Ielaist gaismu cilvēkos

Redakcija piedāvāja atsākt sa­runu, kas notika gandrīz pirms trim gadiem. Tajā pie­dalījās trīs režisori – Elmārs Seņkovs, Kārlis Krūmiņš un Dmitrijs Petrenko, horeogrāfe un režisore Kristīne Brīniņa un dramaturģe Justīne Kļava.

Dmitrijs Petrenko. Šorīt pārlasīju iepriekšējo sarunu, un man šķiet, ka turpinājums tiešām va­rētu būt ļoti interesants. Daudz ko tur pravietiski esam runājuši. Diemžēl. Elmārs toreiz teica, ka viņš īsti nezina, ko darīt tālāk. Vai tev ir izdevies atbildēt uz jautājumu, ko mums kā teātra māksli­niekiem darīt tālāk?

Elmārs Seņkovs. Jādomā… Ja man uzreiz ne­nāk atbilde, tad skaidrs, ka tādas skaidras atbil­des arī nav. Reizēm pārņem tāda pati bezspēcī­bas sajūta kā toreiz, tajā pašā brīdī gribas teikt – nē, degunu augšā, mēs esam spēcīgi, stipri, mēs varam, mēs darām, mēs beidzam kritizēt savu valsti, bet mēģinām darīt visu to labāko un jo­projām paust atbalstu Ukrainai, un pateikt, ka mums pašiem jābūt stipriem. Šī nelaime… nē, ne nelaime, tas pārpratums pasaules līmenī, kas notiek Ukrainā… Šobrīd man ir vēl grūtāk runāt. Ja skaties ziņas un redzi, kas pasaulē notiek, iesā­kas pavisam liels apjukums, kurā pazūd jebkāds atskaites punkts. Vienīgais, ko es vēlos šobrīd, – lai nebūtu vairāk upuru. Un ko es varu palīdzēt šobrīd? Neko. Izmisuma un bezspēcības sajūta, ka nevari neko. Redzi, cik pasaule ir ciniska. Es tikai spēju personificēties ar tiem cilvēkiem, ku­riem nav aizsargātu debesu un viņi joprojām dzī­vo šausmās un bailēs. Protams, pie visa pierod, bet… Man nav skaidras atbildes.

Dmitrijs. Kārli, tu biji tajā diskusijā visskep­tiskākais, neticēji romantiskajai domai, ka teātris kaut ko var ietekmēt un mainīt. Kristīne tev opo­nēja. Kā šobrīd uz to skatāties?

Kārlis Krūmiņš. Nu, mana skepse nav mazi­nājusies. Ir, protams, bijuši darbi, kas par to ref­lektē, bet kā izmērīt, vai tas kaut ko izmaina vai ne? Es nezinu, man nav tādas mērauklas. Bet bezspēcība vai skepse pēc pēdējā laika notiku­miem man ir atgriezusies. Ir riņķī jau trešais kara gads, bet Amerikas «uzmetiens» kaut kā baigi at­gādina sākuma sajūtu, ka pasaulē kaut kas neiet pareizi. Tāda déjà vu sajūta. Bet, kas attiecas uz teātri, es labprāt aizvien būtu tas naivais roman­tiķis, bet es tāds neesmu.

Atgriežas mēra laika festivāls, krāšņums, viss ir labi, visi dzīvi, mēs izbaudām šo mirkli

Kristīne Brīniņa. Mēs gribam domāt, ka va­ram kaut ko paredzēt, balstoties pagātnes pie­redzē, vēsturē vai kaut vai šajos trīs kara gados. Bet šobrīd, man liekas, tas ir pašapmāns, teikt, ka mēs zinām, kas mūs sagaida kaut vai pēc nedē­ļas. Mums nedēļas laikā var mainīties pārliecība, ticība, mēs esam kļuvuši tik amorfi, nezinām, uz ko paļauties, kam līdz galam uzticēties, mēs arī iekšēji cīnāmies ar šaubām. Šis ir tāds pārbaudes laiks… Man liekas, arī vērtību sistēma ir izļodzī­jusies. Pa trim gadiem sabiedrība ne tikai iemācī­jusies sadzīvot ar karu, bet es novēroju, ka ir iz­veidojusies sabiedrības daļa, kas karu uztver kā nenovēršamu ceļu, lai veidotos izmaiņas… At­griežas diktatoru laikmets. Un tas ir baisi. Viens ir bezpalīdzība, bet otrs – nenovēršams absurds: tu redzi, kas ir tie cilvēki, kas manipulē. Atskatoties atpakaļ, redzi, cik sen patiesībā tas ir pīts un šūts, un plānots. Tā liekas tāda izgāšanās: mēs kā sa­biedrība augam, kļūstam pieņemošāki, iedziļinā­mies, uzdodam dažādus jautājumus par identi­tāti, piederību, kultūru. Un kur mēs esam nonā­kuši? Vienkārši ar seju pret galdu. Bet, kaut arī viss kā tāds aisbergs kūst un veļas, gabali atdalās un ūdens līmenis paaugstinās, es vēl joprojām ti­cu, ka māksla var mainīt. Varbūt ne globāli, ne pasauli, zemeslodi kopumā, bet māksla var ie­tekmēt mazās saliņas. Piemēram, bumbu pa­tvertnes, un dakteri klauni kā mākslinieki, kas strādā ar cilvēkiem, kuri meklē patvērumu. Viņi novērš uzmanību no ciešanām, palīdz izreaģēt emocijas un ielaiž gaismu šajā situācijā.

