Dvēseles mirdzuma apstarota

Vasaras pilnbriedā, 2003. gada 3. jūlijā Rīgas krematorijā radu un draugu pulks atvadījās no sirmas māmuļas. Skanēja ne­viltoti sirsnīgi un mīļi atvadu vārdi. Aizgājēja bija nodzīvo­jusi garu mūžu – pilnus 94 ga­dus, tāpēc saprotams, ka tuvākie līdzgaitnieki jau labi sen kā viņsaulē. Bēru ceremonija godam ritē­ja savu gaitu, tomēr man, atrodoties pavadītāju pulkā, sāpēja sirds. Jo tā, kas tobrīd tika pavadīta pēdējā gaitā, bija Irma Laiva, viena no Dailes teāt­ra izcilajām aktrisēm. Manā uzskatā – sava laika dižākā Raiņa varoņu atveidotāja Latvijas teātros, Smiļģa māksliniecisko ideju un ētisko tradīciju pārliecinoša iemiesotāja. Man toreizējā atvadu brīdī pietrūka Raiņa dzejas, ko māksliniece tik ļo­ti mīlēja un tik bieži bija runājusi sarīkojumos. Un vienmēr arī kolēģu bērēs. Pietrūka Burharda So­sāra Āksta dziesmas no Mārtiņa Zīverta lugas Āksts iestudējuma, kurā Irma Laiva bija nospēlē­jusi savai būtībai vistuvāko lomu – Kendelu. Un ļoti gribējās, lai kāds pateiktu tieši un nepārprota­mi: ir aizgājusi liela aktrise, neatkārtojama perso­nība, kurai ir un būs paliekoša vieta Dailes teātra vēsturē.

Šodien, to atceroties, liekas, ka patiesībā sirds vairāk sāpēja par vispārzināmo, tomēr tik grūti pieņemamo patiesību, ka līdz ar skatuves māk­slinieku nebūtībā aiziet arī visi viņa radītie māk­slas darbi – nospēlētās lomas. Tās nav grāmatas, ko var pārlasīt vēl un vēlreiz, tās nav gleznas, par kurām sajūsmināties izstāžu zālēs, tā nav mūzi­ka, kas skan pāri gadu simtiem pēc to radītāju nāves. No aktiera – tikai skatītāju dvēselēs atstā­tie nospiedumi un atmiņas...

Irmu Laivu uz skatuves esmu redzējusi vien viņas pēdējo trīsdesmit darba gadu ne vairs lielā­kajās, nozīmīgākajās lomās, ar viņu esmu tiku­sies vairākās personiskās sarunās un Eduarda Smiļģa Teātra muzeja sarīkojumos, dziļāk esmu iepazinusi laikabiedru atmiņās. Tas nav daudz, un tomēr uzņemos atbildību liecināt par viņas skatuves mūžu, jo aktrises cildenā personība ir atstājusi manī neizdzēšamu iespaidu.

Irmas Laivas dzīves gaita aizsākas 1909. gada 4. maijā Rīgā, bet Pirmā pasaules kara laiku viņa kopā ar māti un divām jaunākajām māsām aiz­vada pie radiem Alūksnes pusē. 1920. gadā ģime­ne atgriežas Rīgā, un te aizrit viss viņas turpmā­kais mūžs. Bērnībā meitenei bijis sapnis par ba­letu, bet, jau mācoties Rīgas pilsētas 2. meiteņu ģimnāzijā, viņa sākusi apgūt daiļlasīšanu pie Na­cionālā teātra aktiera Voldemāra Švarca, piedalī­ties skolas dramatiskā pulciņa izrādēs. Domas par teātri tai laikā kļūst arvien neatlaidīgākas.