Tumšais vienmēr tiks izgaismots

Dienā, kad rakstu šo ievadu, Straume ir saņēmusi ASV Ki­noakadēmijas balvu Oskars. Ir pamats būt patiesi priecī­giem par visu filmas radošo komandu, par viņu sasniegu­miem. Šis tiešām ir vēsturisks brīdis. Un doma, ka visi esam vienā laivā, uz brīdi vieš nelielu cilvēcības un cerību staru.

Pārlasot šo interviju ar dramaturģi Leldi Stumbri, saprotu, ka brīžos, kad visapkārt ir tum­sa, jāspēj saglabāt spēju mīlēt. Mūsu vārdiem un stāstiem ir spēks. Sapratne par to, kā šos stāstus vislabāk izstāstīt, un apziņa, ka pamatā ir laba valoda, spēcina. Vienlaikus cerības un tumsas laikā mēs runājām par dramaturģiju, teātri, dar­bu un to, kā tagad būt.

Didzis Ruicēns. Varbūt sāksim interviju ar šo teātra sezonu. Jūs esat dramatizējusi divus prozas darbus – Alberta Bela Cilvēki laivās, ko iestudēja Inese Mičule, un Jukio Mišimas Zelta templi, kuru veidojis Henrijs Arājs. Kā nonācāt pie šo darbu dramatizēšanas, kas jūs tajos kā dramaturģi uzrunāja? Un kā dramatizēšanas procesa laikā veidojāt līdzsvaru starp autoru un savu balsi?

Lelde Stumbre. Kā es šos darbus vispār saņē­mu – protams, režisori aicina. Režisori šad un tad piepeši sāk ilgoties pēc dramaturģijas un pārska­ta visus dramaturgus. Kā man teica Inese Miču­le – viņai vajadzēja īstu dramaturgu. Man tas pa­tiešām patika. Pašlaik diezgan populāri ir, ka re­žisori veido dramatizējumus paši, dramatizējot pēc savas ieceres. Atklāti sakot, man tas šķiet neveiksmīgi. Dramaturgam tomēr ir specifisks skatījums uz dramaturģiju, kurai vajadzētu būt darbā. Dramaturgs ir profesionālis. Viņš zina, kā veidot sižetu, lai tas ietu uz priekšu, lai visi tēli dabūtu ne tikai kaulus, bet arī miesu. Tādēļ, ma­nuprāt, teātrim nepieciešams dramaturgs, arī veidojot dramatizējumus.

Es, protams, zināju Alberta Bela darbu, bet to vēl kādas simt reizes pārlasīju un sapratu, kādā veidā to virzīt, lai Bela raksturs un balss nepazus­tu. Dramatizējums pilnībā balstās uz prozas tek­stu. Es, protams, pievienoju arī dialogus, lai vei­dotos teātra uzvedums. Bet bija ļoti svarīgi atstāt darbā Belu – vidi, ko viņš aprakstījis, ielikt dialo­gos. Varbūt drusku vairāk parādīt kādus tēlus. In­teresanti bija tas, ka Inese, praktiski bez kādām izmaiņām, pieņēma dramatizējumu. Man jāat­zīstas, ka es tomēr laikam drusku Belu paspilgti­nāju ar to, ka izveidoju izteiktāku sižetisko līniju. Viņam, kā jau romānā, sižets bija drusku izplū­dis, ar daudziem aprakstiem. Es to izveidoju labi redzamu. Esmu pārliecināta, ka teātrī sižets ir ļo­ti svarīgs. Ja tas nav izstrādāts ar kārtīgu sākumu, kulmināciju un nobeigumu, tad arī skatītājam nav pārāk interesanti skatīties, kas tad īsti notiek uz skatuves. Šķiet, ka iznāca labi, Inesei arī pati­ka. Mums bija ļoti vienkārša sadarbība, jo mēs viena otru sapratām. Arī izrāde bija interesanta. Inese to uztaisīja drusku vairāk kā simbolu, bet arī Bela romāns ir simbols.

Pilnīgi citādi bija ar Mišimu, kurš pats par se­vi ir ļoti īpatnējs rakstnieks, cilvēks un personība.

Pretrunīgs ne vien šeit, bet arī Japānas vēs­turē.

Bet ārkārtīgi īpatnējs, interesants rakstnieks. Es nebiju lasījusi Zelta templi, lai gan biju par to dzirdējusi. Taču grāmata ir, izlasīt var, arī inter­netā iespējams papildus daudz ko uzzināt, ierau­dzīt un saprast. Izrādās, šis stāsts balstīts uz pa­tiesiem notikumiem. Henrijam Arājam bija savs skatījums uz šo darbu. Viņš kā jaunās paaudzes režisors ir interesants ar tādu jaunības krampi. Ar izteiksmīgumu, fantāzijas lidojumu, dzīves uz­tveri, un ar to, ko viņš no šī darba gribēja izvilkt ārā. Mums gāja diezgan raibi. Bet es ļoti priecājos par to, tāpēc, ka tas bija īsts darbs ar režisoru. Nevis tā, ka es atdodu savu darbu – dari ar to, ko gribi.