Jāanalizē, kur mēs esam un kas mums kā sa­biedrībai ir vajadzīgs, lai mēs nesajuktu prātā un nebūtu tādā patoloģiskā sēru režīmā. Vai arī tieši otrādi, lai atslēgtos – viss, par to nav jēgas domāt. Pat ja uz pasaules viss sāk brukt, ir mana pilsēta, mans ciems, mana māja, mana istaba, mana ģi­mene, un tur var ienest gaismu un veidot pasau­li, kas ir kontrastā ar visu pārējo, – tas ir vairāk nekā daudz, tas ir ļoti daudz.

Dmitrijs. Vai karš Ukrainā kā konteksts šo trīs gadu laikā ir ienācis Latvijas teātros? Un vai mū­su teātris šo trīs gadu laikā ir mainījies, un kādā veidā?

Justīne. Man šķiet, ka tas drīzāk būtu jautā­jums kādam teātra zinātniekam, kuram patīk aizrauties ar kontekstiem. Bet skaidrs, ka tēmu ziņā karš ir ieviesis korekcijas un eksistē līdzās tai teātra ainavai, kāda tā pastāvēja pirms 2022. ga­da 24. februāra. Mums ir ukraiņu mākslinieki, kas ir veidojuši savus darbus neatkarīgās platfor­mās, piemēram, Dirty Deal Teatro.

Elmārs. Pēdējā laikā redzam tendenci, ka daudzi reflektē par karu dažādās formās un iz­pausmēs. Jaunākais, kas nāk prātā, Sapnis vasa­ras naktī, kur Kairišs izmanto kara tēmu. Vietā vai nevietā, negribu spriest, bet katrā ziņā jocīgi, ka komēdijā, stāstā par mīlētājiem tomēr parā­dās vajadzība reflektēt par savām bailēm. Tās šo­brīd, visticamāk, ir mūsu visu bailes. Arī citur sā­ku pamanīt kara tēmu, un, iespējams, ka tas ir aizsargmehānisms: mēs nevis analizējam, jo analizēt arī es šobrīd neesmu vairs spējīgs. Vispār neko nesaprotu. Lasot ziņas, mana kritiskā do­māšana šķiet sabrukusi… Lai cik tas šausmīgi primitīvi izklausītos, mani pilnīgi satriec tas, ka atgriežas autoritārisms, ko minēja arī Kristīne. Un tas ir bīstami tāpēc, ka esmu psiholoģiski no­vests līdz situācijai: lūdzu, pasakiet, ko man jāda­ra, un es darīšu. Jāiet zemessardzē? Tad es eju. Jāgatavojas karam – okei, es gatavojos. Bet, lū­dzu, pasakiet man konkrētu uzdevumu. Es darī­šu. Vajag sienu būvēt? Okei, vedam cementu, lie­kam, būvējam. Esmu gatavs darīt, bet pasakiet man skaidru atbildi – kas šobrīd notiek. Kāds ir tas nelietīgais plāns, ko šobrīd daži vīri risina. Kādi ir slēptie nolūki, kāpēc viņi tiekas un kur tie­kas. Tik daudz tiek spekulēts par to.

Bet, atgriežoties pie jautājuma, kas notiek teātrī, ir divi varianti. Izrādes, kas reflektē par ka­ru, Latvijas kontekstā ir nākuši klāt gan ukraiņu, gan krievu mākslinieki, kas ir pamanāmi šobrīd uz mūsu teātru skatuvēm. Un otrs ir teātris, kas kļūst – kas arī ir bīstami – par tādu bišķi kabarē… Atgriežas mēra laika festivāls, krāšņums – viss ir labi, visi dzīvi, mēs izbaudām šo mirkli, dzeram šampanieti. Bet tas arī ir liekulīgi, vai ne? Es ne­domāju, ka tagad visi teātri būtu pilni ar izklaidē­jošiem materiāliem, tā absolūti nav, bet es dzirdu to no skatītājiem: mēs negribam neko redzēt par karu, mēs negribam neko dzirdēt par šausmām. Mēs trīs gadus esam tam ļoti rūpīgi sekojuši un vienā brīdī kļuvuši amorfi, jo vairs nespējam tam sekot.

