Metaforiskā teātra drūmās dzīres

No Krievijas pēc tās pilna mē­roga iebrukuma Ukrainā iz­ceļojušo skatuves mākslinie­ku saraksts ir garš. Tajā atro­dams arī Jurija Butusova vārds. Lai arī režisora iestudē­jumus turpina rādīt Krievijā, pakāpeniski tie no repertuāra pazūd. Tikmēr Bu­tusovs strādā Eiropā – Norvēģijā, Lietuvā, tagad arī Latvijā.

Latvijā Butusovu pazinām fragmentāri – no viesizrādēm lielākoties festivāla Zelta maska Lat­vijā ietvaros. Jā, tas ir tas režisors, kas strādā ar Konstantīnu Raikinu, jā, zinām, ka daudz iestudē Brehtu, kovida laika Zelta maskas virtuālajā pro­grammā teātra speciālisti savos datoros redzēja neparastu Floriana Zellera Dēla iestudējumu, kurā pusaudža lomā bija aktieris vecumā pāri 60. Zinājām, ka Butusova iestudējumi var būt ļoti ga­ri, ļoti skaļi un intensīvi. Zinājām arī, ka viņam ir tāda režisora reputācija, kurš mēģina līdz pēdējam un var visu radikāli mainīt arī tad, kad šķiet – izrāde ir jau gatava.

Un tomēr Latvijā ir arī ļoti daudz skatītāju, kuriem Gogolis. Portrets ir pirmā sastapšanās ar šo režisoru un viņa rokrakstu. Kā bieži gadās, tā­dos gadījumos var raisīties diametrāli pretējas jūtas, kā tas ir arī šoreiz. Daļa skatītāju aiziet vai nu pirmajā, vai otrajā starpbrīdī, savukārt pali­kušie ceļas kājās un pēc tam raksta sociālajos tīk­los, ka tas ir bijis grandiozs notikums viņu dzīvē.

ROKRAKSTA ĪPATNĪBAS

Intervijā ar režisoru, kas publicēta laikraksta Die­na pielikumā KDi (09.05.2024.), jau atsaucos uz Līvijas Dūmiņas (Pilderes) 2014. gada recenziju Neatkarīgajā Rīta Avīzē par Maskavā skatītajām Zelta maskas izrādēm, tostarp Butusova iestudē­jumu Makbets. Kino. Kolēģe raksta: «Skatīties Bu­tusova Makbetu. Kino, kas ilgst piecas stundas un desmit minūtes ar trīs starpbrīžiem, nozīmē strā­dāt. Pieslēgties, domāt līdzi, izturēt un ļauties. Re­žisors ar skatītāju uzmanību un pacietību, vedot līdzi sava stāsta labirintos, spēlējas ļoti mērķtiecī­gi. Kaut gan jau pēc pirmās daļas šķiet, ka šī darba ir gana – raibajā un brīžiem apdullinoši skaļajā karuselī mūzikas troksnis mijas ar aktieru kliegša­nu un uztvert notiekošā jēgu ir pagrūti. Butusova stilu varētu raksturot kā postmodernu kokteili, kolāžu, pastičo, sarežģītas zīmju sistēmas krāvu­mā ar plašām reminiscencēm un savu devu deko­ratīvisma un epatāžas. Butusovs izrādi šuj kopā no etīdēm, izsvērti strādājot ar tempu un ritmu, kur milzīga nozīme ir mūzikai.»

Savukārt no krievu teātra kritiķes Marinas Dmitrevskas recenzijas par Butusova iestudēju­mu Pilsēta. Precības. Gogolis Sanktpēterburgas Ļensoveta teātrī 2015. gadā varam secināt vēl kā­das Butusova radošā rokraksta iezīmes. Kritiķe fiksē teksta atkārtojumus, kā arī Gogoļa komēdijā integrētus citu literāro darbu tekstus – gan Hļesta­kova monologu no Mirušajām dvēselēm, gan frag­mentus no Ārprātīgā piezīmēm, Puškina Jevgeņija Oņegina, Dostojevska Idiota u. c. Kritiķe arī atzī­mē, ka atsevišķās etīdes izrādē kopā satur nevis sižets, bet izteikti liriska sajūta, tiek lietoti arī apzī­mējumi «skatuves esejistika» un «baltais pants».

