Bez mākslīgām dzirkstelēm acīs

Laikā, kad Juris Lisners ienāca teāt­rī, tajā bija vairāki Juri, arī tāpēc viņš kļuva par Garo. Nu viņš ir vie­nīgais. Cēsinieks un latviešu valo­das skolotājas dēls būdams, viņš uzņēmies pilnvaras palabot kolē­ģu valodā sastopamos brīnumus, tomēr citās sfērās ar padomiem nebārstās, drīzāk pastāv malā un noskatās. No vienas puses, viņš rada iespaidu, ka pie lomām strādā puspajokam, proti, saskatot visā gaišo pusi, no otras puses - mēdz satraukties pat par pašu mazāko lomu, jo vēlas to nospēlēt kā vislielāko. Kā viņš jūtas, strā­dājot pie lielajām lomām, atliek iedomāties. Uz sarunu Juris bija jāpierunā, jo viņš apšaubīja, ka šis ir īstais brīdis. Redzēsim.

Ieva Struka. Kas ir tās īpašības, kas tev ļāvu­šas 40 gadus skriet maratonu mākslā?

Juris Lisners. Pirmām kārtām, es neesmu liels riskētājs. Saprāts un baidīšanās jeb izvēle «labāk zīle rokā, nekā mednis kokā» mani arī ne­kad nav atstājusi. Un nebija jau arī nemaz tā kur iet – es neesmu atradis ārpusē neko tādu, kā dēļ man mesties prom un mēģināt citu profesiju. Man visu laiku ir bijis kāds darbs, kura dēļ ir jēga te palikt. Ir bijis viens posms, kad teātrim vispār negāja – ne ar skatītājiem, ne mums pašiem iek­šēji, bet arī tas neradīja vēlēšanos skriet prom.

Kuru posmu tu domā?

Tev nepatiks, bet es uzskatu, ka Krodera pe­riods nebija labs. Viņš uz šejieni atnāca par vecu, un viņu ne īpaši interesēja, kas te notiek. Viņš vienkārši gribēja būt Rīgā.

Viņš šeit uztaisīja labas mazo zāļu izrādes.

Pats sākums ar Olbija Lolitu bija labs, likās – nu tik būs, bet mūsu teātra aktierus nevar vadīt tik vieglu roku, kā viņš gribēja. Katrā mājā ir savi spēles noteikumi, un viņa laikā tā māja palaidās. Galvenajam režisoram jābūt labam, bet vajag arī mācēt savākt vienā dūrē. Kroders varēja būt do­mu līderis, bet ne tas, kurš vada 60 aktieru trupu. Turklāt visā valstī bija juku laiki. Tāpēc pat Kaba­tai Vecrīgā gāja labāk nekā mums. Pēc tam Val­mierā viņam atkal labi gāja, un tad es sapratu, ka teiciens – māja nepieņem tos, kas pret viņu iztu­rējušies ar noniecinājumu, – ir patiess. Un Kro­ders jau nav vienīgais. Nevis aktieri ir pret kādu režisoru, bet māja. Šajā mājā ir kaut kas tāds, un tā var arī nepieņemt.

Es jaunajiem nereti atgādinu, ka ne tikai māksla, bet arī dzīve ir maratons. Vai tu jaunībā to agri saprati?

Domāju, ka jā. Abi mani vecāki visu mūžu ir nostrādājuši vienā darbavietā. Un agrāk mētāša­nās pa darbiem vispār nebija ierasta lieta, līdz ar to… Daudz dod tas, kādi ir tavi priekšstati par to, ko nozīmē lojalitāte kādai vietai. Man ir pienā­kums pret Nacionālo teātri – būt «zaldātam» un nepamest arī tad, kad ir štruntīgi. Respektīvi, ne­sēdēt tikai pie pilna galda. Tad, kad tu pierodi pie tā, ka esi šīs mājas aktieris, negribas nekur skriet. Cik daudzi ir aizskrējuši, un lielākoties nekas diži labāks nav sanācis. Dažiem kolēģiem finansiālā turība ir lielāka, bet par to mūs Jaunušans brīdi­nāja, jau stājoties Konservatorijā 1978. gadā, – pat ja jūs profesijā būsiet veiksmīgi, jūs, labākajā gadījumā, būsiet turīgi, bet ne bagāti.

Interesanti, jo kuras tad bija tās bagātību ie­spējas?

Nu tomēr… Teātra fakultātē dundukam bija grūti iestāties, tātad tie, kas varēja iestāties, būtu varējuši iet arī uz ārstiem, juristiem vai inženie­riem un pelnīt labāk. Lai gan arī teātrī bija kolēģi, kas braukāja apkārt pa laukiem un kā salaveči pelnīja daudz vairāk nekā Ģirts Jakovļevs ar Uldi Dumpi. Bet es kaut kā neesmu iekritis tajā gropē, kas var šādi pelnīties.

Vēl jau nav par vēlu.

Nē, tās ir arī cilvēciskās īpašības. Es baigi ner­vozēju. Ja es darbojos, tad gribu to izdarīt labi, un, ja man jāpatērē tik daudz enerģijas šādiem uzdevumiem, arī pasākumu vadīšanai, tas prasa tik daudz sirmu matu un nodedzinātu kaloriju, ka pēc tam, saņemot honorāru, saproti – nebija vērts. Nervu patēriņš ir lielāks par to lielo naudu.