Skats uz Latviju no amerikāņu perspektīvas

Fakts, ka Liepājā un Jaunajā Rīgas teātrī mēneša laikā tapuši divi amerikāņu autoru darbu iestudē­jumi, pats par sevi nav nekas ne­parasts. Daudz interesantāk ir no­skaidrot, kas ieinteresējis teātrus ķerties pie pagājušā gadsimta vidū citā kontinentā tapušiem darbiem. Skaidrs, ka cilvēka daba nav piesaistīta kādam konkrētam re­ģionam vai laika nogrieznim. Toties distance pa­līdz labāk saskatīt kopsakarības. Tādēļ galvenais noskaidrojamais jautājums ir, ko Liepājas teātrī iestudētie Artura Millera Visi mani dēli un Lilia­nas Helmanes Mazās lapsas JRT vēsta par mums šodien.

KO VĒRTS ZINĀT PAR AUTORIEM

Izvēloties lugas, abi teātri šķiet vadījušies no ap­svēruma, ka ņem labu dramaturģiju. Artura Mil­lera vārds komentārus neprasa un parasti tiek minēts kopā ar tādiem dramaturģijas grandiem kā Tenesijs Viljamss un Jūdžins O’Nīls. Teātra vēsture nemin Lilianas Helmanes vārdu izcilāko 20. gadsimta amerikāņu dramaturgu izlasē, to­mēr viņas veikli veidotās lugas ar apjomīgiem un daudzslāņainiem tēliem ir labs materiāls dar­bam.

Pierādījumi panākumiem nav tālu jāmeklē. Artura Millera Visi mani dēli pēc iznākšanas sa­ņēma Amerikas teātra augstāko apbalvojumu – Tonija balvu, un tās pirmuzvedums Brodvejā piedzīvoja 328 izrādes. Savukārt Lilianas Helma­nes 1939. gadā sarakstītā luga Mazās lapsas (ie­priekš latviskotas kā Lapsiņas vai Lapsēni) pie­dzīvoja 410 izrādes, gūstot panākumus gan Brodvejā, gan visā Amerikā.

Bez dramaturga talanta, abus autorus saista simpātijas pret Padomju Savienību. Viņi abi kādā brīdī ir bijuši ne vien aktīvi komunistiskās parti­jas biedri, bet arī visai dedzīgi slavinājuši PSRS politiku un valdošo režīmu. Te gan der izcelt fak­tu, ka abiem autoriem bija ebreju izcelsme. Tā­pēc 30. gadu beigās Eiropā dzimstošais fašisms un Otrā pasaules kara notikumi visai skaidri no­slieca viņu simpātijas par labu Padomju valstij un komunismam. Savukārt Lielās depresijas ra­dītās ekonomiskās krīzes sekas, kas skāra un ie­tekmēja pašu ģimenes, pievērsa viņus sociāla­jiem tematiem. Visu šo apstākļu rezultātā gan Arturs Millers, gan Liliana Helmane kļuva par vēlamiem un iestudētiem amerikāņu dramatur­giem arī Padomju Savienībā. Viņu lugās tvertie sociālie konflikti bija ērti interpretējami šķiru cī­ņas aspektā, kuram bija svarīga loma padomju ideoloģijā. Aizpildot ārzemju autoru kvotas teāt­ra repertuāra ailēs, Millera un Helmanes darbi piedāvāja interesantus darbus aktieriem, bet skatītājiem – iespēju baudīt veikli savērptu intri­gu un spraigu sižetu.