Pēc Krievijas pamešanas pievienojies emig­rantu plejādei, Butusovs strādā Eiropā un, cik var saprast no internetā publicēto recenziju automā­tiskajiem tulkojumiem, palicis uzticīgs savai pie­ejai materiālam, to dekonstruējot, papildinot, brī­vi kompilējot arī muzikālo noformējumu. Zinot, ka Butusovs strādās Rīgā, aizbraucu uz Viļņu noskatīties viņa iestudēto Toma Stoparda absurda drāmu Rozenkrancs un Gildenšterns ir miruši, ku­rai arī mākslinieks ir Marjus Nekrošus. No vienas puses, ir netaisni pieaugušam, sevi daudzkārt pie­rādījušam māksliniekam visu laiku vilkt līdzi tēva ēnu, vienlaikus šis ir gadījums, kad Marjus Nekro­šus iesaistīšana kopdarbā ir mudinājusi Juriju Bu­tusovu arī savu režijas rokrakstu tuvināt Eimunta Nekrošus stilistikai. Jau pieminētajā intervijā reži­sors to arī nenoliedza, pieminot Nekrošus nozīmi viņa radošajā biogrāfijā. Stoparda lugas interpre­tācijā šādas netiešas, tomēr nolasāmas sasaukša­nās likās nepārprotamas – viens pāri otram uz­vilktie baltie krekli, kurus aktieri pakāpeniski no­vilka, atsauca atmiņā Nekrošus Hamleta balto kreklu, pāviem raksturīgas kustības un skaņas, ko atveidoja varoņi, atgādināja par Lietuvas režijas ģēnija dzīvnieku etīdēm, piemēram, zaķīšiem Maskavā iestudētajā Ķiršu dārzā. Vienlaikus atse­višķi režijas paņēmieni, piemēram, ūdens aizstā­šana ar smiltīm vai ļoti ilgstoša monētas mešana, uzkrītot vienīgi ērglim, jau ir no Butusovam rak­sturīgā arsenāla, turklāt realizēti režisoram rak­sturīgā izkāpinājumā, kad skatītājs sen jau visu ir sapratis, bet no skatuves viņam konkrēto ideju (monētas mešanas gadījumā – izvēles neiespēja­mību) burtiski iemīca smadzenēs. Reālistiskie un, iespējams, biogrāfiskie iestarpinājumi, ko režisors bija iemontējis Rozenkranca un Gildenšterna tek­stā, pietuvina iestudējumu pašreizējai sociālpoli­tiskajai situācijai, primāri kara klātesamībai tepat blakus. Skatoties Stoparda lugas iestudējumu, ra­dās tieši tāda sajūta kā jau citētajai Līvijai Pilderei – ka Butusovs paģēr no skatītāja smagu darbu. Viņš to necenšas noliegt, un tieši tāpat rīkojas arī Rīgas iestudējumā Gogolis. Portrets.

Savukārt par Henrika Ibsena Troņa tīkotājiem Norvēģijā, Tronheimas teātrī šā gada sākumā kri­tiķe Elīna Bjerkana portālā Scenekunst.no aprak­sta izrādes sākumu – izrādes varoņi stāv skatuves priekšā un vārda tiešā nozīmē kliedz pret vēju: «Neskatoties uz to, ka aktieri runā skaļi un pār­mērīgi artikulē, viņu balsis tiek noslīcinātas vēt­rā.» Tāpat minēts, ka muzikālajā noformējumā izmantoti gan Bītli, gan Bahs. Vienlaikus raksta autore kritiski piezīmē, ka nav saprotams, ko tieši režisors ar savu izrādi grib pavēstīt. Šāda vērtēju­ma pamatā gan varētu būt nepiepildītas gaidas saņemt, tā sakot, vairāk Ibsena, līdzīgi kā Rīgas izrādes starpbrīžos bija dzirdamas skatītāju repli­kas, ka ir par maz Gogoļa. Bet nebūtu korekti spe­kulēt par izrādi, ko neesmu redzējis.

