In memoriam 2024

Ilga Hincenberga

(15.08.1929.–4.12.2023.)

Latvijas Nacionālā teātra aktrise Ilga Hincenber­ga savas skatuves gaitas pirmajos pēckara gados sāka ar lielu apņēmību un 50. gadu vidū nospēlē­ja gan Dinu Raiņa Jāzepā un viņa brāļos (1956), gan Mariju Blaumaņa No saldenās pudeles (1958), tāpat Inesi Pētera Pētersona debijas dar­bā Balto torņu ēnā (1959), bet 60. gados – Sondru Teodora Dreizera Amerikāņu traģēdijā (1960) un Gitu Vītolu Gunāra Priedes Mikā un Dzilnā (1963), tomēr viņas turpmākais radošais mūžs ti­kai daļēji bija piepildīts ar aizraujošiem skatuves uzdevumiem, kas savādā kārtā neatstāja lielu rūgtumu pret likteni vai teātra vadību.

Simboliskā veidā viena no pēdējām lomām Ilgas Hincenbergas mūžā ir 1992. gadā izrādē Mans dzimtais nams, kur viņa pie Alfrēda Jaunu­šana nospēlē fon Klebsa kundzi. Viss turpmākais mūžs veltīts savam namam Alūksnes pusē un sa­vai radošajai dzimtai – vīram arhitektam Modrim Ģelzim, dēliem Andrejam un Kristapam un viņu ģimenēm.

Rita Zelmane

(13.09.1934.–21.01.2024.)

Rita Zelmane studējusi Latvijas Valsts konserva­torijā profesora Aleksandra Viļumaņa klasē. Jau studiju gados parādījusi sevi kā spēcīgu drama­tisko soprānu. Par Latvijas Nacionālās operas so­listi māksliniece kļuvusi 1963. gadā. Viņas reper­tuārā bijušas tādas lomas kā Brunhilde Riharda Vāgnera Valkīrā, Besa Džordža Gēršvina Porgijā un Besā, Tatjana un Liza Pētera Čaikovska operās Jevgeņijs Oņegins un Pīķa dāma, Elvīra Mocarta Donā Žuanā, daudzās operās bijusi titulvarone: Džakomo Pučīni Manona Lesko, Dmitrija Šosta­koviča Katerina Izmailova, Alfrēda Kalniņa Baņu­ta, Ādolfa Skultes princese Gundega. Kolēģi un laikabiedri Ritu Zelmani atceras kā nenoliedzami talantīgu mākslinieci, kura publiku vienmēr val­dzinājusi gan ar savu skaisto balsi, gan spilgto tē­lojumu.

Uldis Siliņš

(26.01.1930.–7.02.2024.)

Kopā ar vecākiem pēc Vācijas bēgļu nometnēm izceļojis uz Austrāliju, kur studējis ķīmiju. Viens no Sidnejas Latviešu teātra dibinātājiem, kur bi­jis raksturlomu aktieris ar spilgtām komiķa dotī­bām un režisors. Savam teātrim rakstījis komis­kus skečus, kas apkopoti Kaleidoskopā un bijuši populāri vietējā latviešu sabiedrībā. Tomēr lat­viešu teātra vēsturē paliks viņa sarakstītās drā­mas, kas veltītas latviešu likteņiem kara un pēc­kara gados, bet Latvijas teātrī vēl gaida savu reži­soru. Zināmākā – Ir akmeņi raud, un tieši tā arī piedzīvojusi publisku iestudējumu uz Teātra mu­zeja skatuves Arnolda Liniņa režijā. Mūža pēdē­jos gadus pavadījis Latvijā, apglabāts dzimtas ka­pos Carnikavā.

Maija Korkliša

(1.05.1968.–23.02.2024.)

Savā vienīgajā teātrī Maija Korkliša pavadīja 36 gadus, ienākusi tajā, vēl studēdama leģendārajā Daugavpils kursā Annas Eižvertiņas un Pētera Krilova vadībā, un palikusi arī tad, kad pārējie devās uz Rīgu. Cauri visām peripetijām aktrise bija Daugavpils teātra latviešu trupas stingrais kodols, bet spēlēja arī krievu trupas izrādēs, pie­dalījās jauno aktieru audzināšanā. No sākuma gados spēlētām gaišām, apgarotām, lai arī dzīves aizlauztām meitenēm viņas tēli izauga par dzī­vesgudrām sievietēm – Džesija izrādē Ar labu nakti, māt! (1991), Stavrogina izvarotā meitenīte Dostojevska Velnos (1993), Meitene Rūdolfa Plēpja iestudētajā Poruka dzejas uzvedumā Sap­ņu spēles (2000), Līgava Garsijas Lorkas Asiņai­najās kāzās (1992), Ezerlauku saimniece Blau­maņa komēdijā No saldenās pudeles (1994), An­da Raiņa Pūt, vējiņi! (2001), Austra Skujiņa dzejas kompozīcijā Vieglprātīgā sirds (2005), spēlēja sa­vas monoizrādes – Mazais princis (1996), Rūžys byudu golūs (2012). Savu pēdējo lomu Ivetu no­spēlēja Regīnas Ezeras romāna Pie klusiem ūde­ņiem dramatizējumā (2023).

