Pa ceļam uz debesīm

Cilvēki bez bērniem līdzinās ak­tieriem, kam jāliek lietā iztēle, un slikti, ja tādas nav. Vēl viena izeja – atmiņa, arī tā var veici­nāt iejušanos konfliktsituāci­jās, kas skar paaudžu jautāju­mu, vienalga, vai runa par mākslu vai dzīvi. Bet paliksim pie mākslas. Māra Ķimele Valmieras teātra Jaunajā zālē iestudējusi vienu no pazīstamākajām, ja ne pašu pazīsta­māko Gunāra Priedes lugu, Zilā, kas savulaik 1972. gadā, kad luga parādījās, nodēvēta par lat­viešu Hamletu. Tajā ir vairākas būtiskas tēmas, tomēr priekšplānā ir mātes attiecības ar dēlu, ja vairāk uzmanības pievēršam otrajam cēlienam, vai dēla attiecības ar māti, ja izceļam ekspozīci­ju. Tas ir Juris, kurš bijis pie stūres dzērumā, kurš smagi cietis autoavārijā, kura rīcības dēļ bojā gā­jis viņa tēvs, vecmāmiņa, atvainojiet, Gro, un vi­ņas draudzene advokāte Švāne, un tagad viņš at­rodas Gruzijā, Gagrā, noīrētā mājā kalna galā, no kurienes paveras skats uz Melnās jūras līci. Tā ir šķietami dziedinoša vide tālu no traģiskajiem notikumiem un mājas apstākļiem, un tomēr tā ir arī nepateicīga vieta, jo trim pārējiem lugas per­sonāžiem – mātei, Jura draudzenei Lindai un vi­ņas romantiskajam paziņam, krietni gados vecā­kajam Vidvudam, lai nonāktu mūsu uzmanības lokā, jāmēro garš ceļš pret kalnu. Ilustrēt to ne­drīkst, bet aktieriskais uzdevums nav nemaz tik viegls – šķetināt savstarpējās attiecības, veidot jaunas un ieskatīties pagātnē, esot fiziska dis­komforta stāvoklī. Protams, Rasmas dainu sēju­mu novilktās rokas, Vidvuda aizdusa vai Lindas pārsalums, nakti pavadot laukā kalnos, ir nieks pret Jura nekustīgajām kājām, un tomēr…

Reiņa Suhanova telpas iekārtojums – šķietami gaisā pakārta koka platforma, ko aptver gaišzils «paklājs», vienam no stūriem iemiesojot jūras līci tālu lejā, ko rāda mazais, baltais papīra kuģītis, bet otram debesu trijstūri augstu virs galvas, – precīzi sasaucas ar lugā ierakstīto atmosfēru: mājiņa ne­kurienē. Ja nebūtu kaimiņu Rozanovu, varētu lik­ties abstrakta vieta, bet tagad nekā. Tiesa, zinot, ka Priede īsi pirms tam uzrakstījis lugu Ugunskurs lejā pie stacijas, kur runā par čigānu brīvo garu, un pa vidu starp šīm divām tapis Vecrīgas lībieša por­trets, kur «pusaizliegtais» izzudušo lībiešu vārds minēts pat lugas nosaukumā, nākas aizdomāties par to, kāpēc kaimiņi – lepnie un pašapzinīgie – ir krievi, kas runā gruzīnu valodā. Nejauši tas nevar būt, bet liecību, lai arī esmu strādājusi pie Kopotu rakstu sastādīšanas, man tomēr nav. Grūti iztēlo­ties, ka atbilde varētu slēpties Zilupes senajā no­saukumā Rozenova (no baronu fon Rozenu vār­da). Jebkurā gadījumā kaimiņu viesmīlībai autors pretstata Rasmas vēlmi norobežoties no visa un visiem un «auklēties» ap nelaimju virteni, kurā vi­ņa ievilkta pret pašas gribu pēc 20 harmoniskiem dzīves gadiem – vīra nodevība, vīra nāve, dēla smagais veselības stāvoklis, pārdotā māja. Kā dzī­vot tālāk? Šo jautājumu lugā un izrādē uzdod Ju­ris, bet neizteikts tas karājas arī virs Rasmas gal­vas. Un te Zilās un Hamleta ceļi šķiras. Ģertrūdi šis jautājums īsti nenodarbina, tas attiecībā uz viņas dzīvi atvēlēts Klaudijam, un viņa jau arī nedzīvos tālāk, jo izdzers Hamletam paredzēto saindēto vī­na kausu. Rasmai būs jādzīvo.