GOGOĻA BORŠČS

«Es pret šo darbu izturos kā pret mītu, leģendu, tas ir metafizisks stāsts par dvēseli. Nekāda ikdie­nišķa, sadzīviska stāsta te nav,» intervijā man tei­ca Jurijs Butusovs. Tobrīd izrāde Gogolis. Portrets vēl bija tapšanas procesā, bet jau bija zināms, ka tajā nodarbināti seši Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra aktieri, no kuriem četri ir nonākuši Rīgā pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Krie­vu nu jau emigrācijas dramaturģe Estere Bola (ag­rāk Asja Vološina, bet teātrī īpaši uzsver, ka vārds ir mainīts, tas nav vienkāršs pseidonīms) uz Go­goļa stāsta bāzes ir izveidojusi tekstu, kura gala variantā ir 23 lappuses. Butusova izrāde ar diviem starpbrīžiem ilgst trīsarpus stundas. Pārstāstīt Gogoļa oriģinālu šeit ir diezgan bezjēdzīgi, jo no tā skatuves versijā ir palikuši tikai atsevišķi sižeta elementi, vienlaikus izlasīt stāstu pirms došanās uz izrādi (krieviski tas brīvi dabūjams brīvpieejā internetā) ir vērts – vēl jo vairāk tāpēc, ka režisors apzināti jauc kārtis un strādā pēc principa «visi spēlē visu», tātad konkrētam varonim var būt vai­rāki atveidotāji, kā tas arī notiek. Gogoļa darba un Butusova izrādes principiālo atšķirību precīzi ie­zīmējusi Henrieta Verhoustinska portālā Kroders.lv: «Dramaturģe radījusi jaunu stāstu, kurā māk­slinieks pārdod dvēseli velnam ne naudas, sa­biedrības spozmes un izcilības mākslā dēļ, bet gan varas dēļ. Vara pāri visam, arī pāri asinsizlie­šanai un iznīcībai ir izrādes vadmotīvs, kurā vairs nevar atpazīt stāstu par mākslinieku, kurš naudas dēļ sācis halturēt. Proti, kopš brīža, kad Čartkovs atrod naudu un – izrādē – pārdod dvēseli velnam, vairs tikpat kā nav runa ne par mākslu, ne tās hal­tūrām – ir tikai ar varu apmāta cilvēka ceļš uz ne­izbēgamo iznīcību.»

Iezīmējot Jurija Butusova izrāžu specifiku, jau pieminēju, ka viņš mēdz integrēt arī citu autoru darbus. Esteres Bolas luga šo principu respektē. Gogolis. Portrets sākas ar citātu no Vinsenta van Goga vēstules brālim Teo, kurā izvirzītas vairākas būtiskas idejas. Pirmkārt, ir runa par to, ka glez­nošana ir prasme caursist neredzamu dzelzs sie­nu starp to, ko cilvēks jūt, un to, ko viņš prot. Otr­kārt, tiek uzdots jautājums, kas ir primārs – vai cilvēka principi nosaka darbību, vai darbība pār­vēršas principos. Tā kā šis teksts ir pašā izrādes sākumā, tas uzdod kamertoni, protams, ja skatī­tājs ir gatavs to atcerēties.

Tas nav komfortabls no skatītāja skatpunkta, bet var sniegt nebijušu mākslas darba uztveres pieredzi

Iestudējumu apļa kompozīcijas veidā ierāmē boršča pagatavošanas rituāls. Izrādes sākumā, aktierim Volodomiram Goreslavecam īslaicīgi pārejot uz dzimto ukraiņu valodu, tiek sniegta, tā sakot, teorija, kamēr izrādes beigās iemontēta ļoti gara un patiešām uz skatītāja maņām iedarbīga aina, kurā nesteidzīgi tiek gatavots borščs, māks­liniekam Čartkovam konvulsijās vārtoties pa grī­du. Tādējādi tiek konfrontēta tāda veida radīšana, kurai ir savas nesatricināmas likumības (dārzeņi ir jāsagriež un garšvielas ir jāpieliek, neko darīt) ar spazmatiskām radīšanas mokām, kurām, ja tā var izteikties, nav loģiskas struktūras. Protams, ja pieņemam, ka Čartkovs tobrīd (sapnī?) vispār ir mākslinieks, nevis drudža pārņemts slimnieks, kā arī šo ainu var nolasīt. Borščs kā metafora met til­tiņu arī uz Gogoļa kā ukraiņa identitāti. Te ironis­ki jāpiebilst, ka šī identitāte tomēr nobālēja citas – impēriskas identitātes priekšā, kad īsi pirms Bu­tusova iestudējuma pirmizrādes Rīgā tika pārdē­vēta kopš 1902. gada pastāvošā Gogoļa iela.