Ivars Lūsis

(14.02.1969.–8.04.2024.)

Pirmoreiz izskrējis uz Liepājas teātra skatuves kā nevaldāmais Lizanders Jura Rijnieka iestudētajā Sapnī vasaras naktī (1992), Ivars jau teātra 4. stu­dijas laikā gribēja kļūt par režisoru un par tādu arī kļuva, absolvējis LKA (1997). Taču viņam pie­mita īsts skatuves nervs un paskarba, vīrišķīga pievilcība, kādu vajadzēja daudzos tēlos: Valmie­ras teātrī viņš bija vecāku grēkus nepiedodošs Osvalds Ibsena Spokos un par savu neatvairāmo šarmu pārliecinātais Nariškins Minhauzena pre­cībās, Liepājas teātrī nospēlēja reizē izmisušu, kaislīgu un dzīves sasaldētu Astrovu izrādē CV (Tēvocis Vaņa) (2007). Tomēr par savu galveno mērķi viņš uzskatīja režiju un veiksmīgi darbojās divos virzienos. Iestudējis gan spēles prieka, gan pieaugšanas dramatisma pilnas izrādes bērniem – Brašā bruņurupuča ceļojums (2001), Sniegbal­tītes skola (2007), Bērniņi (2008) Liepājas teātrī, Miskastes bērns (2010) teātrī Skatuve. Konsek­venti kopis komēdijas žanru visdažādākajās iz­pausmēs: Par purna tiesu (2005), Skroderdienas Silmačos (2006) Liepājas teātrī, īpaši tām pievēr­sies, strādājot Daugavpils teātrī, – Biznesa klases palāta (2012), Melu detektors (2013), Ekstrasensa cīņa (2014), Mīlestība līdz prāta zudumam (2017). Arī viņa pēdējā izrāde bija komēdija Snie­ga gūstā (2023), kurā pats arī spēlēja.

Baiba Indriksone

(22.02.1932.–14.05.2024.)

Nacionālajā teātrī aktrise ienāca 20 gadu vecumā tālajā 1952. gadā, lai spēlētu dzirkstošu meiteņu raksturus – Pilsētas priekšnieka meitu Mariju Gogoļa Revidentā (1952) un Aņu Čehova Ķiršu dārzā (1953). Tām sekoja Raiņa Dina Jāzepā un viņa brāļos (1956), ar ko aktrise pati ļoti lepojās, jo bija pieteikusi sevi mākslas pasaulē tieši ar Ābelītes lomu filmā Rainis (1949). Jaunajai aktri­sei nozīmīga bija arī Zelmiņa Blaumaņa Indrānos (1954). Šajā lomā iekodēts viss Blaumaņa lugas kodols – Indrānu tēvs Zelmiņā saredz to cilvēku, caur kuru viņa mūžs nav bijis velts. «Es dzīvošu caur to labu…»

Vēlākos gados liriskās meitenes nomaina šķelmīgas dāmas un omulīgas kundzes, bet 70. un 80. gadu augstais punkts ir Lēnas loma kino­diloģijā Vella kalpi (1970) un Vella kalpi Vella dzirnavās (1972) un Olita Sprēsliņa leģendārajā filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981), kuru spēs nocitēt vai katrs, īpaši izceļot ģeniālā daudz­nozīmībā pausto «Māmiņ!…». Un, protams, ģi­mene – rūpes ne tikai par baleta premjera Aivara Leimaņa skološanu un palaišanu lielajā dzīvē, bet arī par mazbērniem – Elzu un Gustu.

Andris Blaumanis

(02.10.1935.–15.05.2024.)

Ievērojamais baritons Andris Blaumanis mūsu operā debitēja 1966. gadā Burtnieka lomā Jāņa Mediņa operā Uguns un nakts. Vairāk nekā 50 ga­dos uz skatuves mākslinieks interpretēja vairā­kus desmitus lomu, piedaloties ap 1400 izrādēs.

