Pārcelšanās

Pērn oktobrī Telavivā ceturto dzimšanas dienu nosvinēja teāt­ra ansamblis ar intriģējošu no­saukumu Fulcro. Taču teātra pa­tiesā dzimšana notika Krievijā, Sanktpēterburgā. Grupa absol­ventu, kas studējuši Venjamina Filštinska meistardarbnīcā Sanktpēterburgas Teātra mākslas akadēmijā, 2020. gadā nolēma palikt kopā. Tā vietā, lai veidotu karjeru repertuā­ra teātros, viņi nolēma iet savu māksliniecisko ce­ļu kā neatkarīga teātra kompānija. Šīs apņemša­nās rezultātā Sanktpēterburgas teātra vidē radās oriģinālas izrādes, inovatīvs izpildījuma stils un unikāla balss. 2022. gadā teātra dalībnieki devās prom no Krievijas. No citiem emigrācijas māksli­niekiem viņi atšķīrās ar to, ka ieradās Izraēlā kā vienots kolektīvs ar savu māksliniecisko pro­grammu un vēlmi turpināt un attīstīt to arī citā valstī.

Jāatzīmē, ka pēdējos trīsdesmit gadus Filš­tinska meistardarbnīca ir bijusi leģendārs ak­tiermeistarības pedagoģijas centrs. 2019. gadā Sanktpēterburgas Teātra žurnāls publicēja materiālus par Filštinska studijas 30. gadadie­nu, uzsverot, ka šī meistara būtība ir demokrā­tijas gars. Kā rakstīja Fulcro aktrise un bijusī Filštinska studente Katja Tihonova: «Mēs esam jauna teātra kompānija. Pieļaujam kļūdas un mācāmies no tām – reizēm būtu vajadzējis ru­nāt vairāk, reizēm – paklusēt vai uzņemties ini­ciatīvu.»^[1] Fulcro mākslinieciskā vadītāja Daša Šamina bijusi arī pasniedzēja Filštinska meis­tardarbnīcā. Viņai ir grūti saprast, kā Filštinska metode varētu darboties mūsdienu Krievijā, kurā visas mākslinieciskās darbības tiek stingri regulētas.

TUR. SĀKUMS UN KOPRADE

Fulcro stāsts sākās ar diplomdarbu – poļu dra­maturga Tadeuša Slobodzjaneka lugu Mūsu klase Sanktpēterburgas Studentu teātrī iestudēja Daša Šamina (2019). Izrāde ieguva trīs balvas starptau­tiskajā teātra augstskolu festivālā ITSELF Varša­vā, kur to noskatījās un augstu novērtēja lugas autors. Nākamajā gadā Mūsu klase ieguva Zelta Sofitu – Sanktpēterburgas augstāko teātra balvu, kas pirmo reizi tika piešķirta studentu iestudēju­mam.

Mūsu klase ir viena no spēcīgākajām lugām par holokaustu. Tajā aprakstītie skolasbiedru lik­teņi Otrā pasaules kara laikā un pēc tā sasaucās ar šodienas jauno aktieru izjūtām. Viņi četru ga­du laikā piedzīvoja to, ko nozīmē klasesbiedru kopība, kas lugas varoņiem tomēr neliedza spī­dzināt un nogalināt. Aktieriem Mūsu klase kļuva par vēsturisku, sociālu un personisku izvēļu un traumu izpēti. «Pētot izvēles situāciju, mēs cen­šamies saprast, kāpēc cilvēks izvēlas ļaunuma ceļu.»^[2]

Mūsu klases panākumi un skatuves valoda sekmēja jauna teātra izveidi. Tā nosaukums Fulc­ro radās nejauši. Itāļu valodā tas nozīmē «atbal­sta punkts», bet žargonā – «foršs». Pēc uzstāšanās Polijā aktierus apsveica itāļu studenti: «Jūs esat fulcro, fulcro!» Jauniešiem patika vārda skanē­jums, un, izpētot tā nozīmi, viņiem tas iepatikās vēl vairāk.