Dmitrijs. Tikko Berlīnē piedalījos režisoru la­boratorijā, kur arī bija diskusija par līdzīgu tēmu. Vācu režisori grib iestudēt izrādes, grib turpināt reflektēt no dažādām pusēm par kara tēmu. Vi­sas lugas, ko tur iestudējām, bija pārsvarā par šo tēmu, un tās bija tik daudzpusīgas, ka man bija šoks, ka arī tā var skatīties uz karu. Bet viņi teica, ka teātru direktori un producenti vairs negrib iz­rādes par karu, jo baidās, ka cilvēkiem ir apnicis par to runāt. Vai jūs tur nesaskatāt problēmu?

Kārlis. Es neesmu tik daudz redzējis, lai varē­tu izteikt apgalvojumus par kopainu, bet skatos drusku no citas puses: ja sadzīvē esam pie kara pieraduši, tad kāpēc lai uz teātru skatuvēm tas būtu citādi. Es domāju, ka dzīve visos savos ap­veidos ir pieradusi pie kara, kas bija paredzams un ir kaut kādā ziņā loģiski. Jā, kara sākumā māk­slā neparādījās šīs tēmas, jo varbūt bija bail tām pieskarties. Tagad tās jau parādās tādā ikdienišķā līmenī. Varbūt spilgtākais un ekspektācijām apvī­tākais piemērs bija Dakh Daughters un Dailes teātra sadarbība Stulbā dzīve, uz ko tika daudz cerēts, bet vēstījums aizgāja garām. Izrāde bija veltīta tai Eiropas daļai, kas nesaprot, kurš ir jā­atbalsta, un kas no savas puses dara par maz. Vismaz tā es to uztvēru. Bet Latvija nav īstā vieta, jo ziedojumu un palīdzības ziņā mēs esam topā, ja skatāmies pret iekšzemes kopproduktu. Mēs patiešām jūtam šo apdraudējumu arī savā zemē, tā ka tas nav tikai par Ukrainu, tas ir arī par mums pašiem, mēs paši par sevi baidāmies. Pēc Stulbās dzīves bija vilšanās, it kā ar mani runā kā ar kādu citu.

Bet kopumā maz ticams, ka tad, ja citur esam pie tā pieraduši, uz teātra skatuves pēkšņi būs ci­tādāk. Pat biznesā ir pieradums, mēs taču re­dzam, ka visi ir atraduši citus veidus, kā taisīt eksportu, importu, viss notiek. Un mēs visu laiku ceram, ka tas uz mums neattieksies. Nu, pēdējo brīžu notikumi mudina domāt, ka varbūt attiek­sies gan un varbūt, ka tas burbulis, tas apsolītais «lietussargs», zem kura mēs tik jauki dzīvojām, nav pašsaprotams. Šis brīdis ir tāds pesimistisks, bet es to vairāk redzu nevis kā teātra mākslinieks, bet kā cilvēks. Tajā brīdī, kad sākas karš, es nees­mu teātra mākslinieks. Es esmu šīs zemes iedzī­votājs, un man ir jāapzinās, ko es tad darīšu. Mēs redzam, kas notiek Ukrainā, – frontes līnijā stāv visi pēc kārtas, vienalga, vai tu esi teātra māksli­nieks, visi ir tur, kuri to var. Mēs, protams, ceram, ka tāds brīdis pie mums nepienāks, bet pašlaik tā notikumu gaita mudina baidīties citā virzienā. Tajā mirklī man kultūrjautājumi liekas sekundā­ri, jo izdzīvošanas situācijā daži jautājumi ir sva­rīgāki. Tas pats attiecas arī uz aizsardzību un uz finansējuma palielināšanu – es noteikti balsotu par jostu savilkšanu, ja mēs saprotam, ka tas ne­pieciešams. Protams, ne uz mūžīgu palikšanu, cerot, ka tas pāries, bet es būtu gatavs arī drastis­kākiem griezieniem, saprotot šā brīža situācijas nopietnību.

Dmitrijs. Bet kā jūsu pašu darbu teātrī vai pedagoģijā, vai rakstīšanā tomēr ietekmējuši šie trīs gadi? Mani tas ir skāris ārkārtēji, sākot ar to, ka es tagad vadu Igaunijas Krievu teātri. Aizbrau­cot tur, es biju pārsteigts, ka teātris nebija pietie­kami drosmīgs. Jo, piemēram, Rīgas Krievu teāt­ris kopā ar visiem latviešu teātriem pauda savu pozīciju, bet Tallinā teātris tajā brīdī nobijās. Iz­rādījās, ka viņi nepazīst savu publiku, nezina, ko teikt un kā darīt. Man tas pašam šķiet nepieņe­mami, un šobrīd mēs labojam šīs kļūdas, cik nu vien varam. Pie mums tagad Elmo Niganens ie­studē Marjus Ivaškeviča lugu par karu Ukrainā, mums ir Merle Karuso, kas strādā ar ukraiņu ak­tieriem, kuri pie mums ir kā bēgļi. Bet man visu laiku ir sajūta, ka mēs to darām nedaudz par vē­lu. Man tas ir ikdienas jautājums. Un ir aktrise, kas atteikusies piedalīties šādos darbos, viņa to skaļi nepasaka, bet nojaušu, ka negrib piedalī­ties, jo bail, ka beigsies karš un viņa nevarēs strā­dāt Krievijā. Tas man liekas absurdi. Mani karš ietekmē arī materiālu izvēlē – par ko vispār ir vērts šodien runāt. Par ko ir vērts aizdomāties, ja blakus notiek kaut kas tik traģisks. Kā jūs tas ie­tekmē?

