad mēs to pārcēlām uz Mi­haila Čehova Krievu teātra Lielo zāli, kura patie­sībā arī nav nekāda lielā. Milzīgā distance no spēles laukuma līdz pirmajai rindai man bija ap­grūtinoša. Tas ir bišķiņ mokoši, jo izrāde bija tai­sīta citam pietuvinājumam, un arī iedarbība bija pilnīgi cita. To izrādi vajadzēja taisīt no jauna, ko režisors nedarīja.

Drīzāk tu varētu vaicāt skatītājiem, ko viņiem nozīmē sēdēt klēpī aktieriem vai būt distancē. Skaidrs, ka iedarbība principiāli mainās. Mēdeja Krievu teātrī bija vizuāla bilde, kur darbojās figū­ras. Savukārt Maskavā skatītājs bija absolūti iek­šā, viņš nekur nevarēja sprukt. Viņš bija absolūti apdraudēts. Skatītājiem šķita, ka Mēdeja visus nomušīs. Arī viņus. Mēs mēģinājām radīt tādu efektu.

Skatītāju attieksme var ļoti mainīt izrādes gaitu. It īpaši, ja izrāde ir iespēlēta un pierasts pie vienas publikas attieksmes, un pēkšņi atnāk pil­nīgi cita publika. Ir teorijas par nedēļas dienām, kurās publika ir visatraisītākā, un viņi ietekmē izrādi. Nesen Arkādijā cilvēki bija ļoti priecīgi, un tad citu vakaru – absolūts klusums. Kļūsti nenormāli uzmanīgs, jo nesaproti, kas ir noticis. Reizēm tas nav par skādi. Latviešu mīlestībā cil­vēki ir priecīgi par to, ko viņi redz, bet ar to nevar rēķināties, tas katru reizi no jauna ir jānopelna.

Ansambliskumam ar zāles izmēru nav īsti sa­kara. Par izmēru ir jādomā režisoram un sceno­grāfam. Teātris ir ļoti vienaldzīgs pret mazo zāli, jo no racionālā viedokļa mazā zāle nav izdevīga.

Par monoizrādēm nesapņoju. Laikam esmu atspēlējusies. Es kādu laiku biju nolēmusi atpūs­ties no monoizrādēm un nerauties pati tās taisīt. Man patīk partneris. Tā ir baigā vientulība un at­bildība. Atceros, kā ar pielīmēto bārdu kāpu aug­šā pa trepēm uz savu moku kambari, kuru aiztai­sa ciet ar krampīti, lai es izrādes laikā nekur ne­aizbēgu. (Smejas.) Esi totāli viens un dzirdi, kā blakus zālē kolēģi, jautri trallinādami, visi kopā bariņā sadala atbildību, priekus un bēdas.

Mazās zāles pietuvinājumu es ar filmēšanas laukumu gluži nesalīdzinātu. Iekšiņā, protams, viss ir viens un tas pats – vai kino, lielā vai mazā zāle. Izšķirīgais ir tas, kā dozē izpausmi un žesta amplitūdu. Normāli aktierim tas notiek absolūti neapzināti. Man ir bijuši vairāki gadījumi, kad no Lielās zāles izrādes izbrauc uz filmēšanas lauku­mu. Paiet kāds laiks, kamēr tiec iekšā kino formā­tā, kur viss notiek iekšpusē, un ārpusē varbūt vis­pār nekas nav redzams. Par to rūpējas kamera un montāža. Savukārt teātrī tas viss ir jāizdara pa­šam.

Piemēram, izrāde Dzeja, uz kuru cilvēki nāca pat sešas reizes, varēja notikt tikai uz Mazās ska­tuves. Katrreiz tā bija citāda. Bet Dieviņš pillā, arī dzeja, bija uz Lielās skatuves. Tas liecina, ka teāt­ris var būt visvisāds. Nošķīrums lielā un mazā zā­le vairāk interesē teātra administrāciju un kasi, nevis māksliniekus. Jo skaidrs, ka ar mazo skatu­vi nevar nopelnīt.

