Kas par to! Annas Neles rokenrols

Aktrise, kuras klātbūtne uz skatuves ir jūtama pat epizo­diskās lomās. Grūti teikt, vai tas vispirms ir aktieriskais vai cilvēciskais starojums, bet Annai Nelei Āboliņai tie­šām piemīt aktieriem ap­skaužamā dāvana – skatuviskā suģestija. Ar šo da­bas doto dāvanu, ko Anna Nele Āboliņa uztur arī ar pašas atbildīgu darbu un rūpēm par pašizaugs­mi, teātrī, filmās un seriālos sastrādāta jau pagara lomugrāfija.

Dzimusi 1994. gada 18. jūlijā Rīgā. Dejojusi deju skolā (2002–2012), absolvējusi Rīgas 6. vi­dusskolu (2012), ieguvusi bakalaura grādu Māras Ķimeles un Elmāra Seņkova vadītajā Dramatiskā teātra aktiera mākslas kursā Latvijas Kultūras akadēmijā (2017), studējusi maģistrantūrā LU Fi­loloģijas fakultātē (Silvijas Radzobes vadītajā Teātra zinātnes kursā, 2019). Kopš 2020. gada Valmieras teātra aktrise. Tāds ir aktrises Annas Neles Āboliņas kailais CV.

Satiekot Annu Neli Āboliņu klātienē un runā­jot ar viņu, nedaudz atklājas noslēpums, kur ak­trise saviem tēliem ņem tik daudz nianšu. Viņai no dabas dots ļoti interesants salikums – klasisks, nedaudz austrumniecisks skaistums ar «bosika» temperamentu un atbruņojošu šarmu. Anna Ne­le «neiztaisās» ne par ko citu kā vien sevi un iz­klausās, ka ir atvērta piedzīvojumiem. Dabas bērns ar intelektuālu vilkmi un apskaužami vese­līgu humoru un viegliem pašironijas uzplaiksnī­jumiem.

Undīne Adamaite. Ierosinu uzreiz ķerties vērsim pie ragiem, t. i., parunāt sīkāk par tavām jaunākajām lomām Valmieras teātrī, kas pēdējā laikā, visticamāk, ir aizņēmušas visvairāk tavu domu un enerģijas. Linda Gunāra Priedes lugā Zilā. Kā ir spēlēt pasniedzējas Māras Ķimeles izrādē, mijiedarboties jau kā kolēģēm?

Anna Nele Āboliņa. Tagad attiecības noteikti ir brīvākas un arī produktīvākas. Kad uzzināju, ka nākamais jauniestudējums būs pie Māras, sa­priecājos. Nodomāju... exclusive! Tā būs kā atkār­tota bezmaksas meistarklase aktiermeistarībā: drīkstu izmantot sava pasniedzēja – režisora zi­nāšanas, trikus, laiku, uzmanību. Vēlreiz sajust, kā jau no pirmajiem lasījumiem «galda periodā» sakustas domas, analizējot lugu. Māra IR peda­goģe. Vērā ņemamiem režisoriem tā nav visai bieži sastopama īpašība. Viņa prot strādāt ar ak­tieri. Gadās saņemt arī pa pērienam... Taču tas drīzāk ir kā pēriens ar nātrēm – sāpīgs, bet vese­līgs. Ne visiem ir viegli šādā mijiedarbībā, un to var saprast, arī man brīžam uzmācas spītība vai lūpa notrīc. Tomēr uzdrošinos teikt, ka mums sa­pas. Pēc šāda mēģinājumu procesa jūtos iedves­mota, uzlādēta. Tieši tik vienkārši.

Man bija iespēja pavērot Māras Ķimeles Zi­lās mēģinājumus. Pārsteidza viņas spēja ar pa­visam niecīgu vienkāršu piezīmi palīdzēt aktie­rim būt precīzam viņa psihoemocionālajā stā­voklī vai dozēt teatralitāti un ārišķīgu uzspēli.

Jā. Tas, kā Māra prot analizēt lugas un rakstu­rus, ir apbrīnojami un rosinoši. Māra zina, ko grib panākt, un rodas izjūta, it kā viņa visu laiku redzētu tev cauri. Tas liek būt precīzam, veidojot tēla iekšējo loģiku.

Biju redzējusi vairākus Zilās iestudējumus, bet pirmoreiz caur tavu spēli tik labi sapratu Lindas katalizatora lomu lugas notikumu gaitā. Kāda ir tava Linda?

Piekrītu Māras teiktajam, ka Lindas loma ir kā pīrāgs ar labi daudzām garšīgām kārtām, tur ir ko atklāt, ko spēlēt

Man patiesībā ar šo raksturu gāja grūti.

Kāpēc?

Kā lai pasaka? Jutos tā, it kā visu laiku pārkāp­tu kādu smalku robežu, kuras dēļ raksturs kļūst plakans, paredzams, garlaicīgs. Nevarēju saķert, kā izlīdzsvarot prāta negudrību ar sirds gudrību, vieglu garu ar vieglprātību, maigumu ar spēku un tādā garā... Linda – laba, vienkārša meitene no laukiem (smejas), kura pašas spēkiem sitas pa dzīvi. Viņa ir iemīlējusi Juri tieši tad, kad viņam ir visgrūtāk, ir notikusi dzīves traģēdija. Juris ir kļu­vis invalīds. Kaut arī Lindas dzīve nav nekāda medusmaize, šķiet, ka ap viņu ir enerģētiskais lauks, kas spēj uzstutēt. Vajadzēja vienkārši – ha­haha, «vienkārši» noteikti var likt pēdiņās (sme­jas) – uztaustīt un atvērt sirds zonu.

Ļoti sarežģīts uzdevums – pieklusināt savu intelektu.

Arī tā var teikt. Izgulēju visus grāvjus, meklē­jot – šitā vai tā? Biju ļoti neapmierināta (smejas).

Man tavā Lindā patīk, kā viens vārds, pustei­kums precīzā intonācijā burtiski atklāj visu tēla biogrāfiju un likteni. Lindu tik labi var saprast, kad viņa Rasmai stāsta, ka gribējusi vienreiz iz­gulēties tik skaistā gultā un pagulēt vannā, kā­du viņai nekad nav bijis. Ja padomā – gulta, kas tur tāds...

Jā, Lindas un Rasmas attiecību pamatā ir pārpratums, tāpēc tās ir tik absurdas. Abām ir ač­gārns priekšstats vienai par otru. Bet tas ir tik cil­vēcīgi – sadomāties un tad noticēt prātā sabūvē­tajām bildēm, kam nav nekāda sakara ar realitāti. Reizēm prāts izspēlē muļķīgas spēles, un šoreiz tam ir baisas sekas.

Teātra ballītē, runājot par Zilo, izskanēja trā­pīgs komentārs: «Mīļās sievietes, ja nu gadījumā jūs savā gultā negaidīti ieraugāt puspliku meite­ni, tad tas nebūt nav tas, ko jūs domājat!» Šķiet, tā autors bija Valmieras mērs. Viņam ir talants – kodolīgi, ar humoru raksturot aktuālās teātra iz­rādes. Katrā ziņā piekrītu Māras teiktajam, ka Lindas loma ir kā pīrāgs ar labi daudzām garšī­gām kārtām, tur ir ko atklāt, ko spēlēt.