Bez punkta

Madara tikko nospēlējusi Hermiju izrādē Sapnis vasaras naktī, tiekamies viņas grimētavā nāka­majā rītā pēc pirmizrā­des. Šo sarunu mēs gai­dījām vairākus gadus. To būtu vērts redzēt – cik aizrautīgi Madara atrauj skapīti, lai parādītu vingrošanas paklājiņu, kā no stūra negaidīti izvelk svara bumbu, cik aktīvi žes­tikulē, atbildot uz kādu jautājumu, kā izmaina balsi līdz nepazīšanai, cik maigi klusa un domīga kļūst, atbildot uz citu. Cik koši dzirkstī viņas smiekli. Madara teātrī ir četrus gadus, bet ir sajū­ta, ka daudz ilgāk. Līdzās gandrīz neapvaldītai enerģijai Madarā ir liela pazemība, kas jauniem māksliniekiem nav raksturīga. «Manai profesijai nav punkta,» viņa teiks sarunas laikā. Nešaubos – savu horizontu viņa sasniegs.

Kā tu šodien jūties?

Mazliet neizgulējusies. Šī ir bijusi gara nedē­ļa, ļoti piesātināta. To nevar ievietot septiņās die­nās, jo vienā dienā notiek tas, kas parasti mēneša laikā. Laiks it kā skrien uz priekšu, un tajā pašā laikā dienas ir garas. Un tāpēc es jūtos vienkārši pliki nogurusi. Vēl nekādas gandarījuma sajūtas nav, lai gan pirmizrāde jau ir bijusi. Tā nāks tad, kad būs iespēja mazliet atkāpties un paskatīties uz visu no malas.

Tu esi Dailes teātra aktrise. Šobrīd rit tava otrā sezona šajā teātrī.

Pirmā sezona man bija tik piesātināta! Lie­kas, ka esmu te jau krietni ilgāk. Man vispār ir dī­vainas attiecības ar jēdzieniem, kuros ielikt sevi. Man ir problēmas ar vārdu «aktrise», kur nu vēl «Dailes aktrise». Daile nozīmē un ietver sevī tik daudz! Es dzīvoju, nevis ieliekot sevi šajā vārdā, bet tiecoties uz to. Artūrs Skrastiņš savā jubilejā veidoja pasākumu, mēs viņam gatavojām priekš­nesumus, viņš pats mūs arī pieteica. Pirms mana priekšnesuma viņš pateica, ka es teātrī esmu diezgan strauji ienākusi, kādam varētu likties pat par strauju. Es to ļoti labi apzinos, es tā vienkārši daru – varu būt par daudz. Bet tad viņš piemeti­nāja – man ir grūti pat pateikt tos vārdus un tiem noticēt –, ka viņš manī redz, ka es esmu tā Daile. Apraudājos, nevarēju normāli nodziedāt dzies­mu. Es ļoti gribētu būt Daile, Dailes aktrise. Tas nav tikai vārds, tas notiek laika gaitā, un pagai­dām ir vienkārši pagājis par maz laika, lai to piln­tiesīgi apzinātos.

Vai Liepāja tev ir devusi pietiekamu pama­tu, lai būtu šeit?

Nē. Un ne tāpēc, ka man ir bijuši slikti peda­gogi vai slikts un nepilnvērtīgs mācību process, bet tāpēc, ka man nekad nebūs pietiekami šai profesijai. Vienmēr vari augt. Arī tagad – strādāju pāris mēnešus pie vienas lomas un pirmizrādes vakarā saprotu, ka man šī loma vēl ir jāattīsta. Un tā ir biedējoša un brīnišķīga sajūta – manā mācī­bu procesā nav punkta. Liepāja manī, tas, kas tur notika, un tas, kas man ir Liepāja, turpinās jopro­jām.

Šķiet, tevī ir liela atbildības sajūta pret pro­fesiju. Jaunības maksimālismā parasti vairāk ir tāds – te es esmu un jums visiem parādīšu. Man ir sajūta, ka tevī teātris ir jau ilgi.

(Madara sirsnīgi smejas.) Es vairs nevaru at­šķirt, kur sākos es, kur teātris. Varbūt tāpēc tā ru­nāju, ka pret to neattiecos kā pret profesiju, bet kā pret pasaules un sevis turpinājumu, tāpēc tā­da cieņa un atbildība. Bet tajā pašā laikā tas ir ļoti atkarīgs no skatu punkta. Jo atbildība pret savu profesiju nedrīkst izslēgt spēles brīdi. Jaunības maksimālismam ir jāpaliek šajā profesijā pēc ie­spējas ilgāk. Interesanti, ka saki, ka izklausos pie­augusi, jo pašai liekas, ka tā nav. Es daudz laika pavadu pat ne sarunā, bet kaut vai šajos «ģenerā­ļos» – blakus Segliņai un Ķuzulei. Iesūcu no kolē­ģiem to, kā viņi attiecas pret šo profesiju. Tur ir milzīga atbildības izjūta, bet tajā pašā laikā mēs saprotam, ka tā ir spēle, ka tas ir mums pašiem. Tava atbildība, vai tu cieni un mīli to, ko dari, un arī sevi, vai ne.

Tavs sapnis nekad nav bijis būt aktrisei. Teātris tevi ir ievilcis ļoti īsā laika posmā.

Jā, apēdis mani pilnīgi un galīgi, ja godīgi, it īpaši pagājušajā gadā. Es neaptveru, kas vispār notika, jo no teātra neizgāju visu gadu. Man bija pāris brīvas dienas Ziemassvētkos un nedēļa pēc Meistara un Margaritas. Tas arī viss.