Mēs sākam sašķelt un kurināt naidu starp valodām, nevis starp pārliecībām

Kristīne. Man liekas, dokumentālu darbu privilēģija ir tā, ka tie var momentā reaģēt uz to, ko tie konstatē. It īpaši šis karš… nekad vēl, man liekas, neviens cits karš nav bijis tik ļoti pieejams vizuāli, jo mēs redzam fotogrāfijas un video. Cil­vēki izceļo no valsts, un mēs viņus satiekam, ar viņiem sarunājamies. Justīne pieminēja Drama Queen, es domāju par Valmieras teātra festivālu: Izdzīvošanas piezīmēm, ko iestudēja Krista Burā­ne un Mārtiņš Eihe, arī Valters Sīlis taisīja izrādi Ik dienas kopā ar ukraiņu māksliniekiem, kuri pēc izrādes, kā sapratu, atgriezās atpakaļ Ukrai­nā, lai karotu…

Man liekas, teātris veido šo sarunu. Teātris savā ziņā ir mēģinājumu telpa, kur mēs sanākam kopā, ieraugām cits citu un izlemjam, ko mēs reāli darīsim. Ieslēdzam iztēli. Un teātrī ir tie lī­dzekļi, kas palīdz mums… ar psiholoģisko saga­tavotību. Mēs varam būt fiziski gatavi, bet psiho­loģiski nespēt rīkoties un panikā izdarīt citas iz­vēles. Iedomājos par Ingu Tropu, Mariju Linarti, Jāni Grūtupu, par došanos dienestā un pēc tam Milžu cīņām, kur reflektēt par šo pieredzi. Teātris ir ļoti dzīvs, nenogaida un ir gatavs riskēt, sa­ņemt impulsus no tā, kas notiek tagad, apstrādāt to un sarunāties ar skatītāju. Jo, gluži tāpat kā skatītāji, arī mēs jūtamies neaizsargāti, tāpēc vei­dojam šos darbus, lai kaut kā solidarizētos savā neziņā.

Spēlmaņu naktī Dana Bjorka dzied krievu va­lodā – kāds vilnis izgāja cauri... Videomāksliniek -8 draugi rakstīja – kā jūs kaut ko tādu pieļāvāt, ka krievu valoda izskan uz skatuves. Kādās galējī­bās mēs esam nonākuši tīri cilvēciski? Ar ko mū­su izvēle vai valodas noliegšana atšķiras no Puti­na ukraiņu noliegšanas? Būtībā mēs sākam sa­šķelt un kurināt naidu starp valodām, nevis starp pārliecībām. Un man liekas, šos jautājumus ir ļoti svarīgi apstrādāt izrādēs. Jo, kad sāksies karš… Atceroties, kas notika Ruandā genocīda laikā, – tava etniskā piederība nosaka, vai esi pel­nījis dzīvot vai ne. Tāpat arī Izraēlas–Hamās jeb Gazas karš. Respektīvi, mums liekas, ka esam iz­glītoti, bet šodiena parāda, cik viegli viss var ap­mest riņķi, un no tā ir bail. Ko ar cilvēku izdara tas, ka viņa rokās ir vara, ko izdara bailes, cīņa par izdzīvošanu.

Arī tas, ko tu pieminēji saistībā ar Igauniju un teātri. Ja es spēlēšu lomu, tad kurā sarakstā mani ieliks un vai es būšu tiesīga atgriezties Krievijā, kas ir mana dzimtene, kur, iespējams, dzīvo mans draugs, mans dēls, mani vecāki, cilvēki, ku­rus es mīlu. Šī politiskā nostāja un personiskā nostāja. Mēs esam sačakarējušies totāli. Un nezi­nām, kur iet.

Es laikam ne līdz galam piekristu Kārlim, ka mēs dzīvojam burbulī. Nedzīvojam burbulī. Mēs dzīvojam cerībā. Bet, man šķiet, ne velti notiek patvertņu apsekošana, lai mums ir, kur paglāb­ties. Man liekas, ka mēs ļoti labi apzināmies, kas notiek, bet mēs jau nevaram 24/7 būt panikā, mums jāturpina dzīvot.

Dmitrijs. Justīne, kā karš ietekmē tavu dar­bu?

