Uzrunāt skatītājus kara laikā

Šobrīd notiek daudz diskusiju par to, ka mākslinieki saskaras ar pro­blēmām brīvi izvēlēties tēmu, ru­nāt par tabu zonām, kā arī citiem ārējiem vai iekšējiem ierobežoju­miem.

Jevgeņija Šermeņeva. Ir sa­protams, ka sarežģītajā politiskajā situācijā daudzi sāk cenzēt sevi paši. Saistībā ar to gribu tev jautāt: ko nozīmē būt māksliniekam valstī, kas cīnās par savu brīvību?

Vlads Troickis. Redzi, ir divi ceļi.

Viens ceļš… Nu, ir tāda kā nebeidzama him­na dzīvei, kas turpinās. Un mūsu teātri ir pilni, notiek daudzas pirmizrādes. Lielākā daļa no tām ir klasisks izklaides teātris.

Īpaši populāras ir tāda tipa izrādes kā Kabarē vai citi izklaidējoši iestudējumi. Taču tiem cauri izlaužas arī nopietns teātris. Piemēram, mums tagad ir jauns hits – Ivans Urivskis ir iestudējis Makbetu, bet Davids Petrosjans – Otello. Pats vēl neesmu redzējis, godīgi sakot, neesmu paguvis, bet cilvēki slavē, un paldies dievam.

Visi saprot, ka runāt par karu karojošā valstī… nu, nav īsti jēgas

Taču lielās misijas tam visam nav. Pirms pāris dienām tikos ar Maksu Golenko, viņš ir Marijas Zaņkoveckas vārdā nosauktā teātra direktors Ļvi­vā. Viņš arī uzskata, ka diemžēl teātrim kopumā šobrīd vēl nav misijas apziņas. Toties ir skaidra apziņa, ka kaut kam tādam ir jābūt.

Mūsu valstī kultūra tiek izmantota kā instru­ments, kā ierocis. Vakar, starp citu, biju kādā pa­sākumā. Ir tāda organizācija – Kultūras desants. Tā ir armijas struktūrvienība, kas nodarbojas ar kultūru. No vienas puses, tā veido kultūras telpu karavīriem, bet, no otras, – reprezentē to gan Uk­rainā, gan ārzemēs.

Zini, visi saprot, ka runāt par karu karojošā valstī… nu, nav īsti jēgas, jo tāpat katru dienu notiek uzbrukumi, ir gaisa trauksmes, pretgaisa aizsardzības sistēmas darbojas – tas ir ikdienas dzīves fons. Turklāt visiem ir draugi un radinieki frontē, ir kritušie, ievainotie. Tā ir mūsu dzīves realitāte.

Vienlaikus ļoti svarīgs ir jautājums par atmi­ņu. Ko darīt ar atmiņu, ņemot vērā, ka šis, iespē­jams, ir visvairāk dokumentētais karš pasaules vēsturē? Būtībā tiek fiksēts pilnīgi viss. Kā uz to raudzīties? Kā to pārvērst kādā kultūras kodā? Turklāt uzreiz rodas arī problēma – kā panākt, lai tas nebūtu upura kods? Jo, ja veido upura mī­tu, tas atstāj dziļu nospiedumu sabiedrībā. Par to arī norit diskusijas, jo visiem tas sāp, un vien­kāršākais veids, kā runāt par šo tiešo sāpi, ir caur cilvēku.

Taču ir arī misija. Es pats vismaz sev esmu noformulējis, ka tā ir misija – dot cerību.

Jo vispārējā globālā tendence ir visu iznīcināt līdz galējai robežai – pasaules kārtību, vērtības, tikumību... Patiesi, viss tiek devalvēts. Par normu kļuvis nevis likuma spēks, bet spēka likums. Jo ci­niskāk, jo nekaunīgāk – jo pievilcīgāk.

Bet patiesībā tas ir… ceļš uz dupu, tātad uz elli.

Tāpēc mana lielā projekta Antidots ideja ir ra­dīt pretēju virzību, kuru mēs saucam par ceļu uz gaismu.

Šajos trīs kara gados tu taču neesi sēdējis, rokas klēpī salicis, bet esi aktīvi strādājis, radī­jis savas izrādes un koncertus. Un viss bija brī­vas Ukrainas tēla stiprināšanai.

