Ne vidusceļu laipot. Bet varbūt tomēr?

Kaut arī žurnāla tēma iecerēta, lai aplūkotu pēc iespējas spe­cifiskākus aspektus, ko pro­fesionāļi risina atšķirīgi liela­jās un mazajās zālēs vai, pre­cīzāk, strādājot uz lielās ska­tuves vai nelielā telpā, no teātra administratīvās puses aizvien biežāk nākas nopūsties nožēlā par vidēja izmēra zāļu/skatuvju neesamību, jo ir tik daudz dramaturģijas pērļu, ko būtu vērts interpretēt pa jaunam, bet garanti­jas, kādas režisoram jāuzņemas, lai iestudētu uz lielās skatuves mazāk zināmus nosaukumus un iztiktu bez liekas epatāžas inscenējuma līdzekļu izvēlē, ir milzīgas, savukārt mazajos spēles lauku­mos ietilpināt labās lugās autora paredzēto sastā­vu ir fiziski apgrūtinoši, bet vēl vairāk – finansiāli nerentabli tajā brīdī, kad teātra direktoram jāpa­raksta algu izmaksas par darbu mazo zāļu izrādēs ar lielu ansambli un salīdzinoši niecīgiem vakara ienākumiem, jo maksāts jau tiek ne tikai aktie­riem, bet arī garderobistiem, gaismotājiem, ska­ņotājiem, apkopējiem, tāpēc – lai dzīvo visas tās skatītāju zāles ar 300 vietām demogrāfijas pro­blēmu skartajā valstī Latvija, tomēr runāt par lie­lajām un mazajām zālēm ir svarīgi, jo uz vienas rokas pirkstiem ir saskaitāmas reizes, kad teātra teorētiķi un arī praktiķi kādu izrādi lielajā zālē uz­manīgi skatās un vērtē no pēdējās rindas, vienal­ga, parterā vai otrajā balkonā, tāpēc nereti aktieru ansamblis un režisors tiek norāts par pārspēli žestos vai balsī, nepamanītas paliek specifiskas nianses mizanscēnu kārtojumā vai, pretēji, norā­dīts uz vīļu raupjumu kostimērijā, neņemot vērā, ka mākslinieku uzdevums ir uzrunāt skatītājus no pirmās rindas līdz pašai pēdējai, un ej nu sazini, vai tā cilvēka, kas gatavs sēdēt pēdējā rindā, teāt­ra mīlestība nav mērojama vēl smagākās mērvie­nībās nekā kilograms kultūras, tāpēc, strādājot pie žurnāla tēmas, dodam vārdu tikai un vienīgi praktiķiem, kuriem nākas veikt visas mākslinie­ciskās izvēles, izrādes veidojot, un pēc tam izvei­doto ik vakaru liekot mums visiem priekšā – gan mazajās, gan lielajās zālēs.

Ieva Struka

Vai prieks, gandarījums, katar­se, ko piedzīvo lielās un ma­zās formas izrādē, atšķiras? Vai pēc vājas mazās zāles iz­rādes vilšanās ir mazāka ne­kā pēc neveiksmīgas lielās zāles izrādes? Kā telpas iz­mērs ietekmē režisoru, scenogrāfu, aktieri un skatītāju?

Kad plānojām šo tēmu, atradu 1997. gada Teātra Vēstneša rakstu, kura autore Maija Sva­rinska virsrakstā sauc: «Lielā skatuve, aū-ū!» La­sot secināju, ka ir lietas, kas nepāriet, – par reži­sora profesionalitātes mērauklu tiek uzskatīta lielā zāle. Par to arī runā Diāna Kaijaka, sarunā­joties ar režisoriem Lukašu Tvarkovski un Datu Tavadzi. Un tam ir iemesli, ko arī atklāj šī tēma.

Elmārs Seņkovs sarunā ar Edīti Tišheizeri, skaidrojot lielās un mazās zāles specifiku darbā ar aktieri, atzīst, ka eksistēšanu uz lielās skatuves aktieris apgūst praksē.

Vārdi «Dieva dots aktieris» it kā attiektos uz ezoteriku, nevis aktiermeistarību, tomēr mani interesējis tieši šis aspekts. Kas tas ir? Un kā uz to attiecas zāles izmērs? Ja «Dieva dotais» pāris metru attālumā, teju acīs skatīdamies, «strādā», tad es arī «strādāju», kamēr Lielajā zālē, būdams palielā distancē, viņš spēj ielīst manā galvā, «zem ādas» utt. Interesanti, ka gandrīz visi aptaujātie aktieri runā par enerģiju un uzrunātie režisori – par atbildību. Un arī drosmi, apņēmību iet savu ceļu, nenobīties. Jo izrādi netaisa profesija–reži­sors, bet cilvēks–režisors. Tā no telpas mēroga nonākam pie personības mēroga, un šis ir jautā­jums, kas nepāriet.

Tomēr šoreiz tēma uzrāda problēmu, kādas nebija pieminētajā 1997. gada publikācijā, tā ne­eksistēja arī 2014. gadā, kad Spēlmaņu nakts no­minācijās sāka nošķirt lielās un mazās formas iz­rādes. Tolaik Latvijā nebija zāļu ar 200–300 vietu ietilpību. Un šis jautājums paliek atvērts, jo robe­žas nupat ir kļuvušas tik izplūdušas, bet kritēriji – diskutējami, ka, iespējams, pienācis laiks šo dalī­jumu pārskatīt. Es biju 2013./2014. gada sezonas žūrijā, kad, par labāko lielās formas izrādi atzi­nuši JRT Peldošos–ceļojošos un mazās – Nacionā­lā teātra Ezeriņu, mēs Grand Prix piešķīrām Eze­riņam. Jo tajā bija tas, ko saukšu par mākslas brī­numu. Ja šī maģija dzimst, izmēram tiešām nav nozīmes.

Līvija Pildere