Justīne Kļava. Tas atkarīgs no tā, kas tas ir par darbu. Ja tajā ir vēsturisks vai politisks konteksts, tad, protams, es nevaru ignorēt notikumu ķēdi, kas ir novedusi līdz pēdējo trīs gadu notikumiem, un neizmantot kādas asociatīvas paralēles, ja re­dzu tās. Tās tur iezagsies, lai ko es tajā brīdī do­mātu, tas vienkārši notiks neapzinātā līmenī.

Bet, ja tas ir kāds žanra darbs, teiksim, me­lodrāma, tad likt iekšā kara kontekstu, man šķiet negodīgi pret skatītāju, kurš ir nopircis biļeti, lai atslēgtos no tā, kas viņam visu laiku ir apkārt. Di­vos darbos, pie kuriem tagad strādāju, ir jūtams politiskais konteksts, bet tādā zemtonī, tas tur vienkārši ir. Bet es neveidoju refleksiju par to, kas tieši šobrīd notiek Ukrainā, tādēļ ka tad man bū­tu jārunā ar cilvēkiem, kas par to zina vairāk. Es drīzāk atbildētu tā – es intensīvi meklēju atbildes uz jautājumu, kā mēs nokļuvām šajā situācijā. Man tur ir daudz neskaidrā. Eiropa ir bagāta, bet mēs, kā izrādās, esam paļāvušies uz kādu citu, nevis uz sevi. Tur ir daudz, ko analizēt. Ļoti inte­resanti, iesaku arī visiem citiem.

Kārlis. Tikko Kultūras akadēmijā izlaidu izrā­di Sapņotāji, kurai ar kara tēmu nav nekā kopīga, un tā bija savā ziņā apzināta izvēle. Mēs strādā­jam delartiskā estētikā un jau sākumā sapratām, ka negribam nekādā veidā runāt par karu. Šajā teātra spēles veidā aplūkot karu mums pašā sak­nē nelikās pareizi. Un otrs aspekts: lai arī delar­tiskā komēdija spoguļo to, kas notiek uz ielas, un līdz ar to ienāk aktuāla problemātika, tostarp, arī krievvalodīgā attiecības ar latviešiem, tas arī ir tuvākais pieskāriens. Tas, kāpēc es nebiju tik ak­tīvs, ir dažādu apstākļu kopums, bet man subjek­tīvi saruka azarts un iedvesma līdzās tam, kas notiek pasaulē. Un ir jau arī rutīna, tie ir studenti, jauni cilvēki, kuriem vajag šodien un tagad, un tu nāc un pasniedz. Un caur šo rutīnu ir viegli aiz­bēgt no domām par karu un noticēt, ka tas jau uz mums neattiecas, un uz mirkli padzīvot tajā ilū­zijā. Bet tad ir satricinājumi, kas tevi piespiež at­griezties atpakaļ realitātē. Es pats sevi neuzskatu par panikas cēlēju, drīzāk par tādu skeptisku reā­listu, bet brīžiem ir grūti saņemties iet vadīt no­darbību, jo liekas: hei, ir daudz svarīgākas lietas, ko šobrīd varbūt vajadzētu darīt. Nonāc pretrunā pats ar sevi.

Nu tādas emocionālas pārdomas, kas it kā ne­kur neved, bet varbūt arī ved, jo, atbildot uz Kris­tīnes teikto, es dzīvoju ar pārliecību: ja gribi mie­ru, tad gatavojies karam. Un, ja šos iepriekšējos trīs gadus sevi esmu mānījis un ļāvies ilūzijai, ka varbūt mēs varam no tā izvairīties, tad tagad man liekas, ka jāsāk lietas saukt īstajos vārdos. Un īstie vārdi ir nevis tas, ka Krievija ir iebrukusi Ukrainā, bet – Krievija karo ar Eiropu un Eiropa to vēl ne­saprot, vai tas ir vēl plašākā mērogā skatāms jau­tājums. Un tad ir drusku citādāk uz lietām jāska­tās, un tas bremzē visu, kas attiecas uz radošo virzienu. Piemēram, trīs gadu laikā es neatradu laiku zemessardzei. Tagad man tas jāizdara. Un tas ir diskurss, kuram es pievienojos drīzāk kā pil­sonis, nevis kā mākslinieks. Protams, es ceru, ka mēs visi to sapratīsim un mēs visi to arī darīsim.

