Cerībā uz dusmīgu un neērtu ekoteātri

Ekoloģija arvien ir drīzāk nišas tē­ma Latvijas teātrī, un minu, ka ie­mesli tam ir vairāki. Gan mūsu teātrī dominējošais apolitiskums, gan plašākas tendences, kas ie­tekmē skatītāju pieprasījumu. Piemēram, klimata pārmaiņas, kas ir Rietumu un Ziemeļvalstu mākslas fokusā, Austrumeiropas iedzīvotājus arvien uztrauc daudz mazāk nekā socioekonomiskas problēmas. Tāpat noturīgs ir mīts par Latviju kā zaļu valsti, kam palīdz caurumi likumdošanā, spēcīgu vides aizsardzības organizāciju trūkums un mērķtiecīgi ieguldījumi zaļmaldināšanā, piemēram, ar Latvi­jas valsts mežu publiskajām PR kampaņām. Iespējams arī, ka labklājības līmenis Latvijā vēl nav sasniedzis tādu pakāpi, lai patēriņa ietekme uz vidi kļūtu par nomācošu ikdienas sastāvdaļu un līdz ar to – regulāru tēmu mākslā. Taču nevar arī noliegt, ka ekoloģija ir mākslas valodā sarežģī­ti tulkojama tēma. Tāpēc tas, ka šosezon gandrīz vienlaikus uz Latvijas teātru skatuvēm pirmizrā­dīti divi darbi, kuri iekļaujas ekoteātra koordinā­tās, ir uzmanības vērts notikums.

«VIEGLĀS» METAFORAS PAR PATĒRĒTĀJU SABIEDRĪBU

Viena no tām ir režisora Andreja Jarovoja un ra­došās komandas izrāde Gadalaiki. Faux pas Ģer­trūdes ielas teātrī. Kā vēsta apraksts, izrāde pēta cilvēka eksistenci «jaunajā pasaulē», kur valda «ekoloģiskā sabrukuma radīts haoss». Darbība iesilst lēnām – četri performanti ģērbušies vienā­dos lietišķi pelēkos bikškostīmos, klīst pa skatuvi bikli un kā apmaldījušies. Pamazām telpu sāk piepildīt visdažādākie apģērba gabali, un no tiem dzimst brīnišķīgā jaunā pasaule – nolaižas drēbju saule, izaug lupatu kalni. Cilvēki lēnām pārvar mulsumu cits no cita, izģērbjas, pār­ģērbjas, līdz ar katru jauno drēbju kārtu pielaiko jaunas sociālās lomas, lielīgi salīdzinās un cīkstās par krāsainajām lupatām, kuru kļūst tikai vairāk. Sākumā nedroša, jaunās pasaules apgūšana uz­ņem apgriezienus un, fonā skanot Vivaldi Čet­riem gadalaikiem, kas ironiski pasvītro viņu sī­kumainos pūliņus, izvēršas negausīgās dzīrēs, kur valda apģērbu (lietu) pārpilnība, bet tāpat nekad nav gana. Viss beidzas ar postapokaliptis­ku ainu, kas uzvedina uz jautājumu, ko vispār nozīmē būt cilvēkam.

Par izrādes piederību ekoteātrim var runāt vairākos aspektos^[1]. Tēmas – jo izrāde tiecas prob­lematizēt patērnieciskuma izraisīto pārproduk­ciju un tā radīto ekoloģisko un cilvēka identitātes krīzi. Formas – jo tās scenogrāfija veidota no ga­tava materiāla – lietotiem apģērbiem, bet iestu­dējums tapis demokrātiskā kopdarbā: kā līdzau­tori norādīti režisors Andrejs Jarovojs, kustību māksliniece Kristīne Brīniņa un visi četri izpildī­tāji – Anna Klišāne, Arturs Muskars, Jurģis Lūsis, Roberta Gailīte.