Protams, man arī ir savs skatījums uz darbu, ko esmu uzrakstījusi, bet režisors tur ierauga vēl ko citu

Mēs satikāmies neskaitāmas reizes. Tas bija diezgan uzjautrinoši arī tāpēc, ka vienā reizē viņš man saka vienu, otrā reizē – pilnīgi ko pretēju. Jo starplaikā viņš izdomājis vēl to un šito. Mišima būtībā arī piedāvā ļoti īpatnēju, dziļu un daudz­slāņainu skatījumu. Sākumā es uzrakstīju sižetu, kā viss varētu notikt – sākums, kulminācija, bei­gas. Uzrakstīju visu darbu – še, ņem un dari. Viņš izlasa un paziņo, ka, nē, šis neder. Patiesībā biju diezgan pārsteigta – kā neder, re, kur ir grāmata, re – sižets! Nē, tā tomēr nenotika.

Tas bija ļoti interesanti, jo arī man kaut kas jauns – režisori nekad nav teikuši, ka tagad šo pārtaisīsim citādi, jo man ir cita doma. Šāda sa­darbība ar režisoriem man praktiski nav bijusi. Pat ne ar Valdi Lūriņu, kurš mani vienmēr ir uz­manīgi iztaujājis un uzklausījis, bet uz skatuves mēs redzam viņa, Valda, domu. Ar Arāju man bi­ja brīnišķīga sadarbība tieši tajā ziņā, ka biju spiesta drudžaini domāt. Ko viņš īsti grib, kā viņš šo darbu redz? Reizēm viņam teicu, ka neko ne­sapratu. Pagājušajā vasarā mēs ik pa brīdim tikā­mies un stundām ilgi strādājām pie šī darba. Gā­jām cauri burtiski pa teikumam. Es sēdēju, brīnī­jos, bet labprāt iedziļinājos. Viņš man pa ainām, pa teikumam stāstīja, ko viņš tur redz, kā viņam gribas veidot šo ainu. Un es visu pārtaisīju. Īsu­mā, tas bija tāds tiešām ļoti labs un radošs darba process.

Tas, ko stāstāt, man sasaucās ar domu, ka esam tendēti par teātri domāt kā par galapro­duktu, bet, manuprāt, dramaturgam un vispār kopumā tieši darba process ir svarīgākais un interesantākais. Caur šo procesu mēs varam at­tīstīt savas prasmes, ieraudzīt darbu un stāstu no vairākām šķautnēm, nevis tīri kā galapro­duktu.

Jā, tas noteikti tā ir. Neskatoties uz to, ka man it kā ir bijusi mežonīga pieredze ar teātriem, šī man bija pirmā pieredze, kad režisors tiešām grib ar mani strādāt kopā.

Bet kā, piemēram, gāja mēģinājumos?

Mēģinājumos es nepiedalos. Mani neviens neaicina.

Skaidrs.

Esmu to pieņēmusi kā dabisku lietu kārtību. Režisoram ir savs redzējums, viņš ir izvēlējies konkrētu autoru un darbu, sapratis, ko no tā va­rētu uztaisīt. Autors viņam praktiski vairs nav va­jadzīgs. Nevienam, jo sevišķi radošām personī­bām, nepatīk, ja kāds skatās pār plecu un grib iejaukties. Katram ir savs skatījums. Protams, man arī ir savs skatījums uz darbu, ko esmu uz­rakstījusi, bet režisors tur ierauga vēl ko citu. Man pār to vairs nav nekādas varas. Ar Henriju Arāju bija citādi. Man šķiet, ka beigās mums kaut kas sanāca, vismaz Henrijam bija, kur atsperties. 27. februārī notika pirmizrāde, un man tā patika. Tā bija mana vislabākā pieredze ar režisoru. Un es domāju – redz kā, jauns cilvēks, kurš it kā ir no citas paaudzes, viņš varētu būt mans dēls, bet mēs ar viņu galu galā sapratāmies. Es ceru, ka vi­ņam arī ir līdzīgas izjūtas kā man! (Smejas.) Tā ir laba pieredze, ko esmu ar mieru atkārtot.

Mani interesē, kāds ir jūsu rakstīšanas pro­cess? Piemēram, ar ko sākat veidot darbu? Vai tas sākas ar kādu novērojumu, vai ir kāds cits dzinulis vai tēls, varbūt sociāls vai politisks no­tikums?

Beidzamā laikā esmu uzrakstījusi piecus viencēlienus, tādas īsās ludziņas. Tas tādēļ, ka Dramaturgu asociācija piecu gadu laikā izdeva piecas lugu grāmatas. Es biju tā, kura ierosināja šo projektu, tad nu pašai arī vajadzēja piedalīties. Dramaturgu asociācijai bija kopsapulce, kurā vi­si prātoja, ko tad īsti šī asociācija varētu darīt, kam tā vajadzīga. Sēdēju, domāju – nu, jā, it kā jau asociācija, kur dramaturgi var satikties un pa­runāt, ir nepieciešama, bet ko lai īsti tādu reālu dara? Es ierosināju – uztaisām konkursu un izdo­dam lugu grāmatu. Mēģinājām sadabūt naudu, un beigās sanāca grāmata. Vienīgais noteikums, lai publicētu savu darbu šajos izdevumos, bija – publikācijām jābūt jaundarbiem. Lugām, kas ta­pušas pēdējo pāris gadu laikā. Tad nu arī es biju spiesta rakstīt ko jaunu. Tas bija ļoti labi, jo rak­stīšana jau notiek diezgan haotiski.