
Kaut kur starp mieru un kaislību
Jaunā Rīgas teātra aktiera Toma Harjo portrets
Izrādes, kurās ir spēlējis Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieris Toms Harjo, esmu redzējis gandrīz visas un pat recenzējis lielāko daļu no tām. Tomēr, atsaucoties piedāvājumam rakstīt jaunā aktiera portretu, nepameta izjūta, ka iespaidu vēl ir par maz, lai viņa radošo sniegumu sistematizētu un vispārinātu. Taču vai tā nav ar visu tā saukto Hermaņa kursu – JRT trupai gatavotajiem aktieriem? Teātris arī saviem «zelta fonda» aktieriem reti ir piedāvājis iespējas klasiskajā repertuārā, vēl mazāk to ir bijis jaunpienācējiem. Turklāt arī nospēlētās lomas sava mēroga vai režisoru koncepcijas dēļ lielākoties ir bijušas tādas, kuras skatītājs varētu arī nepaturēt par savu iespaidu mērauklām. Tādēļ nav arī daudz kritiku, kurās recenzenti padziļināti būtu vērtējuši viņu individuālo sniegumu vai pienesumu izrādes kopējam skanējumam.
LIELĀS CERĪBAS
Atbilstoši Alvja Hermaņa uzstādījumam topošajiem aktieriem neesot bijis atļauts runāt ar presi – kaisīt radošo enerģiju, apmaldīties patstāvīgos formulējumos, publiski reflektēt par savu topošo dzīvi un darbu. Vienlaikus jau no pirmā kursa viņiem ir bijusi izdevība būt uz lielās skatuves. Režisors turpināja savu leģendu, pievēršoties pedagoģijai un publikai regulāri atrādot no vairākiem simtiem reflektantu atlasītos tīrradņus kā zvērēnus, kurus pakāpeniski pieradina.
Hermaņa kursa absolventi Latvijas teātra vidē oficiāli ienāca tūlīt pēc divu citu teātru papildspēkiem. Vienu sezonu iepriekš savas amata apliecības saņēma Liepājas teātra un Valmieras teātra jaunie aktieri. Jaunie liepājnieki no saliedēta kolektīva otrā plāna aizpildīšanai patlaban izlaužas pirmajās rindās. Valmierieši uzreiz sevi pieteica kā individualitātes, gatavi augstākās sarežģītības uzdevumiem. Taču viņi visi šķiet vienlīdz kaislīgi jauni mākslinieki.
Turpretī JRT jaunajiem, šķiet, teātris ir viens no variantiem, kuru pašu izvēles vai apstākļu sakritības rezultātā var arī neīstenot – no 12 kursa absolventiem aktīvā apritē ir septiņi. Nav radies priekšstats, ka teātris būtu aktieru templis, kuram ziedoties, vai atkarība, pret kuru nav pretindes. Drīzāk darbs, kas ir jādara. Vienlaikus viņu profesionālās gaitas sākās laikā, kuru nevar atzīt par teātrim veiksmīgāko – nu jau kā norma tiek uztverta ieilgusī radošā krīze, kuru teātris risina, meklējot ārējus ienaidniekus.