Mazajā zālē ir iespēja ieskatīties acīs katram

LIEPĀJAS TEĀTRA AKTRISE KINTIJA STŪRE

Mazā zāle jau tīri fiziski tuvuma ziņā atšķiras no lielās. Līdz ar to ir arī vieglāk enerģētiski sajust, kā jūtas skatītājs. Vai viņš kādā brīdī atslēdzas un vari iedot vairāk. Mazajā zālē man ir vieglāk no­dibināt kontaktu. Reizēm ir tā, ka pilnīgi nosvīdis laid ārā enerģiju un mēģini dabūt kontaktu, bet kaut kas nesaslēdzas. Reizēm šķiet, ka visi skatī­tāji ir atnākuši ļoti pārstrādājušies. Nedēļas no­galē viņi ir vieglāk sasniedzami, jo ir jau atpūtu­šies. Lielajā zālē lielākoties ir sajūta, ka skatītājs ir viens liels organisms. Mazajā zālē ir iespēja ie­skatīties acīs indivīdam, un tas ir personīgāk.

Par attiecībām ar skatītāju izrādē Dievs ir šeit varētu rakstīt maģistra darbu, ja ne disertāciju. Tuvums un klātbūtnes sajūta parāda to, ka mani dzird un klausās, ka skatītāji iet līdzi manam do­mu ceļam. Izrāde nenoliedzami ir smaga, bet tur vietām ir arī humors. Ir tik atvieglojoša sajūta un ķermenis kļūst viegls brīdī, kad pēc saasinājuma nāk joks, – šķiet, ka zālē ienāk gaiss. Var just, ka skatītāji ļoti izbauda katru mirkli, kad var ne­daudz pasmieties. Liepājā informācija izplatās no mutes mutē, un skatītāji absolūti zina, uz ko viņi ir atnākuši. Kad ir iespējama mazdrusciņa smieklu, viņi ļaujas. Šī ir izrāde, kas skatītājos ra­da ne tikai smieklus un asaras, bet visādas emo­cijas. Var just, ka cilvēki nekautrējas no šīm emocijām. Tas mani ļoti aizkustina. Vīrieši raud, sievietes raud, cits citam padod salvetes – tā ir kopīga terapijas sesija un visiem kopīgs pārdzī­vojums. Tas ir ļoti īpaši. Man šķiet, ka mūsu men­talitāte paredz to, ka mēs slēpjam emocijas un esam ieturēti. Mūsu laikos izrādīt vājumu ir nestilīgi. Stilīgi ir būt ļoti savāktam un zināt, ko teiksi. Bet izrādē es redzu, ka cilvēki tiešām ne­kautrējas laist ārā to, kas viņos ir iekšā. Mēs izrā­dē visi dzīvojam kopā tajā sajūtā.

Mazajā formātā mani ārkārtīgi aizrauj tas, ka tur nevienu nevar apmānīt. Partneri nevari ap­mānīt, kur nu vēl sevi. Protams, tas ir atkarīgs no žanra un izrādes, bet mūsu gadījumā visam ir jā­būt ļoti īsti.

Mazā zāle ir kā kino tuvplāns. Tā ir mazās zā­les atšķirība un priekšrocība, ka var radīt ļoti intī­mu gaisotni. Es biju noilgojusies pēc šī tuvuma. Jūtu, kā skatītāji elpo līdzi. Viņi vairs pat nav tikai skatītāji, bet arī izrādes dalībnieki. Ja skatītāji smejas un raud līdzi, pēc tam ir laba pēcgarša, jo kaut kur kopā esat bijuši.

Agrāk domāju, ka mani monoizrādes žanrs absolūti neinteresē, bet tas nozīmēja tikai to, ka nebiju redzējusi nevienu labu paraugu. Noskatī­jos Tēvoci Vaņu, kur Endrjū Skots viens pats spē­lēja visas lomas, un tagad man monoizrāde šķiet brīnišķīgs izaicinājums.