Andra Blaumaņa spilgtāko interpretāciju vi­dū minami Guljelmo, Mazeto un Bartolo Mocar­ta operās Cosi fan tutte, Dons Žuans un Figaro kāzas, Faraons un Monterone Verdi operās Aīda un Rigoleto, Fazolts Vāgnera Reinas zeltā, Džero­nimo Čimarozas operā Slepenās laulības, Pimens Musorgska Borisā Godunovā, Buijonas hercogs Čilea Adriānā Lekuvrērā, Cuniga Bizē Karmenā, Akmentiņš Jāņa Kalniņa operā Ugunī, Marbuds Dvoržāka operā Velns un Kača. 2011. gadā Andris Blaumanis saņēma Latvijas gāzes Gada balvu par ieguldīto mūža darbu mākslinieciskajā jomā.

Alda Briede

(5.04.1951.–15.05.2024.)

Latvijas Radio Literatūras un mākslas redakcijas programmu vadītāja jeb radio žurnāliste, kas mūža garumā veidojusi raidījumus par teātri. Īpašu uzmanību Alda Briede allaž pievērsa Val­mieras un Liepājas teātru izrādēm un personī­bām, kas lielā mērā saistīts ar bērnību un jaunī­bu Kurzemē, Talsu pusē, bet vēlāk – ar dzīvi starp Rīgu un Valmieru. Viņas bija divas – Alda Briede radio un Mārīte Balode televīzijā, kuru balsis sa­runās ar aktieriem un režisoriem kļuva par zīmo­lu ar unikālu intonāciju, bet vienlaikus kļuva par paraugu, kā veidot mīlestības pret teātri caur­strāvotu dialogu, vienmēr un it visā saglabājot cieņu pret cilvēkiem, kas teātri rada.

Zane Kreicberga

(26.06.1971.–11.06.2024.)

Zaķis – tā Zani Kreicbergu esot nosaucis Ansis Rūtentāls par atsperīgajiem lēcieniem. Šis vārds pielipa, un tajā viņu sauca arī tad, kad ar Rūten­tāla «kustoņu» pieredzi viņa, izstudējusi režiju LKA (1997), strādāja pie savām izrādēm studijte­ātrī Skatuve, Liepājā, Valmierā un citur. No Kustī­bu teātra nāca ne vien interese par plastisko iz­teiksmību kā vienu no būtiskajiem izrādes stūr­akmeņiem, bet arī iedziļināšanās mūzikā, kas re­zultējās daudzos sadarbības projektos ar Radio kori un citiem mūziķiem. Laikmetīgais teātris – ass, sociāli atbildīgs, režijas formās un aktiera iz­pausmēs ļoti dažāds – bija Zanes Kreicbergas uz­manības centrā, gan stāvot pie Latvijas Jaunā teātra institūta dibināšanas un veicinot starptau­tisko festivālu Homo Novus un Homo Alibi uzva­ras gājienu, gan veidojot un vadot Audiovizuālās un skatuves mākslas maģistra programmu Latvi­jas Kultūras akadēmijā, gan darbojoties teātra pētniecībā. Zaķis – droši vien viņu tā sauca ne ti­kai ģimene un draugi, bet arī studenti, – bija ļoti drosmīgs, uzticams un aizrautīgs un tāpēc pagu­va izdarīt ļoti daudz.

Jānis Kubilis

(24.07.2023.–16.06.2024.)

Pirmais Latvijas Nacionālā teātra aktieris simt­gadnieks devās mūžībā gandrīz gadu pēc lielās jubilejas, ko Baltezerā sagaidīja tikpat šarmants, dzīvesgudrs un smaidīgs, kā bijis visu garo mūžu. Teātrī neretnieks Jānis Kubilis ienāca tūlīt pēc ka­ra, tūdaļ iekaroja meiteņu un kritiķu sirdis, no­strādāja 45 gadus un pameta to, būdams vēl stin­gri spēka gados, 1994. gadā, lai publika neredzē­tu viņu vecu un nespēcīgu. Tas netraucēja māks­liniekam apmeklēt gandrīz visas teātra izrādes un atvērtu sirdi sekot līdzi jaunajām paaudzēm. Jānis Kubilis nospēlēja kopumā 120 lomas, tāpēc te nosaukt iespējams tikai dažas. Joske Blauma­ņa Skroderdienās Silmačos (1955, 1965, 1969), Marats Arbuzova Mans nabaga Marats (1965), Krustiņš Blaumaņa Pazudušajā dēlā (1962), Pab­lo Kasonas Trešajā vārdā (1959) un Kurpnieks Garsijas Lorkas Brīnumainajā kurpniecē (1974), Murzaveckis Ostrovska Vilkos un avīs (1973), Mocarts Puškina Mazajās traģēdijās (1963), Fi­čūrs Molnāra Liliomā (1971), Luijs XIV Bulgakova Moljērā (1978), Johans Stumbres Sarkanmatai­najā kalpā (1987), asesors Braks Ibsena Hedā Gablerē (1991), titulloma Žamiaka Hamilkāra kungā (1981), Longins Laukmanis Eglīša Bezkau­nīgajos večos (1990).

