Dievišķas mīlestības formula
Elmāra Seņkova iestudējums «Kalendārs mani sauc» Klaipēdas drāmas teātrī
Apskaidrība ir pēkšņa, tāpēc jau tā ir apskaidrība. Varu nosaukt tramvaja pieturu, kurā, raudzīdamās uz netālo Hesburgeru, pēkšņi sapratu, ko nozīmē Andra Kalnozola grāmatas savādais nosaukums. Līdz tam par to īsti nebiju domājusi. Varbūt Oskaru sauc kalendārs, lai viņš to mācītos no galvas, teiksim. Tieši šajā mirklī viss nostājās savā vietā. Jau nedēļu biju Elmāra Seņkova Klaipēdā iestudētās izrādes varā. 14. februāra vēlā vakarā iznācu no skaistā atjaunotā teātra savandīta un apjukusi. Ja man tajā brīdī uzdotu visvienkāršāko jautājumu par izrādi – pat patīk/nepatīk līmenī –, es nespētu atbildēt. Tagad mozaīkas stikliņi izrādījās sakrituši skaidrā rakstā.
Kāpēc Andra Kalnozola romāns Kalendārs mani sauc uzreiz un tik dažādiem cilvēkiem kļuva par galda grāmatu? Mana atbilde: tā atklāja, ka ikviens no mums, paskrāpējot virskārtu, ir cilvēks ar īpašām vajadzībām. Un par to, manuprāt, bija arī Valmieras teātrī uzvestā Mārtiņa Eihes izrāde. Par dīvainajiem, nepieņemtajiem cilvēkiem, kuri atrod cits citu, kļūst par balstu un glābiņu. Viņi izveido savu ļoti īpašo pasauli, kurā patverties. Tās vārds varētu būt – māksla. Tāpēc uzveduma kulminācija ir Oskara brālības radītā izrāde – fascinējoši skaista fantāzija, kas nav tulkojama racionālās kategorijās. Eihe bija romāna interpretētājs, pārcēlājs, kas radījis autonomu artefaktu.
Elmārs Seņkovs ar savu komandu gājis pilnīgi atšķirīgu ceļu. Pirmkārt, šķietami bezpersoniski sekojot soli solī Kalnozola romāna rāmajam plūdumam. Otrkārt, nevis uztverot to kā cita medija valodā tulkojamu mākslas darbu, bet kā dzīves gabalu, kas izgriezts no tās. Un izrādes darbība to gabalu ievieto atpakaļ dzīvē.