Svarīgs pagrieziena punkts teātra izveidē bija pandēmija. Kad repertuāra teātri tika slēgti, Filš­tinska absolventi nolēma nepadoties un radīja savu teātri bijušajā Stepana Razina alus darītavā. Tā vietā, lai izveidotu pagraba teātri – kā to agrāk darīja avangarda grupas –, Fulcro izvēlējās milzī­gu industriālo telpu ar pussagrautiem griestiem un ar entuziasmu apguva īpašvietas un imersīvā teātra iespējas. Pusgada laikā viņi kļuva pazīsta­mi, un biļetes uz izrādēm tika izpārdotas mēne­šiem uz priekšu.

Izraēlas neatkarīgajā teātrī bieži tiek runāts par kara traumām, taču šāda karnevāliska dusmu izpausme ir izņēmums

Pirmajos divos pastāvēšanas gados Sanktpē­terburgā Fulcro teātra repertuārā bija lugas un imersīvas izrādes, kas tika spēlētas gan Razina rūpnīcā, gan Sanktpēterburgas ielās. Tās tika vei­dotas, izmantojot teksta dekonstrukciju un mon­tāžu jaunā veidā – kā to savulaik darīja dadaisti. Šī kolāžas tehnika ideāli atbilda Fulcro pasludi­nātajiem koprades^[3] mākslas principiem. Piemē­ram, kabarē izrādēs Joks un Die Blumen literārais teksts bija tikai aktieru asociatīvās domāšanas sākumpunkts. Skatuves darbība tika piepildīta ar viņu pašu vārdiem, citātiem vai tērzēšanu. Šāda pieeja nodrošināja darba procesu, kurā režisors nebija autoritātes virsotne, bet spilgtākie perfor­matīvie mirkļi un situācijas radās kopradē. Kā definēja viena no Fulcro aktrisēm: «Koprades bū­tība ir godīgums.»

IMIGRĀCIJA KĀ SOCIĀLI MĀKSLINIECISKA PIEREDZE

Fulcro dalībnieku aizbraukšanai no Krievijas 2022. gadā bija skaidrs iemesls: protests pret ka­ru. Viņi nevēlējās būt klusējošā vairākuma daļa vai pievienoties armijai. Pirms aizbraukšanas Fulcro piedalījās ukraiņu mākslinieku izveidota­jā digitālajā platformā Resistance Theatre, tāpēc no visiem aspektiem palikšana Krievijā viņiem bija bīstama. Fulcro aktieri pārcēlās uz dažādām pasaules vietām – tur, kur tas bija iespējams. Da­ži, pateicoties savām ebreju saknēm, nonāca Iz­raēlā un ieguva tās pilsonību. Daša Šamina bija viena no pirmajām, un viņa aicināja arī citus. Vē­lāk Šamina un daži aktieri skaidroja, ka savu teāt­ri veidojuši tieši šeit, jo Telavivā ir atvērta un kos­mopolītiska mākslas dzīves atmosfēra, kā arī so­ciāli kritiska vietējo neatkarīgo teātru nostāja.

Divas Sanktpēterburgā radītās izrādes – Joks un Die Blumen – tika rekonstruētas un prezentē­tas Telavivas neatkarīgās mākslas centrā Tmu-na. Lai gan šī vieta atšķīrās no rūpnīcas telpām, tai joprojām piemita neparasta atmosfēra. Joks balstās uz Gulaga dziesmām un vēstulēm, bet Die Blumen – uz pagājušā gadsimta 30. gadu vā­cu šlāgeriem, arī Kurta Veila darbiem, kas tapuši laikā, kad nacisms Vācijā kļuva arvien ietekmī­gāks. Abās izrādēs izmantota īpaša teātra valoda, apvienojot anarhistisku pankroka estētiku ar ka­barē provokatīvismu.

Aktieri, kas reizē bija arī mūziķi, dziedātāji un dejotāji, brīžiem saplūda ar skatītājiem un brī­žiem no tiem attālinājās, runāja gan savā, gan tē­lu vārdā, un pārsteidza publiku ar eksplozīvo enerģiju. Izrādes notika dažādās valodās: krievu, vācu, jidišā un poļu, ar subtitriem ivritā un an­gliski. Runātajam un dziedātajam vārdam bija īpaša nozīme. Aktieru personīgie monologi bieži kļuva par izrādes kulmināciju, iezīmējot koncep­tuālo akcentu un stratēģiju attiecībās ar skatītā­jiem.

