Aktrišu gana izstrādātie individuālie tēli dzenas pēc miera, spējas valdīt pār savu dzīvi, būt saprastām un pieņemtām. Skats no izrādes «Laiks Paradīzei». Foto – Agnese Zeltiņa
Aktrišu gana izstrādātie individuālie tēli dzenas pēc miera, spējas valdīt pār savu dzīvi, būt saprastām un pieņemtām. Skats no izrādes «Laiks Paradīzei». Foto – Agnese Zeltiņa

Izmisušie sapņu ķērāji

Četru jauno režisoru izrādes

Vai var vilkt paralēles starp bērnu, kas, mazliet nobijies no neizzināmās sapņu pa­saules, mēģina rast tajā prie­ku, un cilvēku, kas cenšas ig­norēt savas bailes, pārvēršot tās dziņu un alku vadītā rīcī­bā – gan auglīgā, gan galēji destruktīvā? Tieši tik neiespējama uzdevuma priekšā es stāvu, cerot tvert jauno teātra mākslinieku valodu un pasau­les izjūtu, lai arī tā sniedzas no bērnu priekpilna muzikālas līdzdalības piedzīvojuma līdz apoka­liptiski iznīcinošai distopijai. Varbūt paralēles va­rētu meklēt piecu izrāžu aicinājumā ielūkoties pasauļu sadursmēs, kurās aktīvu dialogu risina sapņi un drosme. Izrāžu veidotāji mudina arī ska­tītāju būt drosmīgam un sekot iztēles ceļiem uz tumšiem kambariem, skatīties acīs sarežģītām tē­mām un brīžiem arī nebēgt no atvērtības un ie­saistes, uz ko tie aicina. Ar zemapziņas pasauli ie­pazīstina ne tikai acīmredzami sapņainā Dirty Deal Teatro bērnu izrāde Sapņu ķērāji Roberta Daubura režijā. Endīnes Bērziņas Laiks Paradīzei Nacionālajā teātrī, Gerda Lapoškas personālizrā­de Goodbye, February!, kas tapusi ar Annas Klišā­nes palīdzību, un Dirty Deal Teatro iestudētā Daubura dokumentālā fantāzija Neatlaidības spēles runā par uzdrīkstēšanos ļaut ideāliem kal­pot par dzinuli mērķu piepildīšanā. Savukārt Henrija Arāja Ugunsseja Nacionālajā teātrī atklāj, kā ilūzijas spēj pāriet iznīcinošā pārdrošībā. Sap­ņu pasaulē iespējams it viss – te nu arī saduras un saspēlējas brīvības alkas, prieks, rotaļība un ironi­ja, atklātība, izmisums un iekšējs nemiers, kas iz­laužas ārienē.

KĀPĒC MĒS SAPŅOJAM?

Šo jautājumu aizrautīgam bērnu pulciņam iz­rādē Sapņu ķērāji uzdod un palīdz izprast Anna Klišāne, Elīza Dombrovska un Jurģis Lūsis, būda­mi noslēpumaini, bet vienlaikus pavisam atklāti sapņu pasaules pieradinātāji, kas izvadā mazos un lielos dalībniekus pa šīs brīnumainās valstī­bas kambariem, iepazīstinot bērnus ar zemapzi­ņas un apzinātās sapņošanas jēdzieniem un ie­saistot brīvprātīgos mazo murdziņu atveidē. Iz­rādē tiek risinātas arī draugu attiecības, bet ar dziesmām pausti emocionāli pieredzes stāsti par bailēm un bēdām, tostarp sunīša zaudējumu, ko bērni tver ar uzmanību un interesi. Bet kāpēc sapņo Lorija, Beibija, Aleksa, Gabriela, Antija un Karla, ko izrādē Laiks Paradīzei atveido Marija Bērziņa, Daiga Gaismiņa, Liene Sebre, Dace Bo­nāte, Sanita Paula un Samira Adgezalova? Endīne Bērziņa ar Mārgaretas Perijas lugas Paradise Now! palīdzību runā par sieviešu ilgām pēc lai­mes tās neizprotamajā būtībā. Aktrišu gana iz­strādātie individuālie tēli dzenas pēc miera, spē­jas valdīt pār savu dzīvi, būt saprastām un pie­ņemtām. Viņas ilgojas pēc labklājības un mēģina to gūt, iesaistoties kopīgā finanšu piramīdā, bet atduras pret nespēju citai citu atbalstīt pat nelie­lā sieviešu sociumā, kurā šķietami labvēlīgo kli­matu tomēr jauc katras pašas pagātnes pieredze, raksturs un konkurence.

Viņai sapņi ir atspēriens. Viņa sapņo, lai darītu

Žurnāli