METAFORU UGUNSKURS

Butusova metaforas ir ļoti pastiprinātas, tās nevis vienkārši ir uz skatuves, bet burtiski kliedz uz skatītāju. Ja gleznu rāmji, tad daudzi, ja birst nauda, tad ilgi un daudz, ja vāra boršču, tad teju 15 minūtes. No Šagāla gleznas patapināts lidojo­šais cilvēks, ko uz garām kārtīm pārvieto aktieri, ir zīme, tikai vismaz man bija grūti interpretēt, kurp šī zīme ved. Toties nepārprotama ir aina ar krustu, pie kura pienaglo grāmatas. Tiesa, varbūt stilistiski tīrāk būtu, ja krusts jau ar tām nebūtu apklāts, ja šis pienaglošanas rituāls sāktos no jauna un skatītājam kaut kādā ziņā negaidīti, jo šobrīd tas ir nevis akts, bet akta atkārtojums, pa­pildinājums jau pirms tam citu sāktām darbī­bām. No gleznu rāmjiem, grāmatām, durvīm un citiem priekšmetiem sakrauts sārts ir tik nepār­protama metafora, ka to jebkā interpretēt nozī­mētu par zemu novērtēt skatītāja spējas šifrēt zī­mes pašam. Patiesībā metaforiskais teātris mūs­dienās nedaudz staigā pa plānu ledu – ja piedā­vātās zīmes ir pārāk skaidri nolasāmas, tās var riskanti tuvināties klišejām.

Strukturāli Butusovs uzticas viņa iemīļotā au­tora Bertolta Brehta dramaturģijā raksturīgajām ainu pārejām, uz skatuves demonstrējot ainu no­saukumus. Konkrētajā gadījumā gan tas līdz tikai daļēji, jo to, kurš aktieris ko spēlē, patiešām brī­žiem ir grūti uztvert ar pirmo piegājienu. Nav arī gluži tā, ka patiesi visi spēlētu visu vienādās pro­porcijās – nozīmīgākā saturiskā slodze ir Šamilam Hamatovam un Jekaterinai Frolovai, kura iemieso gan Dāmu korsetē, gan Veci. Butusovs izrādē slie­cas uz elementu sintēzi, pats atlasīdams muzikā­lo noformējumu, kā arī uzticēdamies mākslinie­kam Marjum Nekrošum.

Atslēgas vieta visā izrādē ir otrā cēliena mo­nologs, kurā izrādes autori pauž savu attieksmi pret Krievijas impērisko domāšanu. Šamilam Ha­matovam režisors liek šos tekstus izkliegt mono­tonā intensitātē, pieskaņojot atkārtojumos balstī­tu kustību partitūru. Taču šāda vēstījuma forma skatītājam var «izsist korķus» – nostrādā iekšējais relejs, aizsardzība pret pārāk lielu intelektuālo un emocionālo kairinājumu. Ideāli, pat ja uz brīdi tā notiek, būtu tomēr spēt pieslēgties atpakaļ. Ha­matova izkliegtais teksts (apbrīnas vārdi aktiera balssaitēm, kas Čehova teātrī šajā sezonā krietni patērētas jau Kaligulā) pauž vairākas biedējošas idejas. Pirmkārt, tā ir doma, ka masu iznīcināša­nas ieroči ir «debesu vilcieni», kas tuvina zvaig­znēm, respektīvi, sapnim. Tālāk jau nāk teksti par to, ka nav cenas, ko nebūtu vērts maksāt par im­pērijas varenumu. Līdz ideja nonāk pilnīgā ab­surda zonā, propagandējot – ja Dzimtene nav di­žena, tad labāk lai nav nekā, tad lai pasaule izbei­dzas. Savukārt doma par jaunu zemju pievieno­šanu tiek novesta līdz sarkasmam, apgalvojot: pirms jums ne vīnogas, ne vīģes, ne persiki, ne aprikozes nebija apveltīti ar dabisku garšu un ti­kai jūsu valdīšanas laikā pie tādas tika. «Doma par to, ka jūs esat Dievs. Pat labāks.»

Šajā gadījumā nav pat izšķirīgi svarīgi, kurš ir konkrētā teksta autors – pati Bola vai kāds no ofi­ciāli norādītajiem rakstniekiem, kuru darbi ir in­tegrēti konkrētajā lugā (Džordžs Orvels, Marsels Prusts, Leonīds Andrejevs, Andrejs Belijs). Svarīgi ir tas, ka no skatuves, lai arī galēji izkāpinātā for­mā (un es patiešām esmu pārliecināts, ka šinī ga­dījumā tā nav optimāla), tiek skaidri atmaskota impēriskā domāšana, kuras vārdā pašlaik notiek karš Ukrainā un kuras retorika regulāri Krievijas propagandas kanālos tiek izmantota arī uz citām, tostarp Baltijas valstīm.

Gogolis. Portrets neapšaubāmi ir ar radošās grupas sirds asinīm (metafora, protams) slacīts darbs. Tas nav perfekts, bet tas ir godīgs. Tas nav komfortabls no skatītāja skatpunkta, bet var sniegt nebijušu mākslas darba uztveres pieredzi. Un pat tad, ja skatītājs uztver galvenokārt to, kā no Gogoļa stāsta izrādē nav, viņam var rasties im­pulss stāstu pārlasīt.