2022. gadā nolēmām aizbraukt no Ukrainas, jo bija skaidrs, ka pēc mēneša, augstākais – di­viem ziņas par karu pasaulē vairs nebūs tik aktu­ālas kā pirmajās dienās.

Lai arī bija skaidrs, ka Krievija aizvien izdarīs kaut ko šausmīgu, lai piesaistītu pasaules uzma­nību mūsu traģēdijai – Buča, Mariupoles iznīci­nāšana –, un tas neapstāsies. Bet principā es sa­pratu, ka kādā brīdī Rietumu sabiedrība nogurs un pārstās par to domāt.

Vienīgais veids, kā par sevi atgādināt, būs caur mākslu. Tāpēc mēs nesam savu vēstījumu pasaulei ar koncertiem, dziesmām, izrādēm.

2022. un 2023. gadā mēs vēl vairāk runājām par karu – par to, kā tas notiek un kas notiek, bet jau 2023. gadā, īpaši 2024. gadā, kļuva skaidrs, ka pat šo minimālo vēstījumu Rietumu auditorija bloķē.

Viņi negrib dzirdēt par karu.

Cilvēki negrib vēlreiz izdzīvot šo traumu.

Mēs par to nevienu nevainojam.

Jo jebkurš cilvēks kādā brīdī vēlas... dzīvot normālu dzīvi.

Tā ir vienkārši dabiska cilvēku aizsargreak­cija.

Jā, un tāpēc es sapratu, ka jāmeklē kāda cita pieeja. Jāatrod veids, kā uzrunāt cilvēkus caur entertainment – jāmeklē izklaides teātra un kon­certu forma, bet tajā jāiekļauj jautājumi, kas liek cilvēkiem aizdomāties. Tas ir, izrādes vai koncer­ta laikā skatītāji jūtas labi, smejas, viss šķiet viegli un jautri, bet tajā pašā laikā viņu prātā ieķeras nelielas «skabargas», kas liek viņiem domāt arī pēc tam, kad viņi ir pametuši teātri.

Tu teici, ka tev ir projekts Antidots.

Precīzāk būtu teikt – kustība Antidots.

Kādā brīdī es sapratu, ka sabiedrības grauša­na, kas notiek sistemātiski Eiropā un Amerikā, un tas, kā šie procesi darbojas Ukrainā caur Krie­vijas manipulatīvajām dezinformācijas taktikām, ir ļoti bīstama, postoša un strauja parādība.

Kopš kara sākuma mēs pēc katras izrādes vai koncerta mēģinājām rīkot diskusijas ar skatītā­jiem. Kopumā mēs esam snieguši ap 450 izrāžu un koncertu visā pasaulē – no Indonēzijas un Austrālijas līdz Latīņamerikai, ASV un, protams, visai Eiropai.

Precizēšu – tu runā par grupas DakhaBrak­ha koncertiem, vai ne? Viņi ceļo tik plašā mēro­gā.

Nu, DakhaBrakha, Dakh Daughters. Es pats. Mēs rīkojām izstādes, rādījām izrādes, sniedzām koncertus visā pasaulē. Es iestudēju sešas izrā­des šajā laikā.

Un vēl dažādas performances, tostarp lielus brīvdabas pasākumus. Piemēram, 2024. gadā mēs organizējām Gogolfest Zaporižjā. Turklāt at­klājām tur memoriālu varoņiem un izveidojām lielu piemiņas vietu.

Bet es gribu atgriezties pie būtiskākā.

Cilvēki jūt, ka pasaule brūk kopā, šo procesu nevar nepamanīt. Ja pajautā cilvēkiem, vai rītdie­na būs labāka vai sliktāka par šodienu, lielākā da­ļa atbildēs: sliktāka.

Rītdiena sliktāka par šodienu, parītdiena – vēl sliktāka. Tendence ir negatīva. Taču nav iz­pratnes par to, kas ir šī sabrukuma cēlonis. Cilvē­ki tikai konstatē pašreizējo stāvokli.

Tāpēc visās diskusijās pēc mūsu izrādēm es runāju par to, ka Krievija ir atvērusi Pandoras lā­di. Un tas ir kļuvis par katalizatoru šiem destruk­tīvajiem procesiem. Cilvēcības un vērtību sa­graušanai.

Humānisma vērtību un civilizācijas pamatu graušanai?