Valentīns Maculēvičs

(2.05.1950.–3.09.2024.)

Kategoriskums, ar kādu režisors Valentīns Macu­lēvičs uzlūkoja mākslu un mākslinieka vietu tajā, bija ciešā saistībā ar laikmeta estētiskajām un ētiskajām prasībām, proti, būt vai nu par kaut ko vai pret kaut ko, bet katrā ziņā izvairīties būt mē­renam. Reizēm kategoriskums pārkāpa latviešu temperamenta robežas, bet neviens par to nebija pārāk izbrīnīts, jo Maculēvičam bija poļu asinis. Latviskajam Valmieras teātrim, kurā viņš strādāja no 1983. līdz 1992. gadam, tas piešķīra neparastu un acīmredzot vajadzīgu krāsu.

Viņa ievērojamākās izrādes Valmieras perio­dā ir Raiņa Spēlēju, dancoju (1981), Mīla stiprāka par nāvi (1983) un Daugava (1988), Rostāna Si­rano de Beržeraks (1985), Čehova Ķiršu dārzs (1986), Šekspīra Romeo un Džuljeta (1989), Blau­maņa Pazudušais dēls (1990). Jau pats saraksts rāda – Maculēviča mērogam vajadzēja Raini. To­mēr ir vēl kāds lielums, bez kura Maculēviča rok­raksts būtu bijis citāds, – proti, Mārtiņš Brauns. To, kas ir mūzika Daugavai, zina visi, bet Mārtiņa Brauna dziesmas ar Jāņa Petera vārdiem izrādei Sirano de Beržeraks ietiecas zemādas slānī, kad runa ir par mākslinieka likteni un sūtību. Valentī­na Maculēviča slēpto lirisko pusi iemiesoja viņa divreizējā atgriešanās pie Ķiršu dārza (1986. un 1993.) iestudējuma. Lai arī pēc Valmieras teātra perioda sekoja Daugavpils posms, tas bija darbs pasaulē, kurā ķiršu dārzs ir izcirsts. Viņš stādīja jaunus kociņus, bet augļus ievāks citi.

Inese Laizāne

(15.08.1971.–4.09.2024.)

Inese Laizāne ieradās Daugavpilī, iestājusies šīs pilsētas teātrim audzinātajā kursā Latvijas Kon­servatorijā. Kopš 1990. gada bija aktrise Daugav­pils teātrī, vēlāk arī tā literārās daļas vadītāja (1999–2001), direktore (2002–2009), panākot pir­mās izpārdotās izrādes, viesizrāžu braucienus Latvijā un ārzemēs, sadarbību ar viesmākslinie­kiem.

Aktrises radītie tēli atšķīrās ar tiešumu un temperamentu – Kventina Folknera romāna Vāj­prātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa insce­nējumā (1991), Darja Dostojevska Velnos (1993), Lelle izrādē Ferdinands un Sibilla (1994), Mano­na Lesko Stāstā par kavalieri de Grijē un Mano­nu Lesko, (1994, JRT), Ivonna Nejaukajos vecākos (1994), Marja Čehova Divkaujā (1995), Dea Cil­vēks, kas smejas (1996). Inese Laizāne bija arī 10., 11. un 12. Saeimas deputāte no partijas Nacionā­lā apvienība.

Rasma Garne

(26.03.1941.–9.10.2024.)

Rasma Garne pēc teicami absolvētā Teātra insti­tūta ienāk Nacionālajā teātrī 22 gadu vecumā 1963. gadā, un – uz palikšanu. Valdzinoši skaista, ar liktenīgajām bedrītēm vaigos, sulīgu balss tembru, īsta lielo lomu tēlotāja, un drīz vien pie tām arī tiek. Viņa nospēlē Zani Pūt, vējiņi!, Mari­kitu Merimē Sieviete – debess un elle, Stellu Ilgu tramvajā, Pameitu Pirandello Sešas personas meklē autoru, Intu Harija Gulbja Viena ugunīga kļava, Lienu Mērnieku laikos, Ievu Indrānos un daudzas citas.