Mazā zāle nav kino

NACIONĀLĀ TEĀTRA AKTRISE UN REŽISORE INĀRA SLUCKA

Mazajā un lielajā zālē nenoliedzami ir atšķirības, tāpēc, ka vispirms tā ir telpa. Manā pieredzē tel­pa ir 60 līdz 80 skatītāji. Lielā zāle – apmēram 800. Tie ir pavisam citi izteiksmes līdzekļi, ar ku­riem ir jāstrādā. Lielā zāle – tas ir inscenējums, mazajā zālē – jābūt ļoti precīzam mizanscēnu iz­vietojumam, ar ļoti minimāliem līdzekļiem ir jā­panāk vēlamais efekts. Lielajā skatuvē man kā re­žisorei ir vairāk iespēju veidot lielo bildi, bet darbs ir absolūti tāds pats. Tas pats attiecas arī uz manu aktrises pieredzi. Viss process, gatavojoties lomām, ir tieši tāds pats, kā lielajā, tā mazajā zā­lē. Nav atšķirību. Arī enerģijas, analīzes, izteik­smes līdzekļu ziņā tas ir viens un tas pats. Mēs bieži vien grēkojam, domādami, ka Aktierzāle – tas ir kino. Nav kino. Tas joprojām ir teātris, tikai tev skatītājs ir vairāk pietuvināts. Jo kino strādā horizontāli, bet teātris ir teātris, un tas strādā vertikālē. Enerģijai ir jābūt. Protams, lielā skatu­ve prasa vēl lielāku enerģijas patēriņu, bet tas ne­nozīmē, ka mazajā zālē tās var nebūt vispār un varam tā ļoti dabiski runāt, un visa būs absolūti gana. Tas tā nepavisam nav.

Mazajos spēles laukumos parasti ir maz ak­tieru, ir patīkami strādāt. Kolektīvs uz to laiku veidojas kompaktāks un vienojošāks. Ļoti bieži, ja ir labs ansamblis, tā sajūta saglabājas vēl diez­gan ilgu laiku. Lielajā zālē ir vienkārši sieviešu puse un vīriešu puse. Citreiz aktieri smejas, ka nemaz nezina, kas izrādē spēlē, – «ā, tu arī te esi?!» Tā arī notiek.

Mazajā spēles laukumā nenoliedzami vairāk jūti skatītāju, jo viņš elpo pakausī. Reizēm šķiet, ka dari to pašu, ko parasti, bet skatītājs ir kā sie­na. To var ļoti, ļoti just. Reizēm viens vai divi cil­vēki sāk smieties un parauj publiku līdzi. Šī ener­ģija skatītājos kaut kā ļoti ātri mainās. Izrādes nekad nav vienādā līmenī, izrāde no izrādes at­šķiras, un skatītāji uz to reaģē.

Strādājot Nacionālajā teātrī, sākot spēlēt ma­zajos spēles laukumos, katru reizi visi saskaras ar vienu un to pašu. Kur Aktieru zālē nostāties, lai mūs redzētu. Mazā slīpuma dēļ redz tikai galvas. Savukārt Jaunajā zālē ir divi stabi, ar kuriem visu laiku jārēķinās. Tas ir ļoti, ļoti apgrūtinoši. Es do­māju, ka mazā zāle ir vismaz 200 cilvēki. Mēs, Na­cionālajā teātrī spēlējam vairāk tādos pagrabiņos.

Runājot par «ceturto sienu». Nē, mēs mazajā zālē nemaz neredzam skatītāju, tāpēc ka mums sejā ir prožektoru gaisma. Un nav laika paskatī­ties uz skatītāju. Piemēram, Ezeriņā uz mani ir gaisma, cilvēkus redzu tikai aptuveni, bet tiešā kontakta nav. Ezeriņa ilgdzīvošana (Elmāra Seņ­kova iestudētā Ezeriņa pirmizrāde notika 2014. gada 30. aprīlī – U. A.) man ir liels, liels pārstei­gums. Mēs paši par to esam runājuši. Es domāju, ka nenoliedzami tas ir Ezeriņa noveļu nopelns, jo tās visas ir tiešām brīnišķīgas. Latviešiem vienmēr patīk stāsti, kur mēs saprotam – jā, tie esam mēs. Mēs jau esam nospēlējuši apmēram 190 izrādes. Savu dara arī laiks, un vārds skan citādi. Gadiem ejot, mainās emocionālā pieredze, līdz ar to nāk klāt nianses, iespējams, ej dziļāk. No sākotnējā sastāva esam palikuši tikai trīs cilvēki.

Tā ir iekšēja izjūta, ar ko ir jāstrādā – cik ener­ģijas es sūtu, zinot, vai man ir mazā zāle vai lie­lais spēles laukums ar diviem balkoniem. Ne vienmēr aktieri, kas ir labi mazajos un lielajos spēles laukumos, ir labi arī kino. Tas tā nav! Teāt­ris nav kino