Jā. Tas, kas tika sasniegts pēc Otrā pasaules kara, tagad tiek transformēts par kaut ko... Es pat īsti nevaru noformulēt, kas tas ir. Tas ir kaut kāds kanibālisma dzīru mielasts. Himna nāvei. Pilnīga vienaldzība pret visu.

Tas rada ļoti dīvainu sajūtu, jo, sekojot formā­lajai loģikai, nekam tādam nevajadzētu būt. Galu galā – dzīvot pasaulē, kur valda savstarpēja cie­ņa, taču ir labāk, vai ne? Bet izrādās – nē.

Faktiski fašisms un nacisms ir dabiska forma masām. Un tas, kas šobrīd veidojas Amerikā, pēc būtības ir neofašisma ideoloģija. To propagandē amerikāņu filozofs Tīls (Peter Thiel), bet pašrei­zējais viceprezidents Džeimss Deivids Venss ir viens no tās reklamētājiem. Viņiem ir absurda lo­ģika – ka brīvība un demokrātija ir dažādas lietas. Ka demokrātija nozīmē pūli un pūlim nevajadzē­tu piešķirt varu. Ka lēmumi jāpieņem veiksmīga­jiem. Tehnoloģiju korporācijām.

Tāpēc arī radies termins «tehnofašisms». Īlons Masks ir klasisks šādas ideoloģijas piemērs. Neotehnofašists.

Un patiesībā arī Krievija ir korporatīva valsts. Ir valsts korporācijas, piemēram, Gazprom, kas kontrolē resursus. Kam ir nauda, tas uztur drošī­bas struktūras, bet tauta visu «sagremo». Un, principā, tā ir diezgan stabila sistēma.

Bet es mazliet papētīju Krievijas informācijas un speciālo psiholoģisko operāciju tehnoloģijas. Viņu metodoloģija bija diezgan plaši attīstīta 20. gadsimtā. Tās ietvaros vairāki desmiti tūkstošu cilvēku piedalījās izglītojošās intelektuālajās spē­lēs. Tās nebija nekādas disidentu grupas padom­ju laikā. Taču jau Padomju Savienības sabruku­ma priekšvakarā tās sāka sadarboties ar varu. Sā­kumā viņu mērķis bija panākt pozitīvas pārmai­ņas, bet vēlāk pārtapa lojalitātē un galu galā – līdzdalībā neofašistiskas valsts veidošanā.

Rietumu valstīs līdzīgas sistēmas vairāk orientējas uz eliti, bet Krievija radīja savu versiju, kas mērķēta tieši uz «tautas masām».

Viņu tehnika balstās uz sabiedrības sāpju punktu identificēšanu un pat mākslīgu radīšanu, šo punktu pastiprinātu kairināšanu, sistemātis­ku spiedienu uz tiem ar mērķi iegūt maksimālu reakciju. Un, tā kā, radot sāpes, var iepriekš pro­gnozēt cilvēku reakciju, kļūst iespējams šo reak­ciju virzīt un uzturēt.

Ja tieši mēģini pretoties manipulācijām un dezinformācijai, tu tikai pastiprini tās. Jo tas ir tavs vājais punkts, un tas sāk darboties uz kopējo procesu

Bieži tas notiek «zem svešiem karogiem», dažkārt pat no pozīcijas, kas ir pretēja oficiālajai politiskajai līnijai.

Tiek veidotas veselas «noderīgo idiotu» ko­lonnas. Atbalstītas partijas ar ekstrēmu pro­grammu, kas izraisa spēcīgu sabiedrības reakci­ju.

Tātad tu gribi teikt, ka šīs labējās nacionā­listiskās partijas Rietumos, kas arī izmanto sabiedrības sāpju punktus, var būt Krievijas iniciēti projekti?

Piemēram, Ukrainā tas simtprocentīgi tā ir. Partijas, ar kurām biedēja krievvalodīgo sabiedrī­bas daļu, tika finansētas caur prokrieviskiem projektiem.

Ja runā par mūsdienu masveida destabilizā­cijas metodēm, tad tās ir pavisam vienkāršas. Kad parastam cilvēkam tiek mērķtiecīgi kairināti sāpju punkti, viņš izjūt emocijas un tajā brīdī pārstāj domāt racionāli. Šis spiediens tiek nepār­traukti pastiprināts, neatstājot laiku atelpai.

