Spēlēt un spēlēties

Noslēdzot 2023. gadā pieteikto dažādu teātra jomu pār­stāvju eseju sēriju Un tagad? portālam teatravestnesis.lv, publicējam scenogrāfa Kristapa Kramiņa eseju par make­ta nozīmi scenogrāfijas radīšanā. Eseju sērijā lasāmi gais­mu mākslinieka Nika Ciprusa, teātra radītāja Jāņa Baloža, režisoru Viestura Roziņa un Valtera Sīļa, aktrises un režiso­res Annas Klišānes un teātra kritiķes Valdas Čakares dažā­du žanru teksti, kas brīvpieejā lasāmi žurnāla Teātra Vēst­nesis mājaslapā.

Redakcija

Dzīvojot digitalizācijas laikme­tā, arī teātra izrāžu veidotāji arvien vairāk par savu radošo darbnīcu var saukt virtuālo vidi. Iespējams, īpaši tas attie­cas uz izrādes vizuālā tēla ra­dītājiem, tostarp scenogrā­fiem. Trīsdimensionālās programmas skatuves vizuālo tēlu ļauj radīt veikli, neizkustoties no sava krēsla, nesasmērējot rokas un neaizņemot pusi istabas ar kartona atgriezumiem, nažiem, lineā­liem, krāsām un otām. Pinterest galu galā dažkārt var aizstāt arī Nacionālās bibliotēkas apmeklēju­mu, un lai nu ko, bet tehniskos zīmējumus zīmēt ar roku jau nu gan būtu arhaiski.

Tomēr vai nevarētu būt tā, ka gala produkta – uz skatuves novietotas scenogrāfijas – raksturu un lomu izrādē diezgan jūtami var ietekmēt arī medijs, kādā tā radīta? Atbildēt uz šo jautājumu būtu ļoti grūti, un visdrīzāk nāktos veikt eksperi­mentu, kurā dažādi scenogrāfi veido divas dažā­das scenogrāfijas vienai un tai pašai izrādei, vie­nos un tajos pašos apstākļos, vienreiz scenogrāfi­ju radot maketā, otrreiz – tikai digitāli. Tomēr arī tas vairs nebūtu objektīvi, jo tas nenotiktu vien­laicīgi un apstākļi būtu mainījušies, mākslinieki nevarētu arī izdzēst no galvas jau nupat iegūto pieredzi. Savukārt, ja divi dažādi scenogrāfi, sa­darbojoties ar vienu un to pašu režisoru un rado­šo komandu, radītu scenogrāfiju vienai un tai pašai izrādei uz vienas skatuves, mēs atkal nevarētu šo jautājumu aplūkot objektīvi, sakot – katrs strādā, kā viņam ērtāk un, iespējams, gala produkts neatšķirtos, ja kāds no scenogrāfiem savu sākotnējo ideju radītu citā medijā. Tāpēc būtu interesanti aplūkot kaut vai vienu šā jautā­juma šķautni, meklējot atbildi, kādēļ tomēr fi­zisks makets savu lomu 21. gadsimtā nav zaudē­jis un, visdrīzāk, arī nezaudēs.

Ja mēs padomājam plašāk par teātra būtību, tad svarīgi atcerēties, ka teātris tiek spēlēts. Jau pats vārds savā būtībā ietver rotaļīgumu un pat zināmu bērnišķīgumu. Lai spēle būtu saistoša un to varētu saprast tās vērotājs, tai nepieciešami savi noteikumi, kas to atšķirtu no citām, kā arī spēles veidotājiem ļautu darboties pašu radītos ietvaros, teātra gadījumā – uz spēles laukuma. Strādājot pie izrādes koncepta, tai skaitā sceno­grāfijas, režisors kopā ar radošo komandu savā ziņā uzbūvē spēles noteikumus katrreiz no jau­na, un veiksmīgas sadarbības rezultātā būtu jā­nonāk pie vienotas sistēmas, kas tālāk attiektos uz scenogrāfiju, kostīmiem, video un gaismu partitūru tikpat ļoti kā uz aktieriem un to eksistē­šanu jau fiziskajā vidē uz skatuves.