Kā tas teātrī nereti gadās, vēlāk lomu skaits samazinās, bet laimīgā kārtā tomēr netrūkst tā­du, kas sniedz gandarījumu. Rasmai Garnei labi iet rakstā tieši ar Oļģertu Kroderu, pie kura gad­simtu mijā viņa spēlē Ponsiju Garsijas Lorkas Bernardas Albas mājā, misis Deiliju Hantera Mē­ness ūdeņos, Titubu Millera Salemas raganās, Domnu Panteļejevnu Ostrovska Talantos un pielūdzējos, Īviju Moema Teātrī. Savukārt Indras Rogas debijā uz lielās skatuves, izrādē Nora, ne­aizmirstami spilgti ierakstās Rasmas Garnes mel­nā tērptā aukle Anne Marija.

Anna Eižvertiņa

(29.01.1945.–20.11.2024.)

Ar izcilību absolvējusi Maskavas Valsts teātra mākslas institūta (GITIS) Režijas fakultāti un as­pirantūru, Anna Eižvertiņa par savu lielāko mēr­ķi uzskatīja aktieru audzināšanu. Strādājusi Lat­vijas Kultūras akadēmijā kopš tās dibināšanas (1991), darbojusies Rīgas Kinostudijas Tautas ki­noaktieru studijā, Kultūras koledžā, arī dažādās žūrijās. Ilgus gadus vadīja kursus Aktiermeistarī­bas pamati. Tieši tāpēc, lai jaunajiem un topoša­jiem būtu vieta, kur strādāt, Anna 1991. gadā no­dibinājusi vienu no pirmajiem neatkarīgajiem teātriem Latvijā – Skatuve, kur iestudēja arī pati, daudzkārt izvēloties atklāt līdz šim Latvijā nepa­zīstamus dramaturgus. Starp pirmiestudēju­miem Latvijā ir minami Tomasa Sterna Eliota Kokteiļu vakars, Žana Pola Klodēla Dienvidus šķiršanās un neskaitāmi citi.

Annai Eižvertiņai piešķirts Triju Zvaigžņu or­denis un Polijas Republikas kultūras ministra Bronzas medaļa Zasłużony Kulturze Gloria Artis. Saņemot Jēkaba Dubura balvu par jauno aktieru audzināšanu un ieguldījumu teātra pedagoģijā 45 gadu garumā (2020), viņa atzina: «Teātris ir mans vīrs, studenti – mani bērni.» Pēc Annas pa­liek viņas audzinātie aktieri visos Latvijas teātros un izlolotā grāmata Ceļvedis darbības teātrī: pro­fesionālās aktieru un režijas mākslas teorija (2021).

Gunārs Placēns

(31.08.1927.–30.11.2024.)

Pēc Vecbebru biškopības un dārzkopības tehni­kuma beigšanas Gunārs Placēns tomēr izlēma par labu teātra mākslai un turpināja studijas LPSR Valsts Teātra institūtā, 1951. gadā kļūstot par Dailes teātra aktieri.

Eduards Smiļģis Gunārā Placēnā saskatīja spēka un ekstāzes aktieri, un mākslinieks tam piekritis, sakot, ka iekšējā enerģija un spēks esot kā Lāčplēsim, tikai āriene tam neatbilst. Taču šis spēks un aktiera jūtīgums varēja artistiski izpaus­ties raksturlomu veidošanā, komiskas lomas spē­lējot kā traģiskas. Gunārs Placēns kļuva par izcilu raksturkomiķi, režisors Kārlis Auškāps viņu lika blakus pasaules izcilākajiem komiķiem – Čārli­jam Čaplinam, Luijam de Finesam, Basteram Kī­tonam.

Dailes teātrī aktieris nospēlējis vairāk nekā simt lomu, daudzas no tām paliks skatītāju atmi­ņās, taču krietnais kareivis Šveiks no 1961. gada iestudējuma paliek viņa lomu loma. Jūtīga aktie­ra dvēsele, viņa lieliskā humora izjūta un ar muļ­ķību maskētā Haškeka tēla gudrība radīja sirsnī­gu un naivu vientiesību, kas sparīgi soļo uz priekšu, lai kādi absurda vēji pūstu.

Sagatavoja Līvija Pildere, Ieva Struka, Edīte Tišheizere