Mēs visi saprotam, ka mūsdienu žurnālistika ir degradējusies, jo tai nākas sacensties ar popu­lāriem blogeriem un pielāgoties viņu komunikā­cijas metodēm. Sliktās ziņas, skandāli, katastro­fas – viss tiek maksimāli uzpūsts, lai noturētu cil­vēku uzmanību. Tāpēc parastam cilvēkam rodas pilnīga apokalipses sajūta. Jo sliktās ziņas vien­mēr var labāk pārdot.

Agrāk profesionāli mediji un laikraksti savā starpā konkurēja, ievērojot ētikas principus un kodeksus, bet tagad robežas ir izdzēstas. Tas no­ved pie tā, ka nav nekādas atbildības par jebkuru informāciju, kas nonāk publiskajā telpā. Rezultā­tā cilvēks nonāk situācijā, kurā viņš pasauli uz­tver kā pilnīgi apokaliptisku. Viņš jūtas apjucis, bez iespējām atrisināt problēmas.

Un tieši tad viņam tiek piedāvāti «vienkārši risinājumi». Šos risinājumus piedāvā populisti – gan no labējā, gan no kreisā spārna.

Kreisie spēki, kas 20. gadsimtā saņēma tiešu atbalstu no PSRS specdienestiem, nav pilnībā iz­zuduši – daļa no tā mantojuma joprojām eksistē latentas aģentūras veidā. Ekstrēmi labējiem tā ir iespēja, jo «aiz muguras stāv lielais brālis», kas nedaudz palīdz. Par to šobrīd vairs nav šaubu – pēdējo gadu laikā ir daudz dokumentāru pierā­dījumu par Krievijas atbalstu labējiem radikāla­jiem spēkiem. Atbalsts ir gan finansiāls, gan bal-stīts uz manipulāciju tehniku izplatīšanu.

Un tālāk jau veidojas dažāda veida diktatoris­ki un autoritāri režīmi. Notiek masveida vērtību un tikumības devalvācija. Cilvēki zaudē spēju komunicēt, klausīties, cienīt sarunu biedru. Tā vietā, lai veidotu dialogu un meklētu kopīgus jēg­pilnus risinājumus, dominē divi monologi, kas viens otru ignorē.

Rezultātā sabiedrībā izplatās visaptveroša bezcerība un neticība. Cilvēks paliek viens pret vienu ar visām pasaules problēmām.

Un tieši tāpēc man radās ideja par Antidotu.^[1]

Ja tieši mēģini pretoties manipulācijām un dezinformācijai, tu tikai pastiprini tās. Jo tas ir tavs vājais punkts, un tas sāk darboties uz kopējo procesu. Tāpēc tieša pretdarbība nedarbojas. Vienīgais veids – atrast kādu nelineāru pieeju. Un radās doma darīt to caur mākslu. Plašā nozīmē – teātris, mūzika, kino, grāmatas, dzeja, izstādes. Viss, kas iespējams.

Jo masveidīgāk, jo labāk. Tāpēc vēlams, lai tam piemistu izklaides elements – lai sasniegtu vienkāršu, parastu cilvēku. Lai viņš drošā vidē – teātrī, kino – saņemtu sava veida «vakcīnu» pret manipulācijām. Tas var būt pat visai zems žanrs, bet ar obligātu atmaskošanu beigās. Pēc šādas pieredzes cilvēkā paliek vismaz kaut kas, viņš sāk kritiski domāt.

Un tas ir arī ļoti interesants izaicinājums māksliniekam – kā izveidot tik spēcīgu manipu­lāciju. Jo principā jebkura māksla ir manipulāci­ja. Ja tās nav, tad tas nav pietiekami labs darbs tas neskar ne jūtas, ne prātu. Tad tas vienkārši ir kaut kas bezjēdzīgs.

Cita lieta, ja šai manipulācijai tiek piešķirts augstāks mērķis, nozīmīgs vēstījums, kas veido antidotu – pretindi vai vakcīnu pret sabiedrības sērgām, – tad tas māksliniekam sniedz savas no­zīmības un apzinātības sajūtu.

Tomēr antidots neiedarbosies, ja tam nepie­mitīs arī otra daļa – vārdu nozīmes un vērtības atjaunošana, tikumība kā sabiedriskās apziņas kodols. Šobrīd vērtības ir kļuvušas par tukšu ska­ņu.

