Režijas arhitektūra

Režija nepastāv bez struktūras. Režijas struktūra veido arhi­tektūru. Katram iestudēju­mam ir nepieciešama ārējā struktūra un iekšējā struktū­ra. Ja eksistē tikai viena no tām, tad ēka sabrūk. Vai ēkas vienkārši nav. Bez pārspīlējuma uzskatu, ka režija ir augstākā māksla. Mūzika ir tuvāka Dievam un Tukšumam, taču režija ietver sevī visu pasauli. Tā nepastāv tikai abstrakcijā, bet bez abstrakcijas nepastāv pati režija. Tai jāietver pavisam konkrē­tais, reālais, līdz dzīves kopijai precīzais, bet vien­laicīgi tikai nojaušamais un neizskaidrojamais. Neaptveramais, jeb aptveramais nevis ar prātu, bet ar instinktiem, intuīciju un iztēli. Vizionārais. Režija nav plata šoseja un bezgalīgs lauks, tā ir skatīšanās uz pasauli caur koncepcijas jeb idejas vai iekšējā nemiera dīdītas gribas atslēgas cauru­mu. Skatīties caur šauru spraugu ir vienīgais veids, kā ieraudzīt lielāku struktūru. Ja tu neredzi horizontu savā priekšā, neej pa šo ceļu. Es runāju pārsvarā par skatuves režiju, kaut zināmā mērā tas attiecas arī uz kino, tikai mazliet citādi. Vāg­ners Parsifālā ietvēra dziļo skatuves mākslas ide­ju – teātris ir vieta, kurā «laiks pārvēršas telpā». Un to var panākt tikai tad, ja režijai ir arhitektūra, ja tai ir arka un skelets.

IEKŠĒJĀ STRUKTŪRA

Varoņa gribas arka. Neviens cilvēks nevar parādī­ties uz skatuves pat sekundi, ja viņš nezina, ko grib. Taču zināt, ko tu gribi, nav vienkārši. Mēs kā skatītāji taču negribam uzreiz saprast, ko aktieris grib. Iekšējā gribas darbība ir līdzīga dzīvei, kur mēs ne vienmēr skaidri zinām, ko gribam, un bieži mūsu griba ir tikai sapņos balstīta realitāte, kas neatbilst īstenības loģikai. Taču mēs kusta­mies un piepildām savu dzīves arku ar alkainu rī­cību, kuru izprotam tikai vēlāk, raugoties atpa­kaļ. Bez eksistenciālas vēlmes pateikt ko ļoti sva­rīgu un personisku par dzīvi aktierim nav vērts kāpt uz skatuves. Es to saucu par eksistenciālo nepieciešamību, kas aktierim jājūt, stājoties ska­tītāju priekšā. Bez viņa stāsta, kas izdzīvo attiecī­bas ar citu «viņu» stāstiem, iestudējumam nebūs iekšējās struktūras. Un es nedomāju varoņa arku stāsta sižeta līmenī. Es domāju cilvēka–aktiera personiski piedzīvoto, izdzīvojot šo sižetu.

ĀRĒJĀ STRUKTŪRA

Ar ārējās struktūras palīdzību mēs laiku pārvēr­šam telpā. Un telpu laikā. Mēs virzām pasauli ar arhitektūras un tukšuma palīdzību. Ārējai struk­tūrai jākustas, tā nevar būt konstanta. Tās kustī­bai jābūt tikpat paradoksālai un neparedzamai kā varoņa iekšējai loģikai. Vienlaicīgi atceroties, ka jebkura forma sākas un beidzas ar tukšumu. Ārējā struktūra nedrīkst ilustrēt iekšējo, tām jā­konfliktē, taču kopā jāvirzās uz priekšu, veidojot jaunu veselumu, kuru gribas nosaukt par JĒGU. Sakausējot iekšējo un ārējo iestudējuma struk­tūru, veidojas jēga. Vienlaicīgi ārējai struktūrai sevi gan jārada, gan vienlaicīgi jāiznīcina. Tāpat kā pilna krūka tiek saplēsta un operas nams or­ķestra kulminācijas brīdī tiek sadedzināts. Ska­tuves arhitektonikas dzimšana nevar pastāvēt bez iznīcības.

JĒGA

Jēga mums neko nestāsta, tā nemoralizē. Tā tie­šām kaut kādā veidā vienkārši IR. Iestudējums nemitīgi kristalizē tās slāņus, līdz kļūst ieraugā­ma. Jēga ir režijas arhitektūras virsotne un vienī­gais iemesls būvēt šo sarežģīto būvi. Vēlams, lai jēga ir sajūtama visiem, vismaz lielākajai daļai, taču nolasāma dažādi, atkarībā no katra spējām interpretēt.

Režija bez arhitektūras, kas veidojas, krus­tojoties ārējai un iekšējai struktūrai, nevar radīt jēgu.

Protams, šie ir režijas likumi, kas nevar at­tiekties uz visiem. Iespējams, tie attiecas tikai uz mani. Bet tas nemazina manu tieksmi uzskatīt tos par objektīviem.

Viss pārējais ir talants, intelekts un enerģija. No režisora enerģijas un ideju mēroga atkarīgs, vai viņš var piepildīt lielo vai mazo zāli. Citā ziņā šis darbs ne ar ko neatšķiras. Vienlaicīgi ir lielas idejas, kuras var realizēt tikai mazā formā, un ir mazas idejas, kuras lieliski aizpilda lielo zāli.

Piemēram, nesen noskatoties Jāzepu un viņa brāļus Valmierā, pie visām pozitīvām izjūtām, kas radās par iestudējumu, tomēr šķita, ka pilnī­gai Raiņa lugas realizācijai pietrūkst lielās formas mēroga. Respektīvi, man pietrūka nevis māksli­nieku talanta vēriena, bet tieši fiziski lielās for­mas. Objektīvā formas dotuma. Telpas elpas.

Mani interesētu strādāt mazajā formā, kaut esmu piesardzīgs, vai es to spēšu nepārbāzt ar savu «mūžīgo atvēzienu». Taču šis «atvēziens», kas mani jau sen ir nomocījis līdz ārprātam, arī esmu ES. Es nevaru citādi, tas ir mans autentis­kums. Tomēr idejas par mazo formu mani vili­na, kas, protams, būtu īsts meistarības pārbau­dījums.

Noslēdzot – var izdomāt dažādas teorijas un ilgi diskutēt par mazo vai lielo formu, taču beigās svarīgi ir tikai viens – vai izrādi ir iestudējis Reži­sors. Un Režisors, manuprāt, ir profesionālis, ku­ram ir viena svarīga īpašība/nepieciešamība. Tas ir cilvēks, kuram ir, ko teikt.