Elmārs. Mēģināju iziet cauri tiem trim ga­diem – ko esmu darījis. Un jāsaka, ka arī es diezgan minimāli esmu pieskāries kara tēmai, tomēr atsauces parādās gandrīz katrā izrādē. Bet kopējā sajūta – iesākoties karam, mēs visi atcera­mies lielo šoku un to, kā tas attīstījās, kā laipoja politiķi, kā atklājās liekulība… Manā mākslā, es pats izjūtu, ienāca cinisms, neticība, vērtību de­valvācija, jo tas raksturo manu pašsajūtu. Pašlaik mēs ar Artūru Dīci Liepājas teātrī strādājam pie izrādes Baltijas teļš, kas tieši attiecas uz mums – vai mēs spējam vienoties šajā krīzes un apjuku­ma situācijā, kāda ir pasaulē. Vai mēs, latvieši, vispār spējam vienoties. Vai mēs x stundā būsim spējīgi saprast, kā rīkoties, ko darīt. Nesen noska­tījos dokumentālo filmu 20 dienas Mariupolē, un man tas bija kārtējais šoks, labs atgādinājums, ka joprojām notiek viss tas pats, kas notika kara sā­kumā. Biju izbrīnīts, ka mēs tik ātri aizmirstam tādas lietas. Kara šausmas tu redzi tik izteikti šausmīgas. Tajā filmā mani visvairāk uzrunāja teikums, ka karš nesākas ar bumbu, karš sākas ar klusumu. Un tagad ir tāds zināms klusums. Tā sajūta mani šobrīd biedē. Un, ja ir jautājums, kā tas ietekmē manu mākslu, – mēs ar Artūru vieno­jāmies, ka izrādes beigas būs atkarīgas no tā, kas notiks tad, kad paredzēta pirmizrāde – 12. aprīlī. Mēs mēģinām būt tik elastīgi, lai fiksētu to, kas notiks tieši pirms pirmizrādes. Jo viss mainās pa nedēļām, un ir jābūt ļoti asredzīgam. Tāpēc mēs izrādes finālu šobrīd atstājam pilnīgi atvērtu.

Savukārt jaunākajā izrādē Klaipēdas teātrī, Kalendārs mani sauc, es meklēju ticību un atra­du Andra Kalnozola romānā. Galvenais varonis Oskars apvieno cilvēkus, jo pieņem viņus visus. Man ir tuva šī filozofija, tik vienkāršā, kaut kādā ziņā kristīgā domāšana, kad tu iemācies pieņemt jebkuru, lai kāds viņš būtu. Un pieņemšanas zo­na, iespējams, arī ir tas ceļš, kas dara mūs stiprā­kus.

Mēs esam tik dažādi latvieši, un mani pār­ņem šausmas, kad skatos diskusiju Kas notiek Latvijā, kur nevienam nav nekādas skaidras at­bildes. Un pretīgākais ir, ka kara kontekstu pār­vērš par priekšvēlēšanu kampaņas daļu. Man tas šķiet tik negodīgi pret mani kā pilsoni. Runājiet godīgu valodu; kāpēc jūs mēģināt audzēt savu reitingu uz tā fona, kas šobrīd notiek pasaulē. Es nevaru to pieņemt.

Kāpēc kopš 2014. gada mēs nodarbojamies, teiksim, ar to, lai no pudelēm neatdalītos plastmasas korķi?

Dmitrijs. Piekrītu, ka gribot nevari aizbēgt no kara konteksta. Pat, taisot izrādi, kas nav saistīta ar karu, tu atrodies kontekstā, un tā to vērtē arī skatītāji un kritiķi. Mēs taisījām izrādi par Dani­ilu Harmsu un viņa draugiem. Skaidrs, ka tas bija mērķtiecīgi, turklāt tekstu rakstīja krievu drama­turģe Estere Bola, kas ir aizbēgusi no Krievijas, kur viņa ir persona non grata, un tagad dzīvo Pa­rīzē. Mēs it kā pat gribējām nedaudz attālināties, atrast distanci, bet nevarējām, tāpēc ka viss kā vilnis aizvēlās par šodienu. Mēs pat nosaukumu iedevām Pārāk daudz saules, lai aizbēgtu prom no drūmuma un traģiskuma, bet vienalga sanāk ierakstīties šajā kontekstā.

Mēs, starp citu, pagājušoreiz arī diezgan daudz runājām par stipro roku, jo es minēju to, ka vairāk nekā 60 procentus Latvijas iedzīvotāju gribētu, lai arī mums ir prezidents ar plašām pilnvarām, tātad principā stipra roka, kas man liekas bīstama tendence. Un re, dabūjām Tram­pu, kas sen jau vairs nav tikai Amerikas pro­blēma. Es varbūt negribu tik daudz par politiku runāt, bet par to, ka šī ir viena no tēmām. Kādas vēl ir tēmas? Justīne pagājušoreiz teica, ka karš nesākas vienā brīdī. Kādas vēl ir neizrunātas tē­mas, par kurām mums kā cilvēkiem, kas vismaz pagaidām strādā demokrātiskā un mierīgā valstī, vajadzētu runāt?

Justīne. Tas, kas man tiešām liekas interesan­ti, ir attiecībā uz Eiropas Savienību – kāpēc kopš 2014. gada mēs nodarbojamies, teiksim, ar to, lai no pudelēm neatdalītos plastmasas korķi, vai aizliedzam plastmasas salmiņus. Man šķiet, ka tā ir tāda iestigšana pseidoproblēmu risināšanā. Es ar ļoti lielām gaidām domāju par NATO samitu Hāgā, kas būs vasarā, jo ceru, ka pēc tā, kas noti­ka Minhenē, Eiropas politiskā elite būs atmodu­sies un pārdomās savu aizsardzības budžeta jau­tājumu. Un tas, kas mani vairāk interesētu šajā situācijā, ir visas Eiropas kopējās atbildības jau­tājums.

Elmārs. Es domāju, ka mums ir daudz neiz­runātu problēmu pašiem savā valstī, daudz tabu tēmu, kuras mēs nemākam atrisināt. Piekrītu Justīnei, droši vien jāskatās viss kontekstā ar Ei­ropu, jo vieni mēs nebūsim cīnītāji, tas mums arī skaidri jāapzinās, mūsu vienkārši ir pārāk maz, tāpēc mums ir jādraudzējas. Bet pirms tam pa­šiem jātiek skaidrībā ar sevi, lai mēs cits citam nepārgrieztu rīkli. Mēs ar Dīci gribētu uztaisīt eksperimentu – izdalīt visiem Latvijas iedzīvotā­jiem anonīmas anketas ar jautājumu: ja sāktos karš, ko tu darītu. Un piedāvātu atbilžu varian­tus: bēgu prom, aizstāvos, glābju ģimeni vai ne­daru neko. Tad mēs redzētu realitāti. Jo mēs va­ram skaisti runāt, bet patiešām godīgi atbildēt… Un vēl ir jāapzinās, cik daudz Latvijā ir nelojālu krievvalodīgo, kas ir liela, bīstama zona – šobrīd klusējoša un ne tik aktīva. Bet pat lietuvieši stās­tīja, kā krievvalodīgie izturējās pēc Krimas anek­sijas, cik lecīgi viņi kļuva un valdonīgi, kā tas im­periālisms pamodās neatkarīgā valstī. Es nezinu, Dima, es pilnīgi jūku prātā, jo nezinu, kā to visu atrisināt. Es negribu domāt, ka esam nokavējuši, un negribu domāt, ka viss ir tik slikti. Es domāju, ka mēs gaidām cilvēku… Starp citu, nevajag arī domāt, ka līderis ir kaut kas slikts. Līderisms – es nedomāju autoritārismu –, tā ir spēja kādam cil­vēkam uzņemties atbildību un piedāvāt konkrē­tas idejas, veikt konstruktīvas, plānveidīgas lie­tas. Un es piekrītu Kārlim – ja man pateiks, ka man jāatsakās no kaut kā, es esmu gatavs idejas vārdā atteikties. Es zinu, ka mēs visi varam vieno­ties un kopā darīt. Iekšējā politika, iekšējais līde­ris, kurš mūs apvieno un savieno tā, lai mēs jus­tos drošībā. Tajā brīdī, kad cena ir mana dzīvība, mana ģimene, es esmu gatavs darīt ļoti daudz.

Dmitrijs. Tas tikai liecina par to, ka trīsdesmit gadu laikā pilsoniskā sabiedrība Latvijā tomēr ir nedaudz izaugusi. Varbūt nav tik spēcīga kā citās Eiropas valstīs, bet tas, ko es dzirdu arī no jau­niem cilvēkiem, liecina, ka mēs esam pavirzīju­šies uz priekšu.

Kārlis. Protams, nebūtu slikti, ja Eiropā būtu kāds līderis, kas varētu vairāk uzņemties iniciatī­vu, bet, no otras puses – tā arī ir tāda problēmas atlikšana. Ja mēs gaidīsim to līderi, kurš varbūt tā arī nekad neatnāks, kur mēs paliksim? Arī no šā­das puses var skatīties. Tas, kas man šķiet būtiski, ir stiprināt eiropeisko apziņu. Cik lielā mērā tas ir nokavēts vilciens, par to var diskutēt, bet es do­māju, ka ziemeļeiropeiskā alianse ir sataustāma un apjaušama, un tas noteikti ir virziens, kas pel­nījis atbalstu no dažādām pusēm. Tā apziņa ir jā­attīsta, jo Eiropas ienaidniekiem ir izdevīgi Eiro­pu redzēt sadrumstalotu un nespējīgu pieņemt adekvātus un dažreiz agresīvus lēmumus. Un šīs divas lietas vajadzētu mēģināt lauzt. Ja māksla to kaut kādā veidā var palīdzēt darīt – brīnišķīgi. Ja nevar, tad tas jādara pilsoniski. Bet man liekas, ka ir jāatrod veids, kā stiprinātkopējo apziņu, ka mēs tomēr esam visi vienā laivā. Un, ja kāds ne­grib būt šajā laivā, viņš var droši izkāpt ārā, un ar to es domāju arī NATO un Amerikas Savienotās Valstis. Saprast, kur mēs esam, ar ko mēs esam, ar ko neesam, šo apziņu stiprināt un nebaidīties veikt stingrus un noteiktus lēmumus, kas ne vi­siem patiks. Diemžēl mēs dzīvojam tādā pasaulē, kur tādi ir jāpieņem. Un tā vakardienas muļļāša­nās un mēģināšana izpatikt visiem – tas diemžēl šobrīd nestrādā. Ir jāpārslēdz domāšana. Palikša­na katram savā maziskumā – tas īsti nekur ne­ved. Jāmeklē veids, kā stiprināt apziņu, to Eiro­pas identitāti, par kuru esam runājuši gadiem, bet tā arī neesam pie tās nonākuši.

Dmitrijs. Berlīnē runāju ar krievu emigran­tiem, viņi ir izteikti optimistiski attiecībā uz to, ka drīzumā Krievijā mainīsies vara un viss jau no­tiek. Un tāds scenārijs, ka Krievija varētu atnākt uz Baltijas valstīm, viņiem liekas absurds. Tāpēc es ticu, ka mēs vēl pēc trīs gadiem varēsim runāt un strīdēties par teātra valodu un par to, ka kā­dam ir vai nav nominācija Spēlmaņu naktī.

Justīne. Tie cilvēki, ar kuriem runāji Berlīnē, vai viņi nosauca kādas konkrētas indikācijas Krievijas sabiedrībā, kas liecina, ka notiks varas maiņa?

Dmitrijs. Viņi nosauca cilvēkus, kurus diem­žēl nepazīstu. Uz to, ka mēs uztraucamies par ie­spējamu uzbrukumu, viņi teica, ka tas ir absolūti izslēgts, ka Krievija ir parādījusi sevi kā ļoti vāju valsti un šobrīd vienkārši nav iespējams, ka kara darbība var tikt izvērsta. Tas izskanēja tik pārlie­cinoši un argumentēti, ka es nomierinājos.

Elmārs. Bet mēs esam teātra cilvēki un lasām dramaturģiju, tāpēc daudz esam lasījuši par tirā­niem, un tur ir viens mīnuss – kamēr tirāns ir dzīvs, viņš iet līdz galam, un tas biedē. Viņam nav atkāpšanās ceļa, viņš ies, arī vēsture to pierāda. Un, jo vājāks ir tirāns, jo viņš ir neprognozēja­māks. Neesmu nekāds politologs, es vienkārši domāju par Putina vājprātīgo psiholoģiju. Un Tramps jau arī nav šobrīd īsti pie skaidra prāta. Vispār es nevaru saprast ne vienu, ne otru. Bet tas, kas mani mulsina, un es ceru, ka man nepār­metīs eidžismu, kā tas var būt, ka tik veci cilvēki vada pasauli.

Dmitrijs. Man nav nekas pret veciem cilvē­kiem, bet tieši tik slimi cilvēki…

Kārlis. Mākslā ir grūti reflektēt par karu tā­pēc, ka mani nepamet doma, nu ko es vēl tur va­ru par to pateikt. Neko. Man liekas, ka ir tik daudz cilvēku, kas par to var pateikt daudz vairāk. Es jūtu, ka es kā pilsonis drīkstu par to vairāk runāt nekā kā mākslinieks.

Elmārs. Varu no savas pieredzes padalīties – es tiešām uztaisīju 72 stundu ceļasomu, un tas man palīdzēja, es sajutu drošību. Un aicinu do­māt arī par bunkuriem. Par to, starp citu, daudzi ukraiņi ir izbrīnīti – kā tas ir, ka jūs nezināt, kur jums ir bunkuri? Es arī nezinu, mums īstenībā nav tāda ceļveža.

Kārlis. Tas mierinājums jāmeklē nevis vār­dos, bet darbos. Teātra Vēstnesim varbūt nav tik milzīga auditorija, bet es aicinu pats sevi un vi­sus pārējos sākt ar sevi. Ja tu būsi izdarījis visu un pienāks tas brīdis, nu, sorry, tā bija lemts. Bet ja pienāks tas brīdis, bet tu nebūsi izdarījis visu, nu, tad pats vainīgs. Es nesaku, ka visiem tagad jā­ņem rokās šaujamie, bet ir ļoti daudz lietu, ko var darīt. Zemessardze arī ir tas, ko mēs varam izda­rīt, mēs varam ziedot, mēs varam paust savu no­stāju gan kā mākslinieki, gan kā pilsoņi. Protams, pirms trim gadiem mēs bijām aktīvāki, bet var­būt ka ir vērts atkal kļūt skaļākiem. Sāk dominēt citi viedokļi, tāpēc ir jāatrod veids, kā tam stāties pretī. Kā pilsoniskai sabiedrībai. Kā ietekmēt sa­vus politiķus, tā varbūt ir cita saruna.