Paldies Džilim

Zināju, ka būšu teātrī, bet nebija nojausmas, ka mans pirmais re­žisors varētu būt Džilis. Tā noti­ka, pateicoties Mārtiņam Vilkār­sim un Mārtiņam Feldmanim. Nekas neliecināja par to, ka mēs varētu ilgu laiku strādāt kopā, jo nebija vou!, bet nebija arī fui... Viss kaut kā ļoti skaidri un saprotami. Mūsu pirmais sadarbības projekts bija Lolita, un es gribētu teikt, ka veik­smīgs, jo mēs ļoti ātri atradām kopīgu valodu un domstarpību nebija, vismaz sākumperiodā. Arī pēc tam jau nebija. Vairāk bija runa par to, kā es­mu sapratusi viņa uzdoto uzdevumu un kā es to izpildu.

Džilis ļoti precīzi deva uzdevumus. Cik vispār režisors var pateikt horeogrāfam ievirzi, kā darīt, vai man pašai jāskatās kādas filmas, tas bija ļoti precīzi pateikts uzdevums. Sākuma periodā viņš mani vadīja, pēc tam jau varēju sākt darboties pati. Tas ir labi, ka ir arvien lielāka brīvība un ne­ierobežo. Viņš arī precīzi ieteica, kā un ko uzla­bot.

Strādājot ar Džili, jau no pirmā mirkļa izjutu to, ka tieku novērtēta kā māksliniece. Varbūt tā­pēc arī saņēmu balvas. Tagad, jo īpaši šajā laikā, es saprotu, ka tam ir ļoti, ļoti liela nozīme, jo dau­dzi režisori strādā citādi. Jebkuram mākslinie­kam, ienākot teātrī, varētu būt graujoša izjūta, ka tev īsti neuzticas. Man ļoti paveicās, jo horeogrā­fam Džilis ir izcils pirmais režisors, ar kuru strā­dāt, lai paceltu savu profesionālo pašapziņu.

Viņa izrādēs ļoti daudz tika izmantota kustī­ba. Vismaz tad, kad mēs sākām darboties, tās tie­šām bija ļoti daudz. Tāpēc tas arī bija brīnišķīgs treniņa lauks, kur man uzreiz mesties iekšā un darīt viskautko un daudz. Kurš tad vēl ir tik daudz mūziklu Latvijā iestudējis, cik Džilis? Pateicoties tam, mani profesionālie muskuļi auga ne pa die­nām, bet pa stundām. Kustība viņam vienmēr ir patikusi.

Viņš gaidīja manas idejas, un arī tas ir ļoti svarīgi. Jo man ir bijusi sadarbība ar režisoriem, kuri ļoti skaidri un konkrēti pateica, ka viņiem manas idejas nebūs vajadzīgas. Kāpēc ir jāņem profesionāls horeogrāfs, kuram ir idejas, ja uz­skata, ka viņi saprot visu par visu... Džilis tāds absolūti nav. Viņš pilnībā paļaujas uz manām idejām, un tad, skatoties, kas sanāk, ir kopīgs lē­mums, vai tas der vai neder, vai jāuzlabo un tam­līdzīgi.