Piemēram, 2023. gada Die Blumen izrādē īpašu nozīmi ieguva Ņikitas Goldmana-Koha sarkastiskais monologs par grūtībām un stresu, ko jaunajā mītnes zemē izjūt nesenie imigranti. 2024. gadā šis monologs tika mainīts, un viņš ru­nāja par bailēm, sāpēm un naidu, ko radījis Ha­mās un Izraēlas karš, kad imigranti vairs nejutās savrupa sabiedrības daļa. Kabarē Joks Goldmana monologs bija arī veltīts aktualitātēm – pārkāpjot kara laika tabu, viņš izsmēja propagandu, politi­ķus, rasismu un cilvēces vispārējo aklumu. Izra­ēlas neatkarīgajā teātrī bieži tiek runāts par kara traumām, taču šāda karnevāliska dusmu izpaus­me saistībā ar karu ir izņēmums, un to var salī­dzināt tikai ar dramaturga Hanoka Levina satri­cinošajiem tekstiem.

Skatītāji šajās divu stundu izrādēs vai nu stāv kājās, kā Die Blumen, vai pastāvīgi pārvietojas no vienas vietas uz citu, kā Joka gadījumā. Šī dubul­tā aktieru un skatītāju kustība nodrošina abu iz­rāžu imersīvo dabu.

Šamina Joku raksturo kā literāru kabarē, kas balstīts uz Gulaga tekstiem un personīgām im­provizācijām. Savukārt Die Blumen viņa saista ar vācu ekspresionisma mākslu. Tomēr es drīzāk sa­līdzinātu abu izrāžu ekstātisko valodu ar Ričarda Šehnera Dionysus 69 un vēl vairāk ar Jana Fabra performancēm.

ŠEIT. IDENTITĀTES MEKLĒJUMOS

Fulcro oriģinālās Telavivas pirmizrādes, kas radī­tas jau Izraēlā, ir Asjas Vološinas jeb Esteres Bolas luga Koris mirst, kā arī Trešais kabarē: degošais krūms – dokumentāla kolāža, kas veltīta holo­kaustam. Šie iestudējumi, veidoti tajā pašā estē­tikā kā pirmie divi kabarē, atklāti pauž pacifistis­ku vēstījumu. Tas ir Fulcro protests pret Krievijas sākto karu Ukrainā, ko teātris interpretē kā glo­bālu konfliktu, un tas rezonē ar mākslinieku tra­ģiskajām emocijām. Pat izrādē par holokaustu ir nolasāmas alūzijas uz Ukrainas karu, un aktieru personiskā pieredze saplūst ar attiecīgā laikmeta notikumiem un tēliem. Patiesībā Fulcro iemieso traģisku kori, kas simbolizē jaunās paaudzes krievus, nolemtus vai nu nāvei, vai trimdai.

Telavivas teātra pasaule Fulcro uzņēma ar lielu līdzjūtību. Neatkarīgā teātra centra Tmu-na mākslinieciskais vadītājs Erecs Majans vi­ņus uzaicināja mēģināt un uzstāties tur. Savu­kārt Gesher teātra vadītāja Jeļena Kreindlina deva iespēju Fulcro iestudēt un spēlēt holo­kausta kabarē Degošais krūms viņu angārā. 2023. gadā Fulcro saņēma trīs prestižas Izraēlas teātra balvas Zelta ezis. Nedaudz vēlāk viena no Izraēlas nopietnākajām avīzēm rakstīja par Fulcro aktieru pārsteidzošo virtuozitāti – viņi dejo, dzied, spēlē mūzikas instrumentus un ra­da visaptverošu teatrālu pasauli.

Vairāki aktieri nebija ebreji. Viņi ieradās ar tū­rista vīzu, centās to pagarināt un iegūt darba at­ļauju. Laika gaitā daži aizbrauca uz Berlīni, ne­spēdami izturēt ilgo gaidīšanu un puslegālo sta­tusu. Viena no aktrisēm pašlaik pāriet jūdaismā, kas viņai dos iespēju kļūt par ebrejieti un iegūt pilsonību. Viņas partneris, arī Fulcro aktieris, kam tika liegta ieceļošana Izraēlā, devies uz Gru­ziju un tagad gaida brīdi, kad viņa draudzene kļūs par ebrejieti, lai varētu apprecēties un saņemt atļauju dzīvot un strādāt Izraēlā.

Tomēr Fulcro mākslinieki jūt, ka viņu identi­tātes pamatā nav ne nacionāla, pat ne kultūras, bet tieši teātra piederība. Balstoties uz aktieru vi­deo intervijām, var teikt, ka viņiem teātris ir gan dzimtene, gan civilizācija. Šādā nozīmē Fulcro atgādina par Habima un Gesher – diviem slave­niem Izraēlas teātriem ar krievu saknēm –, kas ilgstoši apliecinājuši līdzīgu pieeju. Teātris kā augstākā vērtība bija Habima iekšējais dzinēj­spēks pagājušā gadsimta 20.–40. gados, un tas pats bija raksturīgs arī Jevgeņija Arjē vadītajam Gesher teātrim 20. gadsimta beigās un 21. gad­simta sākumā.

Šo māksliniecisko identitāti var uztvert kā subjektivitātes un binaritātes izpausmi: kosmo­polītisms pret nacionālo valsti. Taču Izraēlas kontekstā kosmopolītisms ir vietējās sabiedrības daļai raksturīga iezīme, un imigrējušie māk­slinieki drīzāk pievienojas vietējai mākslas ko­pienai, nevis konfrontē ar to. Viņi pieņem Izra­ēlas neatkarīgā teātra lozungu: «Teātris ir dzīves laboratorija.»

Šo māksliniecisko identitāti var uztvert kā subjektivitātes un binaritātes izpausmi: kosmopolītisms pret nacionālo valsti

Pirmo Fulcro kabarē izrāžu auditorija Tmu-na teātrī lielākoties runāja krieviski, un lielākā daļa skatītāju bija jaunie, 2022. gada, viļņa imig­ranti. Varēja likties, ka Fulcro ieradies kopā ar sa­vu skatītāju. Lai gan izrādes sākās vēlu, desmitos vakarā, Tmu-na teātrī pulcējās jauni cilvēki. Daudzi izrādes skatījās vairākas reizes un atveda līdzi draugus. Apbrīnojama, dzīvespriecīga un iz­misuma pilna auditorija, kādu nebiju sastapusi ne Izraēlā, ne Krievijā.

Pēc tam sāka nākt 90. gadu krievu imigranti, pārsteigti par Fulcro mākslinieku enerģiju un aizrautību. Vēlāk sāka parādīties arī ivritā runājo­ši teātra cienītāji. Pēc Šaminas teiktā, šodien ap­tuveni 20 procenti skatītāju nezina krievu valo­du. Kopumā Fulcro pretkara vēstījums, noliedzo­šā attieksme pret Putina Krieviju un izrādēs uz­dotie izaicinošie jautājumi ir guvuši siltu atsaucī­bu atšķirīgās auditorijās.

Pašlaik Fulcro repertuārā ir piecas izrādes, kas tiek izpildītas dažādās valodās ar ivrita un angļu subtitriem, kā arī radioizrāde, kas publicē­ta tīmekļa vietnē Lyubimovka, un divi Esteres Bolas lugas Noziegums skatuves lasījumi – viens tika prezentēts Telavivā, otrs festivālā Slovonovo.

PRETKARA PATOSS

Sākumā es šajā rakstā neplānoju runāt par Ha­mās un Izraēlas karu, jo tēma ir pārāk sarežģīta. Taču sapratu, ka nevaru to ignorēt, analizējot Fulcro fenomenu.

Līdz ar kara sākšanos situācija, kurā nonāca Fulcro, kļuva sarežģītāka nekā citās valstīs dzīvo­jošiem krievu emigrācijas māksliniekiem. Ja Krievijas un Ukrainas kara gadījumā nebija šau­bu par to, kurš ir agresors un kurš – upuris, tad Izraēlas karš bija satricinošs arī tāpēc, ka pasaule atteicās skaidri nošķirt upuri un agresoru un šīs lomas acumirklī varēja mainīties vietām. Kad Hamās spīdzināja un nolaupīja ebreju jauniešus, viņi neapšaubāmi bija agresori, taču, kad gāja bojā palestīniešu bērni Gazā, agresors kļuva par upuri.

Turklāt Izraēlas sabiedrība ir sašķelta starp tiem, kas pieprasa vienošanos ar Hamās un ķīl­nieku atbrīvošanu, un tiem, kas uzskata, ka tad, ja Hamās netiks sakauts, tas turpinās savus uz­brukumus. Tādējādi Fulcro aktieriem Putina kara un tam sekojošās emigrācijas traumas papildinā­jās ar Hamās vardarbīgā uzbrukuma pārdzīvoju­mu, sekojošo bezgalīgo karu un rasistiskās neie­cietības viļņiem, kas pāršalca pasauli.

Tik sarežģītā situācijā teātris kļūst gan par saziņas līdzekli, gan izdzīvošanas iespēju

Fulcro jaunākā pirmizrāde Nebūs kāzu ir mēģinājums runāt par šīm tēmām. Izrāde balstās uz oriģinālu Alinas Farkašas scenāriju, sadarbo­joties ar Žeņu Berkoviču^[4], kura atļāva izmantot savus dzejoļus. Izrādē ir divas paralēlas sižeta lī­nijas: dokumentāls pētījums par notikumiem Hi­rosimā un lugas autores dienasgrāmatas ieraksti, kuros viņa izsaka savas domas un izjūtas laikā, kad viņa un viņas bērni pieredz raķešu uzbruku­mus Telavivā.

Viena sižeta līnija pastiprina otru. Māte jeb autore sākumā ir šokēta par to, kā pasaule, kurai viņa ticējusi, reaģē uz notiekošo. Tad viņu pār­ņem šausmas, uzzinot par palestīniešu bērnu nāvi, un viņa sev uzdod šausminošu jautājumu: vai viņai būtu jāizvēlas starp savu bērnu un pa­lestīniešu bērnu dzīvību? Šajā brīdī viņa pret sa­vu gribu pārvēršas par briesmoni. Pats fakts, ka lugas varone ir spiesta mocīties ar šādiem jautā­jumiem, tiek attēlots kā kaut kas monstrozs.

Daša Šamina, kas iestudējusi izrādi, uzsver: «Mums nav atbildes uz varones jautājumu, mēs tikai zinām, ka tas, kura dēļ rodas šāds jautājums, ir briesmonis.» Varu tikai apbrīnot viņas vārdu dziļumu un traģismu.

Runājot par teātra nākotni, Šamina piemin slavenāko izraēliešu dramaturgu Hanohu Levi­nu, kurš pazīstams ar savu brehtiānisko pretkara patosu. Fulcro plāno strādāt ar viņa agrīno lugu Tu un es, un nākotnes karš, un iestudēt to ivritā, saglabājot uzticību pretkara tēmai un veidojot dialogu ar jaunās mītnes zemes kultūru.

Teātra Fulcro pārcelšanos no Sanktpēterbur­gas uz Telavivu var raksturot gan kā veiksmes stāstu, gan kā grūtu un traģisku situāciju, kurā mūsdienu pasaule noliek mākslinieku. Tas attie­cas ne tikai uz grūtībām iekļauties jaunā vidē, bet arī uz nespēju no ierasta skatpunkta saprast labā un ļaunā dinamiku. Kari, nāves, reālas briesmas un morālās dilemmas ir gan Fulcro mākslinieku ikdiena, gan viņu mākslinieciskās darbības fons. Tik sarežģītā situācijā teātris kļūst gan par sazi­ņas līdzekli, gan izdzīvošanas iespēju.

Fulcro Izraēlas stāsts vairākos aspektos atšķi­ras no daudziem citiem krievu emigrācijas māk­slinieku naratīviem. Šis ir stāsts par kolektīvu, kas paliek uzticīgs tam, ko sāka Sanktpēterburgā, un joprojām redz savu māksliniecisko ceļu teātra kopienas modelī. Tas atšķir Fulcro no Izraēlas ne­atkarīgā teātra, kas balstās uz individuālo rado­šumu vai nelielām mākslinieku komandām.

Fulcro teātra kosmopolītisms sakņojas tā mākslinieciskajā patībā, kas aizvieto nacionālo un pat kultūras identitāti, taču vienlaikus ietver arī skatuves mākslai būtisko sociālo lomu. Šis kosmopolītisms sakrīt ar Izraēlas vietējās māksli­nieciskās kopienas atvērtību un palīdz dažādām pusēm labāk saprast vienai otru.

Olga Levitana (Ольга Левитан) ir filosofijas doktore, teātra zinātniece, pa­sniedzēja Jeruzalemes Ebreju universitātē un Telavivas universitātē. Viņas interešu sfērā ir starpkultūru dialogs, krievu un ebreju modernisma un avangarda teātris.

Publicēšanai sagatavoja Edīte Tišheizere