Brīvi domāt. Brīvi runāt. Brīvi radīt

Numura tēma šoreiz ir gan ļoti konkrēta, gan grūti definēja­ma. Konkrētību tajā ieviesusi globālā politika un jebkādas stabilitātes nobrukums. Eiro­pas vidū ceturto gadu plosās pilna mēroga karš, kuru izrai­sījusī lielvalsts tiešā veidā apdraud arī mūs. Tuva­jos Austrumos nerimst cits karš, kurā, kā raksta viena no šīs tēmas autorēm, upuri un bendes ne­pārtraukti mainās vietām. Demokrātiskās pasau­les politikai visnozīmīgākajā pozīcijā šobrīd atro­das cilvēks, kurš kā nenostiprināts lielgabals uz kuģa klāja apdraud visus un jebko, tā intervijā žurnālam Ir^[1] sacījusi Latvijas spožā eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Dramatiska lūzuma brīža sajūta ir ļoti konkrēta.

Daudz grūtāk vienā definīcijā apvienot izejas meklējumus. Šī tēma pērnā gada beigās tika iece­rēta kā zināms pieredzes apkopojums, kam no­teikti vajadzētu atšķirties no līdzīgas, kuru iniciējām 2022. gada 2. numurā – tūlīt pēc Krievi­jas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Toreiz gal­venās izjūtas, ko teātra mākslinieki pauda saru­nās un monologos, bija kultūras nenozīmība ka­tastrofas priekšā un… savas nevajadzības apzi­ņa. Pagājuši trīs gadi, kuros uzkrāta pieredze, pat rutīna, un radušies noteikti darbības modeļi. Ta­gad būtu bijis svarīgi noskaidrot, vai un ko tie ga­di un modeļi mainījuši mūsu un arī citur strādā­jošo mākslinieku vidē. Kādas stratēģijas un takti­kas viņi izvēlējušies, lai atspoguļotu ne vien savas subjektīvās izjūtas, bet arī pēc iespējas objektīvu pasaules ainu. Vai pasaules sadalījums melnbal­tās kategorijās ieviesis arī jaunus aizliegumus vai neskaramas tabu zonas. Pats galvenais – vai at­griezusies ticība mākslas iespējai vismaz kaut ko ietekmēt vai mainīt.

Ieplānotie materiāli galarezultātā izrādījās ļo­ti neviendabīgi. No Dmitrija Petrenko uzrunāto mākslinieku atziņas, ka arī pēc trim gadiem dzī­ve šķiet nozīmīgāka par mākslu, līdz ukraiņu re­žisora Vlada Troicka kaismīgajai pārliecībai, ka gudri vadīta kultūra spēj mainīt sabiedrību un pieradināt to pie kritiskās domāšanas. No Edgara Raginska vadītās akadēmiskās diskusijas par cenzūru, ārēju un iekšēju, un sovjetisma radītu mentalitāti, kas rēgojas arī pēc vairāk nekā trīs­desmit neatkarības gadiem, līdz Izraēlas teātra pētnieces Olgas Levitanas uzrakstītajam sarežģī­tas pieredzes stāstam par Sanktpēterburgas teāt­ra Fulcro mākslinieku principiālo aizbraukšanu no agresorvalsts, lai nekļūtu par klusējošo vairā­kumu, un jaunas identitātes meklējumiem mīt­neszemē.

Pats galvenais – vai atgriezusies ticība mākslas iespējai vismaz kaut ko ietekmēt vai mainīt

Pieredze, stāsti un secinājumi ir atšķirīgi. Vie­nota ir vēlme nepazaudēt iespēju brīvi domāt, brīvi runāt, brīvi radīt.