Kaut kur starp mieru un kaislību

Izrādes, kurās ir spēlējis Jaunā Rīgas teāt­ra (JRT) aktieris Toms Harjo, esmu re­dzējis gandrīz visas un pat recenzējis lie­lāko daļu no tām. Tomēr, atsaucoties piedāvājumam rakstīt jaunā aktiera por­tretu, nepameta izjūta, ka iespaidu vēl ir par maz, lai viņa radošo sniegumu siste­matizētu un vispārinātu. Taču vai tā nav ar visu tā saukto Hermaņa kursu – JRT trupai gatavotajiem aktieriem? Teātris arī saviem «zelta fonda» aktie­riem reti ir piedāvājis iespējas klasiskajā repertu­ārā, vēl mazāk to ir bijis jaunpienācējiem. Turklāt arī nospēlētās lomas sava mēroga vai režisoru koncepcijas dēļ lielākoties ir bijušas tādas, kuras skatītājs varētu arī nepaturēt par savu iespaidu mērauklām. Tādēļ nav arī daudz kritiku, kurās re­cenzenti padziļināti būtu vērtējuši viņu individu­ālo sniegumu vai pienesumu izrādes kopējam skanējumam.

LIELĀS CERĪBAS

Atbilstoši Alvja Hermaņa uzstādījumam topoša­jiem aktieriem neesot bijis atļauts runāt ar presi – kaisīt radošo enerģiju, apmaldīties patstāvīgos formulējumos, publiski reflektēt par savu topošo dzīvi un darbu. Vienlaikus jau no pirmā kursa vi­ņiem ir bijusi izdevība būt uz lielās skatuves. Re­žisors turpināja savu leģendu, pievēršoties peda­goģijai un publikai regulāri atrādot no vairākiem simtiem reflektantu atlasītos tīrradņus kā zvērē­nus, kurus pakāpeniski pieradina.

Hermaņa kursa absolventi Latvijas teātra vi­dē oficiāli ienāca tūlīt pēc divu citu teātru pa­pildspēkiem. Vienu sezonu iepriekš savas amata apliecības saņēma Liepājas teātra un Valmieras teātra jaunie aktieri. Jaunie liepājnieki no salie­dēta kolektīva otrā plāna aizpildīšanai patlaban izlaužas pirmajās rindās. Valmierieši uzreiz sevi pieteica kā individualitātes, gatavi augstākās sa­režģītības uzdevumiem. Taču viņi visi šķiet vien­līdz kaislīgi jauni mākslinieki.

Turpretī JRT jaunajiem, šķiet, teātris ir viens no variantiem, kuru pašu izvēles vai apstākļu sa­kritības rezultātā var arī neīstenot – no 12 kursa absolventiem aktīvā apritē ir septiņi. Nav radies priekšstats, ka teātris būtu aktieru templis, ku­ram ziedoties, vai atkarība, pret kuru nav pretin­des. Drīzāk darbs, kas ir jādara. Vienlaikus viņu profesionālās gaitas sākās laikā, kuru nevar atzīt par teātrim veiksmīgāko – nu jau kā norma tiek uztverta ieilgusī radošā krīze, kuru teātris risina, meklējot ārējus ienaidniekus.