Henrijs Arājs un dedzinātāji

Žurnāla Teātra Vēstnesis aicinā­jums uzrakstīt par jaunā režisora Henrija Arāja dramaturģiskajām izvēlēm lika mobilizēt izziņas in­stinktu. Līdz 2025. gada sāku­mam Henrijs Arājs šo rindu au­torei bija tikai vārds. Dzirdēts, protams, bet seja komplektā ar vārdu «neuzzīmē­jās», izrādes (mea culpa!) nebija redzētas. Henrija studijas Latvijas Kultūras akadēmijā nelaimīgā kārtā «pārklājās» ar kovida laiku, un arī mācību darbi paslīdēja garām nepamanīti. Tostarp 2. kur­sā tapusī versija par Blaumaņa noveli Nāves ēnā un diplomdarbs – Patrika Zīskinda Kontrabass Dailes teātrī. Tad nu iepazīšanās bija jāsāk, zvejo­jot informācijas drumslas internetā.

Google vēstī, ka pēc LKA absolvēšanas Henrijs sācis sadarbību ar Valmieras teātri, iestudējot Kērenas Klimovskas lugu Mans tēvs – Pīters Pens (2022) un Justīnes Kļavas melodrāmu Konsuela Sent-Ekziperī (2024). Veikumam vēl var pieplusot filmēšanos televīzijas seriālos. Taču informatīvā ziņā ierosinošākais materiāls izrādījās Youtube platformā atrodamās intervijas ar jaunajiem reži­soriem, kuru starpā ir arī Henrijs Arājs. LKA ap­vienotā aktieru un režisoru kursa 2017. gada ab­solvente Justīne Vaivode pusstundas garumā uz­dod Henrijam jautājumus – visdažādākos, bet galvenokārt par attiecībām ar teātra mākslu.

Šajā pusstundā skatītājam tiek dota iespēja uzlūkot nopietna izskata jaunekli ar brillēm un Klārka Geibla virslūpas rotai līdzīgām ūsiņām. Varam uzzināt, ka priekšstats par savu profesiju Henrijam tāpat kā daudziem citiem režisoriem saistās ar iespēju radīt pašam savu pasauli. Tādu kā komiksu grāmatiņu ar bildēm, viņš piebilst. No politikas viņš bēg, jo neuzskata sevi par gana nobriedušu un kompetentu, lai par to runātu. Henrija tēma ir indivīds, kurš iestidzis savā vien­tulībā un jūtas atsvešināts no apkārtējās pasau­les. Un dramaturģiju Henrijs uztver kā spēcīgu balstu, nevis atmetamu šķērsli vai ieganstu, lai parunātu par to, kas pašam tobrīd šķiet svarīgs un interesants. No režisora jauniesācēja mutes šāda atklāsme šķiet negaidīta, zinot, ka jaunībai mēdz būt raksturīgi graut svētbildes, nevis turē­ties pie pārbaudītām vērtībām. Bet – bingo! – tā, proti, atklāsme, ka klasiskai lugai ir vērtība, lej ūdeni uz Teātra Vēstneša piedāvātā temata dzir­navām un ļauj drošu prātu pievērsties Henrija Arāja divām jaunākajām izrādēm, kuru pamatā nav ne parafrāzes par motīviem, ne pašsacerētu scenāriju, bet tematiski nopietns un formas ziņā sarežģīts literārais materiāls.

SASKARES PUNKTI

Mariusa fon Maienburga lugas Ugunsseja un Ju­kio Mišimas romāna Zelta templis skatuves versi­jām, ko Henrijs Arājs iestudējis Nacionālajā teāt­rī, pat pavirši uzmetot aci, ir vairāki saskares punkti. Abām telpu veidojis Adriāns Toms Kulpe un par mūziku rūpējies Platons Buravickis, abās nozīmīgas lomas uzticētas Uldim Siliņam. Bet li­terārā materiāla aspektā būtiski, ka 1997. gadā tapušo Mariusa fon Maienburga lugu un 1956. gadā publicēto Jukio Mišimas romānu vie­no pieaugšanas stāsti, kuri beidzas ar vilšanos cilvēkos un pasaules kārtībā. Abos darbos galve­nie varoņi, pareizāk sakot, antivaroņi, ir dedzinā­tāji (sic!). Un abos centrāla vieta ierādīta uguns simbolikai. Tālab nekādi neizdevās pārvarēt kār­dinājumu izrāžu apskata virsrakstā izmantot pa­rafrāzi par Maksa Friša lugas nosaukumu – Bī­dermans un dedzinātāji.

HĒROSTRATA SINDROMS

Uguns ir tēls ar plašu nozīmju lauku. Bīstama sabiedrotā, ar kuru, veikli apejoties, var tikt pie gaismas un siltuma vai atbaidīt plēsējus un in­sektus. Tai piemīt hipnotiska pievilcība un spē­ja piesaistīt visu dzīvo. Uguns ir arī simbolisks atspulgs iekšējai substancei, kas mirkļiem pa­rādās psihes uzzibsnījumos. Tāpat kā berze uz­šķiļ koka vai akmens slēpto uguni, cilvēkā slēp­tais garīgais potenciāls uzliesmo un pārvēršas realitātē. Vai arī – kaislības uguns izplūst caur ķermeni un, aprijot un iztukšojot to, liek no pelniem rasties jaunai dzīvībai. (Ne velti pa­domju gados literatūrā un mākslā iecienīts mi­toloģiskais tēls bija Prometejs, kurš nozog die­viem uguni, lai apgādātu cilvēkus ar tās dzīvi­nošo enerģiju.) Bet tikpat labi uguns var būt arī iznīcinošs spēks, kas asociējas ar nāvi un kre­māciju.