Ir nepieciešams aicināt cilvēcībā. Mudināt redzēt cilvēku, nevis funkciju. Ne mācīt, bet palī­dzēt cilvēkam dzīvē, ģimenē, ikdienā, sabiedrībā ieraudzīt citus cilvēkus un no jauna atklāt sev vērtības un tikumus. Tā ir uzdevuma sarežģītākā un smalkākā daļa – izveidot garīgo telpu, kur par to var runāt, kur veidojas jauna cilvēku attiecību vēsture, jaunas tendences.

Vai šādas telpas šobrīd pastāv? Garīgās tel­pas, kur šos jautājumus var apspriest? Gandrīz nemaz. Varbūt tās ir, bet mikroskopiskos apmē­ros.

Un tās pastāv marginālā sabiedrības daļā.

Jā, tieši tā – marginālā sabiedrībā. Bet tā, lai tu zinātu, kur vari doties, ja tev ir šāds pieprasī­jums – kā cilvēkam, lai saprastu notiekošo…

Te jau gandrīz var runāt par reliģiju, Vlad.

Redzi, pastāv jēdziens «reliģiozitāte». Un es domāju, kāpēc, piemēram, ebreju nācija ir izturī­gāka nekā lielākā daļa citu pasaules tautu.

Kad cilvēks ienāk dievnamā – kristīgā, vienal­ga, vai tā ir pareizticīgā, katoļu vai protestantu baznīca (lai gan protestantismā, šķiet, nav grēk­sūdzes) – viņš var kaut ko pastāstīt priesterim, lūgt padomu. Un parasti viņš saņem tiešu atbil­di – kā rīkoties.

Bet ebreju sabiedrībā visvairāk cienītais cil­vēks – rabīns – ir cienīts ne tikai starp ticīgajiem, bet arī neticīgajiem. Un, ja pie rabīna atnāk kāds ar jautājumu, viņš nekad neatbild tieši. Viņš ru­nā ar cilvēku caur stāstiem, mītiem, līdzībām. Tas kļūst par dialogu. Tur vienmēr ir dialoga sko­la, un tas ir ļoti svarīgi – prasme pateikt, prasme uzklausīt. Un beigās rabīns nedod padomu – viņš pastāsta līdzību un neatsaucas ne uz Dievu, ne uz savu autoritāti. Viņš ļauj cilvēkam pašam pieņemt lēmumu, balstoties uz sarunu. «Tu pats izlem.» Būtībā tā ir himna brīvībai. Paša atbildī­bai.

Vai tāda personiskā brīvība vispār eksistē?

Jā, saproti, šeit arī ir jautājums par brīvību. Tā ir gan atbildība, gan risks. Bet, no otras puses, ja tev nav savu vērtību un izpratnes par tikumību, tad, piemēram, tāds nosacītais Tramps ir ļoti brīvs, gatavs riskēt un principāli nesaistīts. Viņš rīkojas, atbildības nesaistīts – ja paskatāmies uz viņa dzīvi ar visām bankrotu epizodēm, viņš pats taču nekad nav zaudējis. Viņam un viņa ģimenei viss ir kārtībā. No viņa skatupunkta: tā kā viņam patiesībā nav nekā svēta, izņemot sevi pašu, sa­nāk, ka cieš visi, izņemot viņu, un viņa pasaules uztverē viss ir vienkārši lieliski.

Tāpēc brīvība bez vērtībām ir himna patvaļai. Spēka brīvība kļūst stiprāka par pašu humānis­tisko brīvības jēdzienu. Eiropas un Rietumu civi­lizācijas lielākais sasniegums ir humānisms, cil­vēktiesību ievērošana. Bet tagad šis jēdziens tiek sagrauts, jo diemžēl atslābinātā Rietumu pasaule ir sākusi tirgoties ar cilvēktiesībām. Īstās vērtības ir kļuvušas par tirgus objektu, un līdz ar to arī de­valvētas. Tirgošanās vienmēr noved pie devalvā­cijas.

Bezatbildība, tas ir slazds, kurā iekritusi hu­mānistiskā Eiropa un vispār Rietumu pasaule.

Un jautājums ir – kā atgriezties pie vērtībām un to jēgas? To var izdarīt tikai ar kultūru. Ar dzīvu emocionālo pieredzi.

Antidots ir domāts, lai rosinātu cilvēkus pat­stāvīgai kustībai. Ja cilvēki sinhronizē savas dar­bības – veidojas kustības, dažādu grupu un ko­pienu tīkli –, tie var kļūt par nopietnu spēku. At­dzimšanas spēku. No vienas puses – aizsardzība un pretestība, no otras – jaunu garīgo telpu un orientieru veidošanu. Tā ir mākslinieka misija.

Vai tu uzskati, ka mūsdienu mākslinieks ir at­bildīgs par to, ka viņš ir daļa no mākslas procesa?

Es nevaru teikt, kas kādam ir vai nav jādara. Tas būtu nepareizi. Man darbojas tikai viens – mīlestības princips. Ja cilvēks apzinās briesmas un uzņemas šo misiju – lieliski. Bet pateikt vi­ņam, kas jādara? Piedod, tas nav diktatorisks re­žīms, mēs nevienam neko nevaram pavēlēt.

Mēs varam vienīgi atgādināt – paskatieties uz pieredzi pirms Otrā pasaules kara, kad daži mē­ģināja palikt malā, cerot, ka pēc viņiem neatnāks ne savējie, ne svešie. Tagad notiek tas pats – Slo­vākijā, Austrijā, Austrumvācijā.

Nav pat jānāk varas pārstāvjiem, atnāk tādi tēvaiņi un saka: «Paklau, ja turpināsi vēkšķēt, no­dedzināsim tavu teātri vai galeriju un pats no­rausies.» Tie ir tieši fiziski draudi. Vācijā tā jau ir realitāte, nevis abstrakcija. Austrumvācijā Gogol­fest rīkoja pasākumus, bet dažas dienas pirms tam saņēma atteikumus, jo telpu īpašnieki nobi­jās. Viņiem draudēja, viņu sienas tika apzīmētas ar kāškrustiem. Tas jau gandrīz vai nemaz nav kontrolējams.

Tāpēc tā ir mana cerība, mana galvenā misija – veidot bāzi, analītisko centru, kas pētīs, kā vei­dojas, rodas un kā sagraujamas dažādas infor­mācijas frontes.

Ukrainā es izjūtu milzīgu emocionālu piepra­sījumu. Es tikko atgriezos no Ļvivas, kur vienojā­mies ar vairākiem teātriem par kopīgu darbu. Šāds vilnis plūst pāri Rietumiem, visai pasaulei. Ukraina vienkārši ir frontes priekšējā līnija – brī­vās pasaules un demokrātijas robeža. Tāpēc, iespējams, mēs ātrāk reaģējam un izstrādājam jaunas metodes – gan humānajā, gan militārajā sfērā. Varbūt tas iedos jaunu jēgu māksliniekiem visā pasaulē – piešķirs mākslai misiju.

Jo pat māksla var būt tehnoloģija. Redzi, nor­māla mākslinieka misija parasti ir narcisisms. Normāls mākslinieks – tas ir ekshibicionists. Viņš grib parādīt, cik viņš ir brīnišķīgs un talantīgs rakstnieks, aktieris, režisors, komponists.

Bet, ja ekshibicionismam viņš pievieno arī cēlu mērķi – sargāt savu nākotni, ļoti pragmatis­ki, pēc tam sargāt savu tuvāko loku – pilsētu, val­sti, sabiedrību, tad veidojas apzināta sabiedrība un mākslinieks kļūst par vērtību un zināšanu ne­sēju. Un tas ir patiešām stilīgi.

Bet tas nenozīmē, ka viss jādara baisā nopiet­nībā. Spēks ir vieglumā. Pārlieka nopietnība, par laimi, neiedarbojas.

Kādi ir tavi plāni, mākslinieciskās ieceres?

Pirmkārt, izrāde, kuru es veidoju šajā kontek­stā, – tā būs Latvijas Nacionālajā teātrī (Karalis Ibī un citi monstri– red.). Tad ir programma Anti­dots ar Dakh Daughters, un es sāku darboties ar pusaudžiem no piefrontes teritorijām. Tas ir sais­tīts ar Ukrainas fondu Bērnu balsis, un mēs kopā ar to rīkosim meistardarbnīcas.

Pēc tam plānoju meistardarbnīcu studen­tiem no multimediju un laikmetīgās mākslas ka­tedras Nacionālajā akadēmijā. Es pilnībā atgriežos Ukrainā, un man jāsaprot, kā to labāk izdarīt. Mēs rīkosim lielu starptautisku konferen­ci Ļvivā jūnija beigās – jūlija sākumā. Tā notiks Ukrainas Katoļu universitātē, kas ir viena no progresīvākajām augstskolām valstī.

Un kā ar tavu projektu Eiropā?

Dakh Daughters programma turpinās, un es plānoju uzstāties vairākās teātra konferencēs šo­pavasar. Tāpat Ļvivā – kas šobrīd ir Eiropas jau­natnes galvaspilsēta – notiks divas lielas dizaina konferences. Mums ir arī pastāvīgie partneri: Ļubļina Polijā – 2029. gadā tā būs Eiropas kultū­ras galvaspilsēta, un mēs sadarbojamies, Prāgas Pilsētas teātrī mēs jau strādājām un plānojam turpināt programmu.

Protams, mēs tagad meklējam arī nopietnus partnerus, kuri varētu atbalstīt projektu.

Tu daudz esi strādājis Ungārijā.

Jā, es strādāju ar ar Atilu Vidņanski (ungāru režisors, dzimis Ukrainā, absolvējis Karpenko- Karija institūtu Kijevā, daudz strādājis Ukrainā un Krievijā – red.) un Andrāšu (Andrāšs Kozma, ungāru teātra un kino aktieris –red.). Tagad viņi ir Orbāna kultūras politikas galvenās figūras – viņa kreisā un labā roka.

Vai tu nevari ar viņiem vismaz mēģināt ie­sākt kādu dialogu?

Nē. Redzi, Atila Vidņanskis ir izdarījis savu izvēli, tāpat kā filmā Mefisto. Viņš ir inteliģents cilvēks, bet apzināti izvēlējās būt varas pusē. Un tā ir viņa izvēle, sāpīga, bet apzināta.

Bet jau pēc pilna mēroga iebrukuma sāku­ma Ungārijā notika Pasaules teātra olimpiāde – milzīgs teātra festivāls. Tā bija Vidņanska ini­ciatīva, un viss notika, protams, ar pašreizējās Ungārijas valdības atbalstu. Cik atceros, tur ne­bija ukraiņu dalībnieku, bet bija krievi.

Lielākā daļa atteicās, bet daži bija... Bet jeb­kurā gadījumā tur ieradās ļoti daudz no «vecās skolas», kuriem maksāja ļoti pieklājīgus honorā­rus.

Tātad nauda? Tas ir svarīgi, jo, manuprāt, tā arī ir daļa no «joņojuprocesa», par kuru mēs runājam. Tas ir jautājums par mākslinieka at­bildību, ja viņš ir apveltīts ne tikai ar talantu, bet arī ar varu un resursiem. Un viņš izvēlas būt varas pusē?

Jā. (Pauze.)

Kā tev šķiet, ko jūt un ko izvēlas teātra jau­nās paaudzes cilvēki Ukrainā?

Vai tu jūti kaut kādu cerību? Es jau esmu tāds patoloģisks optimists, vai ne? Es nezinu, es neva­ru atļauties bezcerību vai neticību, kas sagrautu manu dvēseli. Tāpēc es visur joņoju kā tāda ener­ģijas dzirkstele.

Tu pat nevari iedomāties, kā cilvēki reaģē, kad es sāku runāt par Antidotu ar galeristiem, teātra kolēģiem… Es saprotu, ka vēlme virzīties pretī gaismai ir ļoti spēcīga.

Sabiedrība ir smagi traumēta. Bet tā ir spēcī­ga. Tie nav nekādi nolemti upuri, tie ir varoņi. Vienalga – frontē, vai mājās. Tie, kas turpina dzī­vot, kas dzemdē bērnus. Man piecas pazīstamas sievietes pēdējo sešu mēnešu laikā ir dzemdēju­šas bērnus.

Ukrainā?

Ukrainā.

Un es domāju – pārsteidzoši, es uzskatu sevi par drosmīgu cilvēku, tomēr mana drosme attie­cas tikai uz mani pašu. Bet viņas… Viņas šajā tra­kajā pasaulē laiž pasaulē bērnu.